Es tagad katru gadu viņu bildināšu. Andra Bērziņa un viņa Ineses mīlasstāsts

Inese uz lielveikala kafejnīcas galda izliek jaunības dienu bildes. Tādi viņi bija tad, kad pirmoreiz ieraudzīja viens otru. Viņa – slaika tumšmate starp gleznām izstādes atklāšanā, viņš – kā jauns Pāns, pilns viltības un spēka. Taču... ja nebūtu ilgošanās, sevis aizliegšanas, smagu kritienu un priekšnojautu, nebūtu arī dzejas. Pretī Dievam runāt nav prātīgi. Ja Andris būtu palicis spēlēt uz lielās skatuves, nebūtu skaisto koncertprogrammu, ar kurām viņš sava talanta cienītājus aizkustina tagad. 

Liktenīgais skūpsts

– Kā jūs viens otru atradāt?

Andris: – Tas ir liktenis, un tas bija tik sen, ka nevari iedomāties. Esam pazīstami…

Inese: – …kādus 35 gadus.

Andris: – No 1983. gada. Kādreiz pretī čekai Stabu ielā bija...

Inese: – …pati labākā pasaulē – Lietišķās mākslas vidusskola.

Andris: – Mūs, Mūžīgo unisonu, uzaicina 1. septembrī sveikt jaunās studentes, un pie manis pienāk viens smuks meitēns… Kā lai tevi sauc?

Inese: – Ēteriska būtne? Ar baltām mārtiņrozēm.

Andris: – Pieņemu ziedus, aizvelku viņu aiz kolonnas, tādas lielas un resnas, un pateicībā iedodu skaistu skūpstu (pēc manām domām).

Inese: – Franču skūpstu. Bet es tajā laikā pat bučojusies vēl nebiju. Man bija astoņpadsmit.

Andris: – Viņa bija no tām meitenēm, kas līdz apprecēšanai neko.

– Tu vismaz noskaidroji, kā sauc to meiteni, kuru bučoji?

Andris: – Laikam jau ne. Nebija laika.

– Un tu, Inese, apcirties uz papēža un skrēji prom? Sarki un bālēji?

Inese: – Iedomājies, tas ir visas klases, skolas, skolotāju un direktora priekšā! Šim trakajam mēle man līdz mandelēm, nevaru neko pateikt, un viņš tur tā, ka nevaru aizmukt. Es uzreiz viņam iepatikos, ļoti.

– Un viss tā arī palika – kā kinofilmās?

Inese: – Nē, bija mistiski, it kā Dievs mūs ar deguniem bāztu kopā. Ej pa ielu un visu laiku netīšām satiec. Andris mani lenca, bet es no viņa centos izvairīties. Zināju, kur viņš dzīvo, un gāju trīs kvartālus apkārt, bet vienalga uzskrēju virsū. Manam tētim viņš ļoti patika, mamma gan bija dusmīga – precēts vīrietis taču. Un viņai ļoti patika mans vīrs.

– Tu mājās stāstīji, ka Andris tevi sabučoja?

Inese: – Protams. Jutos satraukta vēl ilgu laiku.

Andris: – Tas bija ar lielu laika atstarpi, kad pie viņiem viesojos un paliku pa nakti. Inese jau bija šķīrusies.

Inese: – Esam runājuši – ja mēs tolaik būtu sagājuši kopā, varbūt viņš nebūtu dzēris, nebūtu izrādes norāvis, bet dzīvojis kā tagad, skaistu dzīvi. Viņš būtu aizgājis pa citu ceļu, kā Pauls, un nebūtu visu to ārprātu un sliktās slavas.

Andris: – Kaut gan – kas to lai zina... Bet, spriežot pēc šodienas, noteikti tā būtu bijis, jo Inese ir uzticīga un uzticama!

Inese: – Neviens jau nedomā, ka Andris ir ideāls vīrs, mājas pele.

Andris: – Tas ir tagad. Toreiz es mājās nevarēju nodzīvot.

Inese: – Tad viņš bēga. Sieva viņam ātrā tempā uzlika ragus, kādā intervijā teica, ka viņai bija cita lielā mīlestība. Un vīrietis to neaizmirst, nepiedod.

Andris: – Nu, saproti – jaunība, mākslinieku dzīve… traļi vaļi...

Inese: – Viņš uz āru neizrāda, ka sāp, visu tur sevī. Tikai iedzēris var sākt šaut un visas dusmas izgāzt uz āru.

Andris: – Es bērnībā biju ļoti kārtīgs puika, kluss, ļoti labi mācījos. Biju zinātkārs, stingri audzināts.

Inese: – Bija fantastiska ome, kuru viņš dievināja, vecā kaluma cilvēks, izcila saimniece.

Andris: – Viņa bija Latvijas laika šneideriene, man iemācīja šūt, bērt dustu uz kāpostiem un ravēt, visādus mājas darbus. Vecvecāku mājas bija pie Ungura ezera. Vecaistēvs bija kalējs, 36 gados nomira no plaušu karsoņa, bet man pūrā ir viņa laulības gredzens.

Citāds tuvums

– Tad tevī tas labais un sliktais ir sadzīvojis?

Inese: – Andrim ir milzīga atbildības izjūta, viņš par māju un bērnu rūpējās līdz pēdējam. Es gribēju saprast, vai man palikt ar Andri kopā, un aizgāju pie astrologa. Viņa teica: Andrim trīs planētas ir Vēža zīmē – nenormāli ģimenisks cilvēks, uzticīgs, radošs, jūtīgs. Tas bija pirms 60 gadu jubilejas, kad astroloģe teica – viņam obligāti jāiet prom no Dailes teātra. Ja viņš to nedarīs, var aiziet bojā.

Tagad saprotu – viņam to lielo balli nevajadzēja rīkot. Un vēl teica, ka arī tendence uz iedzeršanu viņam esot zvaigznēs rakstīta.

Andris: – Lūk, ja jau zvaigznēs ir rakstīts…

Inese: – Vēl teica, ka viņš nekad nevinnēs azartspēlēs vai loterijās.

Andris: – Tā ir – man nekas tāpat vien netiek dots, tomēr jāpiepūlas.

– Gribu saprast, kā tas ir – ierauga cilvēki viens otru jaunībā, patīk, bet kā ir dzīvot, ik pa brīdim uzskrienot virsū? Tas ir kā plāns B, es atvainojos…

Inese: – Nē, es no viņa izvairījos. 1986. gadā apprecēju izcilu cilvēku, kurš bija kā Dieva dāvana, sporta meistars, skolu beidzis ar zelta medaļu, ģitāru spēlēja, mamma ārste, tēvs skolas direktors. Akmentiņš. Bet nemīlēju. Taču šito Edgaru es mīlēju.

– Tieši par to arī jautāju – kā ir dzīvot katram savā ģimenē un mīlēt citu?

Inese: – Andris bija precēts cilvēks. Kad iemīlēju, vēl nebija slavens. Kad ar viņu satikos, man vienmēr bija nenormāla drošības izjūta. Viņš ir bujānists, bet es zināju – ja kādreiz tiešām būs slikti, viņš palīdzēs. Un arī palīdzēja.

– Tu meklēji viņu?

Inese: – Man bija viņa telefona numurs.

– Zvanīji?

Inese: – Nē, mums bija tā: vienam slikti – saskrienas; otram slikti – atkal nejauša tikšanās. Kad viņš izgāja cauri tām stikla durvīm Dailes teātrī, es jau mācījos Mākslas akadēmijā. Ieeju Kabatā, tur sēž Bērziņš milzīgā ādas krēslā un raud – es tikko no teātra aizgāju caur stikla durvīm.

Kad viņš bija slimnīcā ar plaušu karsoni, lauztu kāju, es pie viņa braucu, paliku arī pa nakti. Kad bija slikti, vienmēr biju klāt. Neviens jau to nezināja. Kā tāds sargeņģelītis lidinājos ar buljoniem, homeopātiju. Cik reižu pēc dzeršanām neesmu viņu vedusi pie rokas, mašīnā – kodēties, ārstēties.

– Tiešām, Andri, Inese visu laiku bija tavā dzīvē blakus – kā pavadone?

Andris: – Ir ģeniāls dzejolis Ziedonim, ko skaitu. Es viņu ievēroju jau aizsenis, kad biju mazs vēl, man bija nojausma, ko no manis slēpa. Bija kaimiņiene, skaista kā ezers. Viņa reizēm cēla mani sev klēpī un ļāva spēlēties ar saviem pirkstiem… Nu, lūk, kaut kas no tā ir arī mūsu attiecībās. Dzejolītis beidzas – man nebija laika ar viņu satikties, bet es zināju, ka kaut kur, kaut kur viņa ir.

– Jums tajā laikā bija katram sava ģimene, bet pietika ar to, ka zināt – kaut kur ir cilvēks…

Inese: – Ka kaut kur ir. Un, kad būs slikti, viņš būs simtprocentīgi un palīdzēs.

– Bet negribējās būt zem viena jumta, kad bija trīsdesmit, četrdesmit?

Inese: – Mācoties Mākslas akadēmijā, biju pārņemta ar to pasauli, lielo radīšanas laimi. Esmu pabeigusi glezniecības meistarklasi, ir maģistra grāds. Biju tik laimīga, ka varu gleznot, gūt garīgo barību. Tie bija tusiņi, ārzemju braucieni, laiks, kad bija lieli spārni.

– Dzīvoji tādā radošā mākonī un juties piepildīta?

Inese: – Jā. Tad es aizgāju no vīra, jo viņš jau pirmajā kursā pateica, ka gleznošana esot kaitīga bērniem un akadēmija esot mauku māja un dzertuve. Es gan zinu, ka tā ir gaismas pils, nevis jaunā bibliotēka.

– Jums jau bija bērni?

Inese: – Nē. Viņš traki gribēja bērnus no manis. Bet es gribēju no Andra. Andris arī gribēja, teica – viņam smukas meitas labi sanāk. Bet es teicu, ka bastardus negribu. Tagad esmu pie sasistas siles – bērnu man nav. Bet zini, viss dzīvē notiek tā, kā vajag. Andris ir viens liels bērns.

Andris: – Es esmu viss, ko vajag.

Inese: – Liels tīnis ar granātu rokās. Bet toreiz bija Unisona laiki, skrējiens, teātris, filmas. Ar Andri skatījāmies par režisoru Končalovski, viņa mamma vienmēr esot teikusi – tātad tā vajag. Ja arī kaut kas nenotiek tā, kā gribētos.

Andris: – Ar varu pret likteni neko nevar izdarīt. Un nevajag.

Lielie vīrieši

– Zināms, ka Maestro tevi ļoti augstu vērtē. Kāda ir jūsu radošā sakabe?

Andris: – Neviens nestāv Maestro ne tuvu. Viņš ir ģeniāls komponists, izcila personība! Fantastisks, godīgs cilvēks. Ir vecais teiciens par aktiermeistarību – ja tev ir viens štamps, tad ir sūdīgi, ja divi, esi baigi interesants džeks. Bet, ja tev ir trīs štampi, tu esi ģeniāls.

– Kādi ir tavējie?

Andris: – Ir jau arī man savas iestrādnītes. Zini, tas iedzimtais puiciskums dažreiz traucē, manos gados vairs neiederas. Bet reizēm gribas paālēties, lien pa visām malām ārā. Varu teikt, ka divu vienādu koncertu man nav bijis.

– Tu improvizē?

Andris: – Ir jājūt noskaņojums, konkrētie cilvēki. Nevar paņemt kā ēdienkarti un vālēt. Lai gan Inesīte domā, ka man jušanas nav dzīvē, bet uz skatuves ir. Es jūtu, kas derētu. Iederētos.

– Pastāsti, kāda ir jauno koncertu noskaņa!

Andris: – Dziesmas ir ar Leona Brieža vārdiem, Guntara Rača un Jāņa Petera dzejoļi ir par mīlestību, Inesīte mudina – Andri, vajag kaut ko par mīlestību, cilvēkiem tagad tās ir stipri par maz. Inesei ir trīs vīrieši...

Inese: – Četri!

Andris: – Nosauc!

Inese: – Pirmajā vietā man ir Rainis. Es viņu dievinu.

Andris: – Nē, pirmajā vietā vajadzētu būt Šekspīram.

Inese: – Rainis ir dižgars.

Andris: – Bet Šekspīrs bija pirms viņa.

Inese: – Lai. Piedod, man kā latvietei pirmais ir Rainis. Lugā Jāzeps un viņa brāļi ir visas dzīves patiesības. Otrais man ir Smiļģis, viņš taisīja monumentālus, skaistus uzvedumus ar izcilu scenogrāfiju, kostīmiem, valodu. Uzskatu, ka cilvēkam teātrī jāiet kā svētnīcā. Dabū gara mantas un izej ar spārniem, vari dzīvot un radīt pats. Aktieris ir tāds – eņģelis un dēmons. Un trešajā vietā man ir šis ģeniālais vīrietis.

Andris: – Tikai trešajā?!

Inese: – Jā. Uzskatu, ka viņš ir labākais aktieris ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā. Andris varētu būt gan Hopkinsa, gan dullā Nikolsona vietā. Viņā ir tas baisais nervs, kas dedzina, plēš un rauj. Viņš ir dziedošs aktieris, spēj spēlēt komēdijas, traģēdijas, var viens pats piepildīt skatuvi un ir ne-nor-mā-li gudrs. Nu, ceturtais ir Maestro.

Andris: – To viņam nesaki.

Inese: – Viņu var salīdzināt ar Pikaso, kuram bija rozā periods, zilais periods, kubisms… Viņš visu mūžu spēj pārsteigt ar kaut ko jaunu. Liekas, viņš ir brīnuma aptverts, jo tik skaisti un daudz sakomponēt var izredzētie. Un parādi vēl kādu cilvēku, kurš vienmēr runā taisnību!

Andris: – Es, piemēram.

Inese: – Tu melo, un šausmīgi daudz.

Andris: – Ne jau citiem. Saproti, ja sievietei nepamelo, viņa tev uzsēžas… Vispār sievietēm patīk, ja karina makaronus uz ausīm.

Inese: – Viņš man ir uzsēdies riktīgi uz galvas.

Andris: – Āāā…

– Kas īsti notika, ka jūs pēc tik daudziem gadiem tomēr sagājāt kopā? Kāds lūzums?

Inese: – Tas ir skumjš stāsts…

Andris: – …par māsu Keriju.

Inese: – Pirms Andra jubilejas viņam teicu – uzmanies, sapnī redzēju, ka tava sieva sagatavojusi milzīgas kastes ar šņabi, kaut kāda melnā ragana viņai palīdzēja! Pēc balles četros prasu – vai drīkst, iešu mājās? Tiksi galā?

No rīta mums bija sarunāts randiņš. Ielūgumos bija rakstīts, lai nedāvina puķes un dāvanas, tikai naudu, un kabatā viņam bija milzīgs žūksnis, par ko Košraga mājai varētu jumtu un bēniņus izremontēt. Zini, sievai ļoti patīk nauda, to visu viņa arī dabūja!

Andris aizgāja mājās, no rīta sēž ar radiem, ēd brokastis, iedzer kaut ko, bet tur tipa klofelīns, lai atrubītos. Un cik mistiski – viņš aizbēg uz Dailes teātri, kad zvanu, saka – ieslēdzos savā ģērbtuvē, mūku no sievas. Juta kādus sūdus. Es savā stulbumā pateicu, lai mīļā miera labad brauc mājās, un viņu tā ar piespiešanu aizveda uz savu gandrīz pēdējo stundiņu...

Pēc tam uz nedēļu bija izslēgts telefons. Es kā ilggadēja mīļākā ceļu augšā visus draugus, viņi saka – iekšā nelaiž, durvis vaļā never. Pēc dienām četrām atvēra. Bērziņš kā dārzenis sēž gala istabā, skatās vienā punktā.

Andris: – Man pazuda nedēļa, es izrubījos bez spēka kā dārzenis, neko ne jutu, ne atceros.

Inese: – Vispār neko neatceras.

– Nevar būt, ka dzēri tik šausmīgi…

Inese: – Sazvanīju draugus, lūdzu, lai palīdz Andri dabūt līdz slimnīcai. Ārsts teica – kā nozodz, tā ved uz slimnīcu, kaut vai naktī! Beidzot sarunāju džeku, kurš bijis Krievijas izlūkdienestā.

Sēžu mašīnā, raudu, nāk Andris, uz pusi tievāks, pelēks, galīgi tizls. Braucām pa taisno uz psiheni, kardiogramma gandrīz taisna, ārsti sāk skriet, dzen mani ārā. Es saku – nekur neiešu! Skaitu lūgšanas. Un izglāba. Kad viņš slimnīcā saprata, ka sieva viņu gribēja nozāļot, teica – viss, Inesīt, pietiek, es braucu pie tevis.

Dzīvojam konfekšu kastē

– Tu, Andri, kāds stāvi, tāds aizgāji pie Ineses uz Āgenskalna dzīvoklīti? Sākās jauna dzīve? Tajā laikā jau biji prom no teātra?

Inese: – Viņu arī no teātra izmeta sievas dēļ. Nemitīgi plosti divreiz gadā, cik teātris var turēt, ka tiek norautas izrādes. Piedod, ja uz cilvēku nevar paļauties...

Andris: – Nu jā, ar to alkoholu… zvaigznēs rakstīts. Tendence. Man jāstrādā ar to. Inesīte domāja, ka cilvēki priecāsies, ka vairs nelietoju, ka esmu palicis dzīvs, izveidojis savas programmas, ar Svētvakaru Ziedonim un citiem koncertiem apceļoju Latviju…

Pirmie gadi pagāja, tiesājoties ar bijušo kundzi, lai no manas 270 eiro pensijas neatņem 140. Sorrī, tad man plikam kā baznīcas žurkai jāizdzīvo ar 130 eiro? Tiesājāmies četrus gadus, kamēr beidzot dabūju šķiršanos, lai oficiāli apprecētos ar Inesīti.

Man ļoti žēl, ka tiesā melu liecības sniedza Marija, ka viņas ar māti esot mani Inesei nozagušas un vedušas uz slimnīcu. Pēc šīs tiesas ārste, kas izglāba man dzīvību, teica, ka ies sniegt liecību par to, kā patiesībā notika. Tad kundze saprata, ka tiesu zaudē, un presē paziņoja, ka dod man šķiršanos. Saproti, tik daudz melnuma, viltus un melu es no savas bijušās ģimenes nebiju gaidījis.

– Jūs tagad kā divi brīvmākslinieki dzīvojat?

Inese: – Nē. Es skaitos izcila pedagoģe. Jau pietiek, ka Bērziņš ir publisks cilvēks ar visu to ārprātu, tāpēc pati īpaši pēc slavas neraujos.

– Jums bija svarīgi apprecēties?

Andris: – Bija jau, bija!

Inese: – Bildināja uzreiz un uzdāvināja gredzenu.

Andris: – Teikšu godīgi – tagad es viņu precēšu katru gadu.

– Lai gan pirmajā reizē slēpāties. Andris pat savai mammai neteica kāzu datumu.

Andris: – Mēs neteicām nevienam. Citādi nav miera. Bet tagad es apsolīju katru gadu… Nu, kur es tādu zelta gabaliņu vēl ņemšu.

– Kad ir tas datums?

Andris: – Katru gadu būs savs.

Inese: – Pagājušajā gadā vēlreiz nosvinējām kāzas 18.08.18.

– Baznīcā paguvāt salaulāties?

Inese: – Nē, lai gan ir tāda ideja. Reiz nosvinējām ar mācītāju, viņš deva svētību, bet nesalaulājāmies. Vienkārši iepatikās viena baznīca.

Andris: – Pēc lielā incidenta sapratām, ka ir vēl vairāki iemesli. Mīļākajai nav nekādu juridisku tiesību, ja kas, nedod Dievs, notiek. Kad Inesīte gribēja izsaukt policiju un ātro palīdzību, lai apskatās, kas ar mani notiek, kad nedēļu nenācu ārā no dzīvokļa, viņai atbildēja – tā ir ģimenes privātā dzīve, mēs nevaram jaukties.

Un es gribu, lai visi saprot, ka man tas ir nopietni, viņa ir mana otrā pusīte, ļoti dārga, es viņu mīlu. Bildināju, tiklīdz sākām dzīvot kopā. Vīrietis prec sievieti, kad negrib viņu pazaudēt, un es tiešām to negribu. Lai gan Inese mani vairākkārt mēģināja atšūt. Viņa mani uzskata par ģeniālu aktieri un skumst, ka es nevienu nomināciju un apbalvojumu neesmu saņēmis...

Un vēl par precēšanos – tas taču ir ideāli, ja sieva labi gatavo! Zupas, cepešus, kūkas un tortes, konservējumus… Indulis Zariņš teica, ka laba laulība ir tad, ja vari sarunāties ar otru par dažādām tēmām, mākslu, zinātni, vēsturi, lai nekad nav garlaicīgi.

Man ļoti patīk sēņot, bet Inesīte uz to ir pilnīgi traka. Neliekas mierā, kamēr baravikas nav burciņās, citādi nebūšot stingras. Viņa ir liela un talantīga personība, divas reizes ieguvusi gada labākā skolotāja titulu. Smejos, ka tāpēc viņa arī man ir kā laba skolotāja. Inesei bijusi 21 personālizstāde un izstādes Romā, Bonnā, Londonā, Dallasā... Darbi atrodas pie inteliģences zieda.

Viņa man ir ļoti kautrīga un taisnīga. Es arī esmu kautrīgs, mana bravūra ir tikai maska. Man patika, ka Inese no manis laidās un man viņa bija jāķer... Sliktāk ir, ja meitenes pašas karas kaklā, tad atkal man ir jālaižas (smejas).

Bildināju Inesīti uzreiz, jo sapratu – ja turpināšu dzīvot vecajās attiecībās, tur mani sagaida baltās čībiņas. Pagājušajā vasarā, kad bija baisais karstums, domāju – es te, uz akmeņiem, pārkarsīšu. Sēdāmies mašīnītē un braucām pa skaistajām Latvijas svētvietām. Vienīgais, kur ilgāk varam paostīt svaigu gaisu, ir pie mana labā kaimiņa, gleznu kolekcionāra Košragā. Pašam savu lauku māju man vairs nav... un arī gultasvietas nav, nekas man tur vairs nepieder. Esmu kā Baltais kaķītis no Skalbes pasakas. Inesei ir mazs dzīvoklītis.

– Pat grīda esot apgleznota.

Andris: – Jā. Un man tā ir ļoti saudzīgi jāmazgā. Smejos, ka dzīvojam konfekšu kastē.

Inese: – Arī mēbeles mums ir apgleznotas. Andrītim veltīju izstādes gan uz 55 gadiem, gan 60 – galerijā Istaba un pie Agijas Sūnas.

Andris: – Inese apgleznoja krēslus. Tad nokrāsoja man dibenu ar zelta krāsu un lika apsēsties, lai paliek nospiedums. Saproti, bezkaunīga viņa ir!

Inese: – Bet tev ir smuks dibens.

– Kā Amerikā Slavas alejā atstāj roku nospiedumus…

Andris: – Inesītei ir laba ideja – alejā pretī Ministru kabinetam izveidot Latvijas slavenību aleju.

Inese: – Olimpiskie čempioni, kordiriģenti, komponisti, aktieri, dziedātāji, kas vēl dzīvi, lai atstāj savus plaukstu nospiedumus kā Amerikā.

Melnās Martas mantojums

– Esi teicis, ka tev bērnībā bija ekstrasensa spējas, dziedinošas rokas.

Andris: – Stāsts ir tāds, ka Edžus Liepiņš bija precējies ar Krastiņu Elitu, un viņai fāteris mira ar vēzīti. Nez kāpēc biju izstāstījis, ka Siguldā dzīvo man ļoti tāla radiniece Melnā Marta.

Edžus Liepiņš savā volgā mani aizveda, eju iekšā, tantuks – ā, tu no tiem Bērziņiem… Bet nevarot palīdzēt. Viņas vecais visu laiku šmigā sēž virtuvē un rindu regulē. Tas bija astoņdesmito gadu sākums, mašīnas pagalmā no Habarovskas sabraukušas – apmēram 7500 kilometru.

– Viņiem tur savu šamaņu nav?

Andris: – A hren viņus zina. Marta bija ļoti stipra. Saka – tie armijnieki nodedzinās māju, ja aizlaidīšos. Labi, rīt tev mani būs jānozog. Vecais ar viņiem pļāpās, iztaisīsimies, ka esmu aizņemta.

Tantuks diezgan tumbočka, ar Liepiņu izceļam šo ārā, mašīnā sēžam aizmugurē, runājam, viņa – nu, parādi savas rociņas. Ā, dēliņ, tev katrai trīs pirksti ir pareizie. Tie ir tad, ja papilārās līnijas veido perfektus riņķus. Viņa varētu mani bišķi pamācīt, bet es tolaik biju jauns un dumjš.

– Tad tu nekad neesi ārstējis?

Inese: – Viņš palīdz. Ja man vakarā kļuva slikti, uzrakstīju īsziņu. Skatos – pēc brīža rozā, lillā milzīgi kvadrāti nāk iekšā, viss sliktums pāriet. Viņš pat pa gabalu var ārstēt ar savu lūgšanu un domu spēku. Tāpēc Andrītis arī zāli var paņemt – viņam ir ne tikai talants, tas ir viss kopā.

– Kad sagājāt kopā, likās, ka jau pazīstat viens otru, vai nācās pierīvēties kā jaunuļiem?

Inese: – Zini, kā saka par iepriekšējām dzīvēm… Jau no brīža, kad pirmoreiz ieraudzīju viņu ekrānā, es uz viņu skatījos kā uz kaut ko ļoti, ļoti tuvu.

– Šķiet, abi esat ekspresīvi. Tas netraucē?

Inese: – Esmu ļoti klusa, man patīk klusums. Viņš negrib mācīties, koncerts tuvojas, saku – Bērziņ, paņem, atkārto, izmēģini.

– Kā bērnu dresē?

Inese: – Nu jā, kā skolotāja. Ar viņu citādi nevar, ir niķi. Es visu dienu varētu klusumā nodzīvot, bet viņā ir enerģija, no rīta līdz vakaram tralalala.

– Kā jūs tajā mazajā dzīvoklītī nenoēdat viens otru?

Inese: – Mazs dzīvoklītis ir baigi labā pārbaude. Ir tā – ja gribi noskaidrot, vai cilvēks tev ir ideāls, aizbrauciet abi ar mašīnu 72 stundu ceļojumā. Man ir trīs Jaunavu zīmes un vajag, lai mantiņa stāv tur, kur esmu to nolikusi. Es kā māksliniece veidoju kompozīciju, lai ir skaisti. Atnāk kāds, sāk bīdīt, aiztikt, domāju – kaut viņš ātrāk ietu prom! Bet šitais atnāca – miers, kaifs, harmonija.

– Andri, augustā tev būs lielais jubilejas koncerts.

Inese: – 27. augustā Dzintaros. Pasakaini – televīzija un grāmata, disks!

Andris: – Jā, izrādās, ka man ir vismaz 50 lomu kino, 50 teātrī, un sanāk kopā 100! Ir ideāli dzimšanas dienu svinēt uz skatuves, nevis taisīt milzīgos tusiņus. Agrāk man patika, laukos rīkojām visādus pasākumus.

Inese: – Rautus uz nedēļu. Pats noskrējies kā nēģeris, vēl uz skatuves spēlēji, pēc tam izklaidēji...

Andris: – Atceros, kā bija… Esmu ģimenē vienīgais pelnītājs, noskraidījies pa izrādēm, aizbraucu uz savu Košragu, kur pervim ģelom piemāvos, lai noņemtu stresu. Tad – zāles pļaušana, dārza ravēšana, malkas skaldīšana, viesu uzņemšana, ēst taisīšana, mājas tīrīšana… Mēle pār plecu.

Tad zvans Inesītei – es braucu! Mani sagaida mīlošas rokas, silts ēdiens, un manas no zāles pļaušanas zaļās kājas viņa atmazgā baltas ar citronu sulu un ziepju putām. Vari pajautāt, cik vīriešu vannā ir mazgāti ar skaistas sievietes garajiem matiem, bet es esmu.

Ļoti mīlu savu Inesīti, jo zinu – ja viņas nebūs man blakus, es diez vai ar šīs dzīves melno pusi tikšu galā viens. Esmu jūtīgs Antiņš un vairs nekaunos to atzīt. Pasakas gan vienmēr beidzas laimīgi – viņi mīlēja viens otru, nodzīvoja 100 gadus un nomira vienā dienā (smejas).