Dziednieces Beatas Sproģes metode veģetatīvās distonijas ārstēšanai: "Svarīgākais ir ļaut cilvēkam izrunāties"

Jaunībā Beata studējusi medicīnu, vienpadsmit gadu strādājusi bērnu slimnīcā par fizioterapeiti, palīdzot mazajiem tikt uz kājām pēc operācijām. Ikreiz, padzirdot, cik daudz zāļu tiek nozīmēts bērnam, jutusi sarosāmies iekšēju protestu un lielu vēlēšanos palīdzēt atveseļoties citādi.

Šī sajūta nav devusi mieru, vēl jo vairāk tāpēc, ka Beata jau kopš bērnības redzējusi un intuitīvi zinājusi vairāk nekā citi, tikai to sevī slāpējusi – ko nu plātīšos! Tomēr viņa sapratusi – ja reiz kaut kas tik uzstājīgi nedod mieru, to nedrīkst ignorēt, tāpēc 35 gadu vecumā mainīja dzīvi.

No vēja un akmeņiem

– Nesen biji sasirgusi. Pavasaris, vitamīnu trūkums lika sevi manīt?

– Nē, par daudz biju sevi izdzinusi un iztukšojusi, citiem palīdzot. Tad vēl bērnībā un pirms četriem gadiem slēpojot gūtās traumas deva savu – to sekas nekur nepazūd.

– Kaut kas nopietns toreiz atgadījās?

– Desmit gadu vecumā mani nobrauca piedzēries šoferis. Divas nedēļas komā, trīsarpus mēnešu slimnīcā. Vecākiem teica, lai ir gatavi vissliktākajam… Tomēr Dievam savi plāni. Man vēl tagad atmiņā – redzu sevi guļam, redzu ārstus un dzirdu viņus runājam, ka meitenei maz cerību izķepuroties, bet mana dvēsele, kas lidinās turpat līdzās ķermenim, protestē: vai tiešām neredzat, ka viņas laiks aiziet vēl nav pienācis!

Mammu ilgi nelaida reanimācijas nodaļā, tikai caur stikla sienu ļāva uz mani paskatīties. Viņa tad vienmēr ļoti raudāja. Un kādā no šīm reizēm mana dvēsele saprata, ka tai pienācis laiks atgriezties. Tajā dienā piedzimu otrreiz.

– Pēc šādiem notikumiem arī attīstoties īpašas spējas vai talanti.

– Domāju, ka spējas mantoju no vecātēva māsas, bet pārdzīvotais tās uzjundīja, paspilgtināja, piemēram, liekot sajust āderes, lai gan tad pat nezināju, kas ir tas savādais, ko jutu. Sāku arī redzēt vīzijas, un pēc nedēļas vai divām tas notika īstenībā.

Reiz mammai stāstīju, ka uz mūsu mājām atnāks vīrietis, kurš gribēs mūs aplaupīt, un viņa tam sitīs ar pannu. Precīzi pēc divām nedēļām mamma tā arī dabūja aizstāvēties. Tāpat jau šajā laikā sāku dzirdēt eņģeļus, bet kam tad to varēja teikt…

Tagad gan ne no viena neslēpju, ka ar tiem sarunājos, saņemu vajadzīgo informāciju. Vectēva māsa bija vārdotāja, savā laikā par to pat cietumā ielikta. Kāds labvēlis bija pasūdzējies, ka viena sieva nodarbojoties ar buršanu. Bet tante bija labs cilvēciņš, ļaunā neņēma – droši vien zināja augstākos likumus. Cik zinu, arī manam tēvam bija spējas, bet, būdams milicijas pulkvedis, viņš tās neafišēja.

– Varēja likt tās lietā, izmeklējot noziegumus!

– Varbūt arī lika (smejas). Kad mācījos mediķos, brīžiem iedomājos, ka tikpat labi varētu mācīties juristos, lai vēlāk strādātu par izmeklētāju, jo es varēju atrast jebko. Arī tagad, ja vīrs vai dēli kaut ko pazaudē, man tas jāmeklē.

– Un kāda liksta tevi piemeklēja pirms četriem gadiem?

– Jau beigusi slēpot, neveiksmīgi nokritu uz viegli apsniguša ledus. Asteskaula plīsums, divus mēnešus gulēju gultā un pati sevi dziedināju. Bet, redz, tagad pēc pārslodzes darbā mugura un gūžas par sevi atgādināja, liekot saprast, ka pārāk daudz rūpējos par citiem. Psihosomatika…

Ja pārāk aizrausies ar citu stutēšanu, nebrīnies, ka radīsies problēmas ar gūžām. Bet es visu mūžu to esmu darījusi, vispirms jau jaunākos brāļus un māsas visādi balstīju. Nu, nevaru es dzīvot, nevienam nepalīdzot, ne par vienu neuztraucoties! Tāda ir mana būtība, un es jūtos gandarīta, ka varu palīdzēt. Atpūsties vajag, izslēgt telefonu? Nemāku! Atbildības izjūta liedz.

Kā cilvēkiem veltīto laiku neskaitīju, strādājot slimnīcā, tā neskaitu tagad. Pacientam atvēlētās pusotras stundas vietā, ja vajag un ja aiz viņa negaida vēl kāds, nostrādāju visas trīs. Ticu, ka viss labais, ko dodu citiem, atgriezīsies – ja ne pie manis, tad pie maniem bērniem, mazbērniem.

– Reizēm cilvēks kļūst vesels tikai no parunāšanās – beidzot kāds uzklausījis viņa sāpi. Uzklausīšana atņem daudz enerģijas. Kur to atkal sasmelies?

– Galvenokārt dabā. Vējš, lietus – no visa var iegūt enerģiju. Cilvēkiem vispār vēlams iedraudzēties ar dabu, ar stihijām. Kā smejas, nav sliktu laika apstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs. Ļaujies vējam, pagriez tam seju, uzsmaidi un saki: “Vējš aizpūš visu slikto!” Turklāt ar vēja enerģiju var piepildīt saules pinumu. Lai to izdarītu, pat ārā nav jāiet – sēdi istabā un domās to ielaid ķermenī.

Tā kā dzīvoju jūrmalā, vienmēr paņemu vētras enerģiju un pēc tam to izmantoju pacientu atveseļošanai. Tāpat daru brīžos, kad vējš draud nolauzt kādu koku. Kad vēl šādās situācijās nopietni nepiestrādāju, nācies nedēļu dzīvot bez elektrības, bet to es vairs negribu! Un spēja savaldīt vēju nav nekas pārdabisks, to var katrs. Tikai jāgrib papūlēties.

Arī no katras lietus lāses nevajag bēgt. Ļauj tām tecēt pār seju, matiem un saki: “Lietus aizskalo visu slikto!” Arī tavam mētelim tas nenodarīs nekādu skādi. Prāts, protams, ceļ trauksmi – lietus saslapinās, vējš sapūtīs, būsi slims… Bet to vajag apklusināt. Vislabāk palīdzēs vienkāršs elpošanas vingrinājums – ieelpo, aizturi elpu. Nav elpas, nav domu.

Latviešiem ir arī daudz zīmju, skaistu dainu, kas arvien atjauno un dod enerģiju, spēku. Piemēram: Visapkārt gaisma ausa,/ Vidū saule ritināj';/ Visapkārt zelta josta,/ Vidū mans augumiņš. Tāpat mums ir gana tautasdziesmu enerģētiskai aizsardzībai, pašapziņas uzturēšanai, sevis harmonizēšanai.

Lai tik īstā brīdī skaitām! Un latviešiem vislabākais, visiedarbīgākais ir tieši savējais, nav ko apkarināties ar mums nepiederīgām zīmēm, skaitīt no citām tautām aizlienētus, būtībā ar mūsu vibrācijām nesaderīgus vārdus.

Enerģiju un spēku var iegūt arī no dzīviem akmeņiem – pacel laukakmeni, paturi plaukstās, sajūti, kāds spēks un miers tevī ieplūst. Kur nu vēl koki! Tie spēj paņemt no cilvēka visu negatīvo, atbrīvot no nelāgā. Nostājies zem koka un iztēlojies, ka tavas rokas ir zari, kājas – saknes, kas ieaug zemē, un enerģija skalojas cauri tevi no zariem līdz saknēm un atpakaļ. Izlaid to caur sevi vairākas reizes – sāc no augšas un pabeidz atkal ar augšupejošu enerģiju. Lai gūtu spēku, vīrietim jāpiekļaujas koka stumbram ar muguru, sievietei ar priekšpusi.

Vēl ko teikšu – tieši cilvēku nekontrolētās, haotiskās, ārdošās domas izraisa dažādas dabas katastrofas. Domformas krājas zemē, gaisā, ūdenī, līdz sablīvējums ir tik liels, ka notiek eksplozija. Gluži tāpat, kā tas notiek cilvēka organismā, bet arī Zeme ir dzīvs organisms!

Viss ir saistīts, mēs elpojam vienā ritmā ar Zemes un Visuma enerģijas pulsāciju. Tāpēc, ja negribam, lai kaut kas nosprostojas, jāgādā, lai viss strādā harmoniski – lai ir sazemējums ar zemi, lai ir atvērts kanāls uz augšu. Kad ir līdzsvars, nekas slikts nenotiek, arī dzīve rit līdzsvaroti.

Ik pa laikam jāizrāpjas no rāmjiem

– Vai, strādājot bērnu slimnīcā, radās jautājums, kāpēc tik maziem cilvēciņiem tiek sūtītas slimības, par ko viņiem tas?

– Tāpat var jautāt gadījumos, kad bērniņš nomirst. Pati to esmu piedzīvojusi – septītajā grūtniecības mēnesī sākās priekšlaicīgas dzemdības, ārsti vilcinājās ar ķeizaru, un bērniņš aizgāja bojā. Protams, tad tirdīja jautājums – kāpēc tā notika?

To, ko tagad teikšu, var uztvert dažādi, bet es tā redzu. Protams, bērns ne pie kā nav vainīgs, bet dvēsele, kas viņā iemiesojusies, var būt ļoti veca. Ja tai iepriekšējā dzīvē palikusi neizdzīvota kādas pieredzes aste mēneša vai nedēļas garumā, dvēsele atgriežas izdzīvot tikai šo posmu. Ne visi to spēj pieņemt, jo sirds sāp...

Šādi un arī visādi citādi pārbaudījumi, dažādas slimības ieskaitot, tiek doti, lai cilvēki mācītos. Skarbi, bet taisnība – viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus. Ja pati nebūtu bijusi uz dzīvības un nāves robežas, varbūt spriestu citādi, bet šī pieredze, kā arī pacientiem līdzi izdzīvotais man likusi to saprast.

– Nereti slimība tiekot sūtīta, lai cilvēks savā trakajā dzīves skrējienā apstātos, izsvērtu, kas tiešām ir ko vērts.

– Mūsu laiku vislabāk raksturo veģetatīvā distonija, kuras cēloņi ir ilgstošs stress un emociju apspiešana. Bet kas tad tos rada? Stresu galvenokārt izraisa raizes par izdzīvošanu, savukārt emocijas apspiest liek tā ir pareizi un tā ir nepareizi rāmji, kas patiesībā ir tikai mūsu pašu pieņēmumi.

Tikai emocijas nekur nepazūd, tās krājas, veidojot blokus biolaukā un līdz ar to traucējot enerģijas plūsmu. Tāpēc ik pa laikam no tiem rāmjiem vajag izrāpties – izraudāties, iztrakoties. Nevari? Apspiestos vārdus, domas, visus aizvainojumus uztici papīram. Tas ir vislabākais psihologs, turklāt neuzdod jautājumus un neprasa par to maksāt. Tikai pēc tam aprakstītā lapa jāiznīcina.

– Tas gan nenozīmē, ka nepatīkamais tiek aizmirsts.

– Tomēr prātam kļūst vieglāk.

– Ir cilvēki, kas pat lepojas, ka kādam nemūžam nepiedos, jo tik daudz pāri darījis.

– Tā ir dzīvošana pagātnē, bet jādzīvo tagad. Vai tad aizvainojums, naids kādam sagādā prieku, kādu baro? Turklāt jebkurš cilvēks, kurš ienāk mūsu dzīvē, ir mūsu skolotājs. Lai kādas attiecības ar viņu veidotos, tās kaut ko liek mācīties. Tātad šis cilvēks ir palīgs tava galvenā dzīves uzdevuma izpildē. Pašlaik x vai y lielajā vienādojumā, bet vēlāk viņa nozīmi izpratīsi.

– Tev ir kāda īpaša metode veģetatīvās distonijas ārstēšanai?

– Svarīgākais ir ļaut cilvēkam izrunāties, un es lietoju pārslēgšanās metodi – vispirms lieku iedomāties un runāt par kaut ko labu, tad par sliktu, pēc tam pastāstīt, kā viņš relaksējas, un iztēloties, ka šobrīd to dara. Tik vienkārši? Jā, bet kas teica, ka šīs kaites dziedināšana prasa kaut ko ļoti sarežģītu? Šo metodi izmantoju arī trauksmes, miega traucējumu, uzmanības noturēšanas grūtību gadījumos. Arī tie ir veģetatīvās nervu sistēmas pašregulācijas traucējumi, kurus rada pārslodze ikdienā.

Darbā uzkrauj arvien vairāk pienākumu, bet samaksa nemainās… Kā šādā situācijā lai nepieaug spriedze, neapmierinātība, dusmas? Bet ar priekšniecību runāt bail, ņems vēl un atlaidīs. Dzīvesbiedram negribas neko teikt, lai nesatrauktu, arī draugiem stāstīt kauns, lai nesauktu par neveiksminieku. Tad visas šis nepatīkamās emocijas sāk cilvēku grauzt no iekšienes, organisms visus spēkus tērē spriedzes izturēšanai, darbojas izdzīvošanas režīmā.

Aktivizējas simpātiskā nervu sistēma, bet ilgstoša slodze to pārslogo, tiek izjaukts veģetatīvās nervu sistēmas līdzsvars, kas arī izraisa visdažādākos simptomus. Vai šādos gadījumos mierīgas, atklātas sarunas tiešām nav pats labākais palīgs?

Nākamais solis ir iemācīties lasīt sava organisma raidītās zīmes, lai caur tām saprastu emocijas un fiziskā ķermeņa prasības. Lieliski palīdzēs meditācijas, kas rosina smadzeņu šūnu atjaunošanos. Jāpiebilst, ka šis fakts atklāts salīdzinoši nesen, jo iepriekš tika uzskatīts, ka nervu šūnas neatjaunojas.

– Tātad lietot medikamentus nav nepieciešams?

– Protams, jo tie tikai nomāc veģetatīvās distonijas simptomus. Es vispār uzskatu, un arī mana dzīves pieredze ir pierādījusi, ka lietot zāles, kad slimība jau sākusies, ir tas pats, kas sākt rakt aku brīdī, kad cilvēks jau ir slāpju nomocīts. Tāpēc gan mans, gan citu dziednieku galvenais uzdevums ir palīdzēt un mācīt slimības novērst laikus.

Sāc rītu ar varavīksni

– Viegli jau runāt par dzīvi bez stresa un zālēm, bet ikdienas rūpes labos padomus un apņemšanās bieži vien iemin zemē. Un tam nemaz nevajag daudz. Ko darīt? Roka sniedzas pēc tabletes...

– Pamatā to virza doma – iedzeršu, kļūs labi –, un nostrādā placebo efekts. Atceros, kad mani bērni bija mazi un iečīkstējās, ka sāp vēders, es iedevu kādu vitamīnu. Jau pēc mirkļa nekas vairs nesāpēja. Līdzīgi esmu palīdzējus pieaugušajiem, reiz arī cilvēkam, kuram uz ielas palika slikti ar sirdi. Iedevu mentola konfekti un teicu – pasūkā, būs labi. Viņš noticēja informācijai, un tā iedarbojās.

Jā, es konfektē ieliku arī vajadzīgo enerģiju, bet tā nebija noteicošā. Cilvēkiem dotas lielas spējas un iespējas pašiem sev palīdzēt ar domām, ar vārdu vibrācijām. Pati esmu pārbaudījusi un arī pacientiem ieteikusi sāpju gadījumā pie sevis piecpadsmit minūtes skaitīti vārdus: “Man nav sāpju, es jūtos lieliski!” Ir grūti tam koncentrēties, kad ļoti sāp, bet tas palīdz. Sāpju centrs, kas atrodas galvas aizmugurējā daļā, reaģē uz tam doto informāciju.

Mazs bērns skrienot nokrīt, ceļgals nobrāzts līdz asinīm, bet viņš pieceļas un skrien tālāk. Kādas sāpes? Viņš par tām nedomā! Tad, pamanījusi notikušo, palīgā steidzas mamma, saķer mazo un sāk žēlot – nabadziņ, tu sasities, tev taču sāp! Un tajā mirklī bērns izbīlī sāk raudāt, jo viņam taču sāp. Gudrāk būtu bērnu viņa skrējienā netraucēt un pēc tam ceļgalu vienkārši nomazgāt. Bet, ja mazais raudātu, pušumam uzpūst, sakot, ka nieks vien ir.

– Cilvēks var sev palīdzēt arī ar savām rokām – saberzē plaukstas, līdz tās kļūst siltas, tad pieliek pie sāpošās vietas un runā paša izdomātus pretsāpju vārdus, vienlaikus iztēlojoties sevi esam veselu.

– Protams. Tikai jāatceras arī tas, ka plaukstas ir miniatūras ķermeņa kopijas. Īkšķis atbilst galvai un kaklam, rādītājs un mazais pirkstiņš – rokām, lielais pirksts un zeltnesis – kājām. Plaukstā var atrast arī visus iekšējos orgānus. Dzīves līnija atbilst diafragmai, virs tās ir sirds un plaušas, zem tās – vēdera dobuma orgāni. Urīnizvadsistēma un dzimumorgāni atrodas uz plaukstas starp lielo pirkstu un zeltnesi.

Plaukstas virspusē var atrast punktus, kas iedarbojas uz mugurkaulu un nierēm. Tikai nez vai kāds, veicot fizisku darbu, iedomājas, ka tajā brīdī masē daudzus bioenerģētiski aktīvos punktus, tādējādi labvēlīgi iedarbojoties uz savu organismu. Pacientiem to visu stāstu un mācu arī daudz ko citu, piemēram, izmantot mudras – pirkstu balansu, kas ir komunikācija ar mūsu enerģiju, izmantojot pirkstu refleksās zonas. Sīkas lietiņas, bet, ja tās zini, vari izmantot kā ātro palīdzību, turklāt jebkur – arī braucot sabiedriskajā transportā.

Ja vajadzēs, noņemšu arī ļaunu aci un lāstus. Tādu radītos enerģētiskos sabiezējumus jūtu kā piķa melnu masu, un, kad tīru cilvēku, tā man tinas kā dzija ap roku. Tikai tāda smaga, netīra. Tad to sadedzinu virs sveces.

– Laikā, kad strādāji par fizioterapeiti, bērnus caur rokām uzpildīji ar enerģiju?

– Pilnīgi intuitīvi – pat īsti nesapratu, ka to spēju. Bija gadījums, kad mediķi, apsekojuši četrgadīgu puisīti, nosprieda, ka viņš neizdzīvos. Bet es redzēju, ka viņiem nav taisnība, un izlēmu rīkoties, klausot savām sajūtām. Pēc tam mani sarāja, teica, ka uzvedos kā pesteļotāja – nesusi uz palātu sveci un nez ko tur darījusi. Neko īpašu jau nedarīju.

Sajutusi, ka bērniņš ir ļoti saspīlēts, sasprindzinājumu mēģināju izkliedēt ar savu roku un uguns palīdzību. Tā pa kluso strādāju trīs reizes, un sasprindzinājums pazuda, puisītim kļuva labāk. Tikai vēlāk sapratu, ka mazajam bija nobloķētas visas čakras; tad kā viņš varēja atlabt? Tolaik vēl tik daudz ko nezināju, neizpratu. Jau vēlāk to mācījos Starptautiskajā profesionālās dziedniecības akadēmijā pie citiem skolotājiem.

– Kas ir galvenie enerģētisko bloku veidotāji?

– Mazkustība, nepietiekams ūdens patēriņš – labāk ēdienreizi aizstāt ar glāzi ūdens, nevis otrādi. Nekvalitatīva pārtika. Svarīgi arī, kā ēdiens tiek pagatavots. Ja saimniecei galvā rosās sliktas domas, nepatika, dusmas, ja pie galda sēdošie strīdas, ēdiens tiek enerģētiski samaitāts. Tas ir beigts, lai arī labi smaržo un garšo. Pēc tāda baudīšanas labu noskaņojumu nav ko gaidīt, bet, bieži tādu ēdot, ģimenes locekļi ar laiku sāks slimot.

Savukārt ciemiņš, ar šādu ēdienu pacienāts, var dabūt caureju. Tāpēc vai nu gatavo ēdienu ar mīlestību, vai negatavo nemaz!

Daudz slikta cilvēkiem nodarām, viņus aprunādami. Slikto vārdu enerģijai nekāds attālums nav šķērslis – aprunātais var sēdēt Rīgā, bet Mildiņa un Pēterītis, kas par viņu kulsta mēles, kaut vai Amerikā. Negatīvie vārdi kā naži dursta aprunātā biolauku, tajā rodas plaisas, tad caurumi, un enerģija noplūst, cilvēkam it kā ne no kā kļūst arvien sliktāk.

No aprunāšanas nav pasargāts neviens, tāpēc ir ļoti svarīgi savas čakras un biolauku regulāri stiprināt. Ir vienkārša metode, kā to paveikt. Nostājies ar plikām pēdām uz zemes vai grīdas, kājas plecu platumā, ceļgali mīksti, kāju lielie pirksti vērsti uz iekšu, lai kājas nevarētu iztaisnot. Tad rokas paceļ uz augšu un sekundes desmit sevī sapumpē enerģiju no Visuma.

Pēc tam rokas pārliek vienu otrai pāri un vispirms pieliek pie galvas, pie septītās čakras, piepildot to ar enerģiju, tad pie pieres, piepildot sesto čakru. Pēc tam rokas laiž uz leju, tur tās paver, lai enerģija pa kāju pirkstiem noplūst uz leju. Tad visu sākam no jauna, ar enerģiju piepildām visas čakras, bet ikreiz sākam ar septīto, jo viss iet caur galvu, sākas galvā.

Kad tas izdarīts, trīs reizes jāapgriežas uz riņķi pretēji pulksteņa rādītāju virzienam. Tad nostājamies, paceļam uz augšu rokas, skatienu un savienojam plaukstas sveicienā namaste un pateicamies Visumam, tad paši sev.

Ideāli, ja šo metodi izmantosiet no rīta un vakarā. Daudz laika tā neaizņem, tikai minūtes septiņas, un tik daudz jau nu sev var atlicināt ikviens. Metode līdzēs arī, ja ir paaugstināta ķermeņa temperatūra, iekaisums, ļaus noregulēt asinsspiedienu. Bet jāveic šis rituāls vismaz reizes piecas dienā.

– Es jau dzirdu izsaucienus – kādas septiņas minūtes, ja pēc divdesmit jābūt darbā, vēl bērni uz skolu jāaizved!

– Tādiem steigšām varu ieteikt vienkāršāku un ātrāku metodi biolauka stiprināšanai. Kad pamosties, kārtīgi izstaipies. Sāc ar plaukstām, pirkstiem – izapļo plaukstas, pirkstus atliec uz augšu, uz leju. Izstiep rokas taisni aiz galvas, izstaipi mugurkaulu. Tad domās uzbur varavīksni, bet ar astoņām krāsām – tajā jāielaiž arī baltā, dievišķā, visu līdzsvarojošā – un ļauj tai pārlīt pār sevi, sevi piepildīt. Tik daudz laika sev ir jāatvēl!

Ikvienam jābūt tik drosmīgam, lai saviem mīļajiem nepārprotami liktu saprast – ja tev neatliks laika sev, nevarēsi parūpēties arī par viņiem. Nav jēgas plēsties uz pusēm, jo tad tevis vienā mirklī var vienkārši nepietikt. Kuru tad varēsi vainot? Vīrs un bērni teiks – bet kas tev lika visu darīt mūsu vietā, varēji neskriet un nepūlēties! Nepateicība ir pasaules alga.

Jūtos un izskatos arvien labāk!

– Vairākiem cilvēkiem viena kaite, bet katram atveseļošanās noris citādi. Kāpēc?

– Lielākoties tas atkarīgs no tā, cik katrs slimību pietur. Ja kaut kas sāp, bet to uztver mierīgi, ar pārliecību, cik ātri sāpes atnākušas, tik ātri arī aizies, cilvēks ātri tiek vesels, jo kaiti, kas tās rada, neielaiž sevī. Savukārt, ja sevi sāk žēlot, atrod arvien jaunus sāpju cēloņus un par kaiti izstāsta pulkam līdzi jutēju, tā ielien arvien dziļāk organismā, apveļas kaitnieciskā labsajūtā.

Reiz taču jāsaprot, ka žēlošana nepalīdz, gluži pretēji! Tā vietā cilvēks jāsapurina, ja vajag, jāuzšauj pa dibenu, sakot, ka viņam ar katru dienu kļūst un kļūs labāk. Šī doma arvien jāuzkurbulē, jo tai ir milzu spēks.

Protams, ir arī tādi, kuri negrib atveseļoties, viņi paši sev iekodē slimību. Savukārt par tiem, kuri visu laiku dzīvo vienās žēlabās, tomēr nekas viņus neņem, varu teikt tikai vienu – viņi dzimuši laimes krekliņā. Par to nevajag apskaust, vien uzturēt sevī pārliecību, ka arī pats vari būt tikpat vesels un veiksmīgs.

Mūsu motivācijai vispār vienmēr jābūt ceļošai – ar katru gadu jūtos un izskatos arvien labāk! Kad man reiz uzdeva jautājumu, kāda būšu pēc pieciem gadiem, atbildēju – daudz gudrāka, pašapzinīgāka, daudz vairāk varoša dot cilvēkiem. Un pati no šīs labās apziņas plaukšu.

– Sevi programmējam ar domām, tomēr zinu cilvēkus, kas visiem tika teikuši, ka dzīvos līdz simt divdesmit gadiem, bet... viņu vairs nav.

– Tukša lielība tā bijusi, nevis dziļa pārliecība. Par tādu skaļi nerunā, lieka runāšana vispār atņem spēku. Manas mammas māsa jaunībā zaudēja bērnu, vīrs nomira, kad viņai bija piecdesmit gadu. Un tad tante, stingri piekodinājusi, lai citiem par to nebilst ne pušplēsta vārda, cieši apņēmās dzīvot ilgi, nomirt viegli – lai nevienam nebūtu par nastu.

Tā arī bija, viņa nomira 85 gadu vecumā. Samaksājusi rēķinu par dzīvokli, iznāca no bankas un turpat uz ielas nokrita. Līdz tam tante dzīvoja viegli, dzīvespriecīgi – gāja uz teātriem, zīmēja uz stikla, pērļoja, nūjoja. Un Dievu lūdza, lai pieskata viņas apņemšanos.

– Ir gadījumi, kad bez ķirurģiskas iejaukšanās neiztikt. Ja operācijas laiku iespējams pakoriģēt, vai ieteicams ņemt vērā Mēness fāzes?

– Pēc iespējas no ķirurģiskām operācijām jāizvairās augoša mēness laikā, pavisam noteikti – pavasarī, sulu laikā. Pilnmēnesī ķirurģiskās operācijas ir īpaši sāpīgas, tāpēc, piemēram, zobu raušanu, operācijas žokļa apvidū vajadzētu atlikt uz laiku, kad mēness būs dilstošs. Tas tā, lielos vilcienos. Noteikti jāņem vērā arī tas, ka mēnesi pirms un divus pēc dzimšanas dienas cilvēka enerģētika ir viszemākā, šajā laikā viņš ir visvājākais, visievainojamākais.

Tieši tāpēc agrāk jaundzimušos pirmos trīs mēnešus nerādīja pat tuvākajiem radiem, bet tālākiem un svešiem ļaudīm – pat gadu. Vēl ļoti ieteicams bērnam likt divus vārdus. Tas stiprina enerģētiku, bērnam vieglāk dzīvot. Var jau teikt – ko tur ņemties, pesteļošana vien ir, bez tā visa var iztikt! Protams, var. Bet tam, kurš kaut ko saprot no enerģijām, būs skaidrs, ka tas ir ļoti svarīgi.

– Pavasarī organisma vitamīnu krājumi ir izsīkuši. Kā tam palīdzēt? Jāklūp klāt pumpuriem?

– Uz priekšu! Tie pavasarī tiešām ir pats labākais. Ja netiekat pie pumpuriem, uztaisiet dzērveņu kūrīti – katru dienu apēdiet pa saujai ogu. Ēdiet dateles – tās satur kāliju, daudz vajadzīgo mikroelementu. Aizrauties nevajag, jo tās ir salda; pietiks ar trim dienā. Vēl apēdiet piecas kadiķogas. Bet, kad parādīsies pirmās nātrītes, pienenītes, tad klūpiet pie tām!

Buramvārdi pret noskaudumu, ļaunumu

Brāzmainie vēji, aizpūtiet ļaunās burvības uz dziļiem un tāliem mežiem! Straujie ūdeņi, noslīciniet tās dziļi dzelmē! Sadedzini tās, sarkanā un skaidrā saule! Ļaunās burvības un vārdi, greizie skatieni, apkaunojošās domas – atkāpieties no manis, Dieva kalpa (nosaukt savu vārdu un uzvārdu). Lai tā ir ne uz dienu, bet mūžīgi mūžos!

Aprunātais var sēdēt Rīgā, bet Mildiņa un Pēterītis, kas par viņu kulsta mēles, kaut vai Amerikā. Negatīvie vārdi kā naži dursta aprunātā biolauku, tajā rodas plaisas, tad caurumi, un enerģija noplūst, cilvēkam it kā ne no kā kļūst arvien sliktāk.

Lai saņemtu speciālista tālruņa numuru, sūti īsziņu ar kodu PDZ125 (bez atstarpēm) uz numuru 1881.

Pakalpojuma maksa 1.50 EUR (ar PVN)