Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Aija Krodere

Sanita un Andris Sējāni pa īstam iepazinās tikai pēc kāzām

Intervijas
11. aprīlī 05:19 2019. gada 11. aprīlī 05:19
Sandra
Landorfa
| Žurnāls "OK!"
Ieraudzīt, cik daudz krāšņuma ir šķietami parastajā, var, tikai tam pietuvojoties. Tā ir ar Sējānu ģimeni – Andri, Sanitu un viņu bērniem. Tas bija spožs mirklis, kad par projektu Vilkam tāda dvēselīt’ Sējāni ieguva Zelta mikrofonu, taču viņu ikdiena ir sīku uzvaru pilna. Visas nebūšanas savukārt vakaros skaisti izplēn pie apaļā saimes galda.

Gan jūsu daiļrade, gan sarunas līdz šim ir rādījušas, ka esat, atļaušos teikt, gaišie tēli. Vai tā ir kāda īpaša dzīvesziņa, ar kuru esat auguši un dzīvojat?

Andris: – Paldies, uztveršu to kā komplimentu. Labestība bez iemesla, pareiza attieksme, tāda neizskaitļota būšana – gribētos, lai tā ir norma. Labumu nevajadzētu ieplānot, tas ir normāls cilvēka agregātstāvoklis.

Reizēm cilvēks ir riebīgs radījums – ja viņš man šitā, es viņam tāpat pretī, bet no mammas esmu mācījies, ka šis princips nedarbojas. Patiesībā mēs ar Sanitu par šo mammas attieksmi ik pa brīdim joprojām brīnāmies.

Sanita: – Manā profesijā citādāk nevar, bērni redz cauri. Tiklīdz tev aiz naga ir mazs ļaunumiņš, viņš uzreiz to jūt un pamana. Bērni ir viscaur labi, un arī tev jābūt sirsnīgam, gaišam, labestīgam. Ja ikdienā pretī ir 200 labu bērnu, pamazām ar to gaišumu piepildies arī pats.

 Kad Mūzikas akadēmijā viens otru ieraudzījāt, bijāt pavisam jauni?

Sanita: – Jā, bijām vēl bērni, divdesmit gadu veci. Mūsu vecākajai meitai ir astoņpadsmit, un es nevaru iedomāties, ka viņa jau pēc diviem gadiem varētu satikt savu īsto un plānot ģimeni. Viņa šķiet šobrīd vēl tik jauniņa, nepieredzējusi un trausla. Andrim droši vien ir cits viedoklis, viņš tobrīd bija jau pieaudzis un ģimenes dzīvei gatavs.

Andri, tev bija vairāk gadu?

Andris: – Tikpat.

Sanita: – Viņš ir deviņus mēnešus jaunāks. Man šķiet, tas ir atkarīgs no tā, kā esi audzis. Es tiku čubināta kā tāds istabas augs. Mamma mani uzmanīja, koriģēja un virzīja. Vecāki noteica, ko, kad un kur es darīšu. Aiz pārlieku lielas mīlestības un rūpēm. Andrim vecāki ļāva pieaugt daudz agrāk.

Andris: – Jā – mācies pats, mēs tevi nekontrolēsim. Man bija pašdisciplīna, likās, ka skola ir mans darbs.

Foto: Aija Krodere

Gāji Dārziņos?

Andris: – Jā, un pēc tam Doma kora skolā. Biju ļoti apzinīgs.

Sanita: – Tev bija lielisks skolotājs – Jānis Ērenštreits, arī viņš jūs audzināja.

Andris: – Tā ir tāda kora puiku štelle, savā ziņā maza armija, ar noteikumiem, hierarhiju, disciplīnu. Mūsu puika Eremijs tikko atgriezās no Japānas, kurp bija aizbraukuši ar Doma kora skolu. Var just, ka ir kaut ko iemācījies, iet biežāk dušā (smejas).

Sanita: – Nav vairs jāsaka piecas reizes, saprot pēc otrās. Un viņš bija tik laimīgs, kad atgriezās mājās, pie vecākiem un māsām! Madarai ir četri gadi, viņa ir mūsu mazā saulīte, princesīte. Mūsu ir daudz, par ko esam ārkārtīgi lepni.

Kad iepazināties, drīz vien arī apprecējāties.

Sanita: – Pilnīgs ārprāts! Par ātru. Viens otru jau zinājām, abi mācījāmies diriģēšanas nodaļā, bet pēc Jāņiem braucienā uz Gaudeamus studentu Dziesmu svētkiem Lietuvā saskatījāmies ciešāk. Augustā saderinājāmies un septembrī apprecējāmies.

Andri, tā bija tava iniciatīva?

Andris: – Mums bija iedrošinoši vecāki, īpaši no manas puses, vecāmamma un mamma. Droši vien bija priecīgi, ka beidzot esmu pievērsies arī kam citam, izņemot mācības. Izrādās, arī ar meitenēm draudzējos...

Sanita bija pirmā, kuru atvedi mājās ar vārdiem: “Šī ir Sanita, viņai vajadzēs vietu pie galda...”?

Andris: – Tādā veidā, protams, pirmā.

Sanita: – Pirmā satikšanās ar Andra mammu un vecmāmiņu bija ārkārtīgi silta un jauka. Viņas mani pieņēma no pirmā skatiena un līdz pat šim brīdim nekas nav mainījies. Man tiešām ir mīļākā vīramāte pasaulē.

Andris: – Jā, tas nebija tikai mūsu abu lēmums.

Sanita: – Arī ar savu mammu par to esmu runājusi. Kāpēc tik ātri mūs mudinājāt plānot ģimeni? Viņa teica, ka abi ar tēti bijuši tik ļoti pārliecināti, ka esam viens otram īstie, ka gribējies ātrāk mūs savest kopā. Šķiet, tajā laikā vēl īsti to neaptvērām, bijām trakoti samīlējušies, vēl ar rozā brillēm, un plūdām tam visam skaistumam līdzi.

Foto: Aija Krodere

Varbūt tas ir skaisti, ka cilvēki saiet kopā tādā brīdī, nevis pēc gadiem ilgas apmuļļāšanās?

Sanita: – Nevar zināt, kā tas mūsu gadījumā varēja beigties. Viens otru pirms kāzām nepaspējām iepazīt, brilles nokrita, kad bijām jau precējušies. Tu tikai pēc vairākiem mēnešiem īsti aptver, kāds cilvēks ir tev blakus.

Un kas tad notiek?

Sanita: – Bija situācijas, kad šķita – pag, viņš taču agrāk tā nedarīja! Piemēram, kad draudzējāmies, Andris labprāt gāja uz ballītēm, daudz dejoja, un man tas ļoti patika. Pēc kāzām vairs ne.

Andris: – Es paskaidroju, kāpēc.

Sanita: – Jā, paskaidroji, ko dejošana nozīmē meitenei un ko – puisim. Bet tāda mānīšanās mazliet tomēr sanāca, ne?

Andris: – Es cilvēku uzvedībai nereti meklēju pamatojumu no dzīvnieku pasaules. Kāpēc Operu apmeklē galvenokārt daiļā dzimuma pārstāves? Viņām ļoti patīk, kā tenori kliedz. Ko mežā auru laikā dara buļļi? Bauro! Un gotiņām patīk.

Ko dara sievietes ziemā? Savām augstpapēdenēm piesit īpaši skanīgus papēdīšus – klik, klik, klik – tu viņu neredzi, bet dzirdi jau pa gabalu. Tāpat kā stirnas. Dejošana ir kaut kas līdzīgs – brīdis pirms...

Sanita: – Man gan liekas, ka dzīvnieku pasaulē vīriešu kārtas īpatņi cīnās, bet skaistā dzimuma pārstāves viņus vēro un izvēlas spēcīgāko un tīkamāko.

Andris: – Ir dažādi, tāpat kā ar poligāmiju. Ir monogāmi putni kā stārķi, un ir baložu bars, kuriem ir skaista zviedru ģimenīte. Patlaban mums noteikumus – ka pareizi ir būt monogāmam – diktē Eiropas kristīgā ētika, bet tas nenozīmē, ka citur ir tāpat.

Jūsos monogāmija ir iekodēta?

Andris: – Man patīk noteikumi, un patīk tos ievērot. Tas arī viss. Nu, labi, reizēm pāreju ielu pie sarkanās gaismas (smejas).

Bet attiecībās pie sarkanā neej?

Sanita: – Nē, mēs esam salaulājušies baznīcā, mums tas ir ārkārtīgi svarīgi. Nav arī, kā saka, bijis iemesla iet pie tā sarkanā, nedz arī par to aizdomāties.

Cilvēkiem, īpaši tiem, kas sagājuši kopā agrā jaunībā, ir daudz kārdinājumu...

Sanita: – Jā, draugi un paziņas, šķiet, jau pa diviem, trim lāgiem ir kādu satikuši, pašķīrušies un atkal satikuši... Mēs to vērojam, un, teikšu godīgi, es apbrīnoju šos cilvēkus, jo tas ir ārkārtīgi sarežģīti – nodzīvot ilgu laiku ar vienu, viņu iepazīt, apgūt un mazlietiņ izmainīt, arī pašai pamainīties, un tad mierīgi aiziet, satikt nākamo un atkal sākt to skolu no sākuma.

Varbūt tas ir kā sākt jaunu dzīvi?

Andris: – Nezinu, man liekas, tā ir laikmeta iezīme.

Sanita: – Tas ir stilīgi?

Andris: – Izklausīsies pārāk... Brīžiem jūtamies kā no citas paaudzes. Tajā pašā laikā – viegli iejūtamies meitas baļļukos.

Foto: Aija Krodere

Jūs nemet ārā?

Sanita: – Nē, meita saka, ka esam stilīgie vecāki, patīkam. Drīkstam pievienoties, kad vien vēlamies. Ļoti to novērtēju.

Andris: – Esmu lasījis, ka septiņdesmito gadu beigās, astoņdesmito sākumā dzimušie iepriekšējo paaudzi saprot itin labi, jo ir padzīvojuši padomju laikā, kad tiešām bija sūdīgi, jo nekā nebija, tāpēc prot novērtēt to, kas ir.

Tagad viss ir tērējams, palietojams un atdodams atpakaļ. Iznomātas automašīnas vietā var dabūt citu, un to pārnes arī uz attiecībām. Šis ir lietošanas laikmets, turklāt cilvēki sevi ļoti augstu vērtē. Darīt pašam sev pāri ir slikti. Kāpēc čakarēties?

Es gan nevienu nenosodu. Jo vecāks kļūstu – un es esmu vecs – jo labāk saprotu. Pirms gadiem desmit droši vien būtu pateicis ko skarbu, tagad – nav mana darīšana.

Jums ir bijis jādara sev pāri?

Sanita: – Jā, tādas situācijas ir bijušas. Atceroties sevi divdesmit gadu vecumā un padomājot, kāda esmu tagad, šķiet, ir bijis jāmaina ārkārtīgi daudz, jālauž un jāpārveido sevi tā, lai mūsu attiecības attīstītos un būtu harmoniskas. Interesanti, kad novembrī braucām un Santorini, man bija iekšējs nemiers, kā divatā jutīsimies.

Līdz šim vienmēr ņēmām līdzi bērnus, un tad sev laika atliek ļoti maz. Bet mans satraukums bija galīgi lieks, atpūta divatā bija lieliska! Atgriezāmies savos divdesmit, naktī pa kluso gājām baseinā un sadarījām visādas bļēņas un muļķības. Tā ir zīme, ka viss kārtībā! Bērni drīkst izaugt un aiziet no mājām, mūsu starpā viss ir okei.

Laikam visgrūtāk ir nevis sadzīvot, bet saglabāt acīs mirdzumu?

Andris: – Varbūt tāpēc, ka mums izdevās brīnišķīgs mājas remonts, man ir reāls kaifs no foršas rutīnas – no rīta aizbraukt un vakarā atgriezties, piepildīt vīna glāzes un vienkārši būt, nedomājot par mirdzumu acīs, rozā brillēm, taureņiem vēderā vai citur. Vēl gūstu baudu no ēdiena.

Tu gatavo?

Andris: – Jā, daudz – man tas patīk, tāpat kā citiem lasīt grāmatas.

Sanita: – Tā ir bijis vienmēr, Andris ir mūsu mājas šefpavārs.

Es šobrīd rūpējos par mājas iekārtojumu, aktīvi apmeklēju dažādas meistarklases, meklēju dažādus jaunus veidus, kā izpausties radoši.

Andris: – Tas ir nopietni, top mākslas darbi. Viņa atjauno mēbeles.

Sanita: – Tikko iemācījos apgleznot vintāžas flīzes, tas jauns lauciņš. Galvenais, ka visi tajā vidē, ko esmu radījusi, jūtas labi. Vecākajai meitai ir iekšējs protests, viņa neko nedarīšot tā kā mamma, bet, ieejot viņas istabā, redzi, ka viņa tomēr ņēmusi vērā manus ieteikumus, krāsu salikumus un nianses. Iekšēji smaidu un klusiņām pie sevis par to priecājos.

Savukārt Andris atbild par mūsu iekšējo labsajūtu. Tas ir īpašs brīdis – katru vakaru sanākt pie lielā galda, uz kura salikts garšīgs ēdiens, reizēm puika baras ar lielo meitu, mēs ēdam, dzeram vīnu, virmo dzīvas emocijas, un pa dienu uzkrātā spriedze tā skaisti izplēn.

Foto: Aija Krodere

Sējāni ir no Jūrmalas, jums tika māja dzimtas īpašumā?

Andris: – Jā, mums īpašums ir kopīgs ar manu tēti, viņš ar ģimeni dzīvo pirmajā stāvā.

Sanita: – Mums ir atsevišķa ieeja, sava republika.

Andris: – Mēdz diskutēt, vai ir ērti dzīvot kopā ar vecākiem, jo var veidoties konflikti, bet ir arī bonusi. Tiem, kuri baidās, varu teikt, ka tas ir ļoti labi, ja vien iespējams māju kaut kā nodalīt. Tas ir vidusceļš. Esam kopā, bet varam nesatikties pat mēnesi. Esmu par to, ka vecākā paaudze jāciena un jāmācās gan no viņu sasniegumiem, gan kļūdām.

Sanita: – Skaidri atceros savas vecmāmiņas ieteikumu: kopā var dzīvot, tikai galvenais, lai abām saimniecēm nav jāgatavo vienā virtuvē. Mums ir pašiem sava, un tajā saimnieko Andris.

Savā bērnībā juti Pērkona klātbūtni?

Andris: – Protams. Lai gan pavisam mazs, bet Ogres koncertā biju un to atceros. Skaidrs, ka ar to vilcienu mājās nebraucu. Uz Pērkona un Menueta koncertiem vienmēr bijām līdzi. Arī mūsu draudzēšanās sākumā to izbaudījām, modē bija klubs Četri balti krekli, tikām iekšā par velti.

Sanita: – Uz Marijas ielas galvenā ciltsmāte ir Andra omīte Alise un viņas četri dēli – brāļi Sējāni.
 
Slavenie Sējānu saieti vēl notiek?

Andris: – Jā, tie, kuriem nav kaut kur jāspēlē, Jāņos pulcējas mana tēva sētā. Mūsu meitai tie noteikti ir lielākie svētki.

Sanita: – Viņa saka, ka nevar iedomāties svinēt Jāņus kaut kur citur. Sējāniem tradīcijas ir iekodētas jau kopš dzimšanas.

Kad ieraudzīji Andri, uzreiz saprati, ka viņš ir no Sējāniem?

Sanita: – Man Sējānu uzvārds neko neizteica. Ievēroju viņu 1. septembrī, tikko biju iestājusies Mūzikas akadēmijā. Dziedāja koris, skatiens apstājās pie viņa – foršs, interesants puisis, ar stilīgu frizūru. Prasīju draudzenei: “Kas viņš ir?” Viņa teica: “Sema.”

Andris: – Iesauka no semočka – Sējāni, sēt, sēkliņas...

Sanita: – Kad sākām draudzēties, bieži dzirdēju: “O, laimīgā, tu ar Sējānu...” Bet mani viņa raduraksti neinteresēja, viņš man iepatikās.

Foto: Aija Krodere

Vai jūsu bērni jūt Pērkona garu?

Andris: – Visi pēcteči, sevišķi pa puiku līniju, tur to garu. Gan es, gan Reinis jūtam pienākumu šo mūzikas līniju turpināt. Domāju, arī Eremijs neapzināti jūt, ka ar to esam piedzimuši un mums tas jāpadod tālāk.

Sanita: – Viņi ļoti lepojas, ka ir Sējāni. Izturas pret savu uzvārdu ar lielu cieņu un atbildību.

Bet dumpinieciskums?

Andris: – Mūsdienās tāda nav, drīzāk neatkarība. Man nevar diktēt, ko darīt. Radošajās profesijās jābūt drosmei kļūdīties, mēģināt kaut ko jaunu, citādāk nav virzības.

Sanita: – Sējāni nebaidās izteikt savu viedokli, un viņiem ir raksturīgs ļoti augsts pašvērtējums. Vērojot no malas, pieņemu, ka tas ir dzimtas nopelns. Būt kopā, pārliecība, ka mūsos ir spēks. Arī mūsu puikam uzvārds dod papildu pārliecību. Tā arī ir – svarīgajos notikumos Sējāni ir viens par visiem un visi par vienu.

Andris: – Domāju, vai pašpārliecība sakņojas gluži tevis minētajā iemeslā. Drīzāk – objektīvi novērtējot savu varēšanu, salīdzinot ar kontekstu Latvijā un pasaulē... Vismaz es esmu ļoti paškritisks, apzinos savu vietu, un, šķiet, tā objektīvi ir diezgan labā līmenī.

Abi daudz strādājat ar bērnu mūziku.

Andris: – Sanita mani tajā ievilka ne tikai aiz ausīm, aiz visa kā...

Sanita: – Kad biju jauna, teicu: “Nezinu, ko darīšu, kad izaugšu, bet ar bērniem nestrādāšu nekad!” Kad mani uzrunāja, bija iekšējs protests, ilgi domāju, līdz piekritu, bet, re, cik nopietni viss izvērties! Jau desmitā sezona!

Nesen ar Edīti Putniņu, kolēģi Knīpās un knauķos, mēģinājām atcerēties, kā es tur nonācu. Jāsaka paldies manai brīnišķīgajai vīramātei, kura bija Edītei pastāstījusi par savu vedeklu, un Edīte mani uzaicināja. Lieliski, ka arī Andris tagad ienāk Knīpās un knauķos.

Esam interesants komplektiņš – man rodas ideja, Andris rada tai mūziku. Viņš pieraksta nošu partitūru, bet es bērnu dziedājumam pielieku klāt kustību partitūru, lai nav statiska dziedāšanas maniere.

Andris: – Bērniem patīk izaicinājumi, patīk dziedāt piecbalsīgi. Es bērnu ansambļiem rakstu sarežģīti – zinu, ko viņi var.

Foto: Mārtiņš Ziders

Arī pats izaugi no Knīpām un knauķiem...

Andris: – Jā, dziedāju tur vēl pirms bērnu mūzikas skolas sagatavošanas klases.

Sanita: – Arī mūsu bērni jau no agra vecuma ir dziedājuši bez mitas, gan Knīpiņās, gan mašīnā un mājās. Eremijs divu gadu vecumā zināja visu Cosmos repertuāru.

Dziesmu un deju svētkos Vilkam tāda dvēselīt’ bija ļoti gaidīts notikums, un jūs to vēl joprojām vedat tautā.

Sanita: – Jā, piedalās 11 labākie bērnu vokālie ansambļi no visas Latvijas. Ļoti ilgi domāju par tēmu, kas bērnus aizrautu, un ar vilciņa tēmu ietrāpījām simtniekā. Tā bija veiksmes atslēga gan pusaudžiem, gan mazajiem – vilka tēlā viņi jūtas lieliski, izbauda to līdz kaulam, uz skatuves atraisās un atbrīvojas no visiem kompleksiem. Man izdevās piesaistīt lielisku radošo komandu – īstenus savas profesijas entuziastus, labākos no labākajiem. Pēc veiksmīgajiem uzvedumiem Dziesmu svētku nedēļā sapratām, ka vilciņus vajadzētu parādīt  arī citu Latvijas pilsētu bērniem un vecākiem.

Kāpēc tas mūs uzrunā – jo katrā ir kaut kas no vilka?

Sanita: – Mums katrā dzīvo apspiests vilks, īpaši jau latvietim, kas lielākoties ir bijis pakļauts un spiests samierināties. Bet vilks ir brīvs, stiprs un neatkarīgs. Šis tēls rada pārliecību – es esmu spēcīgs, varu vairāk, nekā citi domā! Ieslēdzas spīts un acīs mirdzums.

Par ko ir stāsts?

Andris: – Par to, ka vienu mazu vilcēnu velk pie cilvēkiem un vienu mazu cilvēkbērnu velk pie vilcēniem.

Viņi meklē atšķirīgo?

Andris: – Kopīgo un atšķirīgo. Jāsaprot, cik daudz cilvēkā ir zvērības un cik daudz mazā zvēriņā humānisma. Kam vieglāk just līdzi – cilvēkbērnam vai vilcēnam.

Sanita: – Uzvedums liek ieklausīties, just un domāt. Kāpēc vilks nogalina dzīvniekus – lai varētu paēst –, un kāpēc cilvēks nogalina cilvēkus. Kurš ļaunāks. Vai ienaidnieks var būt draugs? Un vai vilkā ļaunuma ir vairāk nekā labā?

Andris: – Bērni šos salīdzinājumus labi saprot – katrā ģimenē ir viena gudra vecmāmiņa, un katrā vilku barā ir kāds vecais. Nav ne moralizēšanas, ne Holivudas beigu. Tēma ir aktuāla, jo arī ikdienā mēs daudz runājam par dažādā līdzāspastāvēšanu – seksuālā orientācija, reliģiskā pārliecība, rases... Pats esmu diezgan konservatīvs, bet iestājos par mierīgu, labu sadzīvošanu.

Sanita: – Kad studēju vilku dzīvi un hierarhiju, atradu daudz līdzības ar ikdienu vokālajos ansambļos – skolotāji un bērni, kuri ir ārkārtīgi disciplinēti un ar visām maņām atsaucas uz katru vadītājas signālu. Prieks, ka Eremijs uzvedumā ir mūsu vilcēns, balstiņa vēl skan. Ceru un turu visus īkšķus, ka skanēs līdz turnejas beigām, lai arī runājot viņa balss tembrs kļūst arvien vīrišķīgāks.

Jums katrā koncertā jātiek galā ar desmitiem bērnu.

Sanita: – Ar simt piecdesmit. Lieliski tiekam galā! Tā enerģija, kas valda aizskatuvē, līdzi jušana katra ansambļa uznācienam un skumjas, kas pārņem īsi pirms uzveduma beigām...

Arī Madara ir uz skatuves?

Sanita: – Nē. Bija doma, ka viņa varētu būt mazais kazlēniņš, bet tas būtu grūti, gari pārbraucieni un nemitīgi skrienoša mamma no vienas skatuves kulises uz otru. Man nebūtu laika viņu samīļot ik pēc piecām minūtītēm.

Foto: Aija Krodere

Jūs abi pagājušogad pārvēlāties pāri četrdesmit...

Sanita: – Jā, es gada sākumā, Andris beigās. Tagad ir labi, bet, kad tikko apritēja tie četrdesmit, nāca virsū depresija. Saproti, ka skaitlis jau ir nopietns, bet pēc iekšējām sajūtām tev joprojām ir divdesmit pieci. Nevaru aptvert...

Vienlaikus priecājos, ka tieši šai apaļajā skaitlī izdevās realizēt līdz šim veiksmīgāko projektu Vilkam tāda dvēselīt’. Tajā daļēji saskatu pati sevi. Kad biju jauna, man piemita zināms dumpinieciskums, šķita, ka esmu sava veida Mauglis, kas nesaprot citus un citi nesaprot mani.

Caur šo projektu izdzīvoju sajūtas, kuras tajā vecumā apspiedu, un atlaidu iekšējās sāpes, kuras agrāk bija jānorij. Pateicoties Vilciņa uzvedumam, esmu uzaudzējusi “stiprākus nagus un asākus zobus”, cēlusi savu pašapziņu un ieguvusi milzīgu gandarījuma sajūtu.

Andris: – Bet es gaidu, kad varēs iet uz veikalu pirkt divvietīgu sporta auto. Jo ir jābūt krīzei. Bet nav jau piķa... (Abi skaļi smejas) Nevaru to krīzi atļauties, johaidī!

Padomā – esam tikai sešdesmit gadus jaunāki nekā mūsu valsts. Svinēt Latvijai simts gadus gan negribētu vairs nekad. Pieņemu, ka tāpēc gada sākumā atrados starp slimību un veselību, lai gan parasti neslimoju vispār. Tagad ar likumu vajadzētu izsludināt kultūras pasākumu gavēni.

Tevī, Andri, no mammas ir uzņēmēja gars?

Andris: – Galīgi nav.

Sanita: – Mūsu ģimenē uzņēmēja laikam vairāk esmu es. Mana mamma visu mūžu bijusi direktore, priecājos, ka man piemīt kaut kas no viņas spējām. Tētis ir mākslinieks. Domāju – cik forši, ka manī ielikts tik skaists komplektiņš! Andris simtprocentīgi ir radošais. Tā ir forši strādāt – tev ir ideja, ir cilvēks, kurš brīnišķīgi piepilda radošo pusi, un tu vari rūpēties par praktisko.

Andris: – Jo naudu jau man nevajag. Tikai visiem to vajag no manis.

Sanita: – Sējānu vīrieši noskata stipras un spēcīgas sievietes, katrai no viņām ir savs vairogs, bruņas un šķēps. Īstas lauvenes, nosargās savu talantīgo mūziķi un parūpēsies, lai bērni vienmēr būtu paēduši.

Tu savos projektos strādā kā producente?

Sanita: – Kultūras menedžmenta izglītību ieguvu Latvijas Kultūras akadēmijas maģistros, bet savos projektos esmu menedžere, producente, skolotāja, horeogrāfe, mamma... Man ir svarīgi visu simtprocentīgi kontrolēt un arī kaut nedaudz pieskarties skatuvei, būt vienai no radošajiem.

Ja spēju radīt projektu, kurā pati piedalos, varu kalnus gāzt. Pēc dabas esmu maksimāliste, vienmēr izvirzu konkrētus mērķus un cenšos tos realizēt ar uzviju. Tā ir noticis arī šajā reizē, solīju dalībniekiem trīs uzvedumus lielākajās koncertzālēs, bet kopā ar Dziesmu svētku uzvedumiem sanāca trīspadsmit.

Kaut kad tas Vilciņš būs jābeidz – žēl, Latvija ir izbraukāta. Iespējams, tas varētu pārtapt starptautiskā projektā. Jātulko angliski un jārāda citur. Forši, ka piedalāmies visa ģimene. Man saka: “Ārprāts, jūs esat tik aizņemti, bērnus vispār neredzat!” Bet mēs esam baigie gudrinieki, jo iesaistām arī bērnus. Tāpēc esam ar viņiem visu laiku kopā, arī koncertos un komandējumos.

Everita izvēlēsies Mūzikas akadēmiju?

Sanita: – Domāju, jā. Šobrīd viņa mācās diriģentu nodaļā Rīgas Doma kora skolā, bet Everitai labi padodas arī menedžments. Tas ir normāli, ka bērni skatās, ko dara vecāki, un viņos attīstās tās pašas varēšanas.

Puika ir īsts mākslinieks, pilnīgi pārliecināts, ka viņa dzīve paies uz skatuves. Var redzēt, ka viņš to izbauda. Mazajai čiepiņai patīk dziedāt, arī skatītāji un aplausi. Mums viņa jāuzrunā ar “jūsu augstība”, viņa ir mūsu ģimenes karaliene Elza, mājās pati galvenā.

Jūs izbaudāt vidi, kas jums dota, – jūru un mežu?

Andris: – Man svarīga ir apziņa, ka jūra tepat ir. Bieži aiziet gan nesanāk. Kad mājās ir kāds pasākums, tad gan aizejam. Ziemassvētkos kārtīgi izpikojāmies.

Sanita: – Es uz jūru eju arī viena. Kaut ko saprast, no kaut kā atbrīvoties, ielaist galvā kaut ko jaunu. Staigāju lielus gabalus, atbrīvojos no nevajadzīga sasprindzinājuma.

Foto: Mārtiņš Purviņš

Par Vilciņu dabūjāt Zelta mikrofonu.

Sanita: – Lieliskais 12. februāris. Dienas pirmajā pusē notika Vilciņa uzvedums Rēzeknes Gorā un tās pašas dienas vakarā saņēmām Zelta mikrofonu. Neaizmirstamas sajūtas, turklāt puse žūrijas bija bērni. Īpaša, brīnišķīga auditorija. Tā enerģētika...

Nezinu, ar ko Knīpu un knauķu bērni mūs baro, bet šķiet, ka mēs, – vadītājas, mūžam paliksim jaunas. Atnāc uz darbu pārguris, mazie to jūt, tev pieskaras, paijā... Man liekas – dziedina. Viņi ir vistīrākie, visbaltākie. Samīļo, un arī tu jūties tāds tīrs un labs. Arī saviem bērniem mācām atbildīgi izturēties pret visu, ko dara.

Nevar jau saprast, kā labāk audzināt. Tu viņam saki: “Vecīt, tu jau trīs stundas spēlē Xboxu, lūdzu, liec nost!” Viņš tā labestīgi, ar smaidu: “Nē, es spēlēšu.” Nu, kā tu bārsies, ja viņš tāds priecīgs un tik mīļi uzsmaida. Agrāk tas bija nepieļaujami – ja mamma pateica, darīji, ko liek. Tagad viņiem ir simts un viens arguments.

Knīpās un knauķos nevarēju saprast Edītes Putniņas metodiku – tikai ar labestību, caur runāšanu. Mani audzināja citādāk, bija jābūt disciplīnai. Edīte mani pārliecināja, un tie bērni uz skatuves atšķiras – nav iebiedēti, dzīvi, brīvi, atraisīti. Andri, saki, ja nepiekrīti...

Andris: – Tu tik daudz runā...

Sanita: – Vispār es neesmu runātāja, vairāk darītāja. Skaista runāšana man nepadodas… Bet brīnišķīgi, ka varam viens otru papildināt. Manuprāt, mums ir tik laba saderība, jo Strēlnieks Aunu mazliet pietur aiz svārku stērbeles, kad tas lielā skrējienā strauji tuvojas klints malai, bet Auns Strēlnieku pastumj uz priekšu, kad tas pārāk ilgi vilcinās un kārtējo reizi nespēj izlemt – darīt vai tomēr nedarīt.

Vai domājat par to, kā ģimenes veidos jūsu bērni? Vai ar savu savienību būsiet viņos kaut ko ielikuši?

Sanita: – Man liekas, meitai būs šausmīgi grūti.

Jo viņa ļoti mīl tēti?

Sanita: – Everita mēģinās atrast ļoti līdzīgu prototipu. Būs grūti. Var gan notikt arī pretējais – viņa atradīs kardināli atšķirīgu. Eremijs ir ļoti draudzīgs ar meitenēm, ar viņu ir viegli saprasties un komunicēt. Mūsu ģimenē ir ļoti svarīga savstarpējā saprašanās, uzticēšanās un atbildības izjūta. Mācām viņiem būt vienmēr godīgiem, cienīt un mīlēt vienam otru. Par nākotni daudz ar viņiem nerunājam, šobrīd ir svarīgi pareizi organizēt savu brīvo laiku, lai pietiktu laika gan mācībām, gan nelielai atpūtai.

Andris: – Temps un mode attiecībās mainās pārāk ātri, pat konservatīvās vērtības. Mūžsenajā izvēlē starp bērniem un karjeru virsroku gūst karjera. Es nevienam nepārmetu, bet nereti sanāk, ka kvalitatīvi vari pagūt tikai uz vienu bērniņu.

Manuprāt, sievietē vairāk nekā vīrietī ir bioloģiski ielikts, ka pirmām kārtām vajadzīga ģimene. To apspiežot un kompensējot ar pārspīlētām cita veida aktivitātēm, rodas modernās slimības.

Atgriežamies pie manas dzīvnieku teorijas – dzīvām būtnēm attiecīgajā laikā jādara tam brīdim atbilstošākais. Zinu, ka mani lamās kā Viestura Rudzīša piekritēju. Īsti nepārzinu viņa teoriju, bet reizēm tviterī lasu sašutušu sieviešu reakciju. Man nav tiesību iejaukties citu cilvēku dzīvē, bet pēc savas pieredzes varam teikt, ka tā var. Un tā ir labi!

Sanita: – Varu salīdzināt, ko nozīmē bērns divdesmit viena un ko – trīsdesmit sešu gadu vecumā, atšķirību izjutu ļoti izteikti. Ne jau grūtniecības laiks bija smagākais – abi spriedām, ka grūtniecības laiks trīsdesmit sešos gados bija super!

Grūtāks bija Madaras pirmais dzīves gads – tu esi vecāka, tev vajag vairāk miega, vairs nespēj izturēt 48 stundas bez gulēšanas, ātrāk nogursti. Darbs, citi bērni, grūtāk izturēt raudāšanu, niķīšus, gribas mieru, klusumu. Divdesmit viena gada vecumā – jē, mierīgi! Visu nakti tusiņš ar draugiem, nākamajā dienā uz eksāmeniem, tad pabaro bērnu un vakarā turpini atkal. Tā varējām nez cik ilgi...

Bērniem arī tās ballītes tika?

Andris: – Everitai visvairāk.

Sanita: – Grupai Cosmos un mūsu meitai dzimšanas diena ir vienā dienā. Līdz skolas vecumam viņa auga Cosmos gaisotnē un pasākumos. Tagad lielā meita no mājas pamazām attālinās, arī puikam tūlīt būs četrpadsmit, ir citas intereses, ballītes.

Zinu, ka vismaz gadus desmit Madara mums būs tuvu klāt. Tas ir jauki, ka ir mazais, ko auklēt. Varbūt visu to mīlestību, kuras kādā brīdī pietrūka Everitai un Eremijam, varam sniegt Madarai. Un viņa to brīnišķīgi izmanto. Interesanti pavērot viņas attiecības ar lielo māsu un brāli. Gudriniece, padresē: “Tu Xboxu spēlē par daudz! Ej pie klavierēm!”

Mājdzīvnieki jums ir?

Sanita: – Kaķis Dorians Grejs. Melns, bet piedzima pelēks. Ārkārtīgi mīļš, sirsnīgs. No rītiem mēs viņu gan esam spiesti izlikt ārā pa durvīm.

Andris: – Lai bauda dzīvi – forši, sniedziņš.

Sanita: – Viņam ir jau trīspadsmit, Eremija vienaudzis, bet nav puiku pieņēmis par ģimenes locekli, uzskata sevi par svarīgāku. Pret Madaru izturas kā vectētiņš, mīl, ļauj sevi bužināt un pamocīt.

Jums kādreiz ir arī normālas brīvdienas?

Andris: – Bieži vien tāpēc, ka normālas, tās izvēršas ne par tām foršākajām nedēļas dienām. Darbaholisms piemīt mums abiem, lai gan man nekā nedarīšana nesagādā problēmas. Bet dažam labam sagādā... (smejas)

Sanita: – Nu, jā – jāpieliek līstītes... Kad beidzot ir brīvdiena, kaut ko var padarīt. Domāju, tas ir vecāku nopelns.

Ka bez darba nedrīkst sēdēt?

Sanita: – Jā, mums nebija brīvu dienu. Bija teiciens, ka atpūšoties rokam grāvjus. Jābrauc uz dārza māju, jāravē, jāstāda, jākopj. Mājās arī atpūsties nav iespējams, bērniem visu laiku kaut ko vajag. Viņi jūt – o, vecāki ir brīvi – un pieprasa savu devu. Santorini gan atpūtāmies.

Andris: – Būtu labi, ja brīvdienās nestrādātu internets.

Sanita: – Agrāk pirms koncertiem bija vājprātīga kņada, tagad ir cita problēma – pilnīgs klusums, visi sēž telefonos. Mēģinu viņus atslēgt no ekrāniem, lai parunā viens ar otru. Tāpēc brīvdienās lieku kaut ko darīt.

Puikam atpūta ir sēdēšana pie televizora ar spēli. Lai gan gudri cilvēki saka – tas esot okei. Īpaši mākslinieciskiem bērniem, kuri darbojas uz skatuves, vajag atpūtināt galvu. Jocīgi, mums vajadzēja mežu, svaigu gaisu... Nedod dievs bērnus dzīt ārā celt sniegavīru, labāk viņi to izdarīs virtuāli. Desmit sniegavīrus! Vismaz mazo meitu cenšamies turēt nostāk no tehnoloģijām, bet arī tas nav iespējams.

Andris: – Mums Latgalē ir namiņš pie ezera, tur pa dienu, kamēr gaišs, neļaujam lietot ierīces. Trīs dienas ir lomkas, bet tad vienā brīdī atveras acis – re, kur varde, gliemezis, stārķis...

Sanita: – Vienā brīdī kļūst agresīvi, iet cauri visām stadijām, kā īsti atkarīgie. Arī mazā meita taisa scēnas, vajag multeni skatīties. Foršs moments ir sestajā, septītajā dienā, kad redzi – puika sēž un vēro stiebriņu vai skatās uz ezeru, pilnīgā mierā. Mēs saucam to vietu par rehabilitācijas centru.

Tuvojas vasara. Vilciņam vajadzētu parādīties arī brīvdabas estrādēs.

Sanita: – Tā arī būs. 31. martā uzstājāmies Ogres kultūras centrā, 11. maijā Tērvetes atpūtas parkā būs lielie atvēršanas svētki, tiks atklāti tieši ar Vilkam tāda dvēselīt’ uzvedumu. Un kas zin’, kā šī projekta gaitas ievirzīsies tālāk. Šobrīd viss notiek pa īstam, esam par to pateicīgi un izbaudām katru mirkli līdz nadziņu galiņiem.

Saistītās ziņas

Vectētiņš Devons, bruņas un simfonija. Mūziķis Andris Sējāns
Sējānu dzimta. Īstenie jūrmalnieki no Asariem
Slavenais "X faktora" pāris Maija un Reinis Sējāni. Viņu glamūrs ir dzīve laukos

Citi šobrīd lasa

Meganu Mārklu slavē, ka viņa neslēpj pēcdzemdību figūru
Pēc 71 laulībā pavadīta gada vīrs un sieva no Džordžijas nomirst vienā dienā 45
10 gadus vecs zēns Igaunijā izdarījis pašnāvību - mēnešiem ilgi viņš cieta no vardarbības, bet neviens nevarēja palīdzēt

Стала известна причина ссор между герцогиней Меган и принцем Гарри

Агата Муцениеце "застукала" мужа в бассейне с Катериной Шпицей 1