Luīze Salmgrieze nāk klajā ar ļoti personisku vēstuli par savu veselību un modeļu biznesa aizkulisēm

"Pēdējā gada laikā pasaulei kā vētra pārbrāzusies #metoo kustība, un sievietes un vīrieši cits pēc cita publisko savu pieredzi par seksuālo vardarbību, kuru nācies pārdzīvot. Modes industrija nav izņēmums. Arī es esmu viens no cilvēkiem, kurš darbā piedzīvojis seksuālo vardarbību. Uzskatu, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc patlaban modes biznesā palielinās spriedze, un pieaug vajadzība arī pēc cita veida #metoo kustības. Un tie ir modeļu ĒŠANAS TRAUCĒJUMI. 

Par šo tēmu es vēlējos runāt jau sen, taču kaunējos, un zinu, ka šā paša iemesla dēļ arī citi man zināmi modeļi noliedz, ka viņiem ir līdzīgas problēmas, taču, puiši un meitenes, LŪDZU, runājiet!

Es zinu, ka daudzām meitenēm ir tāda pati pieredze kā man, taču tikai no viņām pašām atkarīgs - runāt par to vai ne. Šī ir ļoti sensitīva tēma, un arī es pati nekad nebiju gatava par to runāt, kamēr biju slima. Tikai tagad, pēc četriem gadiem, es jūtos pietiekami droša, lai jums pastāstītu, kas patiesībā notika mana "modes šova" aizkulisēs.

Kad man bija 14 gadu, mani pārstāvošā modeļu aģentūra Latvijā ieteica man nomest svaru, lai varētu apmeklēt kastingus starptautiskajās aģentūrās. Vispirms mani ēšanas traucējumi sākās ar badošanos. Es centos ēst, cik maz vien iespējams.

Kāpēc? Jo es nezināju nevienu citu veidu, kā notievēt, un es nesaņēmu nekādu atbalstu no aģentūras. Es mērīju sevi vairākas reizes dienā, lai pārliecinātos, ka joprojām esmu "formā". Rezultātā man uz diviem gadiem pazuda mēnešreizes. Šo divu gadu laikā man šķita, ka man nekad nevarēs būt bērni. 

Loģiski, ka šāds dzīvesveids nevarēja turpināties mūžīgi. Es atsāku ēst un pieņēmos svarā. Tad man atkal ieteica notievēt, šoreiz - lai dotos uz Japānu, kur, ja es būtu par puscentimetru lielāka, nekā rakstīts manā līgumā, man varētu nemaksāt par darbu.

Šā spiediena rezultātā sāku sev izraisīt vemšanu pēc nopietnākām ēdienreizēm. Tas kļuva par bīstamu un sliktu ieradumu, un es ar to cīnījos, līdz paliku stāvoklī ar Stellu (jā, ar pārtraukumiem es apmēram astoņus gadus cīnījos ar bulīmiju). Mana dzīve bija nebeidzams kaloriju kalkulators man galvā, gurnu apkārtmēra mērīšana katru dienu, kurkstošs vēders naktī un vannasistabas apmeklējumi, kad biju par daudz apēdusi.

Visu šo gadu laikā man neskaitāmas reizes ir bijis kauns par sava ķermeņa formām. Man ir bijis kauns vairāk reižu, nekā iespējams saskaitīt. Mani slavēja par to, ka esmu zaudējusi svaru, un ka esmu izdarījusi to ātri. Kad mana āda gandrīz vai juka ārā un es fotosesijās ģību, neviens īpaši nesteidzās man jautāt, vai tiešām jūtos labi. 

Es zinu, ka cilvēki, kuri strādā modes industrijā, patiešām baidās skart šo tēmu, un viņi nezina, kā par to runāt. Izmēri 90-60-90 (meitenes zina, ka patiesībā tie drīzāk ir 80-60-89) veselīgā veidā vairākumam modeļu NAV IESPĒJAMI. Likt mērlenti apkārt kāda ķermenim, lai noteiktu, vai viņš ir pietiekami labs, ir necilvēcīgi. Mēs katrs esam unikāli, un tādiem vajadzētu būt arī mūsu apkārtmēriem.

Es jūtos vainīga, ka esmu atbalstījusi šo viltus skaistumu tik daudzus gadus un likusi daudzām sievietēm justies slikti par to, kā viņas izskatās.

Un, jā, aiz šīm brīnišķīgi skaistajām modeļu bildēm, ko redzi, lielākoties ir ļoti nedrošas meitenes, kuras smagi cieš un jūtas vientuļas ar savām problēmām. Un, ja tu esi viena no šīm meitenēm, es tevi sirsnīgi aicinu runāt par to ar mani. Protams, saglabājot konfidencialitāti, ja tu vēlies, un es dalīšos ar tevi savā stāstā, kā esmu pārvarējusi ēšanas traucējumus #eatingdisorder. Vai arī tu vari pavēstīt savu stāstu publiski un teikt #metoo - arī es cīnos ar to.

Un tiem, kuri nezina, kas ir ēšanas traucējumi - tā ir mentāla slimība, nevis kaut kas, ko cilvēks izvēlas pēc savas gribas.

Luīze Salmgrieze-Campio."