Dziesminieks Haralds Sīmanis - par jumtiem un brīvības garu
Viņa īpašo balss tembru nevar sajaukt ne ar vienu citu. Tīrradnis. Putns ar paradīzes balsi. “Man nav jāpatīk. Es esmu tāds, kāds esmu. Mūzika man nav pašmērķis. Tas ir pašsaglabāšanās instinkts,” saka mūziķis Haralds Sīmanis. Pats viņš sevi dēvē par dziesminieku. Gan simtiem dziesmu, gan instrumentālā un ērģeļmūzika ir Haralda paša radīta un atskaņota.
Gadījusies jocīga diena – ietinusies zilganpelēkas miglas paltrakā, neļauj saredzēt tālāk par dažiem metriem. Tomēr es zinu, ka miglas putrā iejauktais Kāla ezers jeb, pareizāk, Kāla okeāns, kā sacītu Haralda draugs Ņurbulis (dzejnieks Aivars Neibarts), ir liels un gleznains. Tā malā, pāri ceļam, ir akmens drupas, kur vasarās Haralds mēdz ne vien muzicēt, bet arī nakšņot. Guļbaļķu mājai nedaudz augstāk kalnā dots debešķīgi jauko vietu raksturojošs vārds – Sapņi. Kādā logā dreb silta gaisma. Durvīs parādās viņš – apaļīgs, labākajos gados, ar raksturīgo bārdu, garo matu sīkajām cirtām un gandrīz nekad nenorietošu smaidu. Haralds mūs uzņem sena drauga, vides aktīvista Jura Putriņa mājā, jo ģimene kopš 2012. gada, kad nodega viņu meža māja, joprojām mitinās šaurā pagaidu dzīvesvietā.
Dievs ir mans spieķis, gaisma – taka
Šoziem Haraldam padomā kopā ar mūziķiem Ilzi un Andri Gruntēm ierakstīt disku, kurā ieskanētos filozofiskas notis. Te gan jāteic, ka virspusēju, paviršu dziesmu viņam nemaz nav. Ar gudrajām balādēm viņš cauri laikiem ir savējais visiem tiem, kas domā, urķējas, meklē un rīko revolūciju sevī. Haralds piever acis un noskaita: “Dievs ir mans spieķis, gaisma – taka. Dziesma – mans tēvs, mans brālis, bērns un manu vēlmju liesma. Ne pats es esmu vietā, manī ir tā vieta. Kad izmetīšu to, mūžība nāks vietā.” Pēc garākas pauzes viņš paskaidro: “Par dziesmām es nesaku “mana”, saku: caur mani – jūsu, jo es esmu tikai starpnieks.”
Atsprāgst durvis, un tajās parādās Gita ar meitām. “Mēs bijām trīs māsiņas, visas mīļi dzīvojām,” viņa apķer Martu un Santu. Vienai ir sešpadsmit, otrai – divpadsmit gadu. Abas pa vasaru izstiepušās galvastiesu garākas par mammu. Gitai piemīt sievišķīgs talants uzburt mājīgumu – iededzas svece, sāk smaržot kafija, meitenes sildās pie krāsns. “Otrs disks būs tāds kaujiniecisks,” rāmi turpina Haralds. “Pret rietu gaisma iet, trīs, jūru dzirdot, strauts, guļ atbalss debesīs, neviena nepasaukts.”
Sapņi nav parasta māja. Ziemā laižas snaudā, bet vasarās ļaužu pilna. Drupās iekārtotajā koncertzālē notiek pasākumi, kuros, skaidrs kā diena, savas apcerīgās balādes saulrietā skandē Haralds. “Bērni te iemācījās peldēt, makšķerēt, ar laivu braukt. Visas meiteņu bērnības vasaras pavadītas pie ezera. Šī ir veca, veca māja, atvesta no Latgales,” smērējot maizītes, iestarpina Gita. Pagājušajā vasarā Jura Putriņa 75 gadu jubilejā Haralds brīvdabas koncertzālē dziedāja: “Tas sīkās domas, tās zīlē līdz krūtīm. Kā smiltis skudras jūs saēdīs. Par kaklasaitēm un kapeiku pilīm, un, un, un viss.”
“Man svarīgi, ko es dziedu, jo sākumā bija vārds. Redz, tas, ko tu pārvērt skaņā, tev vairs nepieder. Tas dzīvo pats savu dzīvi, un man par to jāatbild. Mūzika man nekad nav saistījusies ar šovu,” turpina Haralds. “Es atgriežos Tavā (Dieva) lokā, lai tu mani izmanto kā bultu... ” viņš sarunā atkal iepin pantu.
Astoņdesmitajos gados madonietis Jānis Simsons gleznoja sarkanus, ugunīgus zirgus, un notika nelaime – izcēlās ugunsgrēks, un gleznotājs aizgāja bojā. Vai zemapziņā viņš to juta? 2011. gada vasarā publika sita plaukstas un aizrautīgi dziedāja līdzi: “Caur izkliedēto gaismu pulsē uguns tīrs...” Sīmaņa dziesmas Uguns vēstījums ir saistīts ar revolūciju, un tomēr... Pēc gada Sīmaņu meža baznīcu aprija liesmas. Dīvaina sakritība. Kad prasu, kā sokas ar jaunas mājas celšanu nodegušās vietā, Haralds īsi atbild, ka projekts vēl nav apstiprināts – ievilcies.
Mēs uzvelkam virsjakas, ieraujam galvu apkaklē un ejam aplūkot drupu koncertzāli, kas senos laikos bijusi skola. Lieli, apsūnojuši akmeņi, šķiet, sastinguši brīdī, kad ripojuši no kalna. Romantiski skarbo skolasdrupu zāli Dievs un daba radīja Haralda mūzikai. “Te ir divas istabiņas un virtuve – vasarā pat negribas iet augšā uz māju,” rāda Gita. “Skolā mācīja, ka pašam nevajag domāt. “Izvēlieties pozitīvo varoni un sekojiet viņiem,” teica padomju skolotāji. Jo tu nekas neesi. Tā ir liela stratēģija – pārvērst cilvēkus lietās. Arī tagad reklāmas cilvēku padara par aprobežotu zombiju. Padomju laikā cilvēki vismaz klausījās labu mūziku un lasīja grāmatas, pa radio atskaņoja raidlugas. Nezvērs, ko sauc par valsti, strādā pati sev un mani atceras reizi četros gados. Lidmašīnām nauda ir, bet skolotājiem nav, tātad stelles ir svarīgākas par cilvēkiem,” prāto Haralds, līdz sāk smieties: kad mūziķis runā par politiku, viņš neizklausās nopietni.
“Mani uztrauc, kā bērni klausās mūziku. Mūsu dzirde ir tāda,” rāda platu joslu, “bet viņi klausās šitādu – ne šis, ne tas, plakans kā dēlis,” saliek pirkstus kopā. Kad Haralds dzīvoja Kuldīgā, draugi viņam, pasaules blandonim, uzdāvināja suni – afgāņu kurtu. “Nu, ko darīsi? Mēs vakaros gājām pastaigāties gar Ventas rumbu, un tur tāds foršs moments: atslēdz skaņu un klausies apakšējo vibrāciju. Arī pie ērģelēm, kad ieslēdz lielās stabules, ir iepūtiens – uuu, kamēr skaņa nāk. Lai ielūkotos sevī, vajadzīga vide. Ja esi pūlī, jāizpatīk publikai, un tev nav iespējas iepazīt sevi. Jaunieši saka: “Te nav tusiņa, ejam prom.” Viņi bēg no sarunas ar sevi, slēpjas troksnī un tukšās pļāpās. Kad neesi viens, nekas tevī nenotiek. Redzi – jo spēcīgāka dziesma, jo ilgāk tā tur savā varā, un tad vajag klusumu, pēc tā aiziet uz baznīcu. Daži saka: “Man tā tava dziesma nepatīk”. Bet iedomājies... dzīve ir kā ceļš, un te ir pietura, kurā es apstājos un uzrakstu dziesmu, pēc tam turpinu ceļu. Es jau sen esmu gabalā, dziesma palikusi tālu iepakaļ. Neklausies, ja nepatīk.”
Sīmanim ir dziesma Krustmāte baltā, kas sākas ar vārdiem: “Kad spēlējos saules pusē, ēnā rēni sēž nāve – krustmāte baltā.” Beigās Haralds dzied: “Kad vakara brīze mani zemzemē dzīs, atnāks krustmāte baltā un pulkā lakatā aiznesīs.” Haralds saka, ir jāsamierinās un jāsaprot, kāpēc esi nācis šajā pasaulē – mantu krāt vai dvēseli attīstīt. Tas nu ir skaidrs, ka nāve viņu nenopļaus, neiznīcinās, nesagūstīs. Aiznesīs pulkā lakatā, jo Haralds dzīvo caur sirdi, un nekad nav bijis citādi. “Da Vinči pēdējie vārdi esot bijuši: “Es jūtos kā ūdens upē.” Ūdens ir brīvā enerģija, kas drīz būs zelta vērtē. Man vienmēr paticis ūdens. Tēvs bija foreļu makšķernieks un staigāja gar mazajām upītēm – Amatu, Raunu, Braslu. Jūra man par lielu, bet ezers patīk.”
Haralds atceras, kā deviņdesmitajos gados kopā ar Lietuvas zaļajiem ar katamarānu ceļojis pa jūru gar Roju līdz pašai Bolderājai. Tā nu sagadījās, ka Haraldam bija jākļūst par stūrmani. Kapteinis teicis: “Es tevi ievedīšu jūrā, tik turi kursu. Neizdzer spirtu, kas kompasā, citādi mēs pamodīsimies Zviedrijā” un aizgājis gulēt. “Leišu busiņš brauca gar krastu ar izstādēm, koncertiem. Es no tās Rojas visu nakti stūrēju, līdz rīta agrumā atvērās vāks un parādījās kapteinis: “Nu, Sīmani, vai Zviedrija vēl tālu?” Saku: “Re, kur redzama.” Kapteinis satraukts paķēra binokli un skatījās. Tālumā varēja manīt Bolderāju. Izdzērām konjaku, un nu šim vajag, lai nodziedu Pie dzintara jūras, bet man nedziedas. Kapteinis konstatēja: “Sīmani, stūrmanis tu esi labs, bet kā dziedātājs gan nekur nederi.””
Visādi piedzīvojumi bijuši. “Atbrauc dzejnieks uz laukiem – nu tik būs, tūlīt ies vaļā māksla, bet viņš ir sabiedrības auglis, bez burzīšanās nevar – vienatnē ar dabu viņš ir pilnīga nulle. Atbrauc Ņurbulis, un, kad pēc nedēļas brauc atpakaļ, blociņš ir pilns pierakstīts. Vajadzēja tikai pajautāt: “Aivar, gribi salāpīties? Nu, tad uzraksti dzejoli.” Momentā bija gatavs.” Saviem draugiem Sīmaņiem Ņurbulis veltīja dzejoli “Septiņas svētdienas nedēļā”.
“Vārdā, dzejā es atrodu tur apslēpto dvēseles stīgu, ievibrēju un dodu tālāk cilvēkiem ar domu, ka radniecīgās dvēseles viena otru sapratīs,” saka Haralds. Tā ir – meistars paliek uzticīgs savai mūzai un Dieva dāvātajam talantam, ko viņš nekad nav iemainījis pret grašiem. Mežs ir viņa mājas, pļava – istaba...
