Sievietes, šausmas un skandāli: kāds bija izcilais mākslinieks Jānis Pauļuks
Viens no spilgtākajiem māksliniekiem pēc Otrā pasaules kara neapšaubāmi ir Jānis Pauļuks. Viņš bija ne tikai izcils gleznotājs un neordināra personība, bet arī nelabojams skandālists, cilvēks ar smagu raksturu. Mākslinieks nemitīgi iekūlās nepatikšanās, un daudzi prognozēja, ka viņš dzīvi beigs vājprātīgo namā. Tā nenotika, tomēr viņa dzīve bija neprātīgu notikumu pilna. Bet pāri visam bija Pauļuka daiļrade – viņš bija mākslas fanātiķis. “Es dzīvoju, lai gleznotu, nevis gleznoju, lai dzīvotu,” – tā savas dzīves jēgu formulēja mākslinieks.
Jānis Pauļuks iesoļoja mākslā ar milzīgām ambīcijām. Vēl studējot Mākslas akadēmijā, viņš lepni paziņoja, ka viņa uzdevums ir ieviest latviešu mākslā jaunus paņēmienus.
Pauļukā nebija ne vēsts no nedrošības un šaubām, viņš bija mākslinieks lielu pašapziņu un plašu vērienu. Studiju gados Pauļuks zīmēja un gleznoja kā apmāts, pieņēma tikai to, kas pašam šķita noderīgs, bet pārējo noraidīja.
Nepieradināmais
Pauļuks bija mākslas fanātiķis, par saviem ideāliem viņš stāvēja un krita. Pirmajā vietā viņam bija māksla, viss pārējais – pēc tam. Un mākslas dēļ viņš bija gatavs nest upurus. Pirms studijām Mākslas akadēmijā viņš bija labi pārticis ierēdnis, vienmēr labi apģērbies un paēdis, taču, pievēršoties mākslai, viņa finansiālais stāvoklis sašķobījās.
No Mākslinieku savienības vairākkārt izslēgtajam un bohēmas nogurdinātajam Pauļukam reizēm pat nebija naudas, lai paēstu, tomēr galvenais posts bija viņa paša raksturs. Viņš izjutis izteiktu nepatiku pret dažādiem priekšniekiem un kārtības noteicējiem, ja uz ielas ieraudzījis milici, sācis konfliktēt un bijis gatavs kautiņam. Reibumā skaļi un rupji lamājies, reizēm izkliedzis arī pretvalstiskus saukļus. Pauļuks bieži skandalējies ar Mākslas akadēmijas vadību un Mākslinieku savienības priekšniekiem, bet ar saviem domubiedriem bijis draudzīgs.
Vēl kāds būtisks Pauļuka dzīves aspekts – meitenes. Daiļais dzimums bija nepieciešams iedvesmai, un priekšroku viņš deva pavisam jaunām meitenēm. Jo vecāks kļuva mākslinieks, jo lielāka gadu starpība bija starp viņu un izvēlēto simpātiju.
Viena no viņa mūzām bija tikai 12 gadu veca, taču tas netraucēja Pauļukam sūtīt meitenei romantiskas vēstules. Kādā vēstulē viņš atzinās, ka ir iemīlējies, taču nedrīkst par viņu jūsmot, jo viņa ir vēl pārāk jauna. Protams, meiteņu dēļ radās visādas problēmas un sarežģījumi, taču bez daiļā dzimuma viņš nekādi nespēja. Mūža nogalē Pauļuks kādā sarunā pat atzina, ka viņam vairs neesot dzīves mērķa, jo neesot meitenes, ko mīlēt.
Pauļuka dzīves un daiļrades pētnieks Zigurds Konstants savā monogrāfijā par mākslinieku norāda uz kādu īpatnību, proti, Pauļuks bijis cilvēks bez humora izjūtas. Viņam nav patikuši ne joki, ne anekdotes. Toties viņš bijis apveltīts ar asu uztveri un domāšanu. Mākslinieks zinājis, ka no viņa gaida trāpīgus vērtējumus un asprātīgus teicienus, tāpēc nereti jau iepriekš sagatavojies.
Visu savu dzīvi Pauļuks bija nepieradināms, dzīvoja kā putns lidojumā – darīja, ko gribēja, un nerēķinājās ar vispārpieņemtajām normām. Un nomira viņš pēkšņi, turklāt zīmīgā vietā – pie Rīgas cirka.
Radoša prieka pilns
Jānis Pauļuks piedzima 1906. gada 2. septembrī Rīgā lietuviešu strādnieku ģimenē. Ģimenē bija arī brālis un divas māsas. Jau no agras bērnības Jānis rāvās ārā no mājām – bija klaiņotājs un sava ceļa gājējs, vienlaikus gan dauzonīgs puika, gan jūtīgs sapņotājs. 1922. gadā pabeidzis Viļa Olava komercskolas 5. klasi, naudas trūkuma dēļ viņš bija spiests pārtraukt mācības.
Jānis sāka strādāt Zemkopības ministrijas Zemju departamenta mērniecības nodaļā par otrās šķiras zīmētāju. Laika gaitā viņš attīstīja savu talantu zīmēšanā un kaligrāfijā. Arī trīsdesmitajos gados viņš turpināja strādāt mērniecībā, piepelnoties ar kaligrāfisku rakstu pasūtījuma darbiem, kas tolaik bija iecienīti un par kuriem labi maksāja. Jānim uzradās nauda, viņš varēja atļauties īrēt mēbelētas istabas Rīgas centrā un labi apģērbties.
Savam izskatam Pauļuks vienmēr pievērsa uzmanību, it sevišķi jaunībā. Viņš rūpējās ne tikai par glītu apģērbu, bet arī par savu ķermeni – bija sportisks, muskuļots un nosauļojies. Daudzi viņu atceras kā tumši iedegušu, kalsnu kungu ar melniem matiem un tumšām, degošām acīm.
Viņa paziņas vēlāk stāstīja, ka Jānis bijis fiziski spēcīgs, atlētisks jauneklis, lieliski vingrojis uz līdztekām un stieņa, labi peldējis, turklāt bijis nepārspējams slēpošanas triku meistars. Lēcienus, šķērslēcienus un salto izpildījis ne sliktāk par tolaik daudzinātajiem šveiciešiem. Uz slēpēm griezt valsi – to Jānis pratis labāk par visiem.
Pauļuka kolēģi mērniecības daļā bija pamanījuši, ka viņš ir labākais zīmētājs un kaligrāfs. 1938. gadā Rietumeiropas kaligrāfu konkursā Čehoslovākijā viņš ieguva pirmo vietu. Darbabiedri mudināja Jāni stāties Mākslas akadēmijā un attīstīt savu talantu. Arī vecākais brālis Pēteris, kurš jau studēja akadēmijā, skubināja brāli pilnveidot savas prasmes, kas bija tiešām izcilas. Reiz Pauļuks bija saderējis ar draugiem, ka uzzīmēs spēļu kāršu bildes tā, ka neviens nevarēs pateikt, kas tas nav oriģināls, un derībās uzvarēja.
1938. gadā, draugu un kolēģu pierunāts, viņš iestājās Mākslas akadēmijā kā brīvklausītājs. Jau pēc gada Pauļuks atstāja ienesīgo darbu mērniecībā, lai netraucēti pievērstos studijām. Sākumā viņš bija iecerējis studēt grafiku, bet drīz vien saprata, ka īstais aicinājums ir glezniecība. Nomācījies gadu akadēmijā, Pauļuks lepni paziņoja, ka grafiķis ir miris – tagad viņš ir gleznotājs! Viņš pārdeva agrāk iegādātos uzvalkus un smokingus un sāka ģērbties daudz brīvāk, lai līdzinātos māksliniekam.
Laikabiedri vēlāk atcerējās, ka akadēmijā Pauļuks lielā sajūsmā eksperimentējis un ar vērienu šķiedies ar krāsām – pircis vairumā un izspiedis veselām tūbiņām. Visi brīnījušies par tādu izšķērdību, taču Jānis par to nav uztraucies. Viņš bijis radoša prieka pilns, turklāt vēl bijusi iekrāta nauda no mērniecības laikiem. Savā grupā viņš bijis viens no spējīgākajiem studentiem, sabiedriski aktīvs ar izteiktu vēlmi piedalīties dažādu pasākumu un sporta sacensību organizēšanā. Šī sabiedriskā aktivitāte vēlāk negatīvi ietekmēja Pauļuka turpmāko likteni.
Kad 1941. gadā Rīgā ienāca vācu armija un padomju okupāciju nomainīja vācu, tika izvērtēta akadēmijas studentu darbība un no augstskolas izslēgti daudzi padomju laikā aktīvi studentus, viņu vidū arī Jānis Pauļuka. Viņš gan nebija ne komjaunietis, ne komunists, taču sabiedriski aktīvs, turklāt vēl saņēma stipendiju.
Tajā laikā sākās Pauļuka romāns ar pavisam jaunu meiteni Felicitu Jānki. Abi bija iepazinušies Mākslas akadēmijā, Pauļukam bija 35 gadi, Felicitai – piecpadsmit. Meitene kā brīvklausītāja akadēmijā tika uzņemta jau 15 gadu vecumā. Arī Felicita vācu okupācijas laikā tika izslēgta no akadēmijas. Abu attiecības sākās, kad Pauļuks meiteni nejauši satika uz ielas un piedāvāja viņu uzgleznot.
Interesanti, ka pašu pirmo Felicitas portretu viņš gleznoja meitenes mājās viņas mammas uzraudzībā. Protams, ne jau vienmēr mamma bija blakus. Felicitai bija tikai 16 gadu, kad viņa palika stāvoklī. 1942. gada 29. novembrī viņiem piedzima dēls Olivers, kurš diemžēl nodzīvoja tikai desmit dienas. Tas bija smags trieciens, tomēr traģēdija abus vēl vairāk satuvināja. Felicita un Jānis apprecējās 1943. gada 23. jūnijā
Pārliecinošs un spēcīgs
Pagājušā gadsimta četrdesmitie gadi bija Pauļuka lielo meklējuma laiks. Viņa intereses lielākoties saistījās ar portretiem un pašportetiem. Tika gleznotas arī ainavas, tomēr mākslinieks centās sevi pierādīt kā figurālists. Sākuma posmā ļoti nozīmīgi bija sievas Felicitas portreti – viņa kļuva par sievietes tēla ideālu visas turpmākās daiļrades laikā.
Laulībā ar Felicitu Jānis Pauļuks nodzīvoja gandrīz desmit gadu, un viņa arī turpmāk māksliniekam bija kā visu mūzu mēraukla. Felicita pievērsās pasteļglezniecībai, bet Pauļuks lielījās, ka tieši viņš izveidojis sievu par izcilu mākslinieci. Felicita, protams, tam nepiekrita.
Kad vācieši atstāja Rīgu, Pauļuks naivi cerēja, ka beidzot ir pienācis laiks, kad viņš varēs izrauties no izolācijas, piedalīties izstādēs un gūt straujus panākumus. 1945. gada 5. jūnijā viņš tika uzņemts Latvijas PSR Mākslinieku savienībā. Daudzi agrāk no akadēmijas izslēgtie studenti atgriezās augstskolā, taču ne Pauļuks. Viņš jutās pāraudzis akadēmijas programmu, viņam tur nebija ko darīt. Mākslinieks gan bija gatavs uzgleznot diplomdarbu un saņemt augstskolas diplomu, taču tādu iespēju viņam nedeva.
Savā daiļradē Pauļuks jutās pārliecinošs un spēcīgs. Citu vidū viņš izcēlās ar neordināru domāšanu un atteikšanos no jebkādiem stereotipiem. Viņš sevi apliecināja kā novatoru, organiski saliedējot reālistiskās un modernās mākslas izteiksmes līdzekļus.
Pauļuks gleznoja ainavas, klusās dabas, figurālās kompozīcijas, marīnas, portretus un pašportetus, veidoja arī abstrakcijas un daudz eksperimentēja glezniecības tehnoloģijas jomā – šļakstīja krāsu, pilināja, zieda ar špakteli. Neraugoties uz mākslinieka ugunīgo raksturu, ekspresīvo gleznošanas manieri un izspūrušajiem matiem, darbnīca viņam bija pārsteidzoši kārtīga – telpa vienmēr bija perfekti tīra, arī palete notīrīta.
Pret saviem amata rīkiem viņš bija izteikti pedantisks – otas vienmēr bija izmazgātas un sarindotas noteiktā kārtībā, tikpat rūpīgi sarindotas bija arī krāsu tūbiņas un pārējās lietas.
Kad 1950. gadā notika Mākslinieku savienības biedru pārreģistrācija, daļa biedru tika izslēgta, bet daļa pārcelta kandidātos. Arī Pauļuks nokļuva kandidātos. Pret mākslinieku izvirzīja pretenzijas, ka, lūk, viņš savā daiļradē nav pārvarējis simbolisma un formālisma paliekas. Viņu mudināja izvērtēt savu daiļradi un stingri nostāties uz sociālistiskā reālisma ceļa.
Pauļuka ne visai labās attiecības ar Mākslinieku savienību noteica ne tikai viņa daiļrade, bet arī dzērumā izraisītie skandāli. Šajā jomā viņš bija čempions. Kā stāstīja zinātāji, jaunībā Jānis nemaz nav tik daudz dzēris, bet, kad kļuvis par mākslinieku, ar alkoholu aizrāvies arvien vairāk un vairāk.
Kad virsū nāk gleznas
Pats Pauļuks bija pārliecināts, ka īsts mākslinieks nav iedomājams bez bohēmas. Pēc rakstura viņš bija ļoti patiess un atklāts un tādu pašu attieksmi gaidīja arī no citiem. Taču daudzi viņa kolēģi atklāti kļuva vien tad, kad bija iedzēruši, tāpēc Pauļuks labprāt pasēdēja ar viņiem pie pudeles. Viņš tiecās pēc sarunām ar uzskatos saderīgiem cilvēkiem. Ja mākslinieku nekaitināja un speciāli neizprovocēja, viņš varēja dzert un runāt stundām ilgi. Taču neaizvainot Pauļuku nemaz nebija tik viegli – viņš ātri apvainojās un bija ļoti ass savā reakcijā un izteikumos.
Pavairāk iedzēris un sajutis enerģijas uzplūdu, Pauļuks varēja uzstāties ar publisku runu kaut kur Rīgas centrā vai Doma laukumā. Laika gaitā Mākslinieku savienībā bija sakrājusies prāva kaudze ar sūdzībām par mākslinieka sarīkotajiem skandāliem.
Piemēram, 1959. gadā 25. novembrī pilsone Grudule rakstīja: “Šā gada 16. novembra rītā, ierodoties darbā akadēmijā, ievēroju, ka vestibilā atrodas pilsonis Pauļuks, kura izskats un uzvedība liecināja, ka viņš ir iereibis. Pauļuks pie durvīm apturēja studentus, kā arī citus akadēmijas darbiniekus, skaļi runājot un plātoties rokām.
Vēlāk redzēju viņu klaiņojam pa koridoriem, kur atkal aizturēja studentus no mācību darba. Dienā ap plkst. 14 biju aculieciniece notikumam, kur Pauļuks apvainoja prof. U. Skulmi, koridorā to skaļi lamājot citu cilvēku klātbūtnē. Mēģināju Pauļuku pierunāt atstāt akadēmijas telpas, bet, tā kā viņš bija stipri iereibis, tad mūsu saruna beidzās ar lamāšanos no Pauļuka puses. Iegāju mācību daļā, kur man sekoja arī Pauļuks, turpinot ālēties.” 1
1966. gada 30. martā gleznotājs Nikolajs Petraškevičs rakstīja: “Š. g. 19. martā nogāju kombināta Māksla ēdnīcā paēst pusdienas. Bufetē starp apmeklētājiem atradās arī b. Pauļuks un Cīrulis, abi stipri iereibušā stāvoklī. Pauļuks pienāca pie manis un pieprasīja izmaksāt viņam pudeli alus. Pateicu, ka nevaru, jo man nav naudas. Tad Pauļuks citu apmeklētāju klātbūtnē sāka mani rupji lamāt un apsaukāt necenzētiem vārdiem. Pauļuka izdarības vēroja Cīrulis. Par Pauļuka izdarībām var liecināt b. Grehovs. Šāda Pauļuka rīcība ir aizvainojoša un nepiedodama. Tādas Pauļuka un Cīruļa izdarības māksliniekiem nav jāpiedzīvo pirmo reizi. Bieži vien viņi abi redzēti vestibilā guļam iereibuši uz galdiem.” 1
Kolēģi gan atzīmēja, ka Pauļuks, kaut gan alkoholu lietojis regulāri, nav nodzēries līdz pēdējā plenča līmenim. Nav streipuļojis un vārtījies pa zemi, vienmēr bijis noskuvies un tērpies tīrās drēbēs. Zinātāji teic, ka Pauļuks ar alkohola palīdzību risinājis savas psiholoģiskās problēmas, proti, skaidrā prātā nav pratis relaksēties, tāpēc ik palaikam iedzēris un izlādējies. Pats mākslinieks stāstījis, ka reizēm naktīs viņam nākot virsū gleznas un viņš nespējot aizmigt, tāpēc vajagot iedzert, lai atslābinātos.
Es esmu tas, kas glezno, nevis tas, kas uzvedas. Es nemāku uzvesties, bet mani vajag skatīties, kāds es esmu kā gleznotājs. Tur es esmu patiess. Gleznā es uzvedos labi. Pārējie uzvedas godīgi, bet gleznā ir lopi. Mēs caur arodu pasakām, kas mēs esam.
Pauļuka daiļrades pētnieks Zigurds Konstants raksta: “Arhīva dokumenti liecina, ka ne mazums viņš tika provocēts uz dzeršanu. Var būt, ka tā bija pārdomāta taktika, lai talantu un konkurentu noēstu, varbūt tā bija iespēja savu gļēvulību izteikt caur otra apslacīto drosmi.
Tā, piemēram, kādā no Mākslinieku savienības valdes sēdēm Andrijenko liecināja, ka mākslinieki Veldre, Tiščenko, Nalogins pirms gleznotāju sēdes piedzirdīja Pauļuku, bet pēc tam uzkūdīja viņu, lai viņš dezorganizētu sekcijas sapulci. Savukārt kādā no gleznotāju sekcijas sanāksmēm Petraškevičs apgalvoja, ka vainīgi Pauļuka draugi, jo tie izmanto viņu kā skaļruni. Pauļuks sekcijā izārdās, bet kūdītāji pēc tam par viņu smejas.”
Nevar nepieminēt, ka sešdesmitajos gados mākslinieks divas reizes ārstējās Rīgas psihiatriskajā slimnīcā. Pirmoreiz viņš ieradās pats, otro reizi viņu aizveda milicija. Izrādās, todien Pauļuks vairākas reizes bija ieradies milicijas nodaļā, kur ļoti daudz runājis, bet nav varējis paskaidrot, kāpēc ieradies. Aizvests uz slimnīcu, viņš runājis nesakarīgi un nesaprotami, saucis sevi par gleznotāju karali. Vēlāk slimnīcā izturējies klusi un mierīgi, lūdzis laist mājās, jo jāpabeidz iesāktie darbi.
Sievietes, šausmas, skandāli
Pauļuka dzīve ritēja kā pa viļņiem – te augšā, te lejā. Brīžiem viņu atzina, brīžiem nosodīja. Viņam neļāva piedalīties izstādēs, viņš vairākkārt tika izslēgts no Mākslinieku savienības un tad atkal tajā uzņemts. Visas mākslinieku uzņemšanas un izslēgšanas akceptēja Vissavienības valde Maskavā, un tur nevarēja saprast, kas Latvijā notiek – kāpēc vienu talantīgu mākslinieku visu laiku slēdz ārā no savienības. Tolaik atrasties Mākslinieku savienībā bija būtiski, pretējā gadījumā varēja palikt bez iztikas līdzekļiem, jo valsts pasūtījumi tika piedāvāti tikai savienības biedriem.
Visu savu dzīvi Pauļuks bija nepieradināms, dzīvoja kā putns lidojumā – darīja, ko gribēja, un nerēķinājās ar vispārpieņemtajām normām.
Saņemot nosodījumu par dzērumā izraisītajiem tračiem, Pauļuks taisnojās: “Es esmu tas, kas glezno, nevis tas, kas uzvedas. Es nemāku uzvesties, bet mani vajag skatīties, kāds es esmu kā gleznotājs. Tur es esmu patiess. Gleznā es uzvedos labi. Pārējie uzvedas godīgi, bet gleznā ir lopi. Mēs caur arodu pasakām, kas mēs esam.”
Tikpat raibi māksliniekam gāja attiecībās ar daiļo dzimumu. Kaut gan viņš daudzām solīja: “Tu būsi mana sieva!” – ar precēšanos Pauļuks nesteidzās. 1966. gadā viņš tomēr apprecējās ar Lidiju Rahmaņinu, kura bija par mākslinieku 36 gadus jaunāka. Piedzima meita Inta - Pauļuks kļuva par tēvu 60 gadu vecumā. Diemžēl šai laulībai nebija lemts ilgs mūžs – tā ilga tikai četrus gadus. Pauļuks bieži nāca mājās iereibis un skandalējās. Īpaši asi konflikti viņam izraisījās ar sievasmāti, kura no paziņām pat bija sadabūjusi gāzes baloniņu, ko lika lietā kritiskos brīžos. Zinātāji teic, ka Pauļuks ne tik daudz baidījies no sievasmātes kā no šī gāzes baloniņa.
Pēdējos piecpadsmit savas dzīves gadus Pauļuks nodzīvoja kopā ar Ņinu Robiņu. Ņina vairs nebija nekāda jaunā meitene, tikai piecpadsmit gadu jaunāka par Jāni. Faktiski viņa bija nevis mūza, bet mākslinieka sargātāja un uzraudzītāja, gandrīz vai aukle. Pauļuks Ņinu sauca par Garo ēnu, jo viņa mākslinieku ļoti uzmanīja un staigāja pakaļ. Vēl viņš sauca Ņinu par Madam Supē, jo attiecību sākumā, kad Pauļuks gāja ciemos, Ņina vienmēr viņu cienāja ar zupu. Pauļuka pudeles brālis grafiķis Kārlis Cīrulis savās atmiņās rakstīja:
“Jāapbrīno un reizē ar Ņinu jāieceļ svēto kārtā Ņinas divu istabu kaimiņi, krievi pēc tautības, kuri šos daudzos gadus, kaut arī draudēja, tomēr negriezās milicijā. To, ko Ņina ir izcietusi šos daudzos gadus, un tāpat arī viņas kaimiņi, to šausmu skandalozo dzīvi neviens nevar stādīties priekšā, kas pats to nav izjutis uz savas ādas. Jānis sagādāja Ņinai nepārtrauktus tračus dzērumā ar lamāšanos un bļaustīšanos. Bieži vien tie bija politiska rakstura trači, aizskatot kaimiņus, valdību utt.” 1
Ar mocekļa statusu
Mūža pēdējā posmā Pauļuks piedzīvoja divas katastrofas, kas manāmi ietekmēja viņa radošās spējas un vēlmi gleznot. Sešdesmito gadu nogalē tika applūdināta viņa darbnīca Mākslinieku namā, neglābjami sabojājot daudzus darbus. Tas Pauļukam bija pamatīgs trieciens, viņš ilgi nespēja atgūties, bija nomākts un nevarēja strādāt.
Nākamais likteņa trieciens viņu piemeklēja septiņdesmito gadu vidū, kad viņš dzīvoja kopā ar Ņinu Robiņu viņas komunālajā dzīvoklī Leona Paegles ielā. Tajā laikā viņa paša dzīvoklis Gorkija ielā bija neapdzīvots, tur mākslinieks iegriezās tikai epizodiski. Reiz dzīvoklis tika uzlauzts, izdemolēts un apzagts. Bez vēsts pazuda aptuveni 50 gleznu. Pēc tam Pauļuks ilgstoši atradās depresijā un strādāt atsāka tikai astoņdesmito gadu sākumā.
Meiteņu dēļ radās visādas problēmas, taču bez daiļā dzimuma viņš nekādi nespēja. Mūža nogalē Pauļuks kādā sarunā pat atzina, ka viņam vairs neesot dzīves mērķa, jo neesot meitenes, ko mīlēt.
Kaut gan dzīves nogalē Pauļuks baudīja atzīšanu un izstādēs labprāt tika pieņemti un eksponēti viņa darbi, mākslinieks vairs nebija radoši aktīvs. Pēdējos gados viņš gleznoja diezgan maz.
No dzīves mākslinieks aizgāja pēkšņi un negaidīti –nokrita uz trotuāra pie Rīgas cirka, stāvot pieturā un gaidot autobusu. Blakus stāvēja dzīvesbiedre Ņina, viņi bija iecerējuši braukt uz Vecāķiem svinēt Jāņus. Mākslinieka nāve bija ātra, tās iemesls – asinsizplūdums smadzenēs. Izcilais gleznotājs tika apbedīts Rīgā, Meža kapos.
Tomēr stāsts par Jāni Pauļuku vēl nav galā. Mākslinieka kolēģis gleznotājs Uldis Zemzaris savās atmiņās raksta: “Taču Pauļuka gleznas turpina slavas gaitu arī mūsdienu kapitālisma apstākļos, kur mākslas darbu vērtību noteic menedžments.
Gleznotājs Jānis Pauļuks in memoriam tagad kārdinoši atbilst visām komercijas prasībām, jo ir spilgti oriģināls un viņam ir daudz uzgleznotu darbu, kas ir pazuduši, bet var pēkšņi atrasties. Un galvenais – šī personība ir leģenda, kurai zināmā mērā piešķirts mocekļa statuss. Nav brīnums, ka mākslas darbu izsolē 2013. gadā viņa 1943. gadā gleznoto drūmo, melni bālo pašportretu, kurā puskailais augums piesegts ar kaligrāfiski aprakstītu paleti, pārdeva par 47 000 latu. Tas ir labs sākums vērtību spēlē. Un ir iespējami jauni ieguvumi tiem, kas kaut kādā ceļā būs tikuši pie Jāņa Pauļuka gleznām.”
-------------------------------------------------
1 Zigurds Konstants. Jānis Pauļuks. Autorizdevums, 2006
