"Šī zeme ir kā izbirusi no pārpilnības raga" - dizainere Indra Komarova ar vīru apceļo Šrilanku

Indra un Kaspars daudz ceļo divatā un atzīst, ka pilnībā saplānots ceļojums viņiem neder. Protams, iepriekš tiek veikta galamērķa apskates objektu izpēte, taču pāris labprāt dodas arī ārpus ierastām tūristu takām. Un – pats svarīgākais – viņi ļauj sev būt, ļauj piedzīvot vietu, kurā nokļuvuši.

“Paši sev esam darba devēji un ceļojumos dodamies vismaz uz trīs nedēļām. Jā, var ātri izskriet, visu apskatīties un braukt tālāk, bet to pašu var redzēt arī google bildītēs. Negaidītākie pavērsieni, foršākās vietas vai interesantākās sarunas iespējams piedzīvot tad, kad sāc garlaikoties. Ne velti saka, ka maziem bērniem jāļauj garlaikoties, jo tas veicina radošumu.

Man šķiet, šis likums attiecas uz ko plašāku – arī svešā pilsētā, svešā vietā vajag sākt garlaikoties, jo tas ļauj tai piekļūt dziļāk, nedaudz palīst zem ādas. Izbaudīt ar visām maņām – ieklausīties, kā skan satiksme un valoda, kā smaržo vai smird ielas... Pat tīri fiziski sajust uz ādas, kāds ir klimats un gaiss.”

Pirmo reizi aizbēgt no Latvijas ziemas pārim izdevās pirms trim gadiem. Tika izvēlēti Indijas dienvidi – viens no tuvākajiem un lētākajiem galamērķiem. Aizpērn to atkārtot nesanāca, bet pagājušajā gadā jau laikus tika nopirktas biļetes uz Deli. Tā kā Indijas dienvidi jau bija iepazīti, Indra un Kaspars nolēma izzināt valsts ziemeļus. Taču, kad Latvijā iestājās ziema, abi saprata, ka nevēlas piedzīvot nedaudz siltāku ziemu citā vietā.

Šrilanka, kuru no Indijas dienvidu krasta šķir 31 kilometrs, pievilināja ar laiskumu. “Šrilanka nevar nepatikt, jo tur ir viss, ko cilvēki, it sevišķi pārguruši, tādā tumšā valstī, kāda ir Latvija, cer sagaidīt no atvaļinājuma. Skaistas pludmales, silts ūdens, krāšņa un krāsaina daba, kā no pastkartītēm. Šķiet, ka atrodies zooloģiskajā un botāniskajā dārzā vienlaikus.

Lai gan ir karsts un saulains, augi nav izdeguši, un tos neklāj putekļi. Uz ielas var sastapt savvaļas ziloņus, visur staigā pāvi, ir daudz dažādu krāsainu putnu, jūrā – skaistas zivtiņas,” iespaidos dalās Indra.

Šrilanka ir valsts ar ļoti bagātīgu un senu vēsturi. Daudz dažādu objektu, pat veselas pilsētas, ir iekļauti UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. “Pārņem sajūta, ka Šrilanka ir izbirusi no pārpilnības raga un nokritusi okeānā,” viņa jūsmo un piebilst, ka cilvēki ir laipni un atsaucīgi un sajūta ir droša un patīkama. “Kad vienā Šrilankas salas pusē ir sezona, otrā – nesezona.

Temperatūra īpaši nemainās, bet laikapstākļi kļūstot vējaināki, lietaināki un nepatīkamāki. Mēs to neizjutām, jo nebijām salas austrumos, kur šobrīd ir nesezona.”

Dienvidi

Iepazīt Šrilanku pāris sāka no salas dienvidiem. Netālu no Galles pilsētas atrodas Unavatuna pludmale, kas ceļotāju blogos raksturota kā skaista, neliela, klusa un mierīga, taču izrādījās, ka pludmali ir pārplūdinājuši tūristi. Lai izvairītos no pūļa radītās kņadas, Indra un Kaspars noīrēja motociklu un devās rāmākas dienvidu piekrastes pludmales meklējumos.

“Man patika Mirissa. Lai gan lielāka nekā Unavatuna, tā bija daudz mierīgāka un foršāka,” saka Indra. Pieminēšanas vērts ir dienvidu piekrastes zvejnieku makšķerēšanas veids – lai ūdenī krītošā ēna nebiedētu zivis, vīri gluži kā putni sēž uz tievām, zemē iedurtām kārtīm. Tūristu ceļvežos rakstīts, ka mūsdienās šāds priekšnesums tiek rīkots par godu atpūtniekiem, taču Indra un Kaspars uzdūrās vientuļai pludmalei, kur vietējie patiešām zvejoja tradicionāli un pat protestēja, kad ceļotāji viņus gribēja nofotografēt.

Iespaidiem bagātīgs un pārdomas raisošs izvērtās Jalas nacionālā parka apmeklējums, ko interesenti iepazīst, pārvietojoties safari džipā. “Zooloģiskajā dārzā dzīvnieki ir krātiņos, un tu uz viņiem skaties, bet te bija otrādāk – cilvēki ir krātiņos – džipos, un dzīvnieki atrodas savā dabiskajā vidē. Man ļoti patika šī doma. Teritorija ir tiešām milzīga, džipiem ir noteikts maršruts, un dzīvnieku dabīgā vide netiek traucēta, turklāt apskatei ir atvērtas tikai divas zonas no piecām – lielākā daļa parka ir mežonīga.”

Pāris izmantoja iespēju arī izbraukt ar kuģīti okeānā, lai redzētu vaļus un delfīnus. Tiesa, vaļus ieraudzīt neizdevās, bet delfīnus – pat trīs dažādas šķirnes. “Viņi tiešām dara tā, kā rāda filmās, – lec blakus laivām. Tas bija ļoti priecīgi,” stāsta Indra.

Salas vidienē vērts apskatīt Kendi pilsētu, kas saglabājusies no britu kolonizācijas laikiem, un, protams, gleznainos tējas laukus Vareljas reģionā, ko Indra un Kaspars pa lauku ceļiem izbraukāja ar motociklu.

Pirmais 2019. gada saullēkts

Viens no emocionālākajiem piedzīvojumiem bija Jaunā gada sagaidīšana – saullēkts Ādama virsotnē (Adam's Peak, 2243 metri virs jūras līmeņa). Tā nav augstākā virsotne Šrilankā, taču noteikti – valstī populārākais svētceļotāju galamērķis. Paši šrilankieši Ādama virsotnē uzkāpj vismaz reizi mūžā, lielākā daļa – pat vairākas reizes gadā.

Leģenda vēsta, ka kalna smailē atrodas gandrīz divus metrus lielas pēdas nospiedumam līdzīgs ģeoloģisks veidojums. Saskaņā ar budistu uzskatiem to akmenī atstājusi paša Budas pēda, hinduisti domā, ka tur gājis dievs Šiva, savukārt Šrilankā dzīvojošie musulmaņi un kristieši tic, ka pret akmeni pēc izraidīšanas no Ēdenes dārza ir atspēries pirmais cilvēks Ādams.

Indra neslēpj, ka ceļš uz virsotni bija garš un mokošs: “Kopumā vienā virzienā jāveic astoņi kilometri, septiņi no tiem augšup pa kāpnēm. Katrs pakāpiens ir citādāks – augstāks, zemāks, platāks, šaurāks, tāpēc izveidot savu kāpšanas ritmu nav iespējams.

Vietējie budisti kāpj baltos tērpos, basām kājām vai pludmales čībās, kāpj arī ļoti sirmas kundzes. Bija interesanti vērot, kā šrilankiešu pusaudži skaļā balsī smējās par rietumniekiem, jo, piemēram, vācu tūristi kāpa alpīnisma zābakos, pilnā ekipējumā. Jāatzīst, tas tiešām izskatās ļoti komiski, it sevišķi, ja blakus ļoti lēnām, pakāpienu pa pakāpienam, kāpj sirmgalvji.

Kāpt lejā bija vēl grūtāk, jo ceļu locītavām tas ir milzīgs pārbaudījums un muskuļi nav pieraduši pie slodzes. Kājas sāpēja vēl nedēļu, bet piedzīvojums bija tā vērts. Tas bija mūsu veids, kā nosvinēt Jauno gadu. Negaidījām pusnakti, nedzērām šampanieti, bet sagaidījām 2019. gada pirmo saullēktu. Īpašu gaisotni radīja citi kāpēji – tas, ka cilvēku bija tika daudz un ka viņi bija tik dažādi, un vienotība, gaidot saullēktu, kad beidzot, pārvarot sevi, sasniegta virsotne. Episki.”

Ziemeļi

Apceļojuši salas dienvidus, Indra un Kaspars ar vilcienu no galvaspilsētas Kolombo devās uz Džafnu ziemeļos. Šrilanka ir nedaudz lielāka par Latviju, bet valstī ir 22 miljoni iedzīvotāju. Apmēram četri miljoni ir tamili, pārējie – singāļi.

Abas tautas Šrilanku apdzīvo jau vairāk nekā 1400 gadu. To starpā valdošais saspīlējums no 1983. līdz 2009. gadam izvērtās nežēlīgā pilsoņu karā. Konflikta laikā starp valdības spēkiem un tamilu nemiernieku grupu Tamilu atbrīvošanās tīģeri gāja bojā vairāk nekā 60 000 cilvēku.

“Braucot uz ziemeļiem, vizuālās atšķirības var vērot ne tikai florā un faunā, bet arī cilvēkos. Dienvidos mītošie singāļi ir omulības iemiesojums, turpretī tamilu sejas vaibsti ir asāki un komunikācija – atturīgāka. Arī valoda skan citādāk.

Var just, ka ziemeļos valsts vēl nav atguvusies pēc kara, un katram par to ir kāds sāpīgs stāsts. Te ir mazāk tūristu, un dzīve šķiet īstāka. Ielu malās vēl nepārdod krāsainus plastmasas krāmus,” novērojusi Indra.

Atmiņā īpaši palicis Mannāras salas apmeklējums, kur gan pilsētās, gan lauku teritorijās brīvi pārvietojas savvaļas ēzeļi. Ir arī daudz skaistu ūdensputnu.

“Virzoties atpakaļ uz salas vidieni, mums bija ļoti interesanti apskatīt Anuradhapuru – vienu no senajām Šrilankas galvaspilsētām, kur saglabājušās senās Šrilankas civilizācijas drupas. Milzīga pilsēta, kas iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā,” saka Indra.

Ceļojuma pēdējais, iespaidīgais apskates objekts bija Sigīrija – milzīga klints, uz kuras plakanās virsmas 5. gadsimtā atradās nocietinātas pils komplekss. Vēlāk ēkas un klints apkārtni pārvaldīja mūki. “Tas ir ļoti interesants dabas un kultūrvēstures objekts.

Aizraujošs ir arī ceļš uz Sigīriju – apkārtni ieskauj simetriski dārzi, kur kādreiz bijuši arī baseini, strūklakas, dažādas ūdens caurteku sistēmas – tam laikam atbilstoši arhitektūras brīnumi.

Klints apkārtnē ir daudz sienu gleznojumu. Stāvēt blakus sienu gleznojumam, kas tapis mūsu ēras pašā sākumā, ir neparasti. To ir ļoti grūti aptvert,” stāsta Indra.

Transports, nakšņošana, ēdiens

Salas dienvidus pāris apceļoja ar īrētu motociklu, ziemeļus – ar sabiedrisko transportu. Starp pilsētām ērti pārvietoties ar vilcienu, autobusu vai mikroautobusu, galapunktos ceļotāji priekšroku deva skūterim, jo tas ļauj būt neatkarīgiem.

“Šrilankā nav dārgi, dārgākais ir uz turieni aizbraukt. Nakšņojām dažādos viesu namos un nelielās viesnīcās, ko rezervējam turpat uz vietas, izvēloties tīkamāko variantu booking.com.

Vidēji cena par naktsmītni ir 15–30 dolāri, turklāt dārgākā ne vienmēr nozīmē labāko. Par šo naudu var dabūt istabu ar privātu vannas istabu, tīru gultasveļu un dvieļiem, slēdzamām durvīm, un, ja paveicas, ir arī logs ar skatu.

Taču naktsmājas var atrast arī par 7 un 9 eiro, uz ielas nepaliks neviens. Vietējo atvērtība atsauca atmiņā ceļojumu uz Gruziju, kur nepaspēsi ne attapties, kad jau būsi izmitināts pie trešās pakāpes brālēna,” smejas Indra un piebilst, ka tipiskākā saruna ar šrilankiešiem ir – okei? Okei! Okei! (Smejas.)

Arī paēst nav dārgi – vietējās ēstuvēs maltīte vienam cilvēkam maksā 1–2 eiro. Tiesa, jārēķinās, ka šrilankieši ēd ar rokām (arī rīsus ar mērci), bet var paņemt līdzi savu dakšiņu vai pasūtīt ēdienu, kas nav šķidrs, piemēram, pildītu maizīti vai pankūku.

Tipisks pusdienu ēdiens ir rīsi ar kariju, brokastīs – dažādas no rīsu miltiem gatavotas maizes ar mērcēm. Ir daudz svaigu jūras produktu un zivju par ļoti zemu cenu, un viss ir svaigs un ļoti garšīgs. Par pieciem eiro var paēst ļoti greznas vakariņas, ieskaitot desertu. Daudzi rietumnieki ir pārvākušies uz dzīvi Šrilankā tāpēc, kad vietējais ēdiens apnīk, iespējams baudīt arī citu tautu virtuvi.

Noteikti jāēd augļi – arī tie ir salīdzinoši lēti un ļoti gardi. Indru un Kasparu patīkami pārsteidza vietējā apelsīnu sula, ko tirgo ceļmalās; šrilankieši to sajauc ar ūdeni, pievieno sāli un dažkārt pat piparus.

Izvēloties, kur paēst, pāris daudz izmantoja lietotni Tripadvisor. Īpaši noderīga tā izrādījās labas kafijas meklējumos.

Nosacītā bagātība

“Šrilankieši, vismaz tie, ko var sastapt uz ielas, lielākoties ir ļoti nabadzīgi, bet, neraugoties uz sūrajiem dzīves apstākļiem, smaidīgi un patiešām laipni. Varbūt, ja esi ļoti nabadzīgs un tev nav jāpārcieš ziema, dzīve tomēr šķiet priecīgāka,” pārdomās dalās Indra. Šā ceļojuma laikā viņa daudz domājusi par jēdzienu bagātība.

“Šrilanka ir un varētu būt ļoti bagāta. Viņiem ir daudz derīgo izrakteņu, dārgakmeņu un pusdārgakmeņu, kas tiek iegūti, tirgoti un eksportēti. Ir arī ļoti auglīga zeme – vairākas ražas gadā.

Skaista daba un kultūrvēsture, kas uz Šrilanku vilina tūristus, un kur tad vēl tēja un cilvēki – arī tā ir bagātība, taču vietēji neuzskata, ka ir bagāti. Pieļauju, ka daudziem, dzīvojot šajos platuma grādos, viens no mērķiem ir braukt ceļojumos uz eksotiskām, siltām, mīlīga klimata vietām tāpēc, ka mums tā ir vērtība, taču viņiem – ne. Par to var arī padomāt otrādāk – ko no pašsaprotamā mēs paši neuzskatām par vērtību?”

Īpašos ceļojumos Indrai top tetovējums – uz labās rokas apakšdelma tiek iemūžināts vārds vietējā valodā, kas raisījis pārdomas vai asociējas ar piedzīvoto. Šrilankā tetovējumam tapa turpinājums – bagātība šā vārda visplašākajā nozīmē.

Izmaksas – ar ko jārēķinās?

* Motocikla īre diennaktī vidēji maksā 35 dolārus. Indrai un Kasparam izdevās nokaulēt uz 20 dolāriem, jo Royal Enfield izīrēja uz divām nedēļām.

* “Starppilsētu autobusa biļete maksā ap eiro, taču, lai ar to pārvietotos, jābūt emocionāli noturīgam,” brīdina. “Skaļi un spalgi skan vietējā mūzika, ir ļoti šauri krēsli, autobuss ir stāvgrūdām pilns, ieskaitot stāvvietas, un braucot nenormāli kratās. Iekšā sēžot, jūties kā malkas pagale.” Nedaudz dārgāk (1,50–2,50 EUR) ir pārvietoties ar mikroautobusu, taču ir ērtākas sēdvietas un kondicionieris.

* Skūtera īre – vidēji 5–10 eiro dienā. Jo apkārtnē vairāk tūristu, jo lētāk.

* Ieejas biļete apskates objektos, piemēram, džipu safari Jalas nacionālajā parkā, – 25–30 dolāri. (Vietējiem ir krietni lētāk.)