VIDEO: Čornobiļā pamanīti suņi ar zilu kažoku un imunitāti pret radiāciju

Čornobiļas slēgtajā zonā pirmo reizi ir pamanīti suņi ar zilu kažoku. Šie dzīvnieki ir ļoti aktīvi un izskatās veseli un veikli. Šīs neparastās krāsas cēlonis joprojām nav zināms, un tas piesaista gan brīvprātīgo, gan zinātnieku interesi, kuri cenšas noskaidrot, vai tas ir saistīts ar ķīmisku vielu iedarbību, radiāciju vai iespējamu mutāciju. Britu tabloīds "Daily Mail" ziņo, ka brīvprātīgo organizācija "Dogs of Chernobyl", kas rūpējas par daļēji savvaļas dzīvniekiem slēgtajā zonā, ir pamanījusi suņus ar zilu kažoku. 

"Pagājušajā nedēļā tie nebija zili. Mēs nezinām cēloni un cenšamies tos notvert, lai noskaidrotu, kas notiek," sacīja brīvprātīgie, piebilstot, ka pašlaik tiek apsvērta iespēja, ka suņi varētu būt nonākuši saskarē ar ķīmiskām vielām.

Organizācija norāda, ka, neskatoties uz neparasto krāsu, dzīvnieki ir "ļoti aktīvi un veseli". Kopš 2017. gada brīvprātīgie ir nodrošinājuši aptuveni 700 suņus slēgtajā zonā ar regulāru barību un medicīnisko aprūpi. Šie dzīvnieki ir mājdzīvnieku pēcteči, kurus iedzīvotāji pameta Čornobiļas katastrofas laikā 1986. gadā, un gadu desmitiem ir pielāgojušies dzīvei ekstremālos apstākļos. 

Zinātnieki norāda, ka Čornobiļas dzīvnieki ir pielāgojušies ekstremāliem apstākļiem: tie ir imūni pret radiāciju, smagajiem metāliem un piesārņojumu. 116 suņu asins analīzes atklāja divas ģenētiski atšķirīgas populācijas, kas izdzīvoja ļoti toksiskajā vidē un turpina vairoties. 

Kolumbijas Universitātes profesors Normans Kleimans paziņoja: "Kaut kādā veidā divām nelielām suņu populācijām izdevās izdzīvot šajā ārkārtīgi toksiskajā vidē... Mēs esam spēruši pirmos soļus, lai izprastu, kā hroniska saskare ar vairākiem vides apdraudējumiem varēja ietekmēt šīs populācijas." 

DNS analīze identificēja gandrīz 400 genoma lokusus ar neparastām variācijām un 52 gēnus, kas, iespējams, ir saistīti ar radiācijas iedarbību un vides piesārņojumu. Šīs mutācijas tiek nodotas no paaudzes paaudzē, nodrošinot suņu izdzīvošanu Čornobiļas zonā. Tādējādi Čornobiļas zilie suņi nav tikai sensācija, bet, iespējams, unikālas adaptācijas ekstremāliem vides apstākļiem piemērs, kas demonstrē, kā dzīvnieki spēj pielāgoties ārkārtīgi nelabvēlīgai videi.

Lielākā katastrofa visā kodolenerģijas vēsturē

1986. gada  26. aprīlī plkst.1.23 naktī pēc neveiksmīgiem eksperimentiem eksplodēja Čornobiļas AES ceturtais reaktors, izraisot pasaulē lielāko civilo kodolkatastrofu. Mēģinot novērst avārijas sekas un apslēpt notikušo, padomju amatpersonas uz avārijas vietu nosūtīja aptuveni 600 000 nepietiekami aizsargātu glābšanas dienestu un tiesībsargājošo institūciju darbinieku un karavīru, no kuriem daudzi pēc spēcīgā apstarojuma izdzīvoja tikai dažas nedēļas, mirstot mokošā un ilgā nāvē. 

Tonakt AES darbinieki pārbaudīja reaktora avārijas dzesēšanas sistēmu, apzināti atslēdzot avārijas drošinātājus, kam būtu automātiski jāpārtrauc eksperiments gadījumā, ja kaut kas noietu greizi. Un nogāja arī. 44 sekundes pēc eksperimenta sākuma reaktors kļuva nekontrolējams. 1000 tonnu smagā plāksne, kas sedza ceturto energobloku, pēc sprādziena aizlidoja pa gaisu kā pūciņa, un reaktora grafīta apvalks aizdegās.

Atmosfērā nonāca vairāk par 40 dažādu radionuklīdu veidu. Sprādziena kopējā jauda vairāk nekā 100 reizes pārsniedza Hirosimā un Nagasaki izmantoto kodolieroču sprādzienu spēku. No piesārņojuma cieta Baltkrievija, Ukraina un Krievija.

Pēc oficiāliem datiem, uzreiz pēc katastrofas gāja bojā 31 cilvēks, bet 600 000 cilvēku, kuri piedalījās Čornobiļas ugunsgrēka dzēšanā un seku likvidēšanā, saņēma lielu radiācijas devu. Pavisam tika apstaroti 8 400 000 triju minēto republiku (tagad — valstu) iedzīvotāji.

Šis skaitlis ir lielāks par visu triju Baltijas valstu kopējo iedzīvotāju skaitu. Piesārņojums izplatījās aptuveni 155 000 kvadrātkilometru lielā teritorijā — Latvijas, Lietuvas un Igaunijas kopējā teritorija ir 175 000 kvadrātkilometru. Evakuēja nepilnus 404 000 cilvēku, bet vairāki miljoni joprojām dzīvo radiācijas skartajā zonā. Speciālisti lēš, ka toreiz lielākā daļa radioaktīvo nokrišņu izkrita Baltkrievijas teritorijā, piesārņojot aptuveni trešo daļu valsts.

Sprādziens no reaktora izsvieda kodoldegvielu un grafīta kontrolstieņu fragmentus; pēc sprādziena sākās ugunsgrēks, kas ievērojami palielināja radioaktīvo piesārņojumu. Turp devās arī 6000 latvieši, tostarp bijušais prezidents Valdis Zatlers. Seku likvidētāji bija vīri spēka gados. Tagad vairāk nekā 900 no viņiem jau ir miruši - tieši tie, kuriem nācās uzkāpt uz avarējušā energobloka jumta.

Dzīvi palikušie mūsējie ir cilvēki, kuriem saskare ar radiāciju nebija tik intensīva. Taču izvēles braukt vai nebraukt nebija, jo mobilizēja galvenokārt tos, kas tobrīd bija dienestā. Vējš un nokrišņi radioaktīvo piesārņojumu aiznesa viscaur Eiropai, 60% teritorijas tika konstatēts paaugstināts piesārņojums. Tomēr visvairāk cieta pašas Ukrainas iedzīvotāji.  Daudziem tūkstošiem sākās veselības problēmas. Turpmākajos gados būtiski pieauga saslimstība ar vairogdziedzera vēzi, dzima bērni ar dažādām ķermeņa anomālijām. Gadu gaitā radiācija mazinājās, un atomreaktora reģions nav pārāk apdzīvots, bet pati Pripeta - atomreaktora strādnieku pilsētiņa - izmirusi pilnībā, tomēr apkaimē joprojām dzīvo daži simti cilvēku.

Čornobiļas kodolkatastrofa tiek uzskatīta par lielāko katastrofu visā kodolenerģijas vēsturē, gan pēc tās seku iespējamā bojā gājušo un cietušo cilvēku skaita, gan pēc saimnieciskajiem zaudējumiem, un ir viena no divām, kas novērtēta ar 7. līmeni pēc Starptautiskās kodolnegadījumu skalas (otra — Fukusimas I AES avārija)

Pēc Pasaules Veselības organizācijas aprēķiniem, katastrofas rezultātā priekšlaikus mira 170 000 cilvēku.