Elīna Šimkus par māmiņas lomu: "Pēc Bernarda piedzimšanas esmu sapratusi, cik daudz spēka dod bērns"

Elīnas un Vestarda dēls Bernards bija plānots, izsapņots, ļoti gaidīts un mīlēts bērns. Grūtniecības laikā Elīna jutās ļoti labi un šo dzīves posmu atceras kā brīnišķīgu piedzīvojumu, kuru noteikti kādreiz dzīvē vēlētos atkārtot.

Pateicoties labajai pašsajūtai, līdz pat septītajam grūtniecības mēnesim viņa dziedāja uz skatuves un koncertēja, taču vienmēr sekoja līdzi savām sajūtām, cenšoties saglabāt līdzsvaru un harmoniju.

“Tolaik man bija Suzannas loma Figaro kāzās Igaunijas Nacionālajā operā, kura ietvēra aktīvu kustēšanos autentiskos korsešu tērpos gandrīz četru stundu garumā. Atteicos no šīs lomas, kā arī visām citām izrādēm un pasākumiem, kas varētu mani kaut kādā veidā pārslogot vai apgrūtināt, lai nekaitētu bērnam.

Sekoju sajūtām un nekautrējoties atteicu, ja nejutos pārliecināta, ka man tajā brīdī to vajag. Visi bija saprotoši, un neviens neapvainojās. Ja man gribējās kaut ko darīt un jutu, ka pietiek spēka un enerģijas, tad es to darīju.”

Elīnai kā brīvmāksliniecei ir iespēja pašai plānot savu dzīvi, ikdienu un darbus. Ieceri – atgriezties uz skatuves, kad dēlam paliks seši mēneši – Elīna piepildīja pagājušā gada jūlijā Senās mūzikas festivālā, lai gan, kā pati saka, nedaudz “apkrāpās”, piedaloties Lieldienu koncertā, kad Bernardam bija trīs mēneši, skaidrojot šo lēmumu ar ārkārtīgi lielo vēlmi atgriezties uz skatuves.

Koncerta norises vietā, Mazajā ģildē, atsevišķā telpā Vestards pieskatīja dēlu. Starplaikā Elīna mazuli pabaroja, un tētis devās ar viņu pastaigā pa Vecrīgu. “Viss notika ļoti organiski. Bērns ļoti jūt, kad mammai ir labs noskaņojums. Tad piens ir garšīgs, un ar to netiek nodots mammas stress vai negatīvās sajūtas. Laime un patīkamās emocijas, kuras es sajutu pirmā koncerta laikā, saņēma arī Bernards. Domāju, tāpēc viņš labi ēda, mierīgi gulēja, bija omulīgs un pozitīvs. Pēc tam es tomēr paņēmu garāku pauzi un intensīvi koncertēt atsāku, kad viņam bija pusgads.”

Skatuves mākslinieku un mūziķu darba grafiks tiek plānots laikus, tāpēc īsi pirms Bernarda piedzimšanas Elīna zināja, kādi koncerti viņai paredzēti tuvākā gada laikā. Operdziedātāja atzīst, ka mazo ir vienlīdz grūti atstāt, dodoties gan uz koncertiem, gan uz veikalu.

“Maldījos, domājot, ka tad, kad dēlam būs gads, varēšu vairāk koncertēt, jo viņš būs liels zēns, kuru būs vieglāk atstāt kādam pieskatīt. Kad šis brīdis reāli pienāca, sapratu, cik mazs tomēr viņš vēl ir un cik ļoti viņam ir nepieciešama mamma, un man – viņš. Protams, dēlu var droši atstāt, bet man negribas! Bernards ir tik foršs bērns, ka man joprojām viņa nav gana.”

Viens no saspringtākajiem periodiem bija ap Ziemassvētku laiku, kad Elīnai bija saplānots īpaši daudz koncertu, liekot pārdomāt savas izvēles un lēmumus. “Teikšu godīgi – nebija viegli. Visi piedāvājumi bija tik brīnišķīgi, un nevienam negribējās atteikt. Tomēr nevar noslēpt, ka mazs bērns un ikdienas mājas solis prasa arī daudz rūpju. Lai paspētu uz koncertiem dažādās Latvijas vietās, mums nācās pielikt daudz pūļu plānošanā.”

Bērns aktīvajā un pilnasinīgajā Šimkus ģimenē ir ienesis daudz pārmaiņu, iemācot būt operatīvākiem, laikus plānot un pedantiskāk visu sakārtot. “Agrāk mēs vienkārši salikām mantas somās, sēdāmies mašīnā un braucām uz koncertu. Tagad, dodoties prom no mājām uz vairākām dienām kopā ar bērnu, es laikus sagatavoju sarakstu ar visu nepieciešamo Bernardam, sev un Vestardam un, kārtojot somu, katru ielikto lietu no saraksta izsvītroju. Neraugoties uz to, kāds sīkums vienmēr aizmirstas!”

Vecāki iepriekš bija vienojušies, ka pirmajā Bernarda dzīves gadā nepiekritīs koncertiem vienlaikus, lai kāds no abiem vienmēr būtu mājās ar bērnu. Pāris reizēs, kad vienošanos tomēr nācās pārkāpt, palīgā nāca Elīnas mamma.

“Šā gada laikā man nav pietrūcis absolūti nekā. Tieši otrādi, dažreiz esmu nožēlojusi došanos uz kādu pasākumu, jo tas neattaisnoja manas ekspektācijas un visu vakaru pavadīju, ilgojoties atgriezties, mājās pie dēla. Gada laikā neesmu pavadījusi nevienu nakti prom no viņa. Vēlme būt ar savu bērnu mājās ir daudz lielāka, nekā, piemēram, doties ceļojumā.”

Elīna nespēj beigt slavēt Vestarda sapratni. “Vestards ir bijis pirmām kārtām mūziķis līdz manai un Bernarda ienākšanai viņa dzīvē. Viņš ļoti labi mani saprot un atbalsta, jo zina manu lielo vēlmi dziedāt, būt uz skatuves un realizēties kā mūziķei. Līdz šim mums nav bijis pārpratumu un domstarpību. Zinu, ka jebkurā diennakts laikā varu uzticēt viņam Bernardu tāpat kā sev. Mamma un tētis ir viens vesels, un abiem ir līdzvērtīga loma bērna dzīvē. Sadzīviskās un praktiskās lietas notiek dabīgi – kurš pirmais ierauga, tas arī izdara, negaidot otru.”

Lai gan Bernards abus vecākus “audzina”, liekot daudz ko pārvērtēt un parādot, kas ir tiešām svarīgs, mūziķu attieksmi pret darbu dēls nav ietekmējis.

“Bernardu redzam kā daļu no sevis, nevis kā traucēkli vai apgrūtinājumu. Bērna piedzimšana nav negaidīts notikums, kā pēkšņi uzkritis sniegs uz galvas. Mazuļa plānošanas un gaidīšanas periodā mums bija laiks, lai nobriestu pārmaiņām un pierastu pie šīs domas. Varam tikai pateikties Dievam par to, cik brīnišķīgs bērns ir izvēlējies mūs par saviem vecākiem. Protams, ir bijušas arī negulētas naktis, iesnas un citas grūtības.

Zīdīšanu naktīs izbaudīju kā unikālu pieredzi, kura ar Bernardu nekad neatgriezīsies. Kad viņš pirmo reizi izvēlējās no tās atteikties, raudāju visu nakti. Daudz kas ir atkarīgs no vecāku attieksmes, rakstura un ekspektācijām. Jāatceras, ka bērns nav robots, bet dzīvs cilvēks.”

Īpaši spilgti Elīnai atmiņā palikusi situācija decembrī, saspringtākajā koncertēšanas periodā, kad Bernards saslima. Aizsūtījusi vīru gulēt uz blakus istabu, Elīna ņēma mazo dēlu lielajā gultā, kur pavadīja ar viņu visu nakti, mierinot un atsūcot iesnas, neraugoties uz to, ka nākamajā dienā pašai bija paredzēts liels koncerts divās daļās Dzintaru koncertzālē.

“No dziedātāja viedokļa prātīgāk būtu atdot bērnu tētim vai omei un pašai iet gulēt blakus istabā, lai koncertā būtu vesela un moža, bet mammas sirds un intuīcija lika izvēlēties gulēt kopā ar bērnu un rūpēties par viņu visu nakti. Lai gan no rīta pati jutos sliktāk, tas, ka dēliņam kļuva labāk, mistiskā kārtā palīdzēja man saņemties.”

Ar temperatūru 37,6 Elīna nodziedāja visu koncertu, saņemot milzīgas ovācijas un brīnišķīgas atsauksmes. Šī pieredze lika viņai apjaust, cik neizsmeļams ir mātes spēks un enerģija. “Pēc Bernarda piedzimšanas esmu sapratusi, cik daudz spēka dod bērns. Vienmēr esmu uzskatījusi sevi par spēcīgu sievieti, kura dzīvē tikusi pāri daudzām grūtībām, taču to spēku nevar salīdzināt ar neizsmeļamajiem resursiem, kurus mamma atrod sevī pēc bērna dzimšanas. Viņa dēļ esmu gatava ziedot visu – nekas nav par smagu.”