"Svingeru" zvaigzne Jurijs Djakonovs mudina draudzeni aiziet uz randiņu ar citu vīrieti. Bet ne tāpēc, ka nemīlētu

Nesen kādā intervijā Jurijs izteicās, ka viņa talants ir sekss. Lai arī šobrīd sarunā ar Kas Jauns viņš atzīst, ka tā bijusi neapdomīgi pateikta frāze, no tematiem par attiecību dzīvi viņš nevairās. Gluži otrādi – aktieris, teātra režisors ar maģistra grādu un divu mazu bērnu tēvs atklāj, ka, viņaprāt, svarīgākā attiecībās ir otra brīvības respektēšana, tostarp ļaušana iemīlēties.

Ko tu ar to domāji, sakot, ka tavs „talants ir sekss”?

To nožēloju tieši tajā pašā brīdī, kad pateicu. Šķiet, kaut kādā veidā gribēju pajokot, jo seriāla Viss pa jaunam pirmizrādē tas dīvaini gāja kopā ar manu izskatu. [Jurijs uz to ieradās mācītāja tērpā.] Iespējams, iemesls, kāpēc šo pieminēju, ir lielas sabiedrības daļas ieskats, ka „par tādām lietām runāt nav pieņemami”. Lai gan tā ir ļoti svarīga cilvēka dzīves daļa.

Cik gados tev bija pirmās nopietnās attiecības?

Kādos 18. Biju ļoti nepārliecināts par sevi. Lai arī no malas izskatījos pļāpīgs un drošs, sajūtu līmenī šķita, ka ar mani ir „absolūts vakars”. Īsāk sakot – kad beidzu vidusskolu, likās, ka nevienai meitenei nepatīku, ka esmu dīvains čalis, kas raksta stāstus un dzejoļus. Tikai pēc vidusskolas sapratu, ka īstenībā bija diezgan daudz meiteņu apkārt, kurām droši vien patiku, bet to nepamanīju, jo stūrgalvīgi domāju, ka esmu nekas. Iespējams, tas „gļuks” manī ir joprojām.

Vai izskatam ir būtiska nozīme? Šķiet, mācītāja loma tev piešķirta tieši tāpēc.

Gribētos cerēt, ka ne. Cilvēka skaistumu veido ne tikai vizuālās dotības, bet arī dzīves uztvere un attieksme. Tas vienmēr ir mulsinoši – dzirdēt komplimentu, ka „esi skaists”, kas nozīmē zemtekstu – tev jau nekas kā aktierim nav jādara, kamera tevi tāpat mīl... Jā, par lomu seriālā Viss pa jaunam sākotnēji zināju to vien, ka būs „pievilcīgs” un „mācītājs”. Ar to ir par maz, tāpēc nācās krietni palauzīt galvu, kā piepildīt šo tēlu.

Tas, ka esi divu mazu bērnu tēvs, laikam nozīmē, ka tava sirds ir aizņemta?

Atkarīgs, ko no manis grib. (Smejas.) Jā, man savā ziņā ir ģimenes dzīve. Bet vienlaikus – nespēju būt „piesiets”. Daudz esmu domājis par attiecību modeli, kādā dzīvojam. Cenšos savu dzīvi būvēt pēc tā, kā jūtos, nevis pēc tā, kas ir pieņemts.

Piemēram, es savu draudzeni jau kādu laiku mudinu aiziet uz randiņu. Bet ne tāpēc, ka viņu nemīlētu. Cilvēkam ir svarīgi, lai viņu kāds mīl… Un iemīlēties pašam ik pa brīdim – tas dod enerģiju.

Nopietni?! Tu justos labi, ja tava otra pusīte aizietu uz randiņu ar kādu citu?

Tas jēdziens „otra pusīte” man ne īpaši patīk. Diezgan traki, ja vajadzīga vēl pusīte, lai tu pats būtu vesels. (Smejas.) Sen vairs nav tie laiki, kad ģimenes institūts ir vienīgais veids, kā varam izdzīvot.

Esmu pārliecināts, ka vairāk jākomunicē ar citiem cilvēkiem, nevis jādzīvo vienā burbulī, kurā visa pasaule grozās tikai ap mums. Labprāt gribētu dzīvot kaut kur uz salas cilvēku komūnā.

Man ir pārliecība, ka arī audzināt bērnus tikai divatā nav efektīvi. Tas ir smagi un grūti – ja tev ir darbs un citi pienākumi, nevari pievērst bērniem pietiekami daudz uzmanības. Ja apkārt ir kādi 150 cilvēki, katrs bērnam var dot to labāko.

Kas, tavuprāt, ir mīlestība?

Tas, ko saucam par mīlestību, bieži vien ir egoistiska vēlme dzīvot no pozīcijas, ka otrs cilvēks tev pieder, caur to iegūstot kaut kādu drošības izjūtu. Ja tu mīli otru, tu taču gribi, lai viņš ir laimīgs. Mums vajag, lai mīl tikai mūs? Tie ir skarbi nosacījumi. Tas nāk gan no vīriešu, gan sieviešu puses. Sak’, es tevi mīlu, iedošu visu, bet man ir nosacījumi, ka būs tikai tā un tā. Kā tādā spēlē.

Mīlestību tu nevari garantēt. Un tur ir tas mīlestības skaistums. Tā ir kā roze, ko baudi īsu mirkli. Man ir svarīgi, lai ik pa brīdim varu iemīlēties un manī kāds iemīlas. Tas dod enerģiju. Man vajadzīga mūza, iedvesma. Tas nenozīmē pat neko vairāk, kā vien pieņemt faktu, ka mums ir emocijas.

Ja kontrolējam, lai otrs neiemīlas, tas nav normāli. Tā ir manipulācija un šantāža. Šajā sakarā iztēlojos situāciju – atklāju dzīvesbiedrei, ka esmu iemīlējies. Un viņa: „Tiešām?! Nu, stāsti!”

Un tāds kontakts ir daudz vērtīgāks nekā pats fakts, ka esi iemīlējies. Tas, ka vari ar otru par to padalīties, ir tas vērtīgais, kas satuvina un attīsta. Un tieši tāpēc to stāstu, jo man ir absolūta pārliecība, ka tajā kaut kas ir.

Tev monogāmas attiecības šķiet neiespējamas?

Esmu mēģinājis dažādus attiecību modeļus, un galu galā šķiet, ka monogāms es varētu būt ar to cilvēku, kuram ir līdzīgi dzīves uzskati – kurš būtu kopā ar mani, jo kopā vēlētos paplašināties, ne sašaurināties.

Ja tev patīk dzīve bez robežām, kas tavā izpratnē ir nodevība?

(Ilgi domā.) Melošana? Manipulēšana ar otra cilvēka jūtām, spiežot uz sāpīgiem punktiem tāpēc, ka tev no tā ir labāk. Manuprāt, visefektīvākais veids ir tiešām ļaut otram piepildīties un attīstīties kā cilvēkam, ļaut meklēt sevi. Un ar to vari iedot ko tādu, ko cits nekad mūžā nevarēs piedāvāt, – pieņemšanu.