Asins vēzi uzveikusī žurnāliste Arta Lāce saskaras ar absurdu Latvijā - un šobrīd guļ klīnikā Igaunijā
Bijusī LNT žurnāliste Arta Lāce pēc trīs gadu cīņas ar asins vēzi to faktiski ir uzveikusi: pērn klīnikā Lietuvā viņai tika pārlietas donora cilmes šūnas, un leikēmija tik tiešām atkāpās. Ar Jauns.lv lasītāju palīdzību saziedotie līdzekļi ļāvuši viņai turpināt atveseļošanos, taču Arta šobrīd iet caur "mazai ellītei" saistībā ar veselības pakalpojumiem tepat mājās.
Arta Lāce savā "Facebook" profilā - kā jau žurnāliste - pati sīki un smalki izklāsta situāciju, kādā šobrīd ir nonākusi:
"Sveiciens no Tartu Universitātes klīnikas!
Labu brīdi domāju, vai rakstīt, jo man nav vēlēšanās kasīties un gribas taču dalīties ar labām ziņām. Īsumā - veselības stāvoklis ir svārstīgs, bet no krīzes, kur likās, ka spēka nav vairs itin nekam, esmu ārā :) Tomēr par vienu lietu dūša kārtīgi apskrējusies. Par to, kas notiek, kad no valsts apmaksātas transplantācijas un pēctransplantācijas uzraudzības Lietuvā nonāc atpakaļ Latvijas veselības aprūpes sistēmā.
12. februārī tika noslēgta mana pēctransplantācijas uzraudzība Lietuvā, jo Latvijas finansētās ārstniecības termiņš ir beidzies. Tātad jāatgriežas savas valsts veselības aprūpes sistēmā. Saņemot izrakstu, tajā bija rekomendācijas par turpmāko: kontrole reizi nedēļā; ilgstoši turpinot kortikosteroīdu terapiju, atjaunot pretsēnīšu medikamentu lietošanu u.c. (Vēlāk sapratīsiet, kāpēc pieminu tieši šīs.)
No šodienas atrodos Tartu Universitātes slimnīcas Onkohematoloģijas klīnikas transplantācijas nodaļā. Pag, pag! Kāpēc ne Latvijā?! Tāpēc, ka man gadījās iekulties situācijā, kur divu klīniku ārsti uzskatīja, ka nekavējoties nepieciešama hospitalizācija, diemžēl neviens no tiem nav Latvijā. Kāpēc ne Lietuvā, kur notika transplantācija? Jo valsts manu ārstēšanos tur vairs neapmaksā, savukārt no savas kabatas maksas pakalpojumi ir ļoti dārgi: ap 350 eiro par slimnīcas gultasdienu, neskaitot izmeklējumus, analīzes un ārstēšanu.
Kā vispār tiku līdz Tartu? Kad pēc izrakstīšanās no Viļņas Universitātes klīnikas nonācu dzimtajā Onkoloģijas centrā pie Latvijā vienīgās transplantoloģes-onkohematoloģes, pirmkārt, viņa uzskatīja, ka pietiek ar kontroli vienreiz mēnesī un reaģēšanu uz akūtām situācijām. Bet kā tad ar Viļņas rekomendācijām?! Skaidru atbildi tā arī nesaņēmu. Nu labi, ja kas notiks, zvanīšu. Tomēr tramīgi ap sirdi kļuva. Biju pieradusi pie sava Lietuvas daktera skrupulozās pieejas, pie tā, ka reizi nedēļā vai biežāk tika regulētas zāļu devas, ņemot vērā analīžu rezultātus un meklējot līdzsvaru starp imūnsupresiju, kas nepieciešama, lai novērstu konfliktu ar donoru, un vēža recidīva risku, ko rada imunitātes apspiešana, kā arī, lai samazinātu ietekmi uz aknām, jo tās zāles, ko lietoju, nav vis nekādi vitamīni. Biju pieradusi arī pie tā, ka zvanīt un vajadzības gadījumā doties uz nodaļu varu jebkurā diennakts laikā. Biju tik satriekta, ka aizmirsu uzdot virkni jautājumu, ko biju sagatavojusi. Laipni lūgta atpakaļ! Pēc nedēļas uz analīzēm aizgāju pati. Rezultāti atbilstoši situācijai, nekā traka, dzīvoju tālāk.
Pirmā akūtā situācija rodas divas nedēļas pēc vizītes Latvijā. Pagājušajā trešdienā pamostos ar “aizaugušu” kaklu: biezi, dzeltenīgi aplikumi klāj rīkli, mandeles un vietām arī vaigu iekšpuses. Pēc strutainās angīnas īsti neizskatās, jo mandeles nav pietūkušas un arī temperatūras nav; mana versija - sēne. Zvanu uz slimmnīcu transplantoloģei, viņa saka, lai braucu uz nodaļu. Brīnās, ko mana seja tā sapampusi. Saku, varbūt no kortikosteroīdiem, kas ir daļa no imūnsupresijas terapijas. Ārste piekrīt un nolemj strauji mazināt devas. Lietuvā tas notika krietni pakāpeniskāk, bet nu labi, jābeidz salīdzināt, un pašai arī apnikušas šaurās rukša actiņas. Sēne esot tipiska kortikosteroīdu blakne, turklāt nav temperatūras. Nodomāju: iepriekšējā ārsta ieteikums bija mazināt hormonus, tiklīdz pāriet konflikta ar donoru izraisītie gremošanas sistēmas traucējumi. Ja vizītes būtu ieteikto vienu reizi nedēļā, varbūt līdz sēnei nenonāktu? Labi, ko nu vairs.
Nodaļā mani uzņemt nevar - nav vietas. Uztriepes no kakla netiek paņemtas. Tiesa, es arī nealkstu uzturēties slimnīcā. Ārste izraksta nosūtījumu uz asins analīzēm, un tieku pie plaša spektra antibiotiku receptes gadījumam, ja kļūst sliktāk. Mutes dobumu jāskalo ar sodas ūdeni un jāapstrādā ar speciālu šķīdumu. Ne vārda par to, ka vajadzētu atjaunot pretsēņu terapiju, un es arī neiedomājos pavaicāt. Pajokojam par kakla skalošanu un atvadāmies.
Sliktāk kļūst jau tajā pašā vakarā, tāpēc lūdzu vīram nopirkt antibiotikas. Nākamajā dienā uz analīzēm. Esmu šausmās par ferritīnu, kas ir desmitiem reižu virs normas, un kāpēc parādījušies eritroblasti? Tā kā ceturtdien un piektdien dakteres nav, sazināšanās par analīžu rezultātiem notiek caur māsiņu. Kamēr gaidu atbildi, ņemu talkā t.s. māti Gūgli un rakņājos mācību literatūrā. Jā, tādas komplikācijas mēdz būt, un tieši kombinācijā ar nenobriedušām sarkano asinsķermenīšu šūnām. Ar to ferritīnu tomēr kaut kas jādara. Uzkrājoties bojā iekšējos orgānus, bet es nevēlos dabūt vēl kādu sērgu. Tiesa, neatrodu, no kāda rādītāja jāsāk cīnīties. Māsiņa atzvana un saka, ka viss esot normāli, uztraukumam nav pamata. Bet mani sak tomēr kaut kāds ķirmis sāk skrubināt.
Piektdienā aizeju uz ģimenes ārsta praksi, jo sēne turpina augt. Divas ārstes apskata mani un - kas būtiskākais - uzklausa un atbild uz maniem jautājumiem. Par to, ko darīt ar lieko dzelzi, tomēr jālemj speciālistam, bet eritroblastu esot ļoti maz, iespējams, ka kaulu smadzenes satrakojušās dēļ sēnes, tāpēc asinīs izmet negatavas šūnas. Sēnes aplikumus iesaka tīrīt mehāniski ar sodas putriņā samērcētiem joda kociņiem. Kad nonāku mājās, ķeros pie eksekūcijas. Iet grūti, vemju un raudu, bet metode darbojas.
Tomēr arvien vairāk mieru neliek pārdomas par to, vai tiešām pietiek ar plānveida kontroli 1x mēnesī un reaģēšanu uz akūtām situācijām? Man vajag trešā ārsta viedokli. Latvijā alternatīvu nav. Pierakstos uz konsultāciju Tartu Universitātes klīnikā, kur atrodas otra Latvijai tuvākā transplantācijas nodaļa.
Pie ārsta Tartu tieku jau šotrešdien. Daktere uzskata, ka tik neilgu laiku pēc transplantācijas kontrolei jābūt ik nedēļu. Iepazīstas ar manu vēsturi un atzīst, ka viņai nepietiek kompetences, lai strādātu ar manu gadījumu, bet sola runāt ar Transplantācijas nodaļas vadītāju - varbūt viņš varētu mani konsultēt. Analīzes tomēr paņem, bet pie vizītes cenas nepieskaita, lai gan iepriekš tiku brīdināta, ka par tām jāmaksā atsevišķi. Vakar zvana par ļoti augstu iekaisuma marķieri - bez vilcināšanās nepieciešams doties uz slimnīcu. Visprātīgāk būtu Rīgā vai Viļņā, turklāt pēdējā mani zina vislabāk, bet teorētiski uzņemt var arī Tartu. Taču tad viņai jārunā ar nodaļas vadītāju.
Zibenīgi sakrāmēju slimnīcas somu un zvanu uz LOC transplantācijas nodaļu savai ārstei. Izstāstu par analīzēm. Sarkana seja, sāpoša mugura. Temperatūras nav? Nē, nav. Mugura sāpot dēļ straujās hormonu mazināšanas, seja sarkana dēļ konflikta ar donoru. Palielina kortikosteroīdu devu (2x lielākā devā, nekā pirms mazināšanas) un pirmdien lai aizeju uz analīzēm. Ja būs sliktāk, skatīsimies, ko darīt. Par likšanu slimnīcā ne vārda. Lai zvanu, ja parādās temperatūra. Pamatīgi apjūku, jo tādu reakciju nekādi neesmu gaidījusi. Atvadāmies, un saruna beidzas.
Atkal zvanu uz Igauniju. Prasu, varbūt varu gaidīt līdz pirmdienai, kad paredzētas analīzes, jo temperatūras taču nav. Atbilde ir “nē” - pagājuši tikai trīs ar pusi mēneši pēc transplantācijas. Sēne var būt “ieklīdusi” arī iekšējos orgānos, un tad tā var nodarīt posta lietas. Tikpat labi var būt bakteriāla infekcija. Jautāju, vai to iespējams noskaidrot ar ambulatori veicamām analīzēm. Nē, vajadzīgi asins uzsējumi. Iesaka atsākt dzert pretsēņu zāles, noskaidro, kādas antibiotikas man ir mājās, un nozīmē lietošanu. Daktere mudina sazināties ar savu Lietuvas ārstu, varbūt Viļņas klīnika mani var uzņemt. Lai gan gribas raudāt, saņemos un zvanu. Viedoklis ir identisks: ar tādām analīzēm jābrauc uz slimnīcu, neskatoties uz to, nav temperatūras. Nekādas gaidīšanas līdz pirmdienai! Ferritīns neesot šodienas problēma, bet ar to būs jāstrādā. Ārsts izstāsta, ka Lietuvā ārstēties būtu ļoti, ļoti dārgi, simtos tūkstošos. Bet es jebkurā laikā varot viņam zvanīt. Par to esmu no sirds pateicīga. Jūtu, ka dakterim tiešām rūp, kas ar mani notiek, lai gan viņš par to nesaņem neko citu kā tikai manu sirsnīgo un patieso “Paldies!”
Pabeigusi sarunu domāju: vai tiešām tagad būtu vēlreiz jāzvana Latvijas ārstei un jāsaka, ka vispār jau ar tādiem rādītājiem vajadzīga hospitalizācija?! Vai man būtu jāmāca pieredzējušu speciālisti, kas viņai jādara un jāsaka, ka kontrole vienu reizi mēnesī nav pietiekama? Viņa taču lasīja Viļņas klīnikas rekomendācijas! Varbūt pie mums neapmaksā analīzes un vizītes, bet to taču varētu pateikt! Un galu galā - kurš no mums ir ārsts? Ne jau es! Man nav spēka pierunāt, lai mani liek slimnīcā, un negribas arī meklēt “galus”, lai “apgaismošanu” veiktu kāds cits. Turklāt tam vienkārši nav laika. Tomēr sadarbību ar ārsti nevēlos pārtraukt. Tikšu ārā no slimnīcas, tad centīšos aprunāties un vienoties, kā varētu notikt Igaunijas ārsta iesaiste. Apzinos, ka diez vai varēšu atļauties braukt uz Tartu katru nedēļu, un nepieciešamības gadījumā stacionāru aprūpi saņemt tur.
Pēkšņi sajūtos nenormāli, nenormāli nogurusi un bēdīga. Krūtīs tāds smagums, ka grūti elpot. Uz brīdi nolaižas rokas. Bet runa taču ir par manu vienīgo veselību un dzīvi! 3 gadus cīnīties ar akūtu leikēmiju, izturēt mokošas sāpes, neskaitāmus ķīmijterapijas kursus, transplantāciju, bet pēc tam aizlaist visu renstelē? Jā, neviens nezina iznākumu, bet es taču gribu dzīvot.
Tāpēc paelpoju, palūdzos, nomierinos un zvanu atkal uz Tartu. Atstāstu pēdējo sarunu, tikmēr daktere ir noskaidrojusi, ka mani var uzņemt klīnikā. Prasu ciparus: 150 eiro gultasdiena + pārējais. Dārgi, jā, bet vienalga lētāk nekā Lietuvā, un man vēl ir ziedojumu nauda (paldies, paldies, paldies!!!). Lēmumu pieņemu ātri: divi ārstu viedokļi pret vienu, skaidrs rīcības plāns, un negribu eksperimentēt ar savu veselību. Jā, man nepatīk atrasties slimnīcā, tomēr vēlme atkopties un dzīvot ir stiprāka.
Nepārprotiet, nevēlos “uzbraukt” Latvijas vienīgajai (!!!) transplantoloģei-onkohematoloģei, jo pārāk labi saprotu, ka viens nevar VISU. Nevar pat pie labākās gribas! Šī viena cilvēka pārziņā ir gan tie, kam transplantācija ir procesā, gan pēctransplantācijas pacienti. Ambulatorās pieņemšanas un darbs stacionārā. Turklāt tā ir universitātes klīnika, tātad, visticamāk, ar studentiem arī. Nesakiet: nu, tad lai nestrādā vispār!
Mīļie, mums jau tā trūkst onkohematologu! Pamēģiniet pierakstīties uz konsultāciju! Tādā gadījumā pacienti, kas nevar atļauties ārstēšanos ārpus Latvijas, vispār paliktu bez palīdzības. Tāpēc DAKTERI LIKSIM MIERĀ! Savu sāpi izsūdzēju, risinājumu atradu. Turpināšu iet uz konsultācijām arī pie viņas - gan jau pa visiem tiksim galā. ;)
Taču par vienu gan skaļi jābļauj veselības ministres Ilzes Viņķeles un valdības virzienā: radiet beidzot normālu medicīnas sistēmu, no kuras mediķi nebēg prom, nav pārslogoti, rezultātā kļūstot nevērīgi, un nesaņem padarītajam neatbilstošu naudu! Kur studenti ir motivēti apgūt specialitātes, kurās trūkst strādājošo, un māsas un viņu palīgi neturas uz plika entuziasma. Sistēmu, kurā pacientam nav jāizstudē medicīnu, lai saņemtu pienācīgu aprūpi, sistēmu, kurā viņam ir balsstiesības, sistēmu, kas ir orientēta uz to, lai cilvēks izveseļotos, nevis paliktu tās klients visu atlikušo dzīvi. Sistēmu, nevis lupatu deķi!
Valsts iegulda milzīgus līdzekļus transplantācijā, un par to no sirds esmu pateicīga. Bet pēc tam es atgriežos Latvijas veselības aprūpes sistēmā, kur priekšā ir bedre. Ja man nebūtu tik lielas dzīvotgribas un cīņasspara, ja nebūtu pateicoties draugiem saziedoto līdzekļu, ja es aktīvi neiesaistītos savā ārstēšanā, tad cik liela varbūtība nekļūt par mūžīgo valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu patērētāju (labākajā gadījumā)? Nerunājot par cilvēciskajiem aspektiem, bet kaut vai no ekonomiskā viedokļa: vai tad valsts nav ieinteresēta, lai es izveseļotos, atgrieztos darba tirgū, lai man vairs nevajadzētu maksāt invaliditātes pabalstu, bet es maksātu nodokļus? Un kā tad ar runām par to, ka ambulatorā ārstēšana izmaksā lētāk, nekā stacionārs?
Tagad esmu Tartu slimnīcā, ārstējošais ārsts, jau minētais nodaļas vadītājs - jauks, smaidīgs dakteris, ar kuru izrunāju visus neskaidros jautājumus. Viņaprāt, ja kontrole ir reizi mēnesī, tad faktiski tās nav vispār… Igaunijā pēc iziešanas no slimnīcas transplantētie pacienti reizi nedēļā tiek pārbaudīti pusgada garumā! Apskatīja manu sarkano seju un konstatēja, ka tie nav konflikta ar donora izraisīti izsitumi (kā telefoniski izlēma Latvijā), bet gan ilgstošās kortikosteroīdu lietošanas blaknes. Uz manu komentāru par Latvijas medicīnas sistēmas īpatnībām pasmaidīja un teica: “Zinām, zinām par jūsu sistēmu - sistēmas nav.”
Patlaban, protams, vēl nezinu, kāds būs slimnīcas rēķins. Domāju, to varēšu samaksāt. Bet skaidrs arī tas, ka būtu tikai saprātīgi turpināt uzraudzību Tartu klīnikā, un tas, protams, radīs izmaksas. Vizītes cena ir 50 eiro + izmeklējumi un analīzes. Nu, un ceļa izdevumi. Ideāli būtu tos atlikušos 2.5 mēnešus līdz pusgadam pēc transplantācijas ik nedēļu. Tāpēc gribu lūgt: ja vien jums ir kāda iespēja palīdzēt man izveseļoties un atgriezties normālā dzīvē, nevis muļļāties Latvijas medicīnas bedrē, būšu pateicīga, ja varēsiet ziedot uz manu bankas kontu."
Mēs kopā varam!
Artas draugi, paziņas un Jauns.lv aicina - palīdzēsim Artai ar finansiālu atbalstu, lai sieviete varētu nedomāt par izdevumiem, kas nepieciešami rehabilitācijai: ziedot Artai Lācei var ar pārskaitījumu uz "Swedbank" kontu: LV15HABA0551014613767
Paldies visiem, kuri nepaliek vienaldzīgi!
