Ivars Kalniņš: "Skatuve nemīl nevarību"

Ziemassvētkus Ivars ar sievu un meitiņām sagaidīja, kuģojot gar Spānijas krastiem. Viņam vienmēr ir paticis paplašināt robežas: kādreiz filmējoties PSRS lielbudžeta filmās, tagad – Krievijas, arī daudz ceļojot. Ar savu seno cīņubiedru aktieri Andri Bērziņu viņi pērnā gada sākumā izveidoja koncertprogrammu, kā paši teica, rūpējoties par tautas pašapziņas celšanu. Šo kvalitāti viņš novēl mums visiem.

Cilvēki – dzīvnieki

– Vai gada nogalē galvā veidojāt pārskatu par aizgājušo, kas bijis labs un slikts?

– Man Ziemassvētki un Jaunais gads nav atskaites punkts. Saprotu, ka šis ir sentenču laiks, kad cilvēki atskatās, bet man drīzāk tas notiek vasarā, pēc Jāņiem. Sezona beigusies, sākas jaunu projektu apspriešana, domas par to, kas būs nākamajā sezonā. Bet aizvadītais gads bija ļoti labs, nevaru sūdzēties.

– Literārā materiāla pamatā ir Sergeja Kozlova stāstiņi. Tie ir ļoti populāri bērnu vidū, lai gan rakstnieks, šķiet, tos vairāk ir radījis pieaugušajiem. Visi viņa zvēriņi ir kā cilvēki. Pie izrādes visvairāk savu iztēli ir pielicis Mārtiņš Vilsons. Šis projekts pirms pāris gadiem bija gan latviešu, gan krievu valodā, to rādīja arī kādā festivālā aiz mūsu robežām. Es esmu tas trešais – Zaķītis. Ezītis, protams, ir Arnis Līcītis, Mārtiņš Vilsons – Lācītis. Izrādes pirmajā versijā Niks Matvejevs bija Zaķītis, viņš arī sacerēja mūziku – tie ir viņa songi, kas skan. Pirms kāda laika Niks no mums aizgāja. Es viņu pazinu jau ļoti sen, vēl pirms grupas Sīpoli, kad viņš bija jauns puika un arī es biju krietni jaunāks nekā tagad. Nu, Zaķītis ir loma, kuru es gaidīju visu mūžu. Jā, Zaķītis... vai Hamlets. Divi vien ir.

– Kas Zaķītī tāds īpašs?

– Zaķītim ausis ir īpašas. Viņš ir dzirdīgs. Un ļipiņa viņam arī ir.

– He, viņam no cilvēciskās būtības nav nekā! Vakar skatījos televīzijas spēli Veiksme. Intuīcija. Prāts, tur arī bija jautājums par tēmu cilvēki un dzīvnieki – kāds priekšmets ielikts krātiņā Ņujorkas zvērudārzā pie uzraksta Pats briesmīgākais dzīvnieks pasaulē?

– Uzreiz sapratāt, ka tas ir spogulis?

– Protams, tas jau vecs joks. Ja par cilvēcību – pasaulē daudz runā par autismu, par to, ka cilvēki ir atšķirīgi. Bet vai tie, kas uzskata, ka viņi ir labāki, ir tiesīgi tos citādos iespundēt, iznīcināt vai mēģināt pārtaisīt? Tas attiecas arī uz dažādām reliģijām, konfliktiem pasaulē: vieni uzskata, ka viņi ir tiesīgi kaut ko darīt, un otri parāda – mēs varam tāpat.

– Jā, un tad ir milzīga neizpratne – kā tad tā? Varam aizdomāties arī par mazajiem un lielajiem, jo pasaulē taču ir dažādība. Šķiet, Kozlova stāsti un Vilsona dramatizējums atbild uz šiem jautājumiem. Arī zvēriņi ir dažādi - viens liels, viens mazs, viens ar adatām, viens pūkainām ķepiņām, lielām ausīm, ļipiņu, tomēr viņi mēģina draudzēties. Jā, grib cits citu arī apšmaukt, bet tā mīļi. Visiem kopā mīlot savu upesmalu, līci, meža stūri, celmu, zem kura slēpjas, kad lietus līst. Tā ir tēma, par ko vispār ir vērts mākslu taisīt.

– Redzot filmiņu Ezītis miglā, iespējams, katram atveras sapņotāja čakra, tiek sakustināts ilgu, skumju kamols – par zirgu miglā, upes plūdumu.

– Šķiet, multiplikācijas filmā ir izmantots tikai viens no stāstiņiem, bet to ir daudz. Viss nav miglā, ir arī skaidras debesis, zvēriņi ar makšķeri ķer zvaigznes, bāž galvu mucā, lai paslēptos no lietus, un ļoti cilvēciski sarunājas. Bet tas nav tik vienkārši – kā jau pati pasaule.

– To neviens nezina, cik kurš no kura ir atkarīgs. Neatkarīgs ir vienīgi tas, kurš nevienam nav vajadzīgs. Ezītis pat piedāvā spēli – iedomāsimies, ka es neesmu... Bet kur tad tu esi? Nu, es vispār neesmu. Tāda nežēlīga spēle. Tad viņi par to spriež, kā tas ir – tad jau tu esi pie manis, ja neesi savās mājās... Un tad Lācītis stāsta Zaķa sapni, kuru tas nemaz nav redzējis, un dara to viņa klātbūtnē, lai pārliecinātu Ezīti, ka viņš ir labāks. Drusciņ. Zaķis sapnī esot viņam tā teicis. Nu, lielās kā puikas.

Dzīves lirika – būvēt, nevis jaukt

– Ar Mārtiņu mazāk, jo ilgu laiku strādājām dažādās pilsētās – viņš bija Liepājas teātra aktieris, es Rīgā, Dailē. Ar Arni vairākkārt esam tikušies filmēšanas laukumos – ne tikai Rīgā, arī ārpus Latvijas.

– Var teikt, ka jums Krievijā bija viens spēles laukums?

– Jā, dažos projektos tiešām bija viens, pat pavisam nesen – pirms gada.

– Neuzņemos kaut ko par paaudzi runāt – kā kādreiz komjaunatnes sekretārs visas tautas vārdā, nevienam neko neprasot... Vienīgi mans novērojums ir tāds, ka mums varbūt ir svarīgāka tā liriskā dzīves puse, ko sauc par draudzību, mīlestību, sapratni, būvēt, nevis jaukt – tas vairāk pievelk. Un tā ir tēma, kas labāk skan, ar ko gribas nodarboties mākslā.

– Bet dzīve ir gara, vienmēr neizdodas būvēt, reizēm sanāk arī jaukt.

– Nu, ir jau kādas kroplības, kuras vajadzētu nojaukt un vispār aizmirst. Bet bieži vien ļoti labas lietas nojauc arī aiz skaudības, nenovīdības, jo uzskata – es uztaisīšu labāk. Bet nekas labāks vietā nenāk. Tāpēc baigi uzmanīgi vajag to darīt.

Maksa par izlecību

– Kas to raksta?

– Eiženija Irbe.

– Un kas viņa ir?

– Ziniet, tas droši vien būs bijis vēstures eksāmens. Biļetē bija trīs jautājumi, es divus atbildēju, bet man tik un tā ielika trijnieku, un šķiet – tieši balto bikšu dēļ. Atceros – iedevu biļeti, pasniedzēja ieraudzīja manu plato siksnu, un es tiešām biju drusciņ nosauļojies, pa jūrmalu staigādams, absolūti neizskatījos pēc abiturienta. Tas maksāja diezgan dārgi, jo mani nepieņēma, izmeta ārā – aktieru kursam balles nepietika. Bet pietika režisoriem, un es gadu noklausījos lekcijas pie Ināras Ņefedovas. Pēc tam aktieros notika pārmaiņas, un Liniņš mani paņēma savā kursā. Mēs tādi bijām vairāki, kas gribēja kļūt par aktieriem, bet gadu mācījās rakstīt režisoriskas analīzes lugām. Beigās arī tas noderēja. Kinoaktieru studijā jau biju izgājis tehnisko profesionālo apmācību – aktiermeistarību, dejas, paukošanu...

Aiz priekškara

– Nē, neviens nezināja, ka aizgāju.

– Kas bija tas, kas jūs vilka?

– Tolaik katrā klubiņā bija kāds ansamblītis, visi slimoja ar bītlumāniju, klausījās BBC, Amerikas balsi pie čerkstoša radio. Mēs par to mūziku interesējāmies, bet oficiāli jau bija tikai padomju dziesmas, Raimonds Pauls, vēlāk arī Imants Kalniņš, Mārtiņš Brauns... Kaut ko strinkšķinājām, klubos bija dzīvā mūzika, neviens pie nedzīvas nedejoja.

– Par kino man nekādu domu nebija. Dzīvoju Teikas rajonā, kur bija kinoteātris Teika, tagad tur ir veikals. Tur rādīja visādas filmas, ne tikai bērnu. Cilvēki no tā vakuuma rāvās ārā, interesējās par visu ko – modi, mūziku. Jo dzelzs priekškars ir šausmīga lieta. Kad tagad klausos, ka atkal vajag kādus priekškarus taisīt, man pumpas metas. Tolaik mums Stokholma likās kā sapnis, no buberta taisīta. Kad aizbraucu, izrādījās, ka diezgan garlaicīga pilsēta pat salīdzinājumā ar Rīgu. Jā, tie sapņi... Reiz filmējām, braucot garām Kanāriju salām, piecos no rīta binokļos skatāmies: piecas jūdzes līdz krastam, tur kaut kādas mašīnītes brauc, likās – tā gan ir dzīve! Mani sieva tur vedīs – vispār bail braukt, lai sapņi nesagrūst. Kā Mārtiņa Zīverta lugā Minhauzena precības – Ulubele visu laiku liek sevi turēt tādā sapņu līmenī. Mani jaunieša sapņi, protams, bija citi. Māsa gadu bija darbojusies Kinoaktieru studijā, kad pedagogi prasījuši – atvediet savus puišus, parādiet! Māsa man teica – nu, atnāc, paskaties, ko mēs tur darām. Atceros, bija dīvaini – viņi kaut kādas etīdes spēlēja. Vienkārši saņēmos un iestājos. Konkurss gan bija drausmīgs, bet veiksmīgi izgāju cauri. Kinematogrāfijai trūka noderīgu seju, asistenti braukāja apkārt, meklējot aktierus, tāpēc daži jau pirmajā kursā sāka filmēties. Un tad es iemīlējos savā pirmajā sievā, pārdevu visus instrumentus (smejas) un sarīkoju kāzas. Sapratu, tagad es ar šo profesiju pelnīšu naudu, vairs nestaigāšu pa klubiņiem, skaļu mūziku spēlēdams. Sieva arī mācījās. Jā, bija grūti izdzīvot, bet vienmēr kaut ko izdomāju.

– Kā jums šķiet, vai izskata dēļ esat ticis lutināts? Jūs uzskatīja par skaistuma etalonu.

– Tās ir muļķības (smejas). Cilvēki maz ko zina. Bet vispār es nevaru sūdzēties. Visaugstākajam jāsaka paldies, ka Viņš maniem vecākiem mani piedāvāja. Un ka viņi uzņēmās atbildību mani radīt šajā pasaulē.

– Kāds spogulis – tas jau uz meitenēm attiecas. Bijām četru bērnu ģimene, mūs nelutināja, katram bija savi pienākumi. Tēvs gribēja uzcelt māju Teikā, strādāja pa naktīm, pelnīja, lai uzturētu ģimeni. Mēs visi bijām ar idejām, mājās nekad nebija miera, arī radu daudz. Esmu pateicīgs vecākiem par to, ko viņi man deva. Agri, jau četrpadsmit gados, sāku strādāt melno darbu, pelnīju kabatas naudu. Konservatorijā stājos ar desmit gadu darba stāžu.

Pirtīs un baznīcās

– Izdomāt. Beidzot konservatoriju, ar Jāni Paukštello domājām, ko darīsim. Mūs teātrī paņēma, bet tie bija tik cilvēka cieņu aizskaroši līdzekļi, ko tur maksāja. Pusbadaino studentu laiku bijām pavadījuši diezgan jautri un sapratām, ka tagad jāsāk darīt kaut ko nopietni. Izveidojām aktieru kopu, kurai pievienojās Andris Bērziņš un Varis Vētra, braukājām pa kolhozu klubiem. Apmēram piecu gadu laikā nebija tādas skatuves Latvijā, kur mēs nebūtu uzstājušies. Siltumnīcās, baznīcās, rūpnīcu cehos, naktī, no rīta, bērniem, slimiem, dzērājiem, galīgi piedzērušiem cilvēkiem, pirtīs, visos iespējamos laukumos... Tas bija tāds hepenings, performance, ko atkārtot nekad nevarēja. Mēģinājām nofiksēt, bet nekā – tā bija improvizācija ar ļoti daudz jokiem un publikas iesaistīšanu.

– Magnetofona lentēs tomēr bija ierakstīta jūsu uzstāšanās – kaut kas no Poēmas par pienu...

– Jā, Ziedonis bija viens no mūsu smagajiem autoriem. Runājām arī Blaumani, Vācieti, Peteru...

– Nē, tā laikam nevarēja... bija jādod. Pauls mums uzrakstīja kādu pusstundas programmiņu – sešas septiņas dziesmas.

– Bijāt kā vietējie Di Kaprio vai Breds Pits...

– Jā, mēs filmējāmies. Sāku uzstāties solo, un pamazām kolhozu braucieni sāka traucēt. Nevarēju caurām naktīm dauzīties apkārt pa visādām pirtīm. Astoņdesmitajos gados filmēšanās līgumi bija daudzus gadus uz priekšu.

– Es par to nekad neesmu domājis. Vienkārši dari, un viss. Kad pie galda sasēžas cilvēki un sāk dziedāt, viņi taču nedomā – cik skaisti es dziedu! Protams, ka aktieri kaut ko vēlas vēstīt. Ja izdodas, labi. Šim darbam nevar pieiet formāli. Mūsdienās lielākā cilvēku nelaime ir tā, ka viņi grib būt kāds cits. Parasti tie ir anglosakšu zemju talantīgie mākslinieki, kuri tiek attēloti...

– Jūs par šovu Izklausies redzēts?

– Jā, jā. Un tagad es gribētu redzēt, kā tie no anglosakšu zemēm attēlos mūsējos. Lai nodzied tādu Kukuli, Zīveri! Starp citu, tie, kas piedalās šovā, paši ir ļoti spilgti. Vienīgā nelaime – ja grib iet tajos tirgos, ir jādzied svešā valodā.

Savu pazemojumu piesegt

– Kā domājat – vai jūs kā cilvēku mainīja tas lielais spēles laukums Krievija?

– Man radās cita koordinācija, protams. Tikos ar ļoti interesantiem, talantīgiem cilvēkiem, kādu te nav. Lai vai kā, te vairāk vai mazāk ir... dīķis. Un tas ir bīstamākais, kas tagad arvien vairāk notiek, – mēs ieraujamies tajā dīķī iekšā. Un nezinām, kā tikt ārā.

– Tieši tā. Tie, kas dodas prom, atpakaļ nebrauks. Ja nu kādi procenti desmit.

– Mūsu Vestards Šimkus koncertē pa pasauli un ik reizi atgriežas Engurē... Mūsu operdziedātāji, Alvis Hermanis, Gundars Āboliņš...

– Gundars ir aizbraucis – nu, redziet. Vienkārši – mums jāciena savi mākslinieki, viņiem vairāk jāmaksā. Tas ir elementāri – lai uzturētu sevi līmenī, vajadzīgi diezgan labi līdzekļi. Lai var braukt ar kaut cik labu mašīnu, ir normāls dzīvoklis, bez sāpēm nopērkams vai kredītā paņemams, un arī lai to var nomaksāt. Kamēr tā nebūs, visi brauks prom. Sportisti arī – puiši hokeja skolās sapņo vienīgi par NHL un būs prom pie mazākās iespējas. Amerikas Savienotās Valstis un Kanāda ir ļoti labā stāvoklī, jo nav jāaudzina savi kadri, tie atbrauks no Austrumeiropas.

– Nu, vienā brīdī es vairs nevēlējos spēlēt Rozenkrancu un teicu – pietiek! Bet, ja esi trupā, tev neviens neprasa, ko gribi. Taču māksla nav štancēšana. Ja negribu to spēlēt... nav runa par lielu vai mazu lomu. Ludziņas bija tādas – tizlas, saprotiet, bez tādām var iztikt. Ja man maksā lielu naudu, es vismaz savu pazemojumu sedzu...

–...ar banknotēm?

– Jā, varu aizmālēt sev acis, stāstīt spogulī, ka es tomēr kaut ko nopelnīju. Bet, ja pat tā nav, tad nezinu, kas ir tas, kas mani var ieinteresēt. Režisors? Bet ja viņi ir tikai divi trīs uz mums visiem?

Tas sāka krist uz nerviem

– Tā bija vispārīga garīga krīze. Viss šajā teritorijā pagriezās par 180 grādiem. Naudu taisīja ne paši gudrākie, par to stāstīja anekdotes. Tāda bija dzīve – nevarēja cerēt, ka kāds atbalstīs operu, dramatisko teātri, ja viņš narkotiku iespaidā skatījies striptīzu un pēc tam atpūties ar prostitūtām.

– Tie, kas pārdzīvoja Rozenkranca laikus, joprojām spēlē turpat.

– Tā ir gaumes lieta, un cilvēki pret to dažādi izturas. Visos teātros ir princips: šodien spēlē Hamletu, rīt – Rozenkrancu vai stāvi ar pīķi.

– Esmu filmējies masu skatos lielās filmās, tūkstoš kilometru lidojis atpakaļ un te stāstījis, ka es bezmaz vai Hamletu spēlēju. Bieži vien teātris mani neatlaida, jo man te kādā izrādē jālec trijās dejās. Saprotiet, man tas sāka krist uz nerviem – iet lūgt uzpūtīgam direktoram, kurš visu laiku šķoba seju, kādā mēslā tu tur atkal filmējies...

– Un piedāvājums Krievijā bija tāds, ka varējāt uzrakstīt atlūgumu?

– Es neuzrakstīju, ar mani vienkārši nenoslēdza līgumu. Tas bija jau krietni vēlāk. Ir visādas baumas, es par to vispār nerunāju...

– Bija vienkārši – 98. gadā nocieties Jānis Streičs filmēja Likteņdzirnas. Gadus piecus viņš bija klusējis. Teica, ka man būšot darbs. Scenārijs... Nu, labi, nevētīsim to filmu...

– Nebija pati veiksmīgākā.

– Jā, jā. Tas jau literārajā pamatā bija redzams. Sapratu, ka ilgi būs jāņemas. Nekādas lielās naudas arī tur nebija. Vienkārši palūdzu teātrim, lai neaizņem mani tajā laikā. Spēlēšu vecajās izrādēs, bet jaunajās lai neliek. Un tad nenotika nekas – vēl kādu gadu. Es priecīgs, jo nekad neesmu cīnījies par lomām. Bet arī tad nebija labi – par ko Kalniņš saņem algu? Un man iedeva lomu bez teksta – uzpūst uguni. Teicu – ņemiet kādu no cirka, es nemāku to darīt, tad man jāiet speciālos kursos. Tas bija iemesls, lai mēs ar teātri nonāktu citās juridiskajās attiecībās.

Latvietis, krievs un amerikānis

– Jums bija, kur atkāpties, Krievija?

– Nāca piedāvājumi arī no Ukrainas. Citur ar mani taisa naudu, bet šeit attieksme ir tāda – lai tik viņš neiedomājas kaut ko!

– Jā, man piezvanīja Ināra Slucka, šā pasākuma režisore. Princips tāds, ka balvas pasniedza tie, kas paši tās kādreiz šajā nominācijā bija saņēmuši.

– Kāda bija sajūta?

– Nu, es jau esmu spēlējis uz šīs skatuves. Tie gan bija tādi jubilejas pasākumi.

– Ja atbrauc teātris no Krievijas, tad parasti spēlē vai nu uz Dailes, vai Kongresu nama skatuves.

– Vai tikpat labi kā Arnis Līcītis bez akcenta runājat krieviski?

– Tekstus varu absolūti bez akcenta norunāt. Vienīgi kādā satraukuma brīdī var parādīties cita vārdu kārtība.

– Jā. Latviešu variantu jau atspēlējām, tajā manas partneres bija Rēzija Kalniņa un Santa Didžus. Bet ne tikai Maskavas namā mēs spēlējam, arī Nacionālajā teātrī, Liepājā, Daugavpilī, Ventspilī, Jelgavā. Šis, krievu, variants ir gandrīz veiksmīgāks, jo šajās pilsētās, arī Rīgā, puse ir krieviski runājošo.

– Un viņiem nav tik liela kultūras piedāvājuma, tik daudz teātru kā latviešiem.

– Un galu galā tas ir ļoti normāli, ka uzņemamies atbildību arī par viņiem, to jau sen vajadzēja darīt, arī citās jomās.

– Jā, bet viņai ir aktrises izglītība.

Nevaram atļauties slimos un dzērājus

– Nu, Vudijs Alens (smejas) – nevaru teikt, ka man mīļākais, bet katrā ziņā viens no interesantākajiem, manā desmitniekā turas, vismaz no amerikāņu režisoriem. Ļoti dīvains tipāžs, cilvēks ar milzīgām fobijām.

– Kuras viņš pats reizēm apsmaida.

– Jā, viņa darbos, scenārijos tik tiešām ir liela pašironijas deva. Dažas domas un teksti pat atkārtojas, tātad viņš ar tiem mokās joprojām. Piemēram, Alenam nepatīk lielas pilsētas, cilvēku bari, bet viņš dzīvo Ņujorkā – tādas nesaderības. Un vēl tā ķīniešu sieva... Un arī šajā lugā ir daudz tādu veselīgu asprātību pilnu situāciju. Labs humors.

– Es vienmēr cenšos to darīt. Nu, ja tas neaizskar citus cilvēkus.

– Kas būtu tas, ko jūs varētu apsmaidīt?

– Nu, mūsu uzpūtība, lielummānija, sīkmanība. Jo sīkāks cilvēks, jo lielummānija lielāka. Mūsu domāšanā ir visādas deformācijas... arī manējā, es nerunāju vispārīgi. Tie paši Mērnieku laiki jau ir – brāļi Kaudzītes gandrīz visu ir pateikuši. Tas vairāk ir jautri nekā smieklīgi – mazai tautiņai daudz dialektu.

– Var jau būt, ka tas ir dzinulis iet uz priekšu. Tikai mēs nevaram atļauties daudz no tā, ko lielas tautas. Mēs nevaram atļauties ne trakos, ne dzērājus, pat slimos, lai izdzīvotu ar vienu vai diviem bērniem.

Darbs pret dvēseles greizo stāvokli

– Jums ir pieci – normu esat izpildījis.

– Jā... (Smaida.)

– Esmu tētis – Salavecītis.

– Tagad jau ne. Mazajiem meitēniem varbūt esat pat par daudz?

– Nē, nē, viņām tāpat pietrūkst. Vakar koncertzālē Daile bijām uz Sniega karalieni. Meitiņa pirms tam prasīja, vai tētis arī nāks. Jo ne katrreiz man ir laiks viņas pavadīt. Taču šoreiz bija ļoti laimīgas, ka arī es gāju.

– Labi, ka atgādinājāt, noteikti aiziešu.

– Tad tomēr tas nemaz tik regulāri nenotiek, kā rādīja Dzīves smalkumos – trīsreiz nedēļā?

– Nuuu... tajā brīdī gāju biežāk. Tas man tā – periodiem. Vienkārši – mazie iet lejā, un es nokāpju viņām līdzi.

– Protams, skatuve nemīl nevarību. Tādu slimu, vecu marasmatiķi skatīties – ko viņš var pateikt, vai ne? Nežēlīgi, bet skatuve ir skatuve. Un mēs taču neejam pie slimiem dakteriem ārstēties – lai tiek galā ar savām kaitēm un tad mēģina. Tāpat neuzticamies psihologiem, kam pašiem ir tādas problēmas. Bet parasti tieši tā arī ir. Tikai vajag atšķirt. Jo shēmas, pēc kurām runāt, var iemācīties pat mazs bērns, bet vai viņš tiešām var palīdzēt?

– Jūs pats sev esat varējis būt psihoterapeits, mācējis sevi sakārtot, atrast receptes, lai tiktu ar sevi galā, izietu no krīzes situācijām?

– Man nav bijis tik smagu dzīves krīžu. Ir gadījusies kāda neveiksme, kas drausmīgi traucē, jātiek vaļā... Bet vispār tik smagi, ka līdz trakomājai, man nav bijis. Un paldies Dievam. Parasti man ir kādi cilvēki, kas var nomierināt, ar kuriem var parunāties, kāds draugs, ar kuru var šņabi iedzert, vai vienkārši aizeju uz mežu pastaigāties. Man ir visādi darbi, nav laika domāt par... dvēseles greizo stāvokli. Man tas sakārtojas pats.

– Nē, es neiedrošinos ietērpties tajos kostīmos savu bērnu priekšā. Jo viņi tic. Jau vairākus gadus mēģinām īrēt vienu un to pašu personāžu. Kad vecākā meita gāja dārziņā, viņa reiz teica – tas, kurš nāk pie mums uz mājām, ir īstais, bet tas, kurš dārziņā, ir Balodis, mūsu elektriķis (smejas).

– Lielākais meitēns jau tīnis...

– Jā, jā, bet mēs sapni vēl nejaucam. Un, vai nu viņa izliekas, jo mazā māsa... nezinu, sapnis turpinās.

– Lai mūs pamet sajūta, ka esam maza tautiņa, kas ies bojā. Un lai šo pārliecību dod pašu darbs un pilnais galds, pie kura varam droši sēdēt ar saviem bērniem.