Kā pārdzīvot šķiršanos, ja tev jau piecdesmit? Aina Poiša: "Ir liels risks iestrēgt pamestās sievas jeb upura lomā"

Vai pārdzīvojam smagāk?

“Jā, tā ir,” saka psihoterapeite. “Jo piecdesmit gados dzīve sievietei ņem kaut ko nost – pieaugušos bērnus, reproduktīvo funkciju, kas ir signāls, ka novecošanas process ir sācies.

Tomēr tas nenozīmē dzīves beigas, vienkārši – iespējas samazinās. Un, ja vēl tiek zaudētas partnerattiecības, drošība, cieņa, maigums, kas iedod mieru, – dzīvē tā mēdz būt, ka viss sanāk kopā –, tad, ja pirms tam viņa neko profilaktiski nav darījusi, lai būtu pašpaļāvīga, pašapzinīga, viss notikušais uzgāžas virsū kā lavīna.

Un tad ir visi pamati iziruši, sieviete nemāk paļauties uz sevi, jo ir pieradusi paļauties uz apkārtesošajiem. Šķirta laulība vai kopdzīves beigas ir kā maza nāve. Plus vēl reālā apziņa, ka iespēju vairs nav tik daudz kā jaunībā.”

Starp citu, pētnieki ir noteikuši 43 īpašas dzīves situācijas, kuras var smagi traumēt cilvēku, un izteikuši to iedarbību skaitļos pēc 100 punktu skalas (pētnieki to sauc par traumatiska stresa ievainojumu skalu), un tajā šķiršanās izteikta vidēji ar 73 punktiem (dzīvesbiedra nāve – ar 100 punktiem), bet dzīvesbiedra ilgstoša prombūtne – ar 65 punktiem.

Patiesībā aiz šiem skaitļiem slēpjas vesela emociju lavīna: rūgtas asaras un mokoša neziņa, bēdas, nemiers un sāpes, un neskaitāmas naktis, kas aizvadītas bez miega smago pārdzīvojumu dēļ.

“Laulības iziršana parasti rada spēcīgu emociju vilni,” teikts vienā no pasaules Top grāmatām par šķiršanos How to Survive Divorce (“Kā pārdzīvot šķiršanos”), ”tik spēcīgu, ka reizēm ir grūti reāli novērtēt situāciju. Ko tagad darīt? Kā reaģēt uz notikušo? Kā pacelties tam pāri? Cilvēks svaidās starp izlēmību un šaubām, dusmām un vainas apziņu, uzticēšanos un aizdomām.” Grāmata ir izdota arī pie mums, un varbūt to vēl kaut kur var atrast, bet angļu valodā to var iegādāties amazon.com.

Šķiršanās arī parasti saistīta ar materiālā stāvokļa pasliktināšanos un pazaudētiem draugiem – nez kāpēc viņi visbiežāk negrib vairs redzēt tieši tevi, nevis tavu bijušo.      

Lai pārvarētu šķiršanās radītās sāpes, ir vienkārši caur tuksnesi jāiziet cauri vienai, pārejot jaunā dzīves fāzē. Bet vispirms, lai spētu virzīties tālāk, ir jāpaskatās atpakaļ, jāsavelk bilance, kāds tas kopējais ceļš izskatījās un kuri bija ilūziju zaudēšanas momenti, norāda psihoterapeite.

“Viss atkarīgs no tevis. Ir jāieklausās savā sirdī, jāsapako ceļasoma, un pati vari izdomāt, vai ir vajadzīga palīdzība, lai izanalizētu savas iekšējās sāpes vai iekšējās norises, un tā ir iespēja iet ceļā kopā ar kādu profesionāli, kas palīdz strukturēt emocijas.”

Kur pazuda tavs es?

„Attiecībās svarīgi nepazaudēt savu es. Vīrieši māk labāk aizstāvēt savu es, viņi vairāk ir individuālisti, bet sievietēm svarīgākās ir attiecības, viņa domā: lai labi man, un lai labi viņam. Tā ir pilnīgi cita dzīves uztvere.

Manuprāt, ļoti daudzām sievietēm pietrūkst drošības sajūtas – tas ir traumatisms jau kopš agrīnas bērnības, un tad partnerattiecībās viņas gūst to, ko nesaņēma no saviem vecākiem, – drošību, stabilitāti, klātbūtni. Mūsu vecāki daudz strādāja, viņiem arī nebija zināšanu par bērnu vajadzībām. Tas sievieti ir padarījis tukšu, un tāpēc partnerattiecībās viņai vīrietis ir kā ideālā mamma vai tēvs. Saule, kas nekad nepametīs. Kad viņš ir mājās, jūtos drošībā.

Aizmirstot, ka vīrietis kā drošības garants var arī nogurt, jo dzīvē viņam ir citi mērķi – kā karavīram sevi apliecināt, kā medniekam kaut ko nomedīt. Jā, par viņu ārkārtīgi rūpējas (tad jau viņš nekur neaizies), bet vienlaikus viņš ir mūžīgais tēvs vai mamma – tas, kurš ir atbildīgs, lai viņai nekā netrūktu emocionālā ziņā, un tas, kurš vienmēr ir klāt, jo tad viss ir kārtībā.

Šādās situācijās vīrieši mēdz nogurt, bet sievietes nesaprot: “Kā tas var būt – es taču biju tik laba, bet viņš aizgāja pie tādas raganas?” Tā var atrasties pie sasistas siles, jo pārmērīgā aprūpēšana savā ziņā padara vīrieti aseksuālu. Un tas galīgi neiet kopā ar vīrieša identitāti – spēku un potenciālu, kas viņam vajadzīgs, lai labi justos.  

Sieviete attiecībās, mīlestībā reizēm paslēpj savu nepieciešamību būt atkarīgai un aizsargātai, nesaprotot, ka savus deficītus kārto uz vīrieša rēķina. Jāzina, ka mums neviens nepieder – ne vīrs, ne partneris, ne bērni. Un tad ir baigi smaga šķiršanās un smagi uzklausīt pārmetumus, ka arī pati savu pagalīti piemetusi, ka viņam kaut ko atņēmusi (kaut arī labu nodomu vadīta, bet neizprotot, ka vīriešiem ir cits pasaules redzējums).

Tas nozīmē – kādā brīdī vajadzēja mācīties attiecību veidošanas mākslu.”

Ko nozīmē darbs ar attiecībām?

“Tas ir – lai ikdienas rutīna nenomāc, lai kaut kas cilvēkus satuvina, lai nav sarunas sadzīves līmenī, kur ir tikai pienākums, bet nav nekāda lidojuma,” skaidro psihes pazinēja. “Bet augstākais, ko sieviete izdara, – nopērk biļetes uz teātri un aizvelk tur savu vīru, kaut patiesībā viņam teātris riebjas un viņš tur guļ. Varbūt labāk būtu noskaidrojusi, ko viņš grib darīt kopā ar tevi.

Arī viesu nama noīrēšana un jauna veļa ne vienmēr palīdz (viņš to pat nepamana), jo reizēm vienīgais, ko vīrietis grib, ir izgulēties un lai viņu liek mierā. Tad sieviete palasa gudros sieviešu žurnālus – vajadzētu vēl izdarīt to un šito – un sāk pārcensties ar visu. Nepamanot, ko tad viņš grib, lai tu dari.

Neizdomā, mīļā, visu viņa vietā! Tā ir mammas atbildība piedāvāt bērnam, kādu pulciņu viņam vajag apmeklēt, bet, ja tu kā mamma piedāvā pieaugušam cilvēkam, tad ir risks, vai viņš tiešām to grib un piekrīt.

Nereti sievietes, kurām dara pāri, saka: es viņu mīlu. Un tad es jautāju: tiešām? Varbūt tu esi atkarīga no viņa? Jo zem vārda mīlestība var slēpties arī uzskats, ka svarīgi, lai ir otra pusīte, un daudz kas cits. Redz, ja esi sevi visu mūžu mānījusi, ka mīli to cilvēku, tu zem tā vari noslēpt arī savas pretenzijas, savas emocionālās vajadzības, vari noslēpt nezināšanu, ka attiecības mainās. Tad nevar būt tā, kā bija sākumā, jo tu dzīvo ilūzijās. Un tu vari neredzēt, ka tavam vīram sen ir apdzisis acu skatiens un viņš dzīvo savā pasaulē.

Vīrieši grib sajusties novērtēti, ka ir riktīgs vecis, ka viņu paslavē, ka iedod to attieksmi: es esmu. Savukārt sievietēm nevajadzētu fokusēties tikai uz savu vīru, jo ir diezgan stulbi gaidīt, ka viens cilvēks var apmierināt visas viņas vēlmes. Piemēram, ja vīrietis nav runātājs, nevis kritizē par to, bet pieņem citas viņa kvalitātes. Tomēr tev ir tiesības komunicēt ar citiem un nejusties nodevējai, bet, ja tu šajā manis teiktajā dzirdi: šauj pa kreisi, es to nesaku, to tu dzirdi. Un tas nozīmē, ka esi ļoti ierobežota savā domāšanā, ka viss jāsagaida no tā viena cilvēka, kas tev blakus. Tu gaidi no viņa neiespējamo!”

Kāpēc nevajag iestrēgt upura lomā?

Ir vajadzīgs laiks, lai šķiršanās sāpes aizietu dabīgā ceļā, saka psihoterapeite. Tas nozīmē iziet cauri visam sērošanas ciklam: sākumā ir notikušā nepieņemšana (cilvēkam ir dabiska reakcija nepieņemt sliktas ziņas, acīmredzot psihe mūs sargā no tādiem pēkšņiem triecieniem, pirmajā brīdī neesam gatavi pārmaiņām – pat ne labajām, kur nu vēl sliktajām), tam seko dusmošanās par notikušo, tad sākas sevis vainošana, pēc tam var būt iekrišana depresīvā noskaņojumā, tad atkal sākas tirgošanās (sevis vainošana): ja būtu darījusi tā, varbūt būtu noticis citādi utt. Viss šis process notiek ar tādiem kā kūleņiem.

Līdz beidzot realitāte – brīdis, kad bijušais atbrauc paņemt savas drēbes no skapja vai atved tavas mantas no savām mājām, – vairs neļauj ieslīgt nepieņemšanā. Notikušais var izvilkt ārā spēcīgas emocijas, piemēram, dusmas, kad sieviete parāda sevi ne tajā jaukākajā veidā (emocijas ir spēcīgākas par veselo saprātu). Temperamentīgākās griež kreklus, draud, lai kaut kā sevi aizstāvētu, kaut arī neadekvātā veidā, jo nav gatavas pieņemt šo nepatīkamo jaunumu savā dzīvē.

“Mums katrai ir tiesības dusmoties uz tiem, kas ir nodarījuši pāri,” uzsver Poiša. “Sāpēm pamazām apdziestot, sapratīsi, ka ir bezjēdzīgi visu laiku dusmoties. Jo katrai brūcītei taču uzmetas dziedinošā krevelīte. Un labi, ja vēl māki savas sāpes kaut nedaudz apārstēt, piemēram, pieņemot palīdzību no malas. Nevis kļūt par mūžīgo cietēju un vainot visu pasauli, un nesaprast, ka šī vainošana nāk no faktiski tikai diviem cilvēkiem nozīmīga lēmuma…

Protams, vīrieša aiziešana pie citas ir milzīgs ievainojums tavai identitātei, tavai patmīlai, kad tev zem kājām sabrūk visi mājas pamati. Tad ir jādomā: vai sevī pieņemt to upura lomu, ka esi pamesta, izbrāķēta? Ir liels risks iestrēgt pamestās sievas jeb upura lomā. Kļūda ir nenoformulēt, ka esi iestrēgusi šajā procesā.”

Kad citi uzņemas atbildību?

Pašai tiešām var nebūt enerģijas to darīt, jo galu galā esi nokritusi savas dzīves viszemākajā punktā. Tad parasti citi uzņemas dubultu atbildību, cenšoties izmisīgi glābt. Bet, kā uzsver psihoterapeite, ar varu neko nevar izvilkt, un, jo vairāk kāds velk, jo lielāka ir pretestība.

“Vilkšana ārā ir kā uzmanības došana: jā, ir patīkami, ka man pievērš uzmanību, bet es neesmu spējīga uzņemties atbildību, esmu spējīga tikai baroties no uzmanības došanas. Tas reizēm sāk patikt. Tāpēc glābšana vienmēr ir riskanta lieta.

Pareizi ir teikt: es redzu, ka tu esi iekritusi tādā kā bedrē, un saprotu, ka tu vari tikai uzklausīt, bet rēķinies, ka tas nevar būt visu laiku. Dzīve tomēr iet uz priekšu, kaut arī briesmīgi sāp. Varu tevi atbalstīt, palīdzēt, bet tev pašai ir jāsāk rausties ārā no tā zemākā punkta, citādi, ilgstoši tur atrodoties, izolēsi sevi no tiem cilvēkiem, kuriem nav vienalga, kas ar tevi notiek. Un tā būs tava izvēle kļūt par visnelaimīgāko sievieti visā pasaulē, ja no tā tev tiek kāds labums.”

Varbūt teiktais izklausās ciniski, tomēr šādi vārdi ir kā āmuriņš, ar ko uzsitot var redzēt, vai ir reakcija, jo ne vienmēr glaudīšana, iejūtība veicina attīstību, uzsver Aina Poiša. Sāpes dzīvē izraisa depresīvu noskaņojumu, tāpēc tām vajag spēcīgāku kairinātāju – āmuriņu.

Dažreiz arī veselais saprāts iečukst: “Man sāk nepatikt upura loma, ar raudāšanu vien es neko nevaru panākt, tomēr raudāt bija svētīgi, es jūtos kā nometusi nez cik kilogramus caur asarām. Tā bija vakardiena, šodien uzlieku sejas masku un vismaz aizeju līdz veikalam.”

Bet gadījumos, kad visu laiku uznāk skumju un sāpju viļņi par zaudētajām attiecībām, ir miega traucējumi un trauksme, labāk vērsties pie speciālista pēc palīdzības un uz kādu noteiktu laiku (parasti 6–12 mēneši) tie var būt arī antidepresanti. “Protams, lai sakārtotu domas, atgūtu dzīvesprieku, fantastiski palīdz sportošana, bet citreiz tu vari uz galvas stāvēt un nevari mākslīgi radīt motivāciju būt fiziski aktīvai un darbīgai. Šķiršanās ir milzīgs stress šajā vecuma posmā, turklāt šis pēdējais negatīvais notikums parasti izvelk ārā arī visus iepriekšējos zaudējumus. Tie summējas. Tāpēc nevajag noraidīt palīdzību, jo ne viss ir sievietes spēkos, lai tiktu ar sevi galā.”

Ielikt citu bildi dzīves rāmītī!

“Pēc tam, kad vīrieša vairs nav tavā dzīvē, ir jādomā, kā aizstāt to tukšumu, kas paliek, viņam aizejot, bet dzīve kā tāda pieder tev. Tikai tajā ik pa brīdim ienāk un iziet cilvēki, bet tu paliec. Tas ir vadmotīvs, kas palīdz,” ir pārliecināta psihoterapeite. “Nemeklē vairs vainīgo, bet tā vietā pievērsies citam failam – tam, kas ir tavā dzīvē un ko nevari atstāt novārtā. Un ej tajā iekšā nevis kā atkarīga būtne, jo esi izslimojusi caur tām sāpēm, īpaši, ja kāds ir uzsitis ar āmuriņu un pajautājis: vai tiešām tā bija mīlestība, nevis atkarība? Un, kaut arī dzīvojāt laulībā/attiecībās, vai jūsu vēlmes/vajadzības sakrita?

Kādreiz, kad tie palagi tiek izpurināti, tad nākas arī atzīt, ka tā bija mana vajadzība apprecēt savu drošību tajā vīrietī. Un drošība bieži vien pārvēršas tādā vienaldzībā, ka viņš man vienkārši ir un es ar to samierinos, reizēm arī drošība parādās tādā kā vardarbībā – viņš tikai emocionāli komandē parādi, un es viņu tikai apkalpoju. Nu, tie stāsti ir ļoti dažādi…

Tātad, ja sākusies transformācija – sakārtojam savu psihi, izraudām visas asaras, paskumstam, tad attīrām laukumu, atdodam godu atmiņām, cenšamies no negatīvā prāta stāvokļa pārslēgties, ka bija arī daudz kas labs, un par to paldies. Un tā ir inteliģence, kas vajadzīga, lai vari sevi vadīt izjūtās, nevis iekrist cietējas aliņā un tur visu mūžu dzīvot un atteikties no tā, kas tev pieder. Faktiski likt, lai citi tev kalpo – tavam nelaimīgumam. Un tas nav godīgi pret citiem cilvēkiem.”

Vērtīgas atziņas

■ Kad savā tempā (pusgada, gada laikā) izej cauri tuksnesim, tad – uz citām attiecībām ar dzīvi, nevis citu objektu (par to pat domāt nevajag, vispirms ir jāsāk veidot attiecības ar dzīvi).

■ Lai ieraudzītu ceļu, pa kuru tev jāiet, tomēr ir jāspēj piecelties, jo, ja dzīvo aiz žoga, tad ceļu neredzi.  

Zināšanai

Pajautā sev:
Kas man nāk par labu?
Kam šobrīd ir nozīme manā dzīvē?
No kā man vajadzētu izvairīties?
Ko es konkrēti darīšu savā labā vai sev par prieku?
Ko es paveikšu citu labā?

Tas ir labs sākums, kad tu sāc veidot attiecības ar dzīvi un spēj sevi realizēt. Un, kā redzi, šajos jautājumos nav nevienas domas par partneri. Bet par dzīvi.