"Esmu pieredzējis uz savas ādas, ka šķiršanās ir traģēdija" - mācītājs Bērziņš atklāti runā par dzīvi un baznīcas tumšo pusi

Katram dzīvē ir tādas grāmatas, filmas vai cilvēki, kas ir kā kontrolpunkti garīgajos orientēšanās meklējumos, – gribas apstāties un atzīmēties. Mācītājs Gundars Bērziņš noteikti tāds ir daudziem. Ne tik bieži ikdienā dzirdam, ka cilvēks ir svarīgāks par burtu un Dievs ir nevis ēkā ar krustu, bet katrā vietā, kur šobrīd uz zemes sastop līdzjūtību. Mācītājs Bērziņš – liels vīrs, ar biznesa tvērienu un jūtīgu bērna sirdi.

Cilvēku sadzirdēt

– Esi zināms ar diezgan skarbiem vārdiem par Latvijas luterāņu baznīcu…

– Kad man bija jāaiziet no Baltezera draudzes, es visiem iemeslus nestāstīju. Daudzi toreiz izteica gatavību piketēt pie LELB virsvaldes, bet es nevēlējos lielu troksni. Lielākā Latvijas baznīcas problēma ir provinciālisms. Agresīvais konservatīvisms ir maska, aiz kuras noslēpt slinkumu, neveiklumu, neizpratni.

Mācītājs var apmuļļāt to pašu veco sprediķi un sajusties, ka savu izdarījis. Rietumos mācītāji ir nepārtrauktā tālākizglītībā, kontaktā arī speciālistiem, aizņemti draudzes ikdienas aprūpē. Ne tikai pilda rituālus, bet ir cilvēkiem blakus.

– Kā mācītājs var piepelnīties – par izvadītāju kapos?

– Kāds amata brālis teica, ka latviešu mācītāja labklājība ir atkarīga no latviešu tautas mirstības. Bet, lai bieži būtu kapsētā, vajadzīgas iekšas. Kādu brīdi biju pieprasīts, bet lūdzu netraucēt tik bieži.

– Uz dažām bērēm tomēr aizgāji?

– Ap 400 mirušo esmu izvadījis. Bet, kad nedēļas garumā katru dienu jāvada bēres, iestājas vāks. Ir jādistancējas no emocijām, bet tas nav iespējams. Redzi raudošos tuviniekus un nevilšus aizdomājies par saviem aizgājušajiem vai brīdi, kas nāks tavā priekšā, un nedēļas beigās – tuk, tuk, depresija klāt. Nesaproti, kāpēc, jo tu tam visam it kā stāvēji pāri. Bija tāda nospiestība, ka sapratu – tas nav man.

– Var teikt, ka baznīca ir iestagnējusi?

– Tas ir sarežģīts mehānisms. Es negribētu būt Jāņa Vanaga vietā, jo mācītāji ir ne tikai atraktīvi un interesanti, ne tikai brīvdomātāji, kuri tiek disciplinēti un nesaprasti, bet arī dīvaiņi (smejas). Baznīca ir vieta, kur koncentrējas daudz jocīgu cilvēku.

Zinām, ka tādi spēj sasniegt akadēmiski augstus rezultātus, bet, kad nonāk pie cilvēkiem, iestājas trakomāja. Bet kādas ir iespējas nebūt tādai baznīcai? Saka, cilvēki pēc piecdesmit kļūst garīgāki – vai nu tāpēc, ka tuvojas beigas, draugi mirst, vecāki aiziet, piesakās slimības, daudz ko nevari izdarīt.

Dzīvē spēcīgu vīrieti vadīja interese par sievietēm, bet arī tās spējas sāk zust (smejas). Ap piecdesmit cilvēkam vajadzētu kļūt gudrākam un dziļākam. Jaunietis, sēžot studiju solā, vēl nesaskaras ar to, ka teorija ļoti atšķiras no situācijas, kāda veidojas, sastopot cilvēkus.

Man jaunībā bija situācija, kad pēc dievkalpojuma ieskrēja kāda māmiņa – gribot kristīt bērnu. Un man bija standarta jautājums – vai pati esat kristīta? Nē, bet bērniņam ir ļoti svarīgi. Baznīcas prasībās rakstīts – ja grib kristīt bērnu, pašiem jābūt kristītiem, iesvētītiem, laulātiem, krustvecākiem tās pašas konfesijas...

Saruna beidzās ar to, ka viņa varbūt atnāks uz pirmo iesvētes mācību nodarbību. Bet es viņu nekad vairs nesatiku. Sapratu, ka nepajautāju, puika vai meitene, cik vecs bērniņš, kas noticis. Visticamāk, viņam bija kāda slimība vai liela problēma, un mammai absolūti neinteresēja tas, kas bija manā galvā vai baznīcas definīcijās.

Jāsaprot, ka cilvēks ir svarīgāks par katru baznīcas normu, dogmu. Dievs viņu ir atsūtījis, un tu vari palīdzēt. Problēma nav atrisināta, viņu aizraidot. Šī pieredze mani mācīja mēģināt atrast, ko es tiem cilvēkiem, kas nāk, uzreiz varētu iedot.

Nelaime ir tāda, ka tad, kad cilvēki nāk ar savām vajadzībām, mācītāji liek sajuties, ka viņi ir tas patiesības avots, ka viņiem vienmēr ir taisnība un tava dzīve sākas brīdī, kad esi viņu sastapis. Pirms tam tavi meklējumi, domas un pieredze it kā neskaitās. Viņi ir Dieva svētību sargātāji; ja neklausīsi viņus, ej prom bez svētības.

Man liekas, tā ir aprobežotu personu slēpšanās no tā, ka garīgās lietas ir ļoti plašas. To redzam Rubeņa gadījumā. Pēc viņa rakstiem spriežot, viņš saprata, ka meklējumi aizgājuši ārpus rāmjiem, kas ir Latvijas luteriskā baznīca. Viņš, roku uz sirds liekot, vairs nevar teikt, ka viss, kas formulēts šodien stingrā formātā, ir viņa, tāpēc paiet nost, dara, ko grib, ir brīvs.

Tajā pašā laikā esmu pārliecināts, ka viņš sevi sauc par kristieti. Citi saka – viņš ar savām meditācijām ir budists vai biznesmenis, kurš visā atrod izdevīgumu un labi pelna. Patiesībā viņš ir autoritāte apskaužami daudziem, arī mācītājiem. Iespējams, tagad nedrīkst uz viņu atsaukties, baznīcas rāmis to īsti neļauj, un tā ir problēma.

– Kā tev šķiet, vai viņam līdzīgajiem – un varbūt pat tev – iziešana ārpus rāmjiem, savā ziņā, piedod par terminu, apskaidrības iegūšana vienlaikus ir arī traģēdija? Iekšēja. Vai tu brīžiem jūties kā uz dreifējoša ledus?

– Mēs visi vēlamies stabilitāti – ienākumus, dzīvesvietu, attiecības, mieru. Un gribētu, lai arī mūsu ticība, tās dziļākās lietas, kurām uzticamies, ir stabilas. Bet tas ir apbrīnojami, ka patiesībā tās tādas nav. Ir lielās lietas, kurās vienmēr sevi saukšu par kristieti, jo tā ir mana pieredze, ļoti dzīva, bet es ļoti gribētu vairāk uzzināt un izprast arī cilvēkus, kas sevi par tādiem nesauc. Un tomēr viņu darbi liecina par lielu iekšēju miera avotu viņu dzīvē.

Sievietes ir visur, tikai ne baznīcā

– Kādi bija tavi meklējumi, kā kļuvi par mācītāju?

– Tā nebija interese par kristīgo ticību, kas mani atveda uz baznīcu. No mazām dienām spilgti atceros, ko mamma vai skolotājas ateisma propagandas laikos bija sliktu runājušas par Dievu. Pusaudža gados trenējos Austrumu cīņās, un 1986. gadā mana brāļa krustmāte pieminēja Padomju Jaunatnes rakstu Farizeji bez maskām ar bildi, kurā mācītājs Ēriks Jēkabsons ir kaujas pozā. Visās intervijās viņš piemin, ka to viņam labākais draugs esot nočiepis.

Raksts bija apmelojošs, par Mežaparka draudzi, ka Jēkabsons tur veidojot cīņas grupu, ietekmējot vājākos locekļus (smejas). Sapratu, ka gribu pie viņa trenēties. Pēc neilga laika viņš aizbrauca no Latvijas, bet es paliku draudzē. Dievkalpojumi sākumā šķita jocīgi, bet pieradu un ieaugu tajā visā. Tagad baznīca daudzviet pasaulē saprot, ka par daudz ir runājusi, un meklē citus garīguma veidus – meditācijas, kontemplācijas, retrītus.

– Meditācija esot bijusi arī senajā kristietībā.

– Jā un nē. Rubenim pārmet, ka viņam vairāk esot budisma prakse.

– Budisms kā lamuvārds kristietībā?

– Pēc manas pieredzes, Latvijas luterismā viss, kas nav kristietība, ir lamuvārds. Mūri ir celti ar lielām aizdomām un bailēm. Mežaparka draudzes mācītājs profesors Feldmanis ir izaudzinājis daudzus no pašreizējiem sieviešu ordinācijas noliedzējiem. Es jautāju – kur ir tie lielie pierādījumi? Galvenais arguments, kas tiek lietots: Pāvils saka – sievietei mācīt aizliegts. Lai viņa mājās prasa vīram, ja kaut ko dievkalpojumā nav sapratusi. Bet tā rakstu vieta taču runā par pasākuma norises kārtību, ne amatu.

Var parakties dziļāk, teologu sieviešu apvienībā ir savākti materiāli, senās ikonas, kur sievietes ir priesteres. Jaunajā Derībā kalpotājas ir pirmās augšāmcelšanās liecinieces. Veči bija nobijušies un noslēpušies aiz slēgtām durvīm, tās bija sievietes, kas konstatēja tukšo kapu un aicināja Pēteri nākt skatīties. Jāņa evaņģēlijā Jēzus runā ar sievieti, samarieti, kas, sapratusi, ko ir satikusi, skrien uz pilsētu kā misionāre – esmu viņu atradusi! – un savu pilsētu atved pie Jēzus. Tas ir mācītāja darbs, vai ne?

Problēma ir pašā Bībeles izpratnē. Konservatīvie teologi to uztver līdzīgi kā musulmaņi Korānu – no debesīm nokritis gatavā veidā. Lai gan zinām, ka bija četrdesmit autoru un Bībele ir pilna ar lietām, ko pat konservatīvākie kristieši neievēro. Ir rakstīts, ka vislabāk meitu nedot pie vīra, jo pasaules gals drīz būs klāt. Lai neprecētie paliek neprecēti.

Un tāpat Jēzus teiktais: ja roka tevi apgrēcina, nocērt to, ja acs – izrauj to. Ā, teologi saka, to mēs saprotam alegoriski. Bet tad jau tā ir ļoti selektīva pieeja. Konservatīvie kristieši noliedz sabiedrības attīstību, viņi tajā saskata lielas šausmas, postu un bojāeju. Domājošie saka – bet mēs kļūstam dziļāki, gudrāki, ir emancipācija, sievietes Latvijā ir prezidentes, direktores, skolotājas. Viņas ir visur, tikai ne baznīcā, jo tā uzskata, ka nedrīkst.

Konservatīvajiem sieviešu ordinācijas aizliedzējiem ir jāpārceļas uz tuksnesi, lai tur viens otru apkalpo un organizējas (smejas). Ļoti aprobežoti ir domāt, ka tad, ja esi iemācījies Kristus vārdu un drusku palasījis Bībeli, esi izredzētāks par kādu citu cilvēku uz zemeslodes.

Biju noreibis, bet saprāta balss bija stiprāka

– Tu pats esi pieredzējis noraušanos no ķēdes?

– Es savu alkohola daudzumu izdzēru no 16 līdz 20 gadiem. Nezinu, vai tas ir labs paraugs manam astoņpadsmitgadīgajam dēlam, neesmu daudz stāstījis, ka pohains Mežaparka baznīcā lūgšanas laikā aizmigu (smejas).

– Ja nestāsti par saviem klupieniem, viņš var nepareizāk skatīties uz savu dzīvi.

– Par to esmu domājis. Mani tuvākie draugi no tā posma ir miruši, abi kļuva par krimināliem elementiem, viņus nobeidza gan alkohols, gan tā vide. Un arī man tajā laikā patika tas viss, bet apziņa kaut kā noskaidrojās.

Jo vairāk iedzēru, jo skaudrāk parādījās dullības, uz kurām viņi mani mēģināja aģitēt. Es biju noreibis, bet saprāta balss teica, ka vajag pārtraukt. Un tāpat sanāca sūdi, riktīgi, bet, paldies Dievam, bez sekām, caur brīnumu es tiku pasargāts. Bet tālāk dzīvē lielie sitieni… Es tikai dažas reizes esmu bijis iemīlējies un šīs meitenes esmu apprecējis. Man nav bijušas daudzas attiecības.

– Tad tev nav bijis nelaimīgas mīlestības?

– Ir gan. Bija totāli nelaimīga, gāja baigi grūti, beidzās ar operāciju. Dakteris teica, ka man ir nelaimīgi iemīlējušos jaunu meiteņu tipiska slimība – barības vads dvēseles pārdzīvojumu dēļ nospazmējas un nelaiž neko cauri. Divu mēnešu laikā zaudēju 30 kilogramu. Mēģināja visādi, beidzot tad to muskuli sagrieza. Nemācēju citādi izdzīvot savu nelaimi. Bet pēc tam…

– …atkal iemīlējies?

– Protams! Mēs, cilvēki, esam arī mazi dzīvnieciņi. Fizioloģija runā savu, iemīlēšanās ir bioķīmija. Kad mani atstādināja no darba draudzē, vairāki teica – mēs puse esam šķīrušies un gribētu, lai tevi nevis sūta prom, bet redzēt, kā tas ir, ka arī mācītājs ir izšķīries. Kā viņš turpina savu dzīvi.

Ar bijušo sievu Ādažos dzīvojam blakus mājās, mana mazā meitiņa ar viņu ir lielas draudzenes, bieži nakšņo pie viņas un lielā brāļa. Tajā laulībā man piedzima dēls, tagadējā ir puisītis un meitiņa. Ziemassvētkos bijām visi kopā. Var arī tā, lai gan kādreiz šķiet – cilvēki Latvijā labāk saprot situācijas, kad šķirtie tēlo svešos vai turpina cīņas.

Neuzticies priekšniekam

– Vai tad, kad saprati, ka esi gatavs šķirties, tā bija mikrotraģēdija tevī? Biji nostabilizējies, varētu domāt, ka negribas neko mainīt.

– Nujā, lietas tā nenotiek. Izrēķini, kā būs, bet neparedzi, ka jutīsies ne īsti laimīgs. Vari ciesties, bet tā būs visu atlikušo dzīvi.

– Un tev kā mācītājam nav instrumentu, kā ar sevi strādāt?

– Varbūt esmu ļoti paškritisks. Es uz sevi raugos, man ir gandrīz piecdesmit, bet, johaidī, jūtos kā puika, kuram vēl vajadzīgs tētis ar labiem padomiem. Tagad varu padomāt, kāds tētis esmu saviem bērniem un ko es no sava miesīgā tēva būtu vēlējies.

Es tēvus ieraudzīju Mežaparka draudzē – profesoru Feldmani, drusku ķēros pie Jēkabsona, tā jutos arī ar arhibīskapu Vanagu. Iekšējā izjūta… Ne tā, ka pie rociņas gribētu staigāt, bet komunikācijā, attiecībās kaut kas tāds, ko es, pats sevi maldinot, gaidīju.

– Tas bija pamatoti arī hierarhijas dēļ?

– Priekšnieku, no kura tava dzīve ir arī materiāli atkarīga, savā sirdī un prātā turēt tēva vietā… Nekad tā nevajag darīt.

– Tu viņam uzticēji, ka grasies šķirties?

– Jā. Dažas dienas vēlāk veikalā satiku amata brāli, viņš teica – muļķi, kāpēc tu pie viņa gāji?! Zinot vairākus piemērus, kad tā savu dzīvi nevis atrisināja, bet tikai problēmas dabūja. Redzi, baznīca Latvijā uz laulības šķiršanu skatās kā uz vēl vienu grēcinieku nedarbu, kas dod tai tiesības iejaukties pieaugušu cilvēku privātajās darīšanās un sačakarēt to dzīvi vēl vairāk.

Esmu pārliecināts, pieredzējis uz savas ādas, ka šķiršanās, pat ja to izraisījusi cita cilvēka ieaicināšana manā dzīvē, ir traģēdija. Paštaisnie spriedelē – redzi, vīrs aizgāja pie citas...

Konservatīvā, prastā kāpņu telpas vide nespēj aptvert, ka tas, kas notiek, patiesībā ir satricinājums visiem iesaistītajiem. Protams, arī draudzei. Brūk iedomāti ideāli. Tas ir sāpīgi.

Man radās apstākļi, kuros sapratu, ka nevaru un negribu pretoties kaut kam tik lielam un labam, kas ar mani notiek. Mēs to risinājām ļoti civilizēti, mana bijusī sieva teica, ka šķiras no manis kā no vīra, bet ne kā no mācītāja. Gājām pie psihologa runāt par puiku, kuram bija desmit gadu, viņš teica labus vārdus – jūs šķiraties kā partneri, bet ne kā vecāki.

– Vari godīgi teikt, ka būtu gājis prom arī tad, ja nebūtu trešā cilvēka? Tu nebūtu mēģinājis dzīvot tajā nelaimīgumā?

– Iespējams, būtu turpinājis. Tad citā brīdī tas tāpat būtu noticis. Situācija izvērtās dramatiska.

– Saprotu, kāds jau bija noskatījis tavu vietu?

– Viens no bīskapiem ieradās pie draudzes priekšnieces parunāt, kā viņš varētu tikt manā vietā.

– Biznesa haizivs likumi darbojas arī baznīcā?

– Luterāņu baznīcā dzīves materiālo pusi ir sakārtojuši tikai daži. Uz baznīcas rēķina – pats Vanags, kurš kādreiz gandrīz pusi kalendārā gada pavadīja ārzemju komandējumos, cēla māju. Pārējie, es teiktu, dzīvo diezgan nemākulīgi. Cer, ka draudzes viņus uzturēs.

Esmu dzirdējis, ka ķengājas, kuluāros ir daudz neapmierinātības, cepšanās par valsti, draudzi, Vanagu, baznīcu. Vislabāk, man liekas, lavierē pats Vanags. Viņš nav muļķis – labi izglītots, domājošs. Viņam ir izdevīgi uzturēt tādu vidi ap sevi, kas ar savu skaļo, uz fundamentālisma robežas esošo konservatīvismu nodrošina, ka viņš tik veiksmīgi arvien paliek savā amatā. Bet varbūt tagad viss ir mainījies, esmu prom jau astoņus gadus (smejas).

Kā kļuvu par pavāru

– Izlēmi par radikālu soli – braukt prom ne vien aiz robežas, bet aiz okeāna?

– Bija divi piedāvājumi. Tagadējā Ārpuslatvijas latviešu luterāņu arhibīskape, toreiz Amerikas latviešu luterāņu baznīcas vadītāja Lauma Zušēvica teica – esot vakance Kanādā, lai es piesakoties.

– Un viņiem bija pilnīgi vienalga, ka tu šķiries un precies?

– Viņu izpratnē šķiršanās ir divu cilvēku, nevis bara lieta. Cilvēks jāglābj, jāsaudzē, nevis jāsit pa galvu. Laulības dzīves nesmuko pusi bieži vien nezina. Feisbukā smaidām un kaimiņu klātbūtnē nebļaujam viens uz otru.

Atceros, man bija sajūta, ka negribu būt baznīcā, kas mani padarījusi par bezdarbnieku un citādi pazemo. Tomēr vilinājums uz Rietumiem bija jau agrāk, pēc 1991. gada. Darīju kā tie, kas uz dullo atšķir Bībeli, meklējot padomu. Savā ziņā – zīlēšana. Man atvērās Pāvila dusmīgi rakstītais: “..un tie dodas uz tālām zemēm, vieglas peļņas dzīti…” Tā bija atbilde, ka man to jautājumu nevajag tālāk risināt.

Domāju, tā ir pārprasta Bībeles izpratne. Ir anekdote, ka viens ļoti smagā dzīves brīdī meklē atbildi, atšķir un lasa: “Jūda ņēma virvi un pakārās.” Aizver, nē, mēģinās vēlreiz, lasa – “un, ko dari, to dari drīz”! Kristieši smejas par šādu Bībeles lasīšanu.

– Tavi bērni jau kopš dzimšanas tiek audzināti kā kristieši?

– Nē, viņiem netiek apzināti mācīti kādi koncepti. Bet ikdienā, dziedot kopā galda lūgšanu vai svētot pirms miega, kaut ko jau ieaudzina.

– Viņiem ir izvēle?

– Puika bija biežāk baznīcā, tagad man vienkārši nav savas baznīcas.

– Tev nav ne baznīcas, ne draudzes?

– Ir iecere veidot nelielu kopienu Ādažos. Dažas reizes jau esam sanākuši. Formāts ļoti vienkāršs. Priekšlasījums, pārdomas par Bībeles tekstu, meditāciju, klusuma lūgšanas un vakarēdiena rituāls. Es gribētu likt uzsvaru uz domu apmaiņu pie tējas galda, lai vide ir atvērtāka nekā baznīcā, lai varētu aicināt jebkuru garīguma meklētāju.

– Arī tādu, kurš iepriekšējā dienā bijis pie dievturiem?

– Īpaši tādu! Mēs runājām, ka gribētu uzaicināt, piemēram, budistu, lai pastāsta par savu pieredzi, ceļu.

– Jūs nesāktu oponēt, pārliecināt un dauzīt ar krustu?

– Nē, tāds krusts tur vēl nav ieviests. Uz mūsu vakarēdiena traukiem latvju spēka zīmes ir kopā ar kristīgajām, to autore, keramiķe, ir augstu kvalificēta astroloģe. Pats cepu maizi vakarēdienam, esmu pavārs. Lai iegūtu pavāra diplomu, mācījos pieaugušo tālākizglītības programmā profesionāli tehniskajā skolā. Man tas ir galvā – ko šodien gatavošu, nevis ko man pasniegs. Skatos pavāršovus televīzijā. Ja kādas viesības vai ciemiņi gaidāmi, iedzer 50 gramu konjaka vai glāzi vīna un ķeries klāt. Man ļoti patīk.

Akmeņainais ceļš uz cilvēku

– Kā cilvēks iemācās rūpēties par ķermeni, tā jāapgūst arī garīgā higiēna – spēja kopt prātu, emocijas. Vai piekrīti, ka cilvēks var iet šo ceļu, nesaucot sevi par kristieti?

– Zinu, kas tā dara, ļoti interesanti cilvēki. Es pat negribētu, lai gan izklausās traki no mācītāja, ka visi ir kristieši, un neticu, ka dievkalpojums ir tik universāla forma, ka der ikvienam. Jo tas bieži neder pat man. Ja netiek atbildēts vai izdarīts tas, ko apsola, ka grēki tiešām tiek piedoti un ir Dieva tuvums. Kāpēc tur esam sanākuši? Vai tiešām Dievs ir iesprostots tajā ēkā, dievkalpojumā? Ideja, ka tā ir vieta, kur uzlādēties dzīvei. Bet kur tad mēs to Dievu satiekam? Dzīvē, starp cilvēkiem, situācijām.

– Tas ir kā aiziet uzlādēt mobilo telefonu?

– Šo salīdzinājumu mācītāji sprediķos lieto, aicinādami nākt uz baznīcu, bet lielā problēma ir, ka kopš piektā aifona vecais lādētājs neder. Tā ir problēma, ka baznīcas lādētājs neder visiem. Bet vēl lielāka – ka tie, kam der vecais, ar putām uz lūpām mēģina teikt, ka tas vajadzīgs visiem, un neko nedara, lai apdeitotos uz jauno versiju. Tikai ierobežoties, aizmālēt acis.

Lasīju diskusiju feisbukā, kur arī Vanags ierakstīja: “Tad jau mēs kļūsim kā Kanādas baznīca!” Tas ir drauds – ja baznīca kļūs atvērtāka, tad Latvijā būs vairāk geju un lesbiešu. Fobijas ietekmē loģisko domāšanu. Jā, Kanādā baznīcā tiek svētītas arī netradicionālas attiecības.

– Teici, ka ārzemēs mācītāji sastrādājas ar citiem speciālistiem.

– Populāras ir terapijas grupas. Teiksim, Otavas rajonos ir bibliotēkas, viņi tās sauc par community centre, tur notiek priekšlasījumi, imigrantiem angļu valodas nodarbības, un viss ir bez maksas.

Vecs cilvēks internetā var pasūtīt grāmatas, un reizi nedēļā autobuss nobrauc gar viņa dzīvesvietu, tās samaina. Piedalījos baznīcas organizētos kursos pastoral care – kā dvēseļu aprūpe – draudžu cilvēkiem, kas apmeklē slimos, lai tas būtu bez stulbām fanātisma izpausmēm. Ir grupas, kurās sanāk ārsts, psihiatrs, psihologs, mācītājs, un kāds no viņiem anonīmi stāsta – man ir gadījums, nezinu, kā tikt galā...

Psihologs saka, ka darītu tā, psihiatrs – ka rīkotos tā, ārsts ko citu, skatās no visām pusēm un tādā veidā nojauc robežas. Latvijā bieži vien mācītājiem ir bailes ne tikai no citām konfesijām, bet arī no speciālistiem, psihiatriem, psihologiem. Viņi tiek norakti kā naidnieki, jo nedarbojas ar pareizajiem instrumentiem. Tikai mācītājs ir tas, kurš cilvēku saprot. Bet tajā pašā laikā – ne vella!

– Par līdzīgu pieeju stāstīja Marija Golubeva, izglītības speciāliste, tagad arī deputāte – kā Igaunijā tiek galā ar bērna problēmām. Ir mentoru centrs, dažādi speciālisti saliek galvas kopā un atrisina konkrēta bērna problēmas. Tā varētu būt veselīga alternatīva sociālajiem dienestiem, kas bieži vien netiek galā.

– Protams. Viens speciālists nespēj tikt galā, bet sadarbība paver pasauli. Kādā Rīgas skolā nesen vadīju svētbrīdi, direktore aicināja Ārpuslatvijas mācītāju homoseksualitātes jautājuma dēļ. Tas ir skāris arī viņas ģimeni, un viņa saka – es arī klasē redzu tādus bērnus, un mēs cenšamies viņiem palīdzēt dzīvot, bet ataicini vienu vietējo luterāņu mācītāju vai katoli, un viņš visu sapurgās.

Tā aprobežotība, no sektām aizņemtā ideja, ka šie cilvēki ir dziedināmi, nevis tādi piedzimuši… Viņi ar šiem meliem viens otru potē un bēg no šīs problēmas. Neatzīstot, ceļot apkārt mūrus, viņi ļoti aprobežoti izskatās ne tikai uz pasaules fona, bet arī Latvijā, kuras sabiedrība ir gājusi savu attīstības ceļu un mainījusies. Mēs esam kļuvuši citādi. Es ceru, pienāks brīdis, kad kādam no tiem konservatoriem domas mainīsies. Varu novēlēt arī kārtīgas dzīves traģēdijas, jo tās maina sirdi.

Un Dievs man piekrīt

– Tu tagad esi bezdarbnieks?

– Nē. Man ir celtniecības uzņēmums. Baznīcai joprojām ticu. Pēc manas pieredzes, tā ir daudz plašāk sastopama, arī pie cilvēkiem, kas Kristus vārdu skaļi nerunā. Kā jauns puika nesapratu, kad Džemma Skulme man stāstīja, kā viņa darbnīcā plosās ar krāsām, viņa neiet uz baznīcu, bet tur, darbnīcā, viss notiek! Es zinu, ka tā ir. Dievs nav iebāžams rāmjos.

– Bieži vien Dievs atrodams tur, kur ārēji tā neizskatās.

– Dievs ir jebkurā vietā uz zemes, kur ir kāda līdzjūtības un mīlestības izpausme. Tur netiek piesaukts Jēzus vai Allāhs, bet cilvēki ir cilvēcīgi. Un tas mūs saista ar Radītāju. Kristīgā izpratnē Dievs ir mīlestība, tās dēļ Viņš ir radījis šo pasauli.

Kā Rubenis reiz rakstīja – ja galvenais būtu darbs, Dievs būtu radījis darbagaldus, nevis cilvēkus. Patversmē Ulubele ir dzīvnieciņi, kuriem nodarīts pāri, viņi nevar sev noīrēt advokātu vai mums saprotamā valodā izstāstīt sāpes, bet ir cilvēki, kas, Dievu nepiesaucot, par viņiem rūpējas. Un tā ir kristīgā baznīca – manā izpratnē, daudz vairāk nekā mūros ar krustiem un gaiļiem, kur snobi sanāk paklausīties: nu, šodien nebija labs sprediķis… mācītājam kurpe ar dubļiem…

Es savu mazo dēliņu turu rokās un saku, ka viņš ir mans dieviņš. Kristus saka, ka mēs viņu varam sastapt nevis baznīcā, rituālos un pat ne svētajā vakarēdienā, par kuru baznīca saka – te ir galvenais sakraments, bet ejot pie cietumniekiem, slimniekiem, nabagiem, vientuļajiem, atstātajiem, pamestajiem.

Tāds mazs bērniņš ar savu nevarību un pilnīgo atkarību ir īsts Dievs tavās rokās, pilnīgi atkarīgs no tevis. Tas, ka rūpējies un viņš tev pretī rociņas pastiepj vai piekļaujas, ir tīrā mīlestība. Es viņam to saku un zinu, ka Dievs man piekrīt.

Katrs kristīgs dievkalpojums sākas ar grēksūdzi, bet man, skatoties uz cilvēkiem, gribas kā Vairai Vīķei-Freibergai teikt – celieties augšā! Jūs esat stipri, vareni! Jā, mēs nodarām cits citam pāri, bet tad nopietni to arī labojiet. Rituālais “ak, mēs, nabaga grēcinieki” nāk no Lutera. Tā ir, bet mēs visi esam Dieva mīlestības augļi. Tā ir kristietības galvenā vēsts, un tajā jādzīvo.

– Ne ar pastāvīgu vainas apziņu sirdī?

– Tas nav tā domāts. Teologi pārmetīs, ka esmu kaut ko pārpratis, lielais uzsvars esot uz piedošanu, bet es atceros savus pirmos gājienus baznīcā, un signāli, kurus sajutu tai drūmi nopietnajā atmosfērā, bija, ka kādi ir labāki par mani. Jāveic koriģējumi, lai dievkalpojumu padarītu kristīgāku, bet Latvijā ir tendence visu padarīt vēl ceremoniālāku, stīvāku, attālinātāku, vēsāku.

Kāds amerikāņu misionārs stāstīja par AIDS slimnieku, jaunu puisi, pie kura viņam kā slimnīcas kapelānam bija jādodas. Bet viņš sūta prom – tu, melnsvārci, tinies un nerādies! Mācītājs teicis – labi, bet es katru dienu eju garām pa šo koridoru, vai drīkst, es tikai pa durvju šķirbiņu pateikšu čau? Nu labi… Pēc nedēļas puisis viņu esot pasaucis, tā saruna sākusies. Viņš kā kapelāns palīdzējis cilvēkam pieņemt neapskaužamo situāciju. Daudzi vārdi ir nodeldēti, tukši. Sabiedrība dzird, ka Latvijas luterāņu baznīca tiesā vēršas ar prasību ņemt nost īpašumus Ārpuslatvijas luterāņu draudzēm. Kā var draudzei ņemt nost ēku?

– Mantkārība?

– Tas ir drausmīgi. Uz ko viņi cer? Teātris ir kļuvis tik liels, ka paši šai lomai notic – ka to dara taisnības vārdā un līdzekļi ir attaisnojami augsto mērķu dēļ. Viņu pārliecība ir, ka konservatīvā baznīca Latvijā ir viena no retajām īstajām baznīcām pasaulē. Tur, kur ordinē sievietes, kur homoseksuāļus nedzen no draudzēm, tur vairs nav baznīcas. Tāpēc viņi drīkst ņemt nost ēkas, jo atņem tās, viņuprāt, butaforijai.

– Kas attiecas uz cilvēktiesībām, tomēr ejam uz gaismu?

– Tā tam vajadzētu būt.

– Ir sajūta, ka iet trīs soļus uz priekšu un vienu atpakaļ, bet tādi esot attīstības likumi, atkritieniem jābūt.

– Ir vajadzīgs brīdis, kad dabū pa galvu, lai vari kārtīgi, dziļi izvērtēt situāciju. Ja visu laiku ir labi, tu eiforijā sadari kļūdas un kādam, iespējams, nodari pāri.