Jānis Peters par dzīvi, dzeju un mīlestību: "Es nemaz nezinu, ko darītu, ja Baibas nebūtu"

Jānis Peters labprāt vēlas, lai dodamies pie viņa uz “rakstnieku māju”. Brīžam viņš, kā pats saka, noiet no ceļa, aizklīst meža taciņās, un, ja līdzi neesot mobilā telefona, sākoties katastrofa.

Teiktajā ir daudz pašironijas, kas liecina par aktīvu prātu un dzīvīgumu. Tā īsti iegrimt apcerīgumā viņam neļauj arī sieva Baiba, joprojām žiperīga tumšmate, un audzināšanā paņemtais kaķis Puks, kurš, vakaram nākot, sāk rīkot skriešanās sacensības (vārdu viņš ieguvis no PUK koda, kuru nekādi neizdodas atcerēties; tā vismaz domā viņa jaunie saimnieki).

Viesmīlīgā namamāte cienā ar Lūriņa liķieri – režisors (viņš strādā arī pie jaunā Māsas Kerijas iestudējuma) to esot uzdāvājis. Pirmizrāde būs 16. februārī Siguldas devonā, bet pēc tam – Ogrē, Ādažos un citur.

Brīvbiļete uz rakstniecību

– Vai atceraties laiku pirms 40 gadiem, kad rakstījāt vārdus mūziklam Māsa Kerija?

– Kādu dienu Raimonds Pauls teica, ka gribētu izmēģināt spēkus...

– Bija Teodora Dreizera romāns.

– Jā, pusaudža gados to izlasīju, atstāja dziļu iespaidu, ļoti aizkustinošs.

– Savā ziņā romantisks – par meiteni, kas meklē laimi.

– Un arī sociāli nežēlīgs. Jo Dreizers bija kreisais amerikānis. Īstenībā varas nosodījumu rakstnieki piekopj visās demokrātijās. Slavināšana ir totalitārajās valstīs.

– Un to par mākslu grūti saukt.

– Diemžēl. Negribu aprunāt izcilo dzejnieci Aspaziju, bet arī viņa vadonim Ulmanim rakstīja diezgan nožēlojamus dzejoļus. Īsti rakstnieki vienmēr ir bijuši sociāli asi.

– Kad atskatāties uz savu daiļradi septiņdesmitajos gados, varat teikt, ka jutāties brīvs?

– Tas ir disertācijas vērts jautājums – par latviešu literatūru padomju laikā. Līdz Staļina nāvei rakstnieki, kas bija palikuši šeit, pārnākuši no frontes padomju formējumos, bija vai nu kara, vai padomju propagandas apdullināti.

Tie, kuri vācu laikā bija palikuši šeit, bija tik pārbijušies par saviem Latvijas laika dzejoļiem, ka rakstīja ideoloģiskus. Ir pēckara grāmatiņa 15 latviešu dzejnieki Staļinam – rakstīja neiedomājami labi latviešu dzejnieki. Brīnišķīgais pirmskara dzejnieks Jānis Sudrabkalns bija nobijies. Čakam ir grāmata Zem cēlās zvaigznes, pāris labu dzejoļu tur ir. Jo Čaks ir Čaks, lai arī raksta, ka pēckara Rīgā atjauno gāzi.

Bet pārējais ir slikti. Kad žurnālisti vai varas vīri Andrejam Upītim prasīja: “Kāpēc jums, meistar, nekas nav par padomju dzīvi?” – viņš atbildēja: “Jo es to nepazīstu.” Vecie latviešu rakstnieki, kuri mīlēja latviešu tautu, izņēma brīvbiļeti uz rakstniecību, par to maksādami dārgi.

– Vai pie nebrīvības varēja pierast kā pie kurpes, kas mazliet spiež?

– Brīvību literatūrā mums izcīnīja Ojārs Vācietis. Sākumā arī viņam kā nabaga puikam dzejoļi bija šādi tādi, bet viņš ātri attapās un sāka rakstīt cilvēku, ne padomju valodā. Mūžīgais piemērs – Meitenei no manas klases. Toreiz tā nebija pierasts.

Arī Mirdzai Ķempei bija padomju laiku slavinoši dzejoļi, bet pēkšņi viņa pārsteigtajai latviešu lasītāju saimei deva krājumu Mīlestība. Tas nebija parasti un notika jau pēc mūsu lielā vadoņa Staļina nāves. Tad sākās brīvības sajūta, bet ne pilnīga. Cenzūra pastāvēja. No lielajiem dzejniekiem cietumā sēdēja tikai Knuts Skujenieks.

– Pie Belševicas bija kratīšanas.

– Pēc ukraiņu čekas pieprasījuma. Viņa iztulkoja apcerējumu par ukraiņu valodu (Internacionālisms vai rusifikācija  – S. L.). Tika uzskatīts, ka jārunā tikai krieviski, pat virtuvē. Vēl tagad daudzi ukraiņi neprot savu valodu. Problēmas bija pat brīvās Ukrainas pirmajiem prezidentiem, Kučmam bija jāmācās (smejas). Tagad viņiem ir tāda kā Atmoda, tāpat kā Baltkrievijā. Baltkrievi ir brīnišķīga tauta, bet arī viņiem ar valodu ir grūti.

Jā, mēs literatūrā kļuvām brīvāki, brīžam – ļoti brīvi. Lasu dažu dzejoli un brīnos, kur ir padomju cenzūra. Vācietim septiņdesmitajos gados ir dzejolis Brāļu kapos – viņš noliek ziedus pie savas baltās un vienīgās mātes. To saprot pat bērnudārzā, kur nu vēl glavļitā. Bet to nodrukāja.

– Kāds paslinkoja, izlaida cauri?

– Es domāju, tas bija viņa lielums.

– Vācietis septiņdesmitajos jau bija tik liels?

– Ļoti… Labākā dzeja ir uzrakstīta padomju Latvijā, ne trimdā. Tas ir paradokss. Daudzi trimdinieki te brauca tūrismā, un gadījās, ka dzīvoja ļoti ilgi: Olafs Stumbrs, Velta Toma…

– Kā viņiem ļāva?

– Tas bija jau cits laiks. Raidījumu ciklā Sarunas par čeku Džemma Skulme teica, ka viss atradās attīstībā, arī padomju režīms. Mēs nevaram salīdzināt Staļinu vai pat Brežņevu ar Gorbačovu. Viņa laikā es biju PSRS tautas deputāts, un tad jau runāja visu, ko grib. Kongresā nobalsojām par 6. panta svītrošanu no PSRS Konstitūcijas, un Komunistiskā partija vairs nebija vadošais spēks. Par Ribentropa-Molotova paktu tur, Kremlī, kaut daudzi pretojās, nobalsojām kā nelikumīgu.

Šodien daži publicisti Krievijā saka – tas viss notika tāpēc, ka nodevēji vadīja valsti. Skaidrs – Gorbačovs, Ševardnadze un Jakovļevs, man ļoti labs draugs. Varēja lamāties par Vizmas Indriķa hroniku (dzejolis Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām – S. L.), bet to nodrukāja grāmatā.

Uzreiz teica – jūs Romas vietā domājat Maskavu, un vergi ir latvieši! Katoļu aprindas viņu nosodīja, ka tiek aiztikta Svētā Roma. Dzejnieks dzīvo starp krustugunīm, brīžiem viņu nesaprot ne vieni, ne otri. Ja esi liels dzejnieks, tad tevi sit. Un reizēm arī nosit. Tā simboliski varētu teikt, ka Vizmu nosita. Tā ir metafora. Nosita viņas dēlu.

– Kā viņa vēlāk teica intervijā Rīgas Laikam – ne man kas bijis, ne būs. Var teikt, ka cilvēks jau bija nosists dzīves laikā?

– Tā tas ir. Bet par to paradoksu, ka labākie mākslas darbi radās nebrīvībā… Tāda dzejas vajadzība nav bijusi nekad.

– Izsalkums pēc dzejas?

– Izsalkums. Var teikt, tā bija mode, daudz kas cits nebija atļauts, un arī tas ir izskaidrojums. Tagad dzejas nišu daļēji aizpilda baznīca un brīvs vārds vispār. Bet arī labākās filmas ir uzņemtas padomju laikā. Jaunieši prasa – jums visu aizliedza? Bet kā jums ir tādas filmas kā Ceplis, Pie bagātās kundzes…

Redz, padomju politiskajā impērijā bija viena impērija, kas ir slavējama, un tā ir kultūras impērija. Man personiski tās pietrūkst. Un pietrūkst manu ukraiņu draugu, arī gruzīnu, armēņu dzejnieku. Es vienmēr domāju, kur viņi ir tagad, kāds ir viņu liktenis.

– Jūs nezināt? Tagad jau ir e-pasts un sociālie tīkli.

– Nodarboties ar to… Atceros – pēkšņi te ieradās ukraiņu spožākais dzejnieks Ivans Dračs un nodzīvoja mēnesi, mēs runājām un kļuvām bagātāki. Viņiem visiem bija brīvības idejas, alkas. Māra Čaklā mīlestība bija Armēnija – ne tikai zeme, bet dzejnieki, kultūras darbinieki. Te dzīvo viens Māra draugs, kura dēls ir kinorežisors Aiks Karapetjans. Viņa tēvs, armēņu mākslinieks, ir gleznojis Māra portretu.

Tā kultūras impērija bija ļoti plaša, mēs drukājām un mūs drukāja citās republikās, bet tikai labāko dzeju. Moldāvu dzejnieks Grigore Vieru kļuva par vienas no Atmodas himnas autoriem, turklāt literāri augstvērtīgākā teksta – Dzimtā valoda Ziedoņa tulkojumā.

Vārds impērija neskan labi, bet es kā dzejnieks drīkstu to atļauties. Var teikt, ka esmu vecs un dzīvoju nostalģijā, un tā ir – par to vārdu man nemaz nav kauns.

– Tāds skaists vārds, vai ne?

– Skaists. Un nostalģija ir arī skaistas jūtas. Ja cilvēks atceras savu jaunību, atceras mīlestību – tā ir nostalģija. Ja viņš nav savu pirmo un visas citas mīlestības aizmirsis, tad tas ir cēli.

Pazudis un atgriezies

– Vai jūs vēl rakstāt?

– Protams. Pagājušogad iznāca dzejoļu grāmata, un es atkal rakstu. Šogad man tāda apaļa jubileja, diezgan tāda…

– Ļoti apaļa.

– Pārāk (smejas). Simts man jau bija, tagad eju atpakaļ. Grāmatu droši vien neuzrakstīšu, varbūt līdz gada beigām, bet bērnu grāmata varētu iznākt. Man ir viena īpašība – patīk rakstīt. Es aizraujos, naktī ceļos un pierakstu, lai neaizmirstu. Šad tad slinkuma dēļ nepieceļos, domāju, ka atcerēšos, bet nekā. Čuš. No rīta nav.

– Kas tas ir par noskaņojumu, ka jums gribas rakstīt bērnu dzeju?

– Teikšu – tas pats, kas ar jebkuru dzejoli. Ieskanas kaut rinda, un no tās iznāk dzejolis. Esmu ievērojis, ka bērnu dzejoļus pieaugušie atceras labāk. Piemēram, vakara dziesmiņu cimdi, zeķes, zābaciņi, ko dziedāja Harijs Misiņš.

– Tie dzejoļi ir gaišāki.

– Tā jau ir… Pēc manas iepriekšējās grāmatas zvanīja radi un prasīja, kāpēc tik drūmi. Atbildēju – par ko lai priecājas? Kādreiz nav par ko.

– Šķiet, ka vispār esat ar gaišu dvēseli dzīvojis.

– Esmu mēģinājis, lai gan man neko labi nav gājis. Bet vispār pelnu grēku Dieva priekšā, ja sūdzos par savu dzīvi. Visādi ir bijis.

– Dzīve dod triecienus, bet arī garu mūžu.

– Kad man kāds pārmet, ka neeju pie ārsta vai ko citu nedaru, saku – paklau, nu ko tu gribi, es taču jau tik tālu esmu nodzīvojis! Vai vēl vajag?

– Laime, ka jums Baiba ir blakus.

– Tā ir Dieva laime, to esat uztvērusi pilnīgi precīzi. Es jau nemaz nezinu, ko darītu, ja Baibas nebūtu. Kad viņa aiziet pie mazbērniem uz trim četrām stundām, jūtu, ka jau esmu izmisis.

– Staigājat gar telefonu un domājat, zvanīt vai nezvanīt?

– Piecreiz jau esmu piezvanījis – ko dari? Kā mazais un kā lielais? Tie, kas lielās ar savu laimīgo kopdzīvi, pēc nedēļas izšķiras. Tā esmu ievērojis. Tik brīnišķīga sieva, tik labs vīrs, nodzīvojuši tik daudz gadu… Paukš! Es pārspīlēju – pēc nedēļas jau ne, bet pēc mēneša gan. Katrs aiziet uz savu pusi (smejas).

– Jūs pēc dabas esat ģimenisks cilvēks?

– Gan esmu, gan neesmu. Man ģimene ir vajadzīga, ļoti, bija liels trieciens arī mums, kuru pārdzīvojām… Bet jaunībā esmu bijis arī neģimenisks, ar dzejniekiem pazudis no mājām līdz diviem trijiem naktī.

– Labi, ka ne uz vairākām dienām.

– Nē, mājās esmu nācis vienmēr. Tādā trakā, nenormālā bohēmā nekad neesmu iekritis, bet ar draugiem ilgstošās sarunās un dzejoļu lasīšanā, pat strīdos gan… Man prasa – kas būs tavā dzimšanas dienā? Saku – nu, gandrīz neviens. Baiba būs un mazbērni. Kāpēc? Jo visi nomiruši. Tas ir drausmīgi. Māris Čaklais laikam bija mans labākais draugs, ar viņu gan esmu visvairāk strīdējies. Ļoti interesanti, brīžiem pat nikni.

Draugi. Nav, kam piezvanīt

– Vai atceraties, par ko strīdējāties?

– Brīžiem par kādām sabiedriski politiskām lietām, notikumiem, Rakstnieku savienības pozīciju. Pēc mums dažkārt vadījās sabiedrība.

– Protams, literāti bija autoritātes.

– Atmodas laikā mūs sauca par otro Latvijas valdību. Ziedonim zvanīja naktī – dzejniek, zāģē ozolus, kaut ko dariet!

– Viņš bija koku policija.

– Un var jau būt, ka kaut ko vajadzēja zāģēt (smejas), satrunējušu taču neatstās. Bet cilvēki bija uzvilkti. Slokas papīrfabrikas apkārtne padomju laikā smirdēja, visi sūdzējās. Pēc neatkarības atgūšanas vairs ne. Teicu – savi mēsli nesmird.

Tas tā. Jā, strīdējāmies par šo un to, arī par kādu izteicienu. Bet Māris bija tāds – varējām divos, pustrijos šķirties ārkārtīgi nikni, bet desmitos no rīta satikties un vairs neko neatcerēties. Viņš nepieminēja. Lūk, Māris ir nomiris, Vizma, Ziedonis…

Pirmais to parādi sāka Vācietis, ar kuru stipri draudzējos pēdējā desmitgadē. Ļūdēns ir nomiris, Auziņš pirms trim gadiem, man bija milzīgs pārsteigums. Tas bija loks, ar kuru satikos. Kad biju jauns dzejnieks un sākām tādas aktīvas draudzības, visvairāk pulcējāmies pie Māra bijušajā Mirdzas Ķempes komunālajā istabā Ļeņina ielā 52. Mārim patika, ka pie viņa nāk, un tur bija visizdevīgāk, jo pašā centrā. Kā jau teicu, mēs strīdējāmies, bet galvenokārt lasījām dzejoļus. Nezinu, vai mūsdienu jaunie un vidējie dzejnieki tā dara.

– Gan jau lasa…

– Labi, bet mums tas bija neformāls klubs. Reizēm pievienojās Pauls Putniņš, kurš nupat aizgāja. Atceros kādu vakaru – viņš atnāca ar Līgu Liepiņu, tikko iepazinušies, grasījās pēc trim dienām laulāties. Andrejs Vozņesenskis, Māra draugs, no Maskavas atbrauca, Žeņa Jevtušenko, Bulats Okudžava sēdēja šai dzīvoklī un spēlēja ģitāru, savas lielās dziesmas – Vozmjomsja za ruki, druzja, pustj ne propastj po odinočke. Bella Ahmaduļina, Čingizs Aitmatovs brauca pie manis uz vasarnīcu.

– Ar Māru Zālīti nedraudzējaties? Viņa jums ir kaimiņiene.

– Ar Māru arī draudzējamies, bet viņa ir mazliet citas paaudzes. Nē, esam ļoti mīļi. Teikšu tā – es vienus saucu par draugiem, bet tos, ar kuriem man ir labas attiecības, par draudzīgiem.

Man draudzīgs dzejnieks, draudzīgs cilvēks, draudzīgs kaimiņš. Jo tās ir lielas ambīcijas – nosaukt par draugu. Varbūt viņš mani nemaz tā nesauc. Imants Ziedonis rakstīja, ka draudzība ir ārkārtīgi smaga lieta, grūts darbs.

– Vai Raimondu Paulu saucat par draugu?

– Viņš pats mani nosauca. Kādā koncertā Pauls esot teicis – šo dziesmu es veltu savam draugam Jānim Peteram. Man to atstāstīja.

– Kuru dziesmu?

– Lūk, to es nezinu. Man kauns viņam prasīt. Vai mani par draugu sauc. Mēs esam ļoti tuvi, bet ir arī kāda pietāte, līdz kurai tuvojamies. Un tuvāk ne.

– Maza distancīte?

– Ļoti, ļoti maza. Es tagad maz kustos, bet esam bijuši lieli draugi. Kādreiz ar Baibu bijām pie Paula un Lanas uz vienu vai otru viņa dzimšanas dienu, tikai četratā.

Dziesma no atvilktnes

– Vai jūs bijāt Dziesmu svētkos?

– Nu, es biju! Man jālielās, ka kopš 1985. gada katros Dziesmu svētkos ir dziedātas dziesmas ar maniem vārdiem.

– Manai dzimtenei sarakstīta 1973. gadā, bet joprojām ir Dziesmu svētku himna.

– Jā, to toreiz iekļāva Dziesmu svētku repertuārā, bet pēc tam noņēma. Kāds Kultūras ministrijas ierēdnis man teica, lai paslēpju šo tekstu labi dziļi atvilktnē. Bet interesanta bija tā padomju cenzūra. Raimonds dziesmu uzrakstīja Norai un Viktoram. Viņi ārkārtīgi intensīvi braukāja pa kultūras namiem, kad kolhoznieki ielūdza. Reiz viņš pārradās no tūres un teica – zini, kas notiek, visi ceļas kājās, kad to dzimteni dzied.

Un tieši pēc šiem vārdiem kādu nedēļu vēlāk vienam no lielajiem diriģentiem, šķiet, Imantam Kokaram, bija ienācis prātā, ka to var aranžēt korim. 1973. gada Dziesmu svētku simtgadē koris to nedziedāja, lai gan daudzi koristi atceras no iedomām vien, ka viņi ir to dziedājuši (smejas). Bet dziedāja nākamajos.

Bija strīdi valdības līmenī, jo tā skaitījās pārāk nacionālistiska, bet Viktoram ar Noru dziedāt ļāva. Droši vien tāpēc, ka izolētāka publika, 300 kolhoznieku – lai priecājas! Bet 20–30 tūkstošiem estrādē, ja raida televīzijā, neļāva. Raimondam viens no padomju valstsvīriem bija prasījis, kāpēc viņš neko neuzraksta Dziesmu svētkiem. Viņš teica – man jau ir. Kur? Nu, aizliegta. Tad valstsvīrs, kurš bija lielāks par to, kurš aizliedza, parādīja kulaku un atļāva dziedāt to katros svētkos, ik pa pieciem gadiem. Arī 1990. gadā pirmajos brīvajos Dziesmu svētkos. Un ar to es ļoti lepojos, ko tur vairāk var teikt.

– Vai saprotat, ko Aiks Karapetjans domāja, kad teica, ka Deju svētki izskatoties pēc totalitārisma gājiena?

– Es piekrītu.

– Kas tas ir – formālisms, pārāk liela organizētība?

– Domāju, ka nebija īstu tautas deju, bet vicināšanās ar zobeniem.

– Ar nūjām…

– Jā. Un tad tā nenormālā karogu jūra, atgādināja padomju laiku. Beigās to bija tik daudz, kaut sarkanbaltsarkano, tomēr… Kas par daudz, tas par skādi. Man šajos Dziesmu svētkos bija ļoti liels gods un gandarījums, ka dziedāja divas dziesmas, vienu pēc otras. Pirmo – Mīla ir kā uguns ar Mārtiņa Brauna mūziku. Ar diriģenti Airu Birziņu sabučojāmies uz estrādes, un viņa čukstēja: “Kā es mīlu šo dziesmu!” Un tūlīt nāca Manai dzimtenei. Biju ļoti pagodināts – pirmoreiz divas manas dziesmas, turklāt vienu pēc otras.

Zem Ķempes siltā spārna

– Vai tad, kad rakstījāt Keriju, atcerējāties savu ierašanos Rīgā – jauns cilvēks, droši vien ar sapņiem?

– Es vienmēr visur esmu ievilkts. Liepājas teātrī biju skatuves strādnieks, bet tur gan mani ievilka paša vēlēšanās būt tuvāk mākslai. Tad kļuvu par režisora palīgu.

– O, karjera laba!

– Tas bija tehnisks darbs. Bet es nebiju pārāk liels muļķis, to jau redzēja.

– Jūs jau kaut ko rakstījāt?

– Jā. Mana pirmā skolotāja bija Valentīna Freimane, kas Liepājas avīzē Komunists strādāja par kultūras nodaļas vadītāju. Viņai laikam patika tas, ko biju iečammājis, un ierosināja uzrakstīt par kādu skolotāju. Saņēmusi no manis tekstu, teica – jaunais cilvēk, jūs esat ļoti centīgs, bet nerakstiet man nekrologu, it kā skolotājs būtu Dievs vai jau miris.

– Ar vieglu patosiņu?

– Es biju padomju jaunietis, zināju, kā raksta – par traktoristiem... Moderni sakot, biju integrējies padomju žurnālistikā. Valentīna teica – vai tad cilvēkam nav nekādu šaubu, kļūdu? Pārdomāju, un paldies Dievam, ka izbrāķēja. Es pārrakstīju.

– Jūs dzeju tajā laikā jau rakstījāt?

– Jā. Biju uzrakstījis dzejoli Kaist pīlādzis sniegā. Tad Ļeņina Ceļa redaktors piedāvāja strādāt par jaunāko literāro līdzstrādnieku.

– Ar vidusskolas izglītību?

– Jā. Redakcijai bija moskvičs un fotogrāfs, braucām uz kolhoziem un rakstījām par slaucējām, fermām. Bet tad pie mums atbrauca pati ķeizariene Mirdza Ķempe. Mēs bijām sēdus. Jau biju nodrukājis kādus trīs dzejoļus, švakus, par meiteni cukurbiešu laukā, vienkāršo strādnieku. Ja Čaks tādu rakstītu, varbūt būtu labi...

Ķempe atbrauca uz savu dzimto pilsētu meklēt tēva Jāņa Ķempes kapu. Uz melna marmora futrāļa bija Raiņa vārdi Cilvēcē visi uz mūžu dzīvo. Viņa bija dzejas apmāta meitene, pirmā Latvijas Radio diktore, kopš 1925. gadā to nodibināja… Atceros, Ķempe tirgū nopirka, ko vajag, nesa puķes un grābeklīti, es lejkannu, un tā mēs gājām cauri Liepājai. Tas bija liels notikums.

– Paelpot varējāt?

– Biju ļoti satraukts. Viņa man stāstīja visu ko. Nemācīja, dari tā vai šitā, bet runāja par pasauli, cilvēci, aizkapa dzīvi, reliģiju… Viņa gāja baznīcās.

– Domāju, viņa bija īsta komuniste.

– Nē, viņa pat nebija partijas biedre. Un Anna Sakse arī. Tas ir interesantākais – viņas ir rakstījušas tādus dzejoļus, kā sakāt, bet Mirdza palīdzēja katoļu baznīcai labā latviešu valodā tulkot Vatikāna dokumentus. Tiklīdz viņa ieraudzīja baznīcu, tā uzreiz iekšā, ceļos krita.

– Nebaidījās? Droši vien uz viņu lūrēja.

– Kur tik daudz to lūriķu varēja sameklēt.

– Viņa bija liela dāma, autoritāte.

– Rakstnieku savienības dzejas konsultante, Valsts prēmijas laureāte.

– Viņai vajadzēja jaunos dvēseļu inženierus apstrādāt.

– To viņa nedarīja. Lika man lasīt Virzas Straumēnus, ja es gribot kļūt par latviešu dzejnieku…

– Varbūt viņa ielika pamatu jūsu pirmajam krājumam Dzirnakmens?

– Arī.

– Viņa sajuta jūs?

– Viņa bija lasījusi manus sliktos dzejoļus, diezgan oficiālus, un teica – Jānīt, tev nav šādi jāraksta, bet man gan šad tad ir tā jāuzraksta. Bet tu esi tik jauns. Faktiski viņa gribēja teikt – tev nav jāatpērkas. Bet man ir. Mirdzu padomju laikā mīlēja veco laiku cilvēki. Lielā arhitekta Birkerta māte Mērija Saule-Sleine, Ata Ķeniņa sieva Austra Dāle – vecās ulmaņlaika dāmas, kurām karš bija izpostījis dzīvi. Vīri – vienai aizbraucis, otrai nošauts.

Mirdza saudzēja visus Sibīrijā izsūtītos, konsultēja un centās, lai viņu grāmatas iznāktu. Kādam mācītājam viņa palīdzēja dabūt pensiju, viņš bija notiesāts uz 25 gadiem. Ķempe aizgāja uz partijas komiteju un sāka bļaut – tam cilvēkam nav ko ēst! Un viņam piešķīra pensiju. Ķempe bija varena. Protams, kas grib, var viņu lamāt.

– Kā tomēr nonācāt Rīgā?

– Man Mirdza teica – tev jānāk, es došu, kur patverties. Ļāva padzīvot sava formālā vīra mājiņā Vecdaugavā, aizveda uz Cīņu pie ortodoksāla redaktora. Gribēju pie kultūras, bet viņš – nē, tu strādāsi lauksaimniecības nodaļā. Biju īgns, jo Liepājā jau rakstīju recenzijas, kā nu mācēju, par dažām teātra izrādēm, kad Valentīna ļāva.

Bet atkal braukāju pa kolhoziem. Man patika komandējumi, par tiem maksāja divus rubļus desmit kapeikas klāt pie manas 41 rubļa algas. Cīņa bija Blaumaņa ielā, bet blakus Pērses ielā – žurnālu Zvaigzne un Liesma redakcija. Un trīs dāmas vienu dienu mani ieaicina pie sevis…

– Atkal ievilka?

– Jā. Pretī sēž redaktora vietniece Velta Lāce, Viļa Lāča atraitne, Kalpiņa – buržuāziskā nacionālista – māsa; viņa arī tāda bija. Lamājās – kas te ir, Krievija vai Latvija?! Tramvajā braucot vieni krievi. Man piedāvāja vadīt prozas un dzejas nodaļu. Pēc tam mani uzņēma Rakstnieku savienībā, vēl pirms Dzirnakmens, visi ieteica – Čaklais, Auziņš, Vācietis, Kroma.

Uzņemšanas sēdē Valdis Lukss, priekšsēdētājs, prasīja – vai Peterss, kas bija Dzeržinska vietnieks, ir jūsu radinieks? Teicu – biedri Luks, ja viņš būtu mans radinieks, tad mēs te tik ilgi netirgotos. Visi sāka smieties, aplaudēt. Tā es tiku uzņemts.

Vēlāk Rakstnieku savienībā teicu pāris runu, un Gunārs Priede teica – Jānīt, nāc pie mums. Pēc tam Gorbunovs mani Maskavā ievilka par vēstnieku. Un pensijā es pats ievilkos.

– Un arī Baiba jūs ievilka?

– Nē, nē, es Baibu vilku.

– Uzņēmāties iniciatīvu?

– Mēs viens otru esam vilkuši, stūmuši, atbalstījuši, raudājuši… Un arī priecājušies. Jūs prasījāt, vai es jutos kā Kerija…

– Viņa loloja lielus sapņus, bet izklausās, ka jūs izmantojāt iespēju.

– Nevaru teikt, ka es slikti rakstīju. Švaki dzejoļi bija sākumā, līdz Ķempe mani apturēja. Tad sapratu, ka man nav jābūt konjunktūras dzejniekam. Mani ievēroja, sauca, es nelīdu – vai jūs, lūdzu, nevarētu mani pieņemt… Bet zemteksts jau bija – ja rakstu, tad gribu, lai ievēro. Jau 5. klasē gribēju būt vai nu jūrnieks, vai dzejnieks.

– Bija tāda vajadzība rakstīt?

– Bija. Un tolaik es tiešām rakstīju. Tagad tikai pierakstu. Kas ienāk galvā. Man liekas, tā komponists strādā.

– Lai gan Pauls teic, ka ir cēlies un sēdējis pie klavierēm darba stundas.

– Tā ir cita lieta. Redz, mūzikas skolas izglītība ir, bet par rakstnieku nekur nemāca. Viņi ir ārsti, inženieri…

– Vācietis mazliet pastudēja filoloģiju, bet tad pameta.

– Nepabeidza. Viņš jutās kā ģēnijs. Un arī bija ģēnijs. Mums citu tādu dzejnieku gandrīz nav.

Lapas liktenis

– Vai savā radošajā mūžā esat pieredzējis, ka viena ideja var ienākt prātā šeit un kādam citam otrā pasaules malā?

– Kā profesors Grigulis teica, viss ir jau uzrakstīts, jāprot tikai tā, lai nemana, nospert. Un zināmā mērā viņam bija taisnība. Teiksim, Māsa Kerija. Vai nav daudz rakstīts par nelaimīgām meitenēm no zemiem slāņiem, kuras kaut ko sasniedz, bet tad apreibst galva, un viņas krīt? Vai ar mūsu Noru Bumbieri nebija tas pats? Vienkārša meitenīte, bet mīļākā dziedātāja, vēl tagad. Vai viņa savu dzīvi beidza laimīgi? Varbūt, spēlējot Keriju, mēs spēlējām arī Noru?

Nu jā, Dreizers ir skaisti uzrakstījis šo likteņstāstu. Kārlis Pamše bija gan libreta autors, gan inscenētājs Operetē pirms 40 gadiem. Bet tas pārdzīvojums man vairs nav kādā emocionālā atmiņā, jūtu vēsturē. Lielāks ir no Gaļinas Poļiščukas iestudējuma Nacionālajā teātrī.

– Man atmiņā ir televīzijas uzvedums ar Andri Bērziņu un Maiju Ķirsi – ļoti lakonisks, dinamisks, moderns.

– Mums ar Paulu ir Autortiesību bezgalības balva par šo darbu. Tas ir tik daudzos iestudējumos atkārtots. Un tagad atkal.

– Uzveduma anotācijā rakstīts, ka Lūriņš izvirza divas problēmas – ko darīt ar dzīvi un kā iemīlēt tos, kas tevi nomētā akmeņiem?

– Nu, tā ir bibliska, kristīga filosofija (domā). Droši vien. Redz, kad tu savu darbu, kaut dziesmas, atdod teātrim...

– Pēc tam brīnies?

– Tev tas vairs nepieder. Lielie dramaturgi saka – tās vairs nav manas lugas. Režisors, aktieri, scenogrāfs dara, ko grib. Ja iepīksties, ka tu tā nedomā, viņi atbild – bet es tā domāju, tā izlasīju. Nu, var jau lasīt dzejoli vai lugu vienādi vai otrādi. Nupat klausījos Mēmo dziesmu jaunā aranžijā Radio Kultūras rondo. Esam pieraduši, ka tā skan līgani, liriski, bet tur – ar dusmām.  Es biju pilnīgi sēdus.

– Čekas maisu sakarā tautai pārmet, ka tā ir bezzobaina. Skujenieks saka, ka ir piedevis, arī Lasmane-Doroņina un Hiršsons, piedod Rokpelnim un citiem…

– Es tajā tēmā negribu ielaisties. Teikšu, ka Māsai Kerijai nav čekas kartītes un arī viņas brūtgāniem ne… Redz, nav jau tagad to, kam nevarētu piedot. Viņi ir kapos vai 90 gadu veci. Šie puikas, kas sarakstīti, piedodiet…

Kāpēc Andri Slapiņu vajadzēja izgrūst? Viņu nošāva netālu no Brīvības pieminekļa, kur viņš filmēja pret stobriem. Kā stāstīja režisors Pipars, viņš naivumā neizslēdza sarkano signāllampiņu, kas ir pie kameras kā mazs punktiņš, snaiperis to pamanīja un nošāva. Kāpēc Slapiņam ir kartīte, es nezinu, varu vien zīlēt.

Kāds no kinoļaudīm stāstīja – kad Andris saņēma šāvienu, viņš esot pateicis: “Žēl…” Tāds bija pēdējais vārds. Un, lai stāsts būtu vēl dramatiskāks, viņa sieva Natālija bija stāvoklī.

Slapiņu nošāva janvārī, bet Andrītis, mazais, piedzima septembrī. Viņa šeit dzīvoja ar savu Anniņu un Andrīti un nevarēja pēc vīra nāves ne kapeiku saņemt, izmisumā aizbrauca uz Maskavu pie vecākiem. Viņi nāca pie manis, kad biju vēstnieks, atradu dažas kapeikas, lai palīdzētu. Andris bija varonis, arī Gvido. Redz, mēs atkal par skumjo…

– Kas ir priecīgs? Tas, ka rakstāt dzeju. Gan ne visai priecīgu.

– Nē, priecīgu arī. Nelielas asprātības dialogos, dažas dziesmiņas no čigānu dzīves. Kad pirms 40 gadiem ar Paulu uzrakstījām trīs dziesmas par šo tēmu, viņš Liepājas koncertā teica – tās ir ar Petera vārdiem, jo viņš ir čigāns.

Tauta, mūsu mīļā tauta, tik šausmīgi ticēja Paulam, bet nesaprata viņa humoru un prasīja man, vai esmu čigāns. Teicu – nu jā, jā… (Smejas.) Man ir tik daudz domu, gribu izdot izlasi plus jaunus dzejoļus. No jaunajiem iznāk tikai brošūriņa, bet tagad nav pieklājīgi tik mazu izdot.

Par vēlu esmu atmodies, ka man ir tik daudz gadu. Kultūrkapitālā gribu pieteikt Kopotos rakstus. Vēl viens milzīgs notikums – Maskavā iznāks grāmata. Piedāvāja bijušie kolēģi. Ojārs tur dabūja PSRS Valsts prēmiju. Trīs nedēļas pēc tam viņš nomira. Nu, atkal par miršanu, bet ko lai dara, ka esat atnākusi brīdī, kad man ir tik daudz gadu? Bet nē, mirt es netaisos. Rīt ir mana brālēna bēres, viņam bija 91 gads, vēl pagājušogad svinējām viņa dzimšanas dienu restorānā…