Tenisa zvaigznes Aļonas Ostapenko mamma: "Meita ir piepildījusi manus sapņus"

Aizvadītajā nedēļā Arēnā Rīga notika Federācijas kausa izcīņas duelis, kurā Latvijas sieviešu tenisa izlase cīnījās ar Slovākiju. Protams, turnīrā klāt bija arī tenisa trenere Jeļena Jakovļeva, kas savu meitu Aļonu atbalstīja gan spēlēs, gan preses konferencēs pirms sacensībām.

Interesanti, kā jūtas mamma, ja viņas bērns ir pasaules mēroga sporta superzvaigzne? „Nekas jau nav mainījies. Mēs turpinām strādāt, un jāiet tālāk,” žurnālam Kas Jauns atbild Jeļena un piebilst: „Es taču esmu ne tikai mamma, bet arī viņas trenere. Tāpēc faktam, ka Aļona atrodas tenisa virsotnēs, vairāk pieeju profesionāli, nevis ar mātes emocijām.”

Trenēt pašai savu meitu gan nemaz neesot viegli. „Patiesībā ir grūti būt vienlaikus trenerei un mātei. Nav tā, kā ar vienkāršu audzēkni. Tie ir pavisam citi pārdzīvojumi – gan pozitīvās, gan negatīvās emocijas.

Un jāatzīst, ka joprojām nav receptes, kā ar emocijām zaudējumu gadījumā tikt galā,” atklāti saka Ostapenko mamma, atzīstot, ka vislabākais veids, kā samierināties ar neveiksmes rūgtumu, ir turpināt darbu: „Visa mūsu komanda gatavojas nākamajai spēlei. Neapstājamies pie bijušā, bet ejam tālāk. Un tas palīdz.”

Ja jau kopā tik daudz jāstrādā, lai sasniegtu vērienīgus panākumus pasaules tenisa arēnās, vai Jeļenai ar Aļonu izdodas pabūt kopā ārpus sporta un izbaudīt nevis treneres un audzēknes, bet mammas un meitas attiecības? „Jā! Mēs cenšamies kaut kur aizbraukt, tur, kur nekas nav saistīts ar tenisu. Tas gan ir ļoti reti, un mēs izbaudām šīs reizes.

Parasti dodamies kaut kur atpūsties, aizbraucam apciemot radus, ejam uz teātriem, muzejiem – katru reizi darām kaut ko citu, atkarībā no gadalaika. Un tad neviena vārda par tenisu! Tad vispār negribas ne to redzēt, ne par to runāt. Gribas tikai izvēdināt galvu,” stāsta tenisistes mamma.

Uz jautājumu, vai Aļona ar savu veiksmīgo karjeru ir piepildījusi mātes cerības, viņa atbild nešauboties: „Jā! Piepildīja jau tad, kad sāka nodarboties ar tenisu. Atceros, kad Aļona bija maziņa, kopā aizbraucām uz Parīzi, bijām ekskursijā uz Roland Garros tenisa kortiem. Viņai tad bija astoņi gadiņi, stāvējām pie centrālā korta, runājām, ka varbūt kādreiz viņa te uzvarēs. Un, kad pirms pusotra gada Aļona tur uzvarēja French Open, kad skatījos, kā viņai pasniedz kausu, tad, protams, sapratu, ka piepildījies ir mūsu abu sapnis.”