Aija Strazdiņa par dzīvi un šķiršanos: "Tas, ka Aigars ir populārs, man drīzāk traucēja"

Ja tev izdzīvošanas šovā būtu jāpasaka piecas patiesības par sevi...

Pirmā – es urbšos līdz galam, cīnīšos un kārpīšos, bet neiešu pāri līķiem. Otrā – apsolos nemelot sev un citiem – es arī to nemāku, mani momentāni pieķer. Trešā – ja negribat, lai esmu dusmīga, par filmēšanu brīdiniet pusotru stundu iepriekš – mani nedrīkst piecelt un teikt, ka jāskrien ķert vēžus, vajag laiku – iedzert kafiju, savākties. Ceturtā – es priecātos, ja man līdz galam neatklātu raidījuma plānu, jo nepieciešams azarts. Piektā, to gan nedrīkstētu teikt šova veidotājiem – ka uzvarēt ir laime, bet balvai nav nozīmes.

Arī dzīvē tā ir?

Jā. Es bieži aizmirstu saņemt naudu...

Tu esi uzņēmēja.

Man ir ļoti laba grāmatvede (smejas). Visi var apliecināt – ja man jāraksta atskaites vai rēķini, es neko nesaprotu. Tas ir totāls fiasko, šausmīgi.

Reiz piedalījies skrējienā pēc naudas... Bija patīkami skatīties, cik konstruktīvi tu darbojies frustrācijas pilnā gaisotnē.

Tā sievietei varētu būt drīzāk slikta īpašība. Čaļi man reizēm tā teikuši.

“Vai nevari atslābt?”

Jā, mazliet paģībt un pateikt: “Glābiet, neko nesaprotu!” Nē. Labi saprotos ar draugiem vīriešiem, varbūt tāpēc, ka neplivinu skropstas.

Bērnībā kāpi kokos?

... un spēlējos ar mašīnām. Vasarās braucām uz laukiem, tur dauzījos pa mežu viena, jo draugu apkārt īsti nebija. Telefona vietā bija āmurs, nebija leļļu māju, bet traktori.

Pienāk brīdis, kad meitenei gribas patikt. Ja tevi uztver kā čomu, saproti, ka princesēm, kuras plivina skropstas, piemīt īpašības, kādu tev nav.

Mācījos 7. vidusskolā, tagad tā ir Natālijas Draudziņas ģimnāzija. Pamatskolā visus besīju, ar mani neviens nerunāja. Vecākiem nebija naudas, staigāju humpalu drēbēs. Klasesbiedri teica: “Tās nav ielas bikses! Man ir tāda pidžama!” Skatos tagad bildes un domāju – Strazdiņa, tu taču biji reāls nūģis! Nesaķemmējusies, līku muguru... Saprotu klasesbiedrus, kuri nesa mani cauri. Pati uzprasījos.

Neatbildi standartiem?

Kopīgu valodu tolaik ar vienaudžiem atradu ļoti lēni. Bet es par to vairs nedomāju: mana galva darbojas tā, ka tā laika atmiņas ir izdzēstas. Pirms vidusskolas nokritu un sačakarēju muguru, visu vasaru nogulēju nekustīgi un bija daudz laika prātot par to, kas dzīvē traucē. Piemēram, baidījos publiski uzstāties. Pie tāfeles gāju nodurtu galvu, svešiniekiem neskatījos acīs.

Apzināti izlēmu, ka mainīšos. Trenējos, veikalā maniakāli blenžot uz pārdevējām. Pamatskolā biju lunis un lūzeris, kas bojā klases bildi, bet vidusskolā vadīju pasākumus, organizēju žetonu vakaru, tusēju ar mācību daļu. Un beigās pat aizmirsu, ka agrāk kaut ko nevarēju.

Pabeigusi vidusskolu, gāji caur ērkšķiem vai zvaigznēm?

Ātri nošķīros no vecākiem. Dzīvoju kopā ar draudzeni Ritu Paulu, kura tolaik sāka strādāt Radio Skonto. Tas bija mūsu citādi joprojām ideālo attiecību fiasko. Dzīvojām virs veikala Sakta kā naktssargs un veļasmazgātāja. Es naktī tusēju, no rīta gāju gulēt, bet viņa cēlās un gāja uz radio, satikāmies uz divdesmit minūtēm dienā. Studēju Kultūras akadēmijā, neko neatceros, diploms pazudis. Strādāju trijos darbos.

Rūpējies pati par sevi pati?

Jā, arī saviem bērniem par dzīvokli nemaksāšu. Vecāki teica: “Ja vajag, atnāc paēst!” Reizēm tā arī darīju, bet pārsvarā biju par lepnu. Nedēļām ēdu Kellogg’s ar majonēzi. Kad senči nāca ciemos, aizņēmos no draugiem naudu un vārīju makaronus. Nebija tik traki.

Tajā dzīves posmā arī sapratu, ka nekad nestrādāšu darba vietā, kur jāsēž no astoņiem līdz pieciem. Mamma teica: “Atrodi, kas patīk, un urb dziļumā, citādi visu laiku mētāsies.” Man patika un joprojām patīk rakstīt.

Ar mammas iedvesmu tika izdots dzejas krājums Ar sirdi klausies. Braukāju pie tantēm uz lauku kultūras namiem, lasīju dzeju. Parakstīju žurnālā Sieviete, vēl šur tur. Sapratu, ka jāapgūst komunikācija, un vairākus gadus strādāju par treneri Eiropas Savienības programmā, vadot seminārus jauniešiem.

Atgriezies Rīgā un izdomāji, ka tev būs sava studija?

Bijušais draugs mani iepazīstināja ar Aigaru Grāveru, kuru interesēja mūzikas žurnāla izdošana. Sadraudzējāmies, un viņš man pēkšņi piedāvāja nofilmēt klipu Jumpravas dziesmai Ringā. Lūk, to es gribēju!

Jau daudzus gadus iepriekš biju Amerikā nopirkusi kameru, ko pati saslēdzu kaut kādā shēmā ar televizoru, VHS maģi un kasešu pleijeru, lai montētu. Neko no video režijas nesapratu, bet klipa scenārija ideja man bija.

Aigars Grauba tolaik strādāja Cinevillā Jūrmalā, bija sapirkta kruta kino tehnika Baigai vasarai, un viņš teica: “Ņem, ko gribi!” Mācījos pavērtu muti, un – viss aizgāja.

Tad piezvanīja Ēķis: “Vai negribi taisīt televīzijas šovu Ekspedīcija?” Palēcos piecus metrus virs zemes: “Jā, gribu!“ Vecumā varētu uzrakstīt komēdiju – kur Ēķim bija prāts divdesmit trīs gadus vecam zaķim no nekurienes dot naudu dārgākajam televīzijas produktam... bet nu esmu viņam neizmērojamu pateicību parādā.

Lēnām nonāci gan līdz savai studijai, gan laulībai?

Līdz laulībai bišķi ātrāk. Ilgi strādāju viena, bet Aigars teica: “Tā nevar, tu dari par daudz.” Kaut gan es joprojām daru pārāk daudz, tas nav mainījies (smejas).

Kurš kuru savaņģoja – tu Aigaru vai viņš tevi?

Kad šis žurnāls iznāks?

Janvāra sākumā. Kāpēc prasi? Jūs šķiraties?!

... jā. Tas nav sasteigts lēmums, neesam sakašķējušies, nav arī ārēju iemeslu. Viss ir loģiski... Bet ko tu jautāji? Kurš kuru savaņģoja? Vakaros sēdējām, daudz runājām. Mani drīzāk var nopirkt ar pļāpāšanu nekā ar rozēm.

Tā var sajust cilvēku?

Ir baigi svarīgi, ja ar otru ir viegli, ja var izsmieties. Joprojām mūku no cilvēkiem, kas šaizi padara vēl šaizīgāku.

Aigars nebija tavs elks, foršais vīrietis no Jumpravas?

Man patika Muktupāvela un Lingas mūzika, bet nekad neesmu pārāk fanojusi par Jumpravu. Un tas, ka Aigars ir populārs, man drīzāk traucēja. Kad sagājām kopā, mēģināju cīnīties ar uzskatiem “ā, es zinu, kāds viņš ir”, “vecs, slavens, lepns, tāds un šāds...” Priekšstati, kas rodas, vadoties pēc publiskā tēla, mēdz būt maldīgi.

Vari teikt, ka liels projekts tavā dzīvē ir bērni? Sākumā gāja traki...

Viņiem ir pusotra gada vecuma starpība, un bija posms – “a la bardaks”. Dzīvojām 5. stāvā, bez lifta: tu piebrauc pie mājas mašīnā, kurā ir divi sīkie, mazais vēl zīdainis, lielākais aizmidzis, un tev vēl ir Rimi maisiņš... Baigi grūti. Tagad domāju, ka man bija pēcdzemdību depresija.

Viens puika, šķiet, bija hiperaktīvs?

Jā, jaunākais, Alberts, bija īpašs – staigāja pa 5. stāva dzegu, kāpa uz kaimiņu mājas jumta, lēca baseinā un upē uz galvas, pazuda mežā, Rīgā, veikalā… Kolīdz astoņos mēnešos iemācījās staigāt, tā sāka skriet – nu, ko es varēju darīt? Turēt ciet? Draugi nāca ciemos izsmieties, uzlabot garastāvokli. Viņš rāpās uz galda un uz visiem kliedza, pie rokas viņu paņemt nevarēja.

Bija sajūta, ka centies savaldīt četrdesmitgadīgu veci, kuru viss besī... Pilnīgi ar savu fišku – un tā ir vēl tagad. Viņa mērķis bija mukt, slēpties, nelīst ārā; viņam nevienu nevajadzēja. Kaimiņi viņu no ielām ir vākuši. Kaut gan mēs viņu pieskatījām īpaši paranoiski!

Tā bija jūsu filozofija – pārāk neiegrožot, lai veidotos neapspiestas personības?

Es gribu, lai bērniem vēlāk nav lieku bloku. “Neskrien!”, “Klusē!” veido šauru redzesloku. Ja viņš gribēs uzpīpēt, neteikšu: “Tā nedari!” Tāpat pamēģinās. Gribi šņabi? Nu, pagaršojam.

Protams, ir lietas, ko nevajadzētu mēģināt nemaz. Par to runājam. Viņi ir patstāvīgi, braukā pa Rīgu, ar vilcienu uz Jūrmalu. Vakar zvana: “Mammu, vari mani aizvest uz slimnīcu? Es laikam salauzu kāju.” Reiz telefonā raud, esot pazudis. Saprotu, ka atrodas tepat aiz stūra. Gribu viņus iemācīt, lai kārpās paši, tāpēc apzināti neskrienu meklēt, bet saku: “Piezvani, kad nomierināsies.” Un viņam nav variantu, viņš izārdās un saprot, ka ceļš pats neatradīsies.

Mazais tev stāsta, kāpēc muka?

Viņš neatceras. Var ticēt vai neticēt, bet man liekas, ka viņš vienkārši nepārslēdzās. Te jau sākas ezoterika...

Nepārslēdzās no iepriekšējās dzīves?

Aigars prot Austrumu cīņas. Mums ir safilmēts materiāls – divi puikas ar mietiem un Aigars. Vecākais grozās un bļaustās, kā jau mazs bērns, bet mazais nostājas pozā un izdara visu pareizi, pilnu ciklu – un pasakiet man, kā viens knīpa to var zināt?! Viņš kāvās ar vēju, samurajā dzīvoja. Tāpēc tie pamperi...

Iedomājies – tādam karavīram atkal jāčurā biksēs! Brīdinājām bērnudārza audzinātājas, ka bērns mūk. Viņas neticēja. Aizbraucām vakarā – nu, ko, pazuda Albertiņš? Jā. Vairākas stundas esot sēdējis skapītī. Viņam joprojām riebjas reglaments. Tāpat kā man.

Tu ar mammas viedumu saproti, ka viss kārtībā?

Drīzāk ar stulbumu (smejas). Nevar teikt, ka neuztraucos, bet, ja būšu noraudājusies, nokliegusies – ko tas mainīs? Tā es bērnībā uzspridzināju virtuvi. Trīs draudzenes katliņā eļļā vārījām manam tētim pončikus, tas sāka degt ar lielu liesmu. Viena pagriezās un aizgāja projām, otra, Rita Paula, sāka bļaut un skriet pa apli.

Es savukārt mēģināju spriest loģiski. Eksaktajos priekšmetos man sekmes bija nožēlojamas, tāpēc domāju – ja degošai eļļai uzlej ūdeni, tā sprakšķ, bet ja ļoti daudz ūdens, varbūt nesprāgs. Tā arī izdarīju. Uzsprāga. Panika neko nemaina – tāpat aizkari sadega.

Vai tavā dzīvē ir četrdesmitgadnieces pārmaiņu laiks?

Man nav bail no vecuma. Draudzenēm saku: “Ja sāku bērnišķīgi uzvesties, atgādiniet, ka man ir četrdesmit.” Jūtos uz divdesmit pieciem, vairākiem maniem draugiem ir pāri divdesmit. Man varētu būt gan sešdesmit, gan divdesmit gadu vecas draudzenes – viena iet pensijā, otrai ģimenes pieaugums. Bet, ja pašai jāizvēlas, gribu būt tā, kurai dzimst bērni.

Tavā dzīvē ir noslēdzies kāds posms, ja vairs nebūsi kopā ar Aigaru?

Tas ir šausmīgi grūti. Bet es saku gan sev, gan citiem – ja gribi nonākt kur citur, jāiet pretējā virzienā. Nevar iet pa to pašu ceļu, darīt to pašu un panākt citu rezultātu. Pārcelt sevi nākamajā posmā ir liels izaicinājums, un te turēšanās pie pieraduma nepalīdz. Tad jāuzsit sev pa pirkstiem. Ar āmuru. Lai sāp. Kad jūti, ka visa tava būtība jau eksistē citā formā, jāļauj sev iet.

Palikt iepriekšējā pozīcijā nozīmē eksistēšanu?

Ja neesmu ar sevi mierā, bet negribu situāciju mainīt, meklēju aizvietotājus – ieliekos darbā. Tas novērš domas. Kādu laiku tā var dzīvot – un pat ļoti labi. Bet tas ir līdzīgi, kā nogriezt radiatoru – siltums istabā vēl paliek, bet kļūst aizvien aukstāks... Tu uzvelc jaciņu, tad mēteli, līdz saproti, ka nu jau pat strādāt ir grūti.

Jau gadiem pārskatu prioritātes. Pēc horoskopa esmu Lauva, man ir grūti dzīvot tikai bērnu un vīra dzīvi. Gribas būt godīgai pret sevi, nespēlēt teātri. Jāsaprot, kā ir labi arī man.

Izskatās, tu īsti nespēj norobežoties no Ērkšķu meitenēm, esi tajā darbā ar sirdi?

Tu ar tiem cilvēkiem saaudz. Protams, ne ar visiem. No pirmās sezonas, piemēram, man šobrīd ir labs kontakts ar Lindu, es viņu mīlu.

Atgādini, kura...

Transpersona, kura piedzima kā puika. Ļoti jauka, skaista, labs cilvēks. Ja es brauktu uz vientuļu salu, Linda būtu sarakstā. Arī otrajā sezonā ir burvīgas dāmas, kaut vai Alīna...

Viņa šokē visus.

Bet viņa ir tik laba! Viņā ir varavīksne, Alīna varētu vadīt kosmosa kuģi.

Viņas bērniem tu pirki zāles.

Tas ir sīkums. Alīna solīja atstrādāt.

Tu uzticies, laid savā mājā?

O, jā! Tā nav misijas apziņa, es uzticos, nemāku citādāk dzīvot.

Tev negribas grozīties smalkajās aprindās?

Mani vairs nekur neaicina. (Smejas.) Kādreiz sauca uz veikalu prezentācijām, bet man nepatīk piedalīties bezjēdzīgos fotoplenēros. Ja kāds no draugiem atver restorānu, tad gan eju.

Tu ar komercprojektiem nestrādā?

Maz. Es nelabprāt filmēju reklāmas sulai vai tējai. Strādāju tikai ar tādiem cilvēkiem, kuri man patīk. Pēdējais, ko gribētu, – taisīt lidmašīnas reklāmu par 40 štukām. Lai pēc tam man mēnesi zvanītu: “Vai varētu pabīdīt mazliet pa kreisi?... Un mazliet zilāku fonu?...” Ne-e.

Dzīve tevi nav ielikusi pelnīšanas mašīnā – bērniem vajag riteni...?

Kad sāku domāt par finansēm, nauda beidzas. Saprotu, ka ar pareizu stratēģiju varētu nopelnīt vairāk – patusētos veikala atklāšanā, nofilmētu lidmašīnu... Tā gan būtu interesanta dzīve – štruntīgs darbs un daudz naudas (smejas). Toties es ļoti viegli tērēju. Kopumā jāatzīst, ka esmu sasniegusi ideālo balansu, kā multenē Hortons – “Mums ir viss, ko mums vajag, mums vajag visu, kas mums ir.” Varu kaut kur aizbraukt...

Paceļot ar bērniem?

Ceļoju pārsvarā viena. Tā es atpūšos no bērniem un darba. Pagājušajā Jaungadā apņēmos būt ārzemēs reizi mēnesī. Sanācis pat biežāk. Domas materializējas, varu pasūtīt notikumus, tos iztēlojoties.

Tad vari arī pašus laimīgākos...

Pasūtīt var tikai to, kas tiešām vajadzīgs, nevis daudz naudas un rolsroisu. Bija posms, kad sagribējās romantiku, lai kāds uzdāvina puķītes... Jēziņ, divas nedēļas mani vai gāza no kājām!

Precēties gan nepiedāvāja, bet bijušie aicināja parunāties, čaļi uz ielas dāvināja ziedus. Tad nodomāju, viss, pietiek – un pārgāja. Reizēm saproti – ir maz darba. Un sāc vizualizēt. Nākamajā dienā zvana cilvēki, par kuriem esmu aizmirsusi, un beigās darāmā ir tik daudz, ka netiec galā.

Skolas laikā tā “sarunāju” smukāko skolas čali. Man viņš pat nepatika, bet izlasīju, ka tā var – pasūtīt Kosmosam... Un tas nabaga puisis tiešām skrēja man pakaļ, gaidīja uz ielas ar rozītēm. Tas bija kā treniņš. Vienmēr gan lietas nenotiek uzreiz, reizēm vajadzīgs laiks – tāpēc man bieži šķiet, ka tas, par ko kādreiz piedomāju, īstenojas tagad. Runājot gan par darbu, gan māju un suni.

Tavs suns ir fascinējošs...

Īru vilks. Viens no ātrāk augošajiem dzīvniekiem pasaulē, kas gada laikā uzbriest līdz 70 kilogramiem. Visi esam uz A – Aija, Aigars, Alberts, Adrians. Zivtiņa bija Andris, šinšila – Aleksandra, suns Alfons Anguss. Viņam ir veča raksturs: nekad nesēdēs pie veikala ar maisiņu zobos. Sprunguli var nemest, nenesīs. Viņam ir mestas pat desas, bet Alfons tikai noskatās – kāpēc man kaut kur jāskrien un jālasa ēdiens no zemes?!

Puse algas aiziet, viņu barojot?

Ai, nē, viņš ēd normāli, bišķi mazāk par vīrieti. Mazgāt gan viņu vedu par 100 eiro. Tās ir šausmas – tas zvērs ir tik liels, ka dušā vai vannā neietilpst. Aigars smejas – iet ar suni pa ielu, skatās, nāk pretī priecīgi cilvēki. Domā, gan jau teiks kā parasti: “Paldies par Ziemeļmeitu!”, bet nē: “Jums ir ļoti skaists suns!” Alfons nesaprot, ka ir liels un tāpēc nevar ne ar vienu iedraudzēties, jo visi suņi no viņa baidās. Vienīgi ar mazajiem kvekšķiem viņam sanāk dialogs, jo tie ir nepamatoti drosmīgi.

Tu dzīvo krustmātes mājā?

Mēs uz krustmātes zemes uzbūvējām savu māju. Nu viņa ir mirusi, bet es viņu te joprojām jūtu... Es ļoti mīlēju arī tēvu, viņš bija labs cilvēks, volejbolists. Tieši viņš man iemācīja, ka vienmēr vajag drošības spilvenu, rezerves naudu, un ka nekad nedrīkstu būt ne no viena atkarīga.

Varbūt sievietei tā ir slikta īpašība, bet vienmēr esmu dzīvojusi tā, lai varētu pati uzturēt visu, kas man ir, – bērnus, māju, suni. Lai pasaule nesagrūst, ja ar otru kaut kas notiek. Man ir pamatoti pārmests, ka par daudz strādāju, taču bez tā spilvena jūtos slikti. Tēvs uzturēja ģimeni, un es esmu pārņēmusi viņa vīrišķo filozofiju. Uģis Kuģis teiktu: “Sieviete, rimsties!” (Smejas.) Bet dzimumu maiņa ir notikusi un pamatus nepārbūvēsi...

No malas var šķist, ka mamutu mājās nes tu.

Nekad neuzturēšu nevienu vīrieti – un neesmu to darījusi! Ja viņš slimo, ir citādi, bet sistemātiski – nē!

Ne tāpēc, ka neveicas, ne tāpēc, ka radošs...

Pilnīgi izslēgts! Lai viņš pērk savas mašīnas, es pirkšu savējās. Ja vīrs man iegādātos auto, jo pati to nevarētu, es šausmīgi sevi nemīlētu. Tas ir stulbs lepnums...?

Mamma pārdzīvo: “Kā tev ģimenē var būt dalīta nauda?!” Tā mums ir bijis, kopš apprecējāmies. Saku: “Zini, mammu, ja man ir štuka, pieņemsim, ka tā man vajadzīga zeķbiksēm. Nopirkšu kažoku vai kurpes par 300 eiro, ja gribēsies. Un nekāda atskaitīšanās vīram, cik kas maksā, jo tā nav viņa darīšana.”

Ja man ir maz, pērku... neko. Ja vajag, viens no otra aizņemamies. Ja viņš nopērk mums visiem ceļojumu – forši, dievinu dāvanas, bet es nekad neteiktu: “Tev ir daudz naudas, kāpēc tu nepērc man zābakus?”

Ērkšķu meitenes ir pavērušas robežas uz ko tādu, ko tu nekad nedarītu?

Nē! Man bieži prasa: “Kā tu vari?!” Bet, ak, dievs, cik labi ir ar viņām! Viņas ir tik tiešas, pasaka visu acīs. Reizēm rupji, bet godīgi. Kad braucu uz ārzemēm un vajag kādu, kas parūpētos par suni, zvanu Lindai, Laurai.

Meitenes vienmēr palīdz, ja ir ziepes. Ar Sintiju reizēm tiekamies kafejnīcā, viņa ir uz pareizā ceļa. Saku: “Ja gribi būt skaista, gudra, mierīga un eleganta, izej kā tāda divdesmit reizes ārā uz ielas, kopē sievietes, kas tevi iedvesmo, – un tev pielips!”

Pavisam godīgi – tu varētu iemīlēt meiteni?

Mmm... Tu domā attiecībās? Ne-e. Esmu par to domājusi. Kad dažas Ērkšķu meitenes stāsta, kā sevī atklājušas biseksualitāti, sāc aizdomāties – ja nu? Tomēr manī nav tāda faila. Man ir draudzene, ar kuru esam kā viens organisms. Un, ja attiecības ir tik labas kā mums, tajās ir arī daudz erotikas. Bet ne tā, ka es varētu ar viņu bučoties. Varam izsmieties, viena otrai spiest uz dibena pumpas. No malas, pieļauju, izskatās – wow!, dāmas iet, rociņās sadevušās... Jā, mēs varam izknaibīties, izčubināties, izbakstīties, bet...

Ir robeža?

Jā! Viena no manām labākajām draudzenēm ir lesbiete. Esmu gandrīz droša, ka arī krustmāte, kas mani audzināja ar tādu pašu mīlestību kā mamma, bija lesbiete. Žēl, ka mēs nekad par to nerunājām.

Pa īstam brīvi būsim, kad sabiedrība spēs par to atklāti runāt.

Es runāju! Man nav svarīgi, kurš čupojas ar meitenēm, kurš ar čaļiem, kamēr tas ir likuma robežās un neviens necieš. Ceru, arī sabiedrībai ar laiku tas nebūs būtiski. Bet, ja kāds izsaka apvainojumus, varu mesties cīņā – nē, tā nav slimība, nē, cilvēks to neizvēlas, tas ir iedzimts, to nevajag ārstēt, ne visi šie cilvēki ir laimīgi tādi, kādi ir...

Vai pastāstīsi, kāpēc nolēmi šķirties?

Kurš pirmais, kurš otrais, kurš otram cik bieži ko pasaka vai nepasaka – to nevēlos šķetināt. Visus svarīgos lēmumus pieņemu ļoti lēni – arī tos, kas saistīti ar attiecībām. Nekad nemestu ārā pa logu koferus, neskrietu projām un tad atkal atpakaļ. Ja cilvēki prasa: “Kas notika?”, saku: “Nekas!” Vienkārši lēnām izsecināju...

Varim Vētram ir dzejolis par mīlestību, ka tu to katru dienu sev pielaiko. Tas ir arī mans stāsts – skaties, vai deri un vai man der, un izdari secinājumus. Protams, katram cilvēkam, kuram ir ģimene un bērni, piemīt altruisms, tendence sevi nolikt otrajā un pat trešajā vietā. Vakar naktī ar draudzeni pa telefonu ilgi runājām par dzīvi. Viņa teica: “Raudāt ir labi, tā tu attīries.” Bet es neraudu. Varbūt mazliet tēva bērēs... Bet tad pagriežu emocijas citādāk, atceros labo – un gribas smaidīt,

Izvēle precēties taču nebija konstruktīvs lēmums? Bija tauriņi vēderā?

Visas izvēles ir arī konstruktīvas, citādāk var mirkļa vājumā aizmukt no altāra ar visiem  tauriņiem. Bet tauriņi savukārt ir kopjama mikroflora – ar tiem var aplipt, ja puisis atnes puķes. Bet, kad jau gadu esat pazīstami, lēmumi ir pārdomāti.

Esi sapratusi, kas notiek ar mīlestību?

Skatos uz draugiem un brīnos, cik gan dažādas ir tās receptes. Arī dīvainas. Mīlestība mainās. Manā dzīvē tā ir pakārtota draudzībai, un varbūt es pat tās abas jaucu. Būtiskākais ir abpusēja interese – pajautāt: kā tu jūties? Vai tev ir labi? Vai tiki galā?

Meitenes reizēm saka: “Cūka, viņš man nedāvina ziedus!” Daudz trakāk, ja nav empātijas, ja cilvēks aizmirst ieklausīties. Ziedi ir štrunts, lai nes kaut pliku avīzi – lai tikai tas nebūtu formāli. Es mācos, turklāt pēdējos gadus visai apzināti, no otra cilvēka negaidīt neko. Precīzāk – neizdomāt, ko gribētu sagaidīt...

... un tad vilties?

Jā.

Jūtu ķīmija ar gadiem mainās?

Protams! Es nevarētu dzīvot ar cilvēku, ar kuru man nav par ko runāt. Ir jauki, ka mēs ar Aigaru joprojām varam izrunāties. Kaut gan viegli teikt – otrs jāpieņem tāds, kāds viņš ir. Ja tu pats sev nepatīc – ko lai iesāk ar otru, ja visu laiku mēģini sadzīvot ar sevi? Un te mēs atkal nonākam pie egoisma...

Tu noteikti esi mainījusies kā personība.

Es visu laiku mainos, un tas nav viegli. Ne man, ne cilvēkiem, ar kuriem esmu kopā. Reizēm šķiet, ka tādi atjaunošanās cikli dod iekšēju restartu, uztur pie labas pašsajūtas. Vienu gan esmu sapratusi – man vajag visu uztvert ar smaidu, es nevaru gruzīties, ņemt smagi. Varu izdarīt ļoti daudz, burtiski visu, ja vien mani atbalsta.

Bet ja tā nav?

Daudz ko varu izvilkt ar pašiedvesmu, un neviens man neiestāstīs, ka nav labi, ja es pati tam neticēšu. Ja teiksi, ka esmu resna un nesmuka, bišķi padomāšu – bļāviens, varbūt tiešām? Bet tad ieslēgšu pašaizsardzību – pigu! Bet, ja kāds domā, ka man apkārt vajag cilvēkus, kuri saka tikai labu – nē, tādi man riebjas! Visi draugi sper ārā man acīs taisnību, ka šņakst, bet – dara to ar smaidu. Un mani velk pie tādiem cilvēkiem!

Vai nav tā, ka draudzībā atšķirībā no mīlestības mēs neesam tik privātīpašnieciski, dodam vairāk vaļas?

Mani absolūti nevar ierobežot. Es, piemēram, nevarētu dzīvot ar kādu, kurš teiktu: “Tu ar draudzeni nebrauksi uz Milānu” vai: “Kur esi? Cikos būsi?”

Aigars nav bijis greizsirdīgs uz tavu darbu?

Domāju, viņam nepatīk mans darbs, tas ir citādāk, bet greizsirdība kā tāda ir īpašība, kas man riebjas. Es vispār neesmu greizsirdīga! Tas ir stāsts par pozitīvismu, un par to, ar kādām domām tu dzīvo. Es nekad pa kluso nelasīšu viņa īsziņas un, ja Aigars piebrauktu pie mājas ar meiteni, neprasītu: “Kas tā tāda?” Kāpēc man par to jāuztraucas?!

Kāpēc Aigaram nepatīk tavs darbs?

Jo es par daudz strādāju. Bet tur neko nevar darīt, tā ir bijis vienmēr, cik sevi atceros; jau kopš desmit gadu vecuma.

Tu visu laiku sevi nodarbini?

Jā! Un neteikšu, ka man tas nepatīk. Godīgi sakot, nezinu, vai gribu kaut ko šajā ziņā mainīt. Tad tas nebūtu stāsts par mani. Es, protams, bezcerīgi mācos pielāgot laiku ģimenei, bērniem, un tā tas būs līdz kapa malai. Bet svarīgāks par darbu ir kaut vai dikti vēls vakars, kad pārnāc mājās un tevi par otru interesē viss. Un otrādāk: kad neesat kopā, viņš dara savus darbus un domā savas domas. Galvenais – nesajaukt tās puses.

Vai zini, kā dzīvosi turpmāk?

Ak, dievs – pa vienai dienai! Aigars ļoti daudz ņemas ar bērniem, tas ir burvīgi! Šajā punktā es neko negrasos mainīt. Viņam šobrīd ir daudz vairāk laika.

Jūs tikai dzīvosiet katrs zem sava jumta?

Protams! Kāda laba draudzene man izlika kārtis un pēc tam saka: “Piedod, es tev tikai sliktu vien pateicu!” Bet man viss ir labs, esmu priecīga. Draugiem reizēm ir problēmas ar to, cik nepraktiski optimistiski uztveru dzīvi. Bet – vienkārši jāmēģina tik ilgi skatīties no gaišās puses, kamēr neredzi tumsu. Tā ir atbilde uz jautājumu par to, kā dzīvošu tālāk.

Teici, ka jums ar bērniem ir augsta uzticēšanās pakāpe. Viņi uzticas tavam lēmumam?

Jā! Bērniem stāstu, kā uztveru notiekošo – gan šajā, gan citās situācijās. Ģimene ir neizmērojama vērtība, bet galu galā tu pats esi savas dzīves centrs. Šis konkrētais lēmums ir tik svarīgs, ka viņu viedokli neprasu. Tāpat kā neprasu atļauju pārcelties, pirkt jaunu mašīnu vai mainīt darbu. Tāpat kā viņi man neprasīs, vai drīkst bučoties ar Ilzi. Mums pašiem jāatbild par saviem soļiem, neuzliekot to smagumu uz citu pleciem.

Ar Aigaru paliksiet draugi, bez aizvainojuma?

Domāju, ka jā, bet man nav tiesību runāt viņa vietā. Kaut gan, manuprāt, vismaz 80 procenti no tā, kas notiek, atkarīgi no tevis. Ja zinu, ko gribu, ir gandrīz droši, ka tā arī būs. Projektēju situācijas, otru tajās atspoguļojot.

Mazais puika arī tā dara, viņam tāds sports – pieiet veikalā pie sašļukušas tantes un saka: “Tev ir skaistas acis!”, un viņa pasmaida! Arī es – skatos, aptiekā aiz letes stāv nelaimīga pārdevēja, un ne tikai nopērku analgīnu, bet panāku, lai viņa pasmaida. Ceru, ka šī taktika nostrādās.

Vai ir svarīgi, lai attiecībās enerģētika ir līdzīga?

Tā ir. Redzu, ka ar gadiem īpašības izpaužas spilgtāk. Ja pietēlojam sev par labu, ar laiku tas apnīk. Ja tevī ir gēns sēdēt pie teļļuka un kasīt vēderu, tu tā arī darīsi. Ja satiec kādu, kurš saka: “Man ļoti patīk mājās, bet, ja tu gribi, varam braukt uz Siguldu...”, rēķinies, ka jūs reizes piecas aizbrauksiet, bet pēc tam tu brauksi viena. Kaut gan vispār jādzīvo kā tajā dzejolī: “Tas, kas bieži mūs šķir, nedrīkst būt lielāks, kā ir tas, kas mūs saista.”

Tu kādu mērķi jaunajam gadam esi izvirzījusi?

Netērēt laiku cilvēkiem un notikumiem, kuri zog laiku! Bet vispār ar tiem lielizmēra plāniem ir tā, kā ir... Aigars uztraucas: “Kā tev var nebūt mērķa?!” Bet tie ir – tikai nenosaukti vārdā. Ik pa brīdim piefiksēju, ka esmu vēlējusies to, kas notiek tagad. Skatos atpakaļ – un jā, tieši uz to es gāju! Bija filma ar Džimu Keriju, kur viņa varonim visu laiku bija jāsaka “Jā”, un tur ir baigā sāls. Angļiem ir teiciens, dzīve pati mūs pagrūž pareizajā virzienā. Tam es tiešām ticu. Viss labais, kas bijis, ar mani noticis tāpēc, ka vajadzīgajā brīdī esmu atlaidusi bremzes un teikusi “Jā”.

Aijas TOP5 atziņas, kas gūtas, veidojot televīzijas šovu Caur ērkšķiem uz...

1. Nepārdzīvo, ja esi zemākajā punktā: no dibena ir vieglāk atsperties.

2. Pasauli glābs nevis skaistums, bet uzdrīkstēšanās.

3. Nav iespējams izplānot, kā tieši tu sasniegsi “lielo mērķi”, bet šo dienu nodzīvot pareizi ir pa spēkam katram.

4. Ja mēs līdz šim esam izturējušas visas čābīgās dienas, nekas neliecina, ka neizdzīvosim arī šodien.

5. Ticība sev nerodas pati no sevis – mēs kļūstam stiprākas, kad kāds mums tic.