Es tevi mīlu, bet tev to neteikšu. Jāņa Bukuma mīlasstāsts

Kāds ir jūsu satikšanās stāsts?

Jānis: – Tagad nesadomāsim neko romantisku – tas notika pirms gadiem trīspadsmit, tepat netālu, kafejnīcā. Tolaik vēl grēkoju un nebiju skaidrā prātā.

Vita: – Es savukārt biju devusies glābt draudzeni, kurai bija problēmas ar puisi un vajadzēja paraudāt kādam uz pleca. Jānis sēdēja pie bāra letes un bija, teiksim tā, ļoti atraktīvs. Vairākas reizes viņam teicu: “Jaunais cilvēk, pagriezieties uz otru pusi!”

Jānis: – Man visu mūžu patikušas meitenes! Biju aizgājis uz krogu pie drauga parunāties. Protams, zināju, ar ko man tāda parunāšanās beigsies... Droši vien izpildījos diezgan neveikli, taču nākamajā dienā turpat satikāmies atkal.

Vita: – Tur gatavoja ļoti garšīgas vistas strēmelītes īpašā mērcē, kuru dēļ arī biju atnākusi. Un tur atkal sēdēja Jānis, šoreiz jau visnotaļ adekvāts, tomēr zvaigznes no debesīm vienalga solīja.

Jānis: – Meitenēm nevar nesolīt! Patiesībā ir vēl viens stāsts, savā ziņā pat maģisks. Izrādās, pirms divdesmit pieciem gadiem Valmierā, Multiklubā, biju Vitu jau lencis. Toreiz viņai bija ap astoņpadsmit. Es to neatceros, viņa gan.

Noprotu, ka tagad Jānis ir adekvāts visu laiku?

Jānis: – Alkoholu nelietoju jau desmit gadu.

Vitas nopelns?

Jānis: – Nē, vairāk paša. Tādu lēmumu pieņēmu, jo pašam tas ļoti, ļoti nepatika. Nepatika un nepiestāvēja. Dzīvē ir lūzuma punkti, kad tā sauktā atraktivitāte kļūst nožēlojama. Kas divdesmit gadu vecumā izskatās tā, ka pensionāri ar nosodījumu un apbrīnu vienlaikus saka: “Ak, tie dullie jaunieši!”, tas četrdesmit gadu vecumā izskatās nožēlojami. Vita man nekad nepārmeta. Viņa klusēja.

Rokenrola dzīvesveids gan kopdzīvi parasti nestiprina.

Jānis: – Jā, no divdesmit līdz trīsdesmit, kad dzimst un aug bērni, tas attiecībām būtu nāvējošs. To nevar savienot, tas ir cits ātrums. Bet mēs, kad satikāmies, bijām pieauguši cilvēki. Pieauguši un brīvi. Mums nebija jāapcērt iepriekšējo attiecību gali, nebija jāaudzina mazi bērni.

Vita: – Jānim reizi nedēļā bija puiku vakari. Reiz viņš paņēma mani līdzi. Sapratu, ka to pieredzēt negribu vairs nekad mūžā. Tik garlaicīgu “ballīti” nebiju redzējusi. Sēž un, malkojot grādīgo, kaut ko runā. Tā pagāja pirmie trīs mūsu kopdzīves gadi.

Es neteiktu, ka Jāņa bohēma bija neizturama. Es pat neteiktu, ka tā vispār bija bohēma. Tomēr bija pazušana Salacgrīvā, viss kaut kas bija... Taču mājās viņš pārnāca vienmēr. Patiesībā stāsts ir par to, kā es sapratu, cik stiprs cilvēks ir Jānis. Viņš pieņēma lēmumu vienā dienā. Pateica – viss – un pielika punktu degradējošiem ieradumiem.

Kādas bija jūsu kāzas?

Jānis: – Apprecējāmies tikai nesen, pagājušā gada februārī. Varētu jau teikt, ka viens otru ilgi pētījām un pārbaudījām, taču patiesībā es nemaz nezinu, kāpēc apprecējāmies tikai tagad. Lai cik banāli skanētu, tas notiek tad, kad tam jānotiek. Nekad neesmu sapratis – kas tas ir par triumfa brīdi, par kuru cilvēki saka “manas lielās sapņu kāzas”? Man to nevajag. Mūsu kāzas bija mums diviem.

Vita: – Es viņu piespiedu sevi apprecēt. Šī ir mana pirmā laulība. Esmu pieaugusi sieviete, mīlu vīrieti, uzticos viņam – jā, man gribējās apprecēties!

Jānis: – Ja būtu kaut mazākās šaubas, nekādu kāzu nebūtu. Ja pēc tik ilga kopā nodzīvota laika vispār būtu jāšaubās... Mūsu kāzas bija foršas. Bija visi seši cilvēki. (Smejas.) Bērni, mamma. Pasēdējām mājās, savā pulkā. Mums nevienam nav jāizrādās.

Vakarā teicu: “Ciemošanās beigusies, brauciet mājās!” Esam vienojušies, ka visu darām tā, lai kopā būšana nekļūtu par pienākumu. Nav jābrauc pie vecākiem un jātup tur trīs dienas, kamēr cits citu vairs nevar izturēt. Kad paliekam divi, viss vispār ir lieliski!

Vita, Jāņa skarbā vīra tēls – tas ir tikai tēls vai patiesā seja?

Vita: – Tēls un Bukums viņš ir citiem. Man viņš mājās ir Jančuks. Nu, kāds tur skarbums... Mājās viss notiek tā, kā gribu es. (Smejas.) Jā, Jānis ir galvenais. Bet – kā kakls grib, tā galva grozās.

Jānis: – Ir četri cilvēki, kas mani groza un izmanto visos iespējamos veidos. Pirmā ir mana mamma. Kura, protams, to uzzinot, aizvainojumā apraudātos. Otra ir Vita. Trešā – mana meita – ir klasika. Ceturtais ir mazdēls. Labākais, ka viņi visi izliekas, it kā galvenais būtu es.

Viens piemērs. Mēs esam ļoti oriģināli – mums mājās ir televizors. Tās ir manas mājas, mans televizors, mana pults galu galā – bet nesaprotu, kāpēc es visu laiku skatos kaut kādas sievišķīgas muļķības vai multfilmas! Tas ir tikai viens piemērs, kā manas mājas dzīves saturu veido citi.

Kādi bijuši jūsu kopdzīves lielākie pārbaudījumi?

Jānis: – Mana tēva aiziešana viņsaulē. Es ļoti mīlēju savu tēvu, ļoti. Viņš bija liela autoritāte ne jau man vienam. Tēvs turēja kopā Bukumu impēriju. Jo vecāks kļūstu, jo topu līdzīgāks tēvam. Mums pat bārdas un balsis ir vienādas, nerunājot par iekšām.

Viena radu tante, izdzirdot manu balsi telefonā, gandrīz aizgāja ar infarktu – domāja, ka zvana no viņsaules... Protams, es saprotu, ka mēs šeit esam noteiktu laiku, bet tēva dzīves laikā bija relatīvā sajūta par drošo sienu aiz muguras. Tad vienā brīdī tā siena pazuda. Biju pilnīgi apjucis, man nebija ne jausmas, kurā virzienā iet. Un pēkšņi man nācās ieņemt pēdējā pieaugušā Bukumu vīrieša vietu.

Vita: – Man bija bail. Es jutu, kā viņam sāp, bet palīdzēt ne ar kādiem vārdiem īsti nespēju. Bija bail, ka viņš aizies tur – tajā pusē... Tas tiešām bija liels pārbaudījums.

Jānis: – Esmu cilvēks, kas vai nu dara maksimāli, vai nedara nemaz. Tajā brīdī nedarīju neko... Vairāk tādu lielu briesmu mums nav bijis. Es ātri aizsvilstos un varu arī pabļaustīties. Tad Vita klusē un tēlo, ka klausās. Cik ātri aizsvilstos, tikpat ātri arī nomierinos.

Vita: – Tādos brīžos klusēju, jo mēs jau neesam sastrīdējušies. Viņš strīdas pats ar sevi.

Ko jums patīk darīt abiem kopā?

Jānis: – Mums patīk darīt neko. Varam ilgstoši būt kopā un pat nerunāt. Metra attālumā viens no otra darīt katrs savu darbu un dienas beigās konstatēt, cik forša bijusi diena bez kontakta ar ārpasauli. Ejam arī pastaigās. Tepat pa centru, pa Tērbatas ielu līdz Vecrīgai un atpakaļ.

Vita: – Jānis ir ārkārtīgi uzmanīgs, visu pamana: namu sienas, jumtus, skulptūras, gleznojumus. Ja viņu kaut kas ieinteresē, viņš par to visu noskaidro.

Jānis: – Es labprāt staigāju, turklāt tieši pa pilsētu, jo man patīk arhitektūra. Tādā ziņā neesmu postpadomju produkts, nestaigāju zemē iedurtām acīm. Ja uzmanīgi skatās, tad, piemēram, gājiens pa Tērbatas ielu prasa pusotru stundu. Un tā ir neticami interesanta pusotra stunda! Rīgā ir daudz slepeno māju un slepeno zīmju uz tām, ļaudis pie tā ir kārtīgi piestrādājuši. Esmu ģimenes locekļus pa vienam vedis ekskursijās.

Jāni, vai sievišķībai ir parametri?

Jānis: – Pirmkārt, Vita ir ļoti sievišķīga. Otrkārt, sievišķības galvenais raksturojums ir neloģiskums. Tas kaitina, bet tas ir tik sievišķīgi! Es nemaz negribu sev blakus pragmatisku veci, kāds esmu pats. Es teiktu, ka sievišķība izpaužas kā mana iespēja justies kā vīrietim. Ja mājās saplīst, piemēram, ūdenskrāns, es negaidu, ka, man atgriežoties, tas būs salabojies.

Vita: – Šajā ziņā man ir paveicies, par praktiskām lietām es nedomāju. Jānis visu nokārtos, visu izdarīs.

Jānis: – Man ļoti patika gatavot, bet, kad nopirkām elektrisko plīti, manai idillei pienāca gals. Izrādījās, ka protu gatavot tikai uz “dzīvās uguns” un absolūti nepanesu pārmaiņas. Vita var pagatavot jebko, un man tas garšos. Arī tā, starp citu, ir sievišķīgas sievietes pazīme.

Vājas sievietes gan nav manā gaumē. Tādu sieviešu mīļotājiem jāiet strādāt par glābējiem vai sanitāriem. Es gribu sievieti, kura ir normāls cilvēks. Sievieti, kura ir mans draugs un ar kuru var runāt par komplicētākām lietām nekā kola un ārdurvju atslēga. Gribu acīs redzēt sapratni, nevis sisties ar galvu pret sienu aiz bezspēcības, ka mani nesaprot.

Vita ir gudra. Tāds riktīgs self-made. Interesanti, ka sākumā viņa savu gudrību no manis slēpa. Labi, nevis slēpa, bet slāpēja – it kā tas būtu sliktais tonis. Vēl man ļoti patīk, ka Vita visu laiku lasa. Es daudz lasīju jaunībā, tad pārstāju un mierināju sevi ar domu, ka ir taču internets. Vita mani atkal pievērsa grāmatām. Mana lasīšana gan vairāk kalpo, lai uzlabotu angļu valodu, lasu angliski.

Vita, kā tev patīk Jāņa mūzika?

Vita: – Ja tā man nebūtu tuva un saprotama, es droši vien nebūtu kopā ar Jāni. Kad iepazinos ar šo mūzikas stilu, man bija gadi trīspadsmit. Mūsu klasē sāka mācīties puisis, kurš prata par to ļoti interesanti stāstīt. Kopā mācījāmies īsu brīdi, bet interese palika. Klausījos grupas Monro, Linga...

Jānis: – Tev jau bērnībā ir patikuši puiši ar noslieci uz tuklumu – es, Linga! Mums ar Vitu ir septiņu gadu starpība. Uz to pareizo pusi.

Vita: – Jāni pirmo reizi redzēju televizorā ar kādu no viņa tā laika grāvējiem. Klausījos ar lielu aizgrābtību. Kad paaugos, sāku iet uz koncertiem. Man pašai nav tieša sakara ar mūziku. Strādāju apavu veikalu tīklā, esmu veikala vadītāja. Strādāju daudz, un darbs man tiešām ļoti patīk.

Bet ar tām slavenībām un zvaigznēm bīstami – var vilties, jo dzīvē izrādās parasts cilvēks ar saviem trūkumiem.

Vita: – Mājās, novelkot bruņas, plusi tikai vairojas. Man šķiet, par labu nāca tas, ka tolaik, kad veidojās mūsu attiecības, Jānis no aktīvās muzikālās darbības bija pagājis nost. Mums tas laiks bija kā “parastiem cilvēkiem”. Varējām vienkārši dzīvot.

Jānis: – Redz, es jau vispār esmu vienkāršs vecis, tāds parasts latviešu vīrietis. Man patīk vienkāršas lietas. Visās jomās. Kad iepazināmies, nesen biju atgriezies no Barselonas, kur nodzīvoju vairākus gadus.

Kad sākām dzīvot kopā, sāku savu biznesu. Vita man daudz palīdzēja. Latvijā nebiju bijis gadiem, īsti nezināju to bekgraundu. Biznesu sākām diezgan plaši un tikpat triumfāli iebraucām krīzē un bankrotā. Bija daži veikali, bija neliels cehs. Nosvilām tā, ka rētas jālaiza vēl līdz šim brīdim. Nevar gan teikt, ka to ļoti pārdzīvotu; tā ir dzīve.

Ko jūs viens otram esat iemācījuši un devuši?

Vita: – Jānis ir man iemācījis ļoti svarīgu prasmi – paļauties pašai uz sevi. Vēl viņš man ir devis ģimeni. Es uzaugu tikai ar mammu. Ģimenes sajūtu un izpratni par vīrieša lomu ģimenē ieguvu tikai ar Jāni. Un, manuprāt, iemācījos pareizi uztvert dzīvi – ka pirmajā vietā ir ģimene, viss pārējais – tikai pēc tam. Vēl kopā ar Jāni esmu kļuvusi daudz, daudz mierīgāka.

Jānis: – Nu, tas man arī ir ticis – tas mierīgums. Salīdzinot ar to, kāds biju kādreiz, tagad vispār esmu mieramika! Tie nav tikai skaļi vārdi – ģimene ir ļoti, ļoti svarīga. Vissvarīgākais dzīvē.

Nevienam citam patiesībā mēs nafig neesam vajadzīgi. Nu, viss tomēr jārēķina pēc tā: ja nokritīsi un paliksi uz gultas, kurš tev to ūdeni pienesīs? Vita man iemācīja, varbūt pat netīšām, ko nozīmē atbildība. Pirms tam nebiju ar šo vārdu pazīstams. Nezinu arī, vai man tagad tik labi iznāk, bet vismaz cenšos.

Vita: – Un tev iznāk ļoti labi!

Jānis: – Vēl sevi varu paslavēt par to, ka spēju Vitu motivēt. Jo viņa, kā tautā saka, visu laiku mīkstojās. Ko nu es, es jau neko nevarēšu... Es viņu apstrādāju gadiem – lai taču notic sev un sper to soli uz priekšu un uz augšu.

Viņai tā kurpju pasaule ļoti patīk, un, var teikt, ka tas biju es, kas Vitu piespieda taisīt karjeru. Ja es darbojos, viņai arī jādarbojas. Vakarā satiekamies un runājam par to, kā pagājusi diena. Es pat teiktu, ka mums mājās mēdz būt tādas sapulcītes par darba tēmām. Mēs vispār ļoti daudz runājam. Varam patīkami klusēt un varam interesanti un daudz sarunāties. Par kosmosu un par politiku, par visu.

Bet par to atbildību... Ir lietas, kas jādara. Bez skaļiem vārdiem. Man ļoti žēl, ka biju tāds plānprātiņš un lielāko daļu dzīves nodzīvoju, to ignorēdams. Tas mans bekgraunds jau, atklāti runājot, ir diezgan draņķīgs. Es esmu direktorēns. Abi vecāki bija direktori. Un padomju laikos direktors bija Direktors. Biju ģimenē jaunākais. Puisītis. Luteklītis. Visas klasiskās kļūdas. Tāpēc ilgi biju tāds pūt un palaid. Tas joprojām izlien ārā. Bet es gribēju mainīties. Un mainījos.

Pēc uzslavām var atklāt arī trūkumus. Kas jūs otrā kaitina?

Jānis: – O, Vitai ir kāds spēcīgs triks! Viņa perfekti prot neizrādīt, ka manis teikto ir dzirdējusi. Sejas muskulatūra nenovibrēs, ar roku nepamās un pieklājības pēc pat nenovilks pie sevis “mhmm”. Es norunāju savu tekstu, un tas paliek karājamies gaisā.

Vita: – Es laikam pat nezinu, kas mani Jānī kaitina. Varbūt tas, ka viņš burkšķ. Jā, sēž un pie sevis bubina. Vēl viņš var nepamanīt visu to, kas ir izdarīts, bet piesieties tam vienam, kas nebūs izdarīts.

Jānis: – Ir vēl sliktāk – es visu pamanu! Un, ja tu esi smuka, tad taču nav vērts teikt, ka tu esi smuka, it kā es nupat to būtu pamanījis. Ir mans tāds Homēra Simpsona sindroms, ko pats sevī nevaru ciest – ka nav jāsaka nekas labs par to, kas ir labs, bet jārunā tikai tad, ja kaut kas nav labi. Es arī vēl aizvien tikai mācos, kā tas ir – būt vīrietim.

Jaunībā zināju, ka sievietēm ir tāda ausu forma, uz kuras labi turas makaroni, un pēc tā principa arī darbojos. Bet noteiktā vecumā sievietēm tā ausu forma mainās, un tas princips vairs neiet cauri. Zinu, ka jāsaka par to smukumu un par izskatu vispār, bet man tas nenāk dabiski. Manas meitenes – Vita un meita – mani mēdz kaitināt, pienākot un rādot, piemēram, savas rokas. Es saprotu, ka tur kaut kas ir darīts, bet neredzu, kas tieši. Nagi kā nagi, un mati kā mati – es nezinu, ko teikt. Varu pateikt tikai: “Jā, smuki!”

Vita: – Nu jau Jānis ir pārkāpis jaunā līmenī. Kad atnāku no manikīra vai friziera, viņš skatās uz mani un jautā: “Man tagad jāsaka, ka ir labi? Jā, ir labi!”

Jānis: – To atceros jau kopš bērnības. Mamma lepni pārnāk no frizētavas, mēs ar fāteri saskatāmies un ņifiga neredzam atšķirību. Tad izstrādājām neverbālās komunikācijas stratēģiju – saskatījāmies un spērām ārā: “Nu, baigi smuki!”

Jūs viens otru vizuāli esat mēģinājuši pārtaisīt?

Jānis: – Nē, bet ar mani bija traki. Vecumā ap četrdesmit gadu atnāca kārtīgs pusmūžnieks.

Vita: – Viņam bija brūnas opīšu kurpes. Brūna jaciņa...

Jānis: – Man bija identitātes krīze, reāls quo vadis? Sapratu, ka tā, kā bijis, nevar palikt, jo nu man ir četrdesmit gadu. Bet četrdesmitgadnieks es nevaru būt, jo nekad nebūšu pieaudzis. Nekādi nevarēju atrast to vidu.

Tad nu vienubrīd ģērbos un arī uzvedos kā tāds “parasts četrdesmitgadnieks”. Turklāt papildus jocīgajam apģērbam arī skaidri apjautu, ka nomiršu. Nu krīze ir pāri, un viss ir labi.

Tagad man drēbes pērk Vita. Pavisam godīgi runājot, man joprojām ir grūti sadzīvot ar to, ka laiks tā skrien. Kamēr neredzu sevi spogulī, viss ir labi. Kā ieskatos spogulī vai pasē, tā atkal nesaprotu, ko darīt. Neviens jau nebrīdināja, ka krīze būs mūža garumā.

Vita: – Jānim visu laiku neiet kopā reālais vecums ar iedomāto. Es norakstu to uz mākslinieka dabu. Viņš arī nekad nav apmierināts ar paveikto; domā, ka varēja izdarīt labāk.

Jānis: – Lai nebūtu garlaicīgi, vēl esmu pedants. Apavus lieku pēc izmēriem un pēc augstumiem. Pat nezinu, vai to var rakstīt žurnālā, ja vien tas nav žurnāls par veselības tēmu.

Vita: – Mājās slauku putekļus, ievelkot krustiņus, kur kas stāvējis... Jo visam jābūt tieši tur, kur Jānis nolicis. Viņā ir tāds interesants savienojums: viņš ir dulls, bet vienlaikus viņam ļoti patīk kārtība. Atslēgas vienmēr ieliks konkrētā kabatā. Reiz viņš zvana, ka nevarot atrast atslēgas. Jānis un nevar atrast atslēgas?! Nevar būt!

Par sānsoļiem droši vien jautāt nav jēgas...

Vita: – Nē, pat tādas domas nav bijis. Vispār! Godīgi sakot, nevaru pat iedomāties, ka man varētu pieskarties cits vīrietis.

Jānis: – Tas nav jautājums šai vecuma grupai. Pirms intervijas teici, ka nezini, kāda būs intervija, jo nezini, kāda būs sieva – divdesmitgadīga vai četrdesmitgadīga.

Esmu domājis par večiem, kuriem ir stipri jaunākas draudzenes un sievas. Pirmkārt, man šķiet, ka tas ir salīdzinoši grūti. Otrkārt, garlaicīgi. Un tas viss vēl ir jānoorganizē... Bet galvenais – sandales jādāvina!

Mans bērnības draugs saka: “Viss jau ar tiem jaunajiem skuķiem būtu forši, bet nu visu laiku tās sandales jādāvina...” Stipri šaubos, ka tur varētu būt baigā mīla. Nauda, izrādīšanās – jā, bet ne jau liela mīlestība no jaunas meitenes puses uz piecdesmitgadnieku.

Es visu laiku pieminu savu vecumu. Grupas biedri jau man aizrāda. Bet, redz, ar vecumu jau nāk arī atziņas. Jaunībā tu domā, ka sieva – tas ir kaut kāds supermens, kas ienācis tavā dzīvē, lai nodrošinātu visas pasaules atrakcijas, kuras pats nevari nodrošināt.

Tagad man no Vitas neko citu, izņemot mīlestību, nevajag. Ja savajagas karuseļus, tos var dabūt ārpus mājas – sākot ar krāsainiem piedzīvojumiem un beidzot ar negatīvām pieredzēm. Mājās man šūpoles negribas.

Es vispār ļoti augstu vērtēju tradicionālus modeļus, un man nešķiet, ka laulība ir novecojusi parādība. Es gribu paskatīties uz visiem tiem gudriniekiem, kuri klaigā, ka ģimenei nav jēgas, tad, kad viņiem būs pāri četrdesmit. Kad viņi attapsies ar sačakarētām iekšām un vieni paši, no tā hipsterīguma vairs nebūs ne vēsts, būs palikušas tikai paīsas bikses. Visas “vecās” patiesības darbojas! Un arī visi latviešu sakāmvārdi.

Vai par pāru terapiju arī jājautā?

Jānis: – Ir jājautā! Vita man ir teikusi, ka jāiet. Un pati uzreiz piebildusi: “Bet tu jau nenāksi...” Un es esmu teicis, ka iešu, zinot, ka neiešu.

Vita: – Kā jebkurai sievietei, man dažreiz šķiet, ka Jānis mani nesaprot. Vienkārši nesaprot, ko es no viņa gribu.

Jānis: – Es arī nesaprotu!

Vita: – Visu tu saproti.

Jānis: – Es neticu psihoterapeitiem, neticu līderisma skolām un motivatoru kursiem. Neticu arī Salavecim, septiņiem rūķīšiem un citiem izdomātiem tēliem.

Tagad Jānis ir atgriezies mūzikā, turklāt dažādos veidos – jauns albums Neuzvarētais, darbs Radio SWH Rock, projekti televīzijā. Vita, vai kopdzīve tāpēc ir vieglāka vai grūtāka?

Vita: – Jānis pats domā, ka nav mainījies. Bet es domāju, ka ir. Tagad ir labāk, jo viņš dara to, kas viņam tiešām patīk. Labāk ir arī tāpēc, ka viņš atnāk mājās noguris un viņam nav laika burkšķēt. Man ļoti patīk viņa mūzika. Patīk viņa dziesmu teksti. Tajos ir jāiedziļinās, un man tie pastāsta daudz.

Jānis: – Man ir daudz ideju, arī labu. Kā jau normāls cilvēks, ilgu laiku izdomāju visādas atrunas, kāpēc tās nevar realizēt. Tad nospļāvos un sāku realizēt visas, arī tās prātam neaptveramākās. Un tās visas strādā! Īpaši mīļš dvēseles bērniņš man ir Latvijas rokmūzikas asociācija, kuru nodibināju. Mēs tur darām lielas lietas – un vēl lielākas plānojam.

Kā jūs viens otram izrādāt mīlestību? Sieviete, piemēram, mēdz cept kotletes. Viņai tas riebjas, bet viņa cep, jo vīrietim garšo.

Jānis: – Vitai ir tas pats! Ar tām kotletēm. Viņai nepatīk, bet viņa cep, jo mums visiem garšo. Viņa vispār daudz upurējas ģimenes labā. Vitai ir ļoti labs kontakts ar manu mammu, labas attiecības ar manu meitu, brīnišķīgas – ar manu mazdēlu.

Tas ir tik svarīgi! Ja ir nesaprašanās, nesarunāšanās, apvainošanās – ģimene nefunkcionē. Tādas ģimenes mūžs nevar būt ilgs. Arī man ir lieliskas attiecības ar Vitas meitu. Viņa, starp citu, ir piektais cilvēks, kurš tin mani ap pirkstu.

Jūs viens otram sakāt: “Es tevi mīlu”?

Vita: – Es saku, Jānis ne. Jāni arī kaitina, ka saku to pārāk bieži. Viņam šķiet, ka tas noniecina mīlestību.

Jānis: – Jā, man nepatīk, jo ikdienā tas pārvēršas par: “Es tevi mīlu!”, “Es tevi arī...” Es to jūtu, bet nevaru pateikt. Manām ausīm tas skan kā formāls: “Čau!” Tas, ko mēs darām un ar ko esam aplipinājuši visu ģimeni, – sveicināmies atnākot un atvadāmies aizejot. Un obligāti sakām “labrīt” un “arlabunakti”. Mana teorija ir vienkārša – ja nu miegā viens aiziet... Tad otram uz visu dzīvi jāpaliek ar to pārdzīvojumu, ka nav atvadījies.

Vita: – Un vēl mēs visus radus un draugus sveicam jau pusnaktī. Arī Jāņa mammu, kurai ir septiņdesmit seši gadi.

Ko jūs vēl kopā gribat paveikt? Uzcelt māju, piemēram?

Jānis: – Māju noteikti negribam, jo šajā ziņā abi esam paslinki. Privātmāja ir darbs, bet mēs mājās gribam atpūsties. Gribat sodīt nepaklausīgus bērnus – uzdāviniet viņiem māju! Lai strādā visu laiku.

Vita: – Ceļojumā mēs kopā neaizbrauksim, tam es vairs neticu. Jānis man desmit gadus saka, ka aizbrauksim, bet tā arī nekur kopā neesam bijuši. Varbūt tāpēc, ka jau tik daudz izbraukāts pa vienam.

Jānis: – Jā, pasauli mēs esam izmaluši. Gan viens, gan otrs esam dzīvojuši ārpus Latvijas. Vitai jau gribētos kaut kur aizbraukt, bet man tiešām nemaz... Nevaru saskatīt pievienoto vērtību. Iekāpjam lidmašīnā, vairākas stundas lidojam. Izkāpjam noguruši, braucam uz viesnīcu. Gulēt svešās vietās ir draņķīgi.

Iznākam no tās viesnīcas jebkurā dienvidu pilsētā, kur ir daudz, daudz netīrāk nekā Rīgā. Staigājam pa tām viegli smakojošajām ieliņām un sakām: Wow! Es, piemēram, nepanesu dienvidnieku ēdienus. Man ļoti garšo jūras veltes, bet nevaru ciest, ka tajās ir smilšu graudiņi. Ja smilšu nav, tad zini – ēdiens ir izvilkts no saldētavas. Viņi paaudzēm pieraduši ēst jūras veltes kopā ar smiltīm un to pat nejūt. Bet man kā normālam ziemeļniekam tas ir tāpat, kā ēst Vitas ceptu karbonādi kopā ar zemi. Vita, mēs noteikti aizbrauksim! Piemēram, uz Prāgu. Tur ir skaista arhitektūra. Un Vāclava laukums.

Kāda būs jūsu dzīve pēc gadiem desmit?

Jānis: – Es gribētu, lai tā ir mierīga. Bez satricinājumiem. Pasaule ir pasaule. Bet mājas ir mājas. Vieta, kur vienā un tajā pašā vietā gadiem stāv tavas čības. Tādas vienkāršas lietas dara mani mierīgu, laimīgu un rada iluzoru drošības izjūtu. Ka tur kāds gaida.

Vita: – Un ka šis kāds nav kaķis.