Dzīves sistais samurajs - Irina Hakamada

Hakamada nāca pasaulē 1955. gadā Maskavā un savā nu jau 63 gadus garā mūža laikā ir sakrājusi patiesi iespaidīgu pieredzes bagāžu: bijusi uzņēmēja, pasniedzēja, zinātniece, vēlāk pievērsusies arī politikai, un jau 1995. gadā izpelnījusies prestižā žurnāla Times 21. gadsimta politiķes titulu.

Savas karjeras laikā paguvusi būt Krievijas Valsts domes deputāte, arī vicespīkere un ministre, spēcīgi un skaļi darbojusies opozīcijā un bijusi tik bezkaunīga, ka 2004. gadā mēģinājusi izkonkurēt toreiz vēl tikai vienu termiņu prezidenta krēslā nosēdējušo Vladimiru Putinu.

Tiesa, viņai ne tuvu tas neizdevās, taču mešanās cīņā par Kremļa saimnieces godu uz visiem laikiem ierakstīja Hakamadu Krievijas vēsturē kā pirmo sievieti prezidenta amata kandidāti. Pēc 14 gadiem šim sarakstam pievienojās arī Ksenija Sobčaka, taču ar krietni blāvākiem panākumiem. 2008. gadā Hakamada nolēma aiziet no politiskās skatuves un pievērsties rakstniecībai.

Viņas pirmā grāmata sava tiešuma un ironiskā skatījuma dēļ guva vērā ņemamus panākumus. Bestsellers Sex lielajā politikā (“Sex” tulkojumā no angļu val. – dzimums), kas iznākusi arī latviski, vēsta par Hakamadas lavierēšanu pa vīriešu pasaules gaiteņiem, kur sievietei politiķei jāstrādā divtik, lai kāds vispār viņu “ņemtu pierē”.

Rezultāta iedrošināta, viņa sarakstījusi vēl septiņas grāmatas, no kurām pēdējā Restarts: Kā nodzīvot vairākas dzīves iznākusi 2018. gadā. Taču tas nepavisam nav viss – ekspolitiķe braukā pa visu Krieviju, tās kaimiņvalstīm un lasa lekcijas, no kurām sievietes iznākot apgarotas un apņēmības pilnas mainīt savu dzīvi.

Biļete uz vienu šādu semināru maksā pat 3000 rubļu (40 eiro), kas Krievijas reģionos nav nekāda mazā summa, tomēr auditorijas ir pilnas. Tik ļoti daiļā dzimuma pārstāves grib dzirdēt, kas viņai sakāms! Hakamada ir iedvesmas un spēka avots daudziem, un viņai ir visas tiesības tādai būt, jo tas, ka dzīve viņu ir situsi, vēl ir maigi teikts; tā viņu ir zvetējusi bez mēra un žēlastības.

Viņa pati atzīst, ka nav no veiksmīgākajām, bet tāds esot šīs ģimenes sieviešu ceļš. “Mums ģimenē visi sieviešu likteņi bijuši nelaimīgi, bet vīriešu – traģiski.” Tomēr apbrīnojamā spēja nelaimē saskatīt uzdevumu, kas jāizpilda, un prasme sevi psiholoģiski pareizi noskaņot ne tikai nodrošina Hakamadai citu sieviešu apbrīnu, bet arī dod darbu. Protams, šeit liels ir harismas un saprotamās valodas nopelns – arī par sarežģītiem tematiem viņa runā tik skaidri, ka ikviens no sacītā var izlobīt ko noderīgu sev.

Pirmsākumi: tēva neievērotā kitajoza

Kā var nojaust pēc aziātiskajiem sejas vaibstiem, Irina dzimusi starptautiskā ģimenē – viņas tēvs Mutsuo Hakamada bija japāņu revolucionārs un dedzīgs staļinists, kuram nācās pamest savu ģimeni un bēgt uz Padomju Savienību. Lai veiksmīgāk atrisinātu dažādus birokrātiskus jautājumus saistībā ar pilsonības iegūšanu, viņam tika ieteikts atrast sievu.

Tā nu sākās Mutsuo Hakamadas un Ņinas Siņeļņikovas nemīlestības stāsts. Precīzāk – vienpusējo jūtu stāsts. Irinas māte sirdī loloja siltumu pret glīto un kareivīgo japāni ar samuraja asinīm un raksturu, turpretī vīrietis it kā dzīvoja abu miteklī Maskavā, bet domās kavējās citur – dzimtenē, kur palika viņa mīļotā sieva Jaiko un 10 mēnešus vecais dēls Sigeki Hakamada.

Puisis savu tēvu satika tikai 1967. gadā 23 gadu vecumā, kad Jaiko, jūtot, ka drīz dosies viņsaulē, aizsūtīja puisi studēt uz Maskavu, lai parādītu Mutsuo, ka savu mātes pienākumu ir izpildījusi godam. Satikšanās bijusi emocionāla. Arī attiecības izveidojās visai normālas, tomēr par politiku abi nav varējuši runāt, jo tēvs aizvien bijis kaislīgs komunists, bet jaunietis deva priekšroku liberālismam.

Mazā Irina nekad nebija izjutusi tēva mīlestību vai jutusies vecāku apčubināta. Papucis domājis tikai par savu “īsto” ģimeni un visu naudu sūtījis prom uz Japānu, un meitenes māte daudz slimojusi. Tā nu Irina mētājusies pa dzīvi, neviena neievērota. To, ka tēvs nekādas dižās jūtas pret savu atvasi neloloja, Irina nekautrējas atzīt publiski.

Sieviete pieļauj, ka situācija būtu citādāka, ja viņa būtu zēns, bet piedzima vārga, klusa un slimīga meitenīte. Tiesa gan, tēvs meitu iemācījās cienīt, kad viņai izdevās izsisties un sākt politisko karjeru. Veselības ligu nomocītā māte gan atvasi ļoti mīlēja, tomēr pašas sūrā ikdiena traucēja pilnībā apmierināt bērna vajadzības.

Arī vienaudži savādo, austrumniecisko meiteni ar dīvaino uzvārdu nepieņēma un neakceptēja. Padomju laikos, kad derīgs bija tikai tas, kas bija kā visiem, kā pēc šablona, Irina bija gluži vai putnubiedēklis – tik ļoti viņa izcēlās uz apkārtējo pūļa, kurš meiteni neparasto sejas vaibstu dēļ dēvēja par kitajozu (vārds ar nievājošu pieskaņu, kādā krieviski mēdz saukt cilvēkus no austrumiem – Red.).

Pusaudze izmisuma brīžos pat domājusi par pašnāvību, prātā pārcilājusi veidus, kādos var aiziet no dzīves, taču neviens no tiem neesot līdz galam gājis pie sirds. Pagrieziena punkts vai drīzāk lūzums notika 14 gadu vecumā, kad jaunajā meitenē uzbangoja samuraja asinis un viņa nolēma bruģēt savu dzīves ceļu pati – iegūt izglītību un cerēt, ka dzīve kļūs pret viņu vēlīgāka. Kopš tā brīža viss notika ļoti ātri.

Četri nozīmīgie vīrieši

Astoņpadsmit gados Irina jau bija precējusies, jo cerēja, ka laulība ļaus viņai iegūt neatkarību un pārgriezt nabassaiti ar vecāku mājām, tomēr attiecības ar vīru izira pēc sešu gadu kopdzīves, un jaunā meitene ar dēlu uz rokām bija spiesta atgriezties pie mātes, kura tobrīd vairs nedzīvoja kopā ar Mutsuo. Dzīve Irinu turpināja sist – lai arī jaunajai sievietei jau bija augstākā izglītība ekonomikā, vienīgais, ko viņa ar savu eksotisko uzvārdu varēja dabūt, bija naktssarga vieta.

Irinas dzīvē bija četri svarīgi vīrieši, kuri, kā neslēpj rakstniece, visi kā viens viņai bijuši neuzticīgi. Viņa saka: “Krāpa mani visi četri. Un es par to uzzināju, tomēr neuzskatu, ka uzzinot par vīra neuzticību, pasūtīt viņu ratā un tālāk dzīvot vienai ir problēmas risinājums. Uzskatu, ka konkurenti ir jāuzveic, jāizdara tā, lai vīrs pēc tam pie manis atskrien pats.”

Viņasprāt, sievietei, ja viņa grib būt laimīga, ir jāiemācās un jāpieņem, ka vīrieši ir poligāmi, un jāveido dzīve tā, lai prioritāšu augšgalā būtu pati, bet vīrietim tiktu pataupīta otrā vieta. Tagad, kad aiz muguras ir trīs neveiksmīgas attiecības un vienas izdevušās, Irina prot pamācīt: “Vīrietim ir jāparāda, ka viņš ir dabas karalis. Vismaz iepazīšanās brīdī aizvāciet savas ambīcijas, nestāstiet, cik superveiksmīgas jūs esat, nospēlējiet vājo sievieti!”

Arī ar otro vīru, uzņēmēju Sergeju Zlobinu neizveidojās nekas noturīgs, bet trešās attiecības ar miljonāru un investīciju biznesmeni Dmitriju Suhijenko bija kā savdabīgs tilts uz ceturto laulību ar Vladimiru Sirotinski, vīrieti, ar kuru Irina ir kopā nu jau vairāk nekā 20 gadus.

Par savu pēdējo attiecību panākumu atslēgu viņa saka tā: “Sievietei ir viegli atrast vīru, bet nav viegli atrast vīrā draugu. Tas pats ir ar vīriešiem. Es esmu labs draugs.” Viņa arī raksturo, kāda ir 21. gadsimta ideālā sieva – mājās, kopā ar savu vīru, viņa ir sievišķīga, jūtīga muļķīte, bet vienlaikus saprot, kas ir akcijas un obligācijas. Tāda esot arī pati Irina, kura neslēpj, ka trešajā kopdzīves gadā uzzināja – Sirotinskis viņai nav uzticīgs.

To, ka arī tagadējo vīru viņai nākas dalīt ar kādu citu, Irina atzīst viegli, bez aizvainojuma vai aizskarta pašlepnuma. Kā viņa rīkojās, kad patiesība nāca gaismā? Esot retoriski nodomājusi: “Un ko tagad? Pamest viņu un iet pie piektā?” Irina nolēma palikt. Vaicāta, kā gan spēj dzīvot, zinot šo faktu, viņa paskaidro – pāris ir noslēdzis “neuzbrukšanas līgumu”, kas abiem atļauj ķert kaifu, baudīt dzīvi un citu cilvēku apskāvienus, tomēr palikt kopā, jo viens otram ir interesanti.

Viņas meita – citplanētietis ar neierobežotām iespējām

Laulībā ar Sirotinski, kad Hakamadai bija jau pāri 40, pasaulē nāca abu kopīgā meita Marija. Vēl grūtniecības laikā pāris uzzināja, ka bērnam ir Dauna sindroms, tomēr nolēma, ka tas nebūs šķērslis, lai atvasi laistu pasaulē. Tiesa gan, baiļojoties no Krievijas nesaudzīgās sabiedrības reakcijas un ar vēsu aprēķinu saprotot, ka tas var atstāt iespaidu arī uz viņas politisko karjeru, Hakamada visai ilgi slēpa šo faktu.

Ar laiku Irina nolēma noslēpumam pielikt punktu, un abas ar meitu sāka apmeklēt publiskus pasākumus: “Es sapratu, ka Mašai patīk skatuve, viņa labi dejo, spēlē teātrī, ir ļoti sabiedriska, labi runā, ir skaista. Kāpēc viņu slēpt? Lai gūst baudu, viņa taču ir sieviete.”

Pat atbildot uz jautājumiem par šo visai delikāto tēmu, Irina aizvien ir tikpat asprātīga, skarba un aizplīvurotus citātus savā runā neielaiž. Vaicāta, vai, uzzinot par to, kādu bērnu gaida, viņai radās šaubas, Irina ir tieša: “Protams, bija miljons šaubu.” Taču tad abi ar vīru noskaidrojuši pašu svarīgāko – cilvēki ar Dauna sindromu var būt laimīgi, proti, viņi spēj apzināties sevi kā laimīgus cilvēkus, tāpēc tika nolemts grūtniecību nepārtraukt.

Aizvien vairāk un vairāk pētot, kādi tad īsti ir cilvēki ar Dauna sindromu, Hakamada atklāja, ka viņiem neeksistē jēdzieni vakar, rīt vai tālā nākotnē. Viņi dzīvo šajā brīdī. Šķiet, šiem cilvēkiem no dabas dots tas, ko mēs visi, dzīves un karjeras nodzītie, tik ļoti gribam apgūt gudrās grāmatās, apzinātības retrītos un semināros. Šajos cilvēkos nav ļaunuma koncepta, viņi gluži vienkārši pēc dabas nespēj būt ļauni. “Tādi, lūk, citplanētieši,” meitu sev ierastajā asprātīgi dzēlīgajā manierē raksturo Irina.

Laikā, kad Irina bija metusies cīņā ar pašu Vladimiru Putinu, viņa saņēma vēl vienu belzienu no dzīves – Marijai atklāja asins vēzi. “Toreiz man šķita, ka nosprāgšu,” saka Irina, kura no politiskās cīņas, vīra pamudināta, tomēr neizstājās.

Dzīvesbiedrs, pazīdams viņu līdz kaulam, sacījis – ja viņa ziedos sevi meitas ārstēšanai, tad ātri vien bezspēcībā izdegs, bet mazajai slimniecei vajadzīga stipra mamma. Tā nu tika nolemts, ka dienās politiķe aģitēs un tiksies ar vēlētājiem, bet naktīs sēdēs pie meitas slimības gultas un cerēs uz labāko.

Vīram izrādījās taisnība – slimības remisija sakrita ar vēlēšanu cīņas noslēgumu. Par Kremļa saimnieci Hakamada nekļuva, tomēr uzlādēja savas baterijas, kopā ar meitu uzveica ļaundabīgo diagnozi un nenosprāga. Hakamada, atminoties smago periodu, stāsta, ka aziāti pēc dabas nav sevišķi raudulīgi, arī viņa neraud bieži.

Nav raudājusi, kad meita saslima, nav raudājusi, kad tika saņemtas šaušalīgo slimību apstiprinošās analīzes. Salūzusi vienīgi brīdī, kad iegājusi pie meitas palātā, kur Maša sēdējusi uz gultas tik maziņa, tik bāla, ar izlaistiem melniem matiem, un izskatījusies pēc eņģeļa.

Viņa pateikusi: “Mammu, man laiks doties debesīs”, ar to domājot, ka jādodas lidojumā ar lidmašīnu, jo abas daudz kopā ceļojušas, taču Irina teiktajā sadzirdējusi citu nozīmi un tad gan izpinkšķējusi veselu okeānu. Daudzi vecāki Krievijā ir ārkārtīgi pateicīgi Hakamadai, kura ir pielikusi milzu pūles, lai mainītu sabiedrības aizspriedumus pret citādākiem bērniem.

Kādā televīzijas raidījumā, izdzirdot, ka viņas meita tiek saukta par bērnu ar īpašam vajadzībām jeb bērnu ar ierobežotām iespējām, ja burtiski tulko no krievu valodas, Hakamada steigusies palabot – bērni kā Maša ir ar neierobežotām iespējām, ierobežotas tās ir mums, parastajiem cilvēkiem, tādā veidā sabiedrībai norādot – šie bērni nav vienkārši slimi, viņi ir citādāki, un mūsu uzdevums ir to pieņemt.

Krievijas sirdi izkausēja arī meitas publiskā atklāsme – reiz kādā televīzijas raidījumā, kas veltīts tematam par cilvēkiem ar Dauna sindromu, jauniete piedalījās viena, bez savas mātes. Viņa kameru priekšā viedi sacīja: “Mamma par manu slimību uzzināja grūtniecības laikā, bet vienalga izdarīja varoņdarbu un mani dzemdēja. Es visiem skatītājiem gribētu novēlēt, lai viņi mīlētu un cienītu savus bērnus. Un lai bērni jūs mīlētu!”

Drosmīga ne tikai vārdos, bet arī darbos

Par savu privāto dzīvi Irina runā viegli, uz jautājumiem atbild tieši un skarbi. Viņa nav lielīga, bez piepūles atzīst savus trūkumus un ironizē par tiem. Iespējams, tāpēc, ka saprot – tas cilvēku padara daudz simpātiskāku un interesantāku citu acīs.

Varbūt skanēs neticami, tomēr Irina apgalvo, ka patiesībā ir introverta, tomēr, lai varētu gūt panākumus, dzīve viņu piespiedusi kļūt atvērtākai. Viņa apzinās savu harismu un prasmi veidot dialogu ar dažādu līmeņu cilvēkiem. Zīmīgi, ka Hakamada ir drosmīga ne tikai vārdos, bet arī darbos – pretēji augstākstāvošo aizliegumam, toreiz vēl politiķe būdama, viņa kopā ar nesen mūžībā aizgājušo Krievijas estrādes dziedātāju un politiķi Josifu Kobzonu viena no pirmajām devās runāt ar teroristiem, kas 2002. gadā bija sagrābuši ķīlniekus mūzikla Nord-Ost laikā.

Dramatiskā cilvēku atbrīvošanas operācija, pēc oficiāliem datiem, noslēdzās ar 130 skatītāju un 40 teroristu nāvi. Vaicāta, vai, ejot iekšā, bija bail, viņa stāsta: “Bail nebija. Vienīgā mana doma bija – man ir mēnešreizes, un, ja mani sagrābs kā ķīlnieci, paketes neviens tur nepārdos.”

Kā tas var būt, ka nebija bail? Ekspolitiķe paskaidro: “Es taču esmu pieredzējusi, māku runāt ar cilvēkiem bez bailēm. Es teicu: “Puiši, visādi notiek, politika ir netīra spēle, bet vajadzētu sākt atbrīvot bērnus. Ja jūs draudēsiet, ka visus apšausiet, tātad jūs atzīstat, ka esat noziedznieki. Bet mani taču jūs pasaucāt ne tādēļ, lai parādītu, ka esat noziedznieki, bet gan politiķi. Jums vajadzīgas sarunas un starpnieki. Labāk nomainīsim sarunas toni! Ko vēlaties?” Un tālāk sākās normāla saruna.”

Lai arī pēc aiziešanas no politikas pagājuši jau 10 gadi, Hakamada saka – vara uz viņu arvien skatās ar aizdomām. Tā, it kā viņa slepeni perinātu kādu sazvērestību, lasītu lekcijas un vāktu sekotājus Instagram, lai pulcētu ap sevi elektorātu. “Spējat iedomāties? Viņi aizvien no manis baidās!”

Tieši tāpēc arī uzaicinājumi uz televīzijas intervijām pēdējā brīdī tiek atsaukti – Hakamadu īsti negrib nekur, kur viņa varētu parādīt sevi pozitīvā gaismā. Un tomēr šī steidzīgā, tehnoloģijām pārsātinātā laikmeta burvība paredz, ka neērtajiem cilvēkiem vairs nav jāgaida, kad kāds viņiem pasniegs mikrofonu, dzirdīgas ausis viņi var sasniegt paši. Tieši to arī dara Irina, kura vislabākajās šā gadsimta tradīcijās kļuvusi arī par tā dēvēto Instagram influenceri jeb sociālo tīklu personību (@irina_hakamada).

Viņas radītais saturs ir ļoti īsts, filtru neizskaistināts, arī reklāmas tur parādās ārkārtīgi reti. Tā vietā Hakamada čakli dalās ar dažādu atklāsmju videoierakstiem. Vienā no tiem viņa saka: “Ja ņemsi no dzīves maksimumu, tad vairs nepaliks minimuma. Kaifot vajag šeit un tagad.”

TOP5 stipras un iedvesmojošas sievietes Instagram

1. Bijusī ASV pirmā lēdija Mišela Obama: @michelleobama
Arī pēc sava vīra Baraka Obamas politiskās karjeras beigām aizvien turpina diskutēt par smagām tēmām un jautājumiem, kas skar integrāciju, kā arī cenšas iedvesmot citus nepadoties un cīnīties par savu sapņu piepildījumu.

2. Malala Jūsafzaja: @malala
Pakistāniešu izglītības tiesību aktīviste, kurai pietika drosmes nepakļauties kaujinieciskā grupējuma Taliban aizliegumam meitenēm mācīties. Pēc tam viņa piedzīvoja teroristu īstenotu bruņotu uzbrukumu. Jaunākā Nobela Miera prēmijas laureāte, kura šo nozīmīgo apbalvojumu saņēma 17 gadu vecumā.

3. Arianna Hafingtone: @ariannahuff
Ietekmīgā ASV mediju holdinga The Huffington Post līdzdibinātāja un bijusī galvenā redaktore, kura par savu misiju izraudzījusies tikt galā ar stresa un izdegšanas sindroma epidēmiju, kas līdzīgi lavīnai apklājusi attīstītās pasaules valstis.

4. Madelīna Stjuarte: @madelinesmodelling_
Pasaulē pirmā profesionālā supermodele ar Dauna sindromu, kura pierādījusi, ka burvība ir dažādībā.

5. Laura Medalia: @codergirl_
Vēl viena sieviete vīriešu pasaulē – tīklu inženiere. Viņa iedvesmo citas sievietes, kuras interesē datorzinātnes, cenšoties pierādīt, ka šajā nozarē sava vieta ir abiem dzimumiem.