Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Rojs Maizītis

Vimba pusgadu pēc kļūšanas par teātra direktoru: "Varam parunāties kā čoms ar čomu, bet diemžēl pēdējais vārds ir manējais" 1

Intervijas
7. februārī 06:11 2019. gada 7. februārī 06:11
Sandra
Landorfa
| "Patiesā Dzīve"
Aktieris, režisors, Nacionālā teātra direktors Jānis Vimba. Viņa stājā ir kaut kas no varoņa un teicamnieka, bet dziļāk – daudz šaubu un siltuma. Diplomēts ekonomists, trīs bērnu tēvs, teātra vecākajai paaudzei Jānītis, kolēģiem čoms, kurš mācās būt par priekšnieku. Augstajā amatā pagājis pusgads.

Daudzi var tikai nojaust, kā tas ir – nostāties tik jaudīgas kultūras institūcijas priekšgalā, kāds ir Nacionālais teātris, un tieši simtgades gada vidū. To varētu uztvert kā lekšanos – kaut vai pieteikt savu kandidatūru konkursam uz direktora vietu.

Lai nu kā, bez iekšējas cīņas tas nenotiek. Kā jau viss lielais mūsu dzīvē. Vārdam ambīcijas ir divas puses – peltā, bet arī uz priekšu dzenošā. Daudz tiek runāts par aktiera nolemtību būt atkarīgam no režisora un apstākļu labvēlības, bet te viens jauns cilvēks uzdrīkstas. Cits savas virsotnes un nirvānu sasniegs, ik vakaru kāpjot uz skatuves. Jānis izvēlējies citu ceļu.

Foto: Rojs Maizītis

Klačas un mugurkauls

– Tavā kabinetā var redzēt, ka no melnās, putekļainās kastes, kurā strādā aktieri, esi iznācis gaismā.

– Fiziski, jā. Bet tās ir duālas sajūtas. Dažu dienu liekas pretēji – ka esmu ielīdis vēl lielākā putekļu kaudzē, darbos, kur tik daudz tās saulītes nav. Visu dienu esmu kabinetā ar čupām papīru, problēmu. Tāpēc tā aktieru būšana, lai arī nav logu…

– …bet tur ir vairāk gaismas?

– Tieši tā. Citādi ir svētkos, kad jāprezentē teātris.

– Tā ir patīkamā daļa?

– Ja godīgi, nē. Nav tā, ka man vajadzētu atrasties centrā. Ļoti ērti jūtos, neesot priekšplānā.

– Oficiāli par direktoru kļuvi 27. jūnijā. Vai tas nozīmē, ka tavi kolēģi laimīgi paspruka pēc Silmačiem, bet tu nāci uz darbu?

– Visu vasaru. Skaidrs, tas bija ārprāts, jo pirms tam divarpus gadu man nebija atvaļinājuma. Vēl studēju, iepriekšējā pavasarī pabeidzu maģistrantūru. Paralēli notika teātra pārņemšana, iestudēju divus darbus, manuprāt, nozīmīgus.

Pozitīvi, ka vasarā teātris bija patukšs, varēju iepazīties ar situāciju. Uz galda bija čupa ar papīriem, kurus tinu cauri, mēģinot saskatīt konsekvences, iespējamās kļūdas, ko es varētu labot, piemēram, finansēs un citur. Man bija svarīgi apjaust reālo situāciju.

– Kad atgriezās kolēģi, tev bija grūti just arī neatbalstu?

– Domāju, tas ir neizbēgami. Nav vēsturē tādu piemēru, ka visi ir atbalstījuši kādu vadītāju, treneri, diriģentu. Es tam neticu. Domāju, neizbēgami ir kāds cilvēks, kuram nepatīku… Pagaidām gan man tas acīs netiek teikts.

– To jūti, vai arī pie tevis nonāk kāda klača?

– Protams, teātris ir tik maza republika, ka kāda klača jau atnāk. Cenšos to neuztvert personiski. Saprotu, ka liela daļa pārmetumu ir amata vietai, daļa kultūrpolitikai Latvijā, daļa valstij, un ir tādi, kas pasaulei. Jāspēj adekvāti reaģēt uz katru no šīm baumām, lai neskrietu, negrābtu, neķertu, jo ir lietas, kuras nevaru ietekmēt.

– Biji neapskaužamā situācijā, jo tavs priekšgājējs Ojārs Rubenis ir ļoti spēcīga personība, arī mīlēta un novērtēta. Iespējams, daļai radās doma, ka to jauno slotu nemaz nevajag, ja reiz viss iet uz izaugsmi. Tev bija jānodarbojas ar pašiedvesmu, lai norītu šo situāciju?

– Neapstrīdami, Ojārs te ir izdarījis daudz. Bet jāatgādina, ka tā bija viņa izvēle – aiziet. Un es nenomainīju Ojāru, bet Daci Vilsoni, kura pusgadu bija teātra valdes locekle. Vai man tas traucē? Brīžiem jā, bet man ir savs mērķis un redzējums.

– Pastāsti par to!

– Šķiet, tiklīdz šādas lielās lietas noformulējam vārdos, cilvēki tās neadekvāti novērtē, pieņem kā dogmas.

– Tev jābūt drosmīgam un jāpasaka – es saprotu, ka man var arī nesanākt, bet es centīšos. Tātad…

– Nacionālais teātris arvien meklēs jaunas iespējas runāt ar jaunu skatītāju, pat tādu, kurš ne reizi vēl nav bijis teātrī, bet neaizmirstot arī par pieredzes bagātiem, senioriem. Mēs būsim plaša piedāvājuma teātris – no absolūta avangarda līdz diezgan gaumīgam, bet konvencijās balstītam repertuāram.

Un nākotnē mēs būsim vēl drosmīgāki, lai turpinātu lauzt stereotipus, kas diemžēl vēl dzīvo daudzu cilvēku prātos, ka Nacionālais ir senils un uz to nav vērts iet. Mums ir ļoti spēcīga komanda. Ja kāds tajā grib izcelt vienu vai divus cilvēkus, kas ir kaut ko sasnieguši, tā nav taisnība. Ļoti daudzi ir iesaistīti rezultātā. Šis ir un būs komandas darbs – no sētnieka līdz valdes loceklim.

Foto: Rojs Maizītis

– Esi netipisks aktieris – ar ekonomista izglītību, arī ar vēlmi būt par režisoru. Tu iekšēji jau gāji uz tādu administratīvu amatu?

– Nē. Es neesmu tik ļoti uz karjeru vērsts, bet mani vienmēr ir urdījusi vēlme – ne tikai teātrī – saprast līdz galam, līdz pašiem pamatiem. Kā Dullajam Daukam – kas ir tur, aiz horizonta.

Mani interesē, kā teātris veidojas, kāpēc vienreiz izdodas, citreiz ne. Kāpēc viens tiek uzskatīts par sliktu teātri, bet cits par labu. Tas viss sublimējās mērķī kļūt par režisoru. Tad sāc domāt tālāk – kas ir tavs teātris, kas varētu patikt cilvēkiem, kuri balso ar savu naudu, brīvo laiku. Veidojas vīzija, kādam tam jābūt, un tā ir nosacītā opozīcijā tam, kā bijis līdz šim. Tu analizē, atrodi, kas nav labi, ko varētu citādi.

Kašķis pašam ar sevi

– Vai tevi šā pusgada laikā nav urķējušas radošas idejas?

– Diemžēl galvu apstādināt nevar. Notiek iekšējais kašķis pašam ar sevi, pārdot to ideju kādam citam vai atstāt sev. Ja zini, ka tā ir laba, cik ļoti piedalīties cita radošajā darbā? No vienas puses, mans pienākums ir rūpēties par gala produktu.

Bet – cik tas traucē, cik ne, un kur manas ambīcijas jau kāpj pāri cita iecerei? Man ir bijusi iespēja arī šā pusgada laikā veidot iespaidīgu darbu – 18. novembra dzimšanas dienas nakti. No Ojāra biju uzrunāts jau tad, kad vēl nebija domu par direktora vietu. Uz skatuves bija pilnīgi visi Nacionālā teātra aktieri. Tajā varēju realizēt vismaz daļu savas radošās enerģijas.

– Esi pārkāpis sev pāri un atdevis kādam savu ideju?

– Jā…

– Tu ej, skaties?

– Nē. Es sev aizliedzu, situ pa pirkstiem. Mēs esam dažādi, un tas veido pasauli krāsainu. Ja būsim vienādi, nonāksim līdz plānveida kultūrai, ka labas ir tikai Purvīša gleznas.

– Tev tuvāka ir eksperimentālā, Jaunā zāle vai senie dēļi?

– Man kā skatītājam tuvāki ir tradicionāli darbi, klasiskās vērtības – Dostojevskis, Šekspīrs. Kaut kas pamatīgs, grods. Bet piedalīties daudz interesantāk ir eksperimentos. Ne vienmēr tas ir viegli, gadās, ka aktieri to adekvāti nevērtē. Režisors atnes jaunu ideju, un tas bieži vien beidzas ar burkšķēšanu.

– Var tā būt, ka vēl pirmizrādē aktieris ir opozīcijā?

– Jā, tas ir iespējams.

– Bet režisors taču jūt! Vai negrib pāraudzināt?

– Grib. Un viņš noteikti pāris reižu arī pamēģina, līdz saprot, ka pāraudzināšanā aiziet pārāk daudz enerģijas, kuru varētu ieguldīt iestudējumā. Līdz ar to viena aktiera ambīcijas tiek noliktas malā. Bet nedomāju, ka tas ir aiz ļauna prāta.

Vienmēr esmu par atklātību – izstāstīt, ka man ne sevišķi, bet darīšu visu, ko vajag, centīšos netraucēt kopējo lidojumu. Arī man ir bijuši gadījumi, kad esmu ne pārāk pareizi reaģējis uz lietām.

– Vari atklāt, kurās izrādēs?

– Ar Kirilu Serebreņikovu bijusi pamatīga vārdu apmaiņa – pat ne strīds, tādi filosofiski jēgas meklējumi. Voicekā es tiešām nesapratu, ko taisām, kāpēc šādi izteiksmes līdzekļi, estētika, vispār tāda tēma izvēlēta.

Foto: Rojs Maizītis

– Teātrī ir personības ar dažādām gaumēm.

– Tur jau tā lieta. Mēs neesam savākušies brīvā laika pavadīšanas pulciņā, kur kopā adām. Te vienam liek adīt, otram slēpot, citam šahu spēlēt. Un kā nu kuru reizi tas sanāk. Ne vienmēr izdodas galvu sakārtot, bet, ja esi uzņēmies atbildību, tas ir jādara. Ja nepatīk, vari būt aktieris mežā, sev, viens pats.

Tā ir mūžīgā tēma, un ne tikai es esmu to virpinājis simtiem reižu, bet visi pasaules aktieri. Man patīk salīdzināt teātri ar profesionālo sportu. Neticu, ka Dinamo Rīga hokejisti katru otro vakaru grib iet uz ledus, dauzīt viens otram ģīmjus, kauties par katru centimetru, skriet, svīst, gūt traumas un braukt uz citu pasaules malu, prom no ģimenēm. Bet tāds ir darbs. Tad tu vairāk vai mazāk noķer kādu kaifu procesā, ko dari.

Vientuļā krēslā

– Droši vien tagad ģimene tevi redz vairāk – tu kā proletārietis nāc deviņos uz darbu un esi sešos mājās?

– Ļoti cenšos, bet reizēm pienākumi ir arī vakarā. Izrādes ir jāredz.

– Tev ir sava vieta ar zelta maliņu?

– Ir tā saucamā direktora loža. Varētu būt, ka tai ir jau simt gadu – parterā ceturtā, maliņā. Nav pati labākā vieta. Ar nolūku, lai skatītājam tiek labākās. Administrācija var noskatīties, bet lai tas nav, kā saki, ar zelta maliņu.

Bet tev ir jāpārredz laukums – tiešā un pārnestā nozīmē.

– Nu, es parasti vismaz pāris reižu to izrādi esmu redzējis, tāpēc tā nav pilnīgs pārsteigums. Lai gan reizēm esi bijis mēģinājumos, zini, kā kurš uzvedas, bet pirmizrādē piedzimst pavisam kas cits.

Tā ir dzīvā enerģija, kuru var tikai censties izkalkulēt, bet simtprocentīgi pārliecināts par to nevar būt. Tas ir ikvakara brīnums. Kino samontē veiksmīgākos kadrus, un tas katru reizi ir vienāds. Teātrī nav divu vienādu vakaru. Kaut kas taču notiek ar mums, esam dzīvi cilvēki. Lai kā mēs slēptos aiz tēla maskas.

– Tu domā par to, ka tev nākas strādāt ar īpaši smalkām dvēselēm?

– Mm... diemžēl. Mākslinieki ir nedaudz citādi. Atšķirīgi.

– Tad nevar tā – skaldi un valdi?

– Var, bet es tā nedaru.

– Tev augstskolā mācīja psiholoģiju?

– Ļoti pamatīgi. Un arī biznesa ētiku, biznesa filosofiju. Esmu pa daļai vadībnieks. Mana pirmā izglītība ir reģionālā attīstība un pārvalde, to ieguvu Lauksaimniecības universitātē. Es varētu būt pašvaldības, reģiona vadītājs. Izpilddirektors.

– Kad runāju ar divām teātra granddāmām, abas par tevi, teica – o, Jānītis… Kā tiec ar šo galā, ka vecākajai teātra paaudzei tu vienmēr būsi Jānītis?

– Mani tas nekādā mērā nenoniecina. Kaut kāda subordinācija ir vajadzīga, lai lietas ietu uz priekšu, bet es taču ar šo amatu neesmu piedzimis par citu cilvēku. Mums ir bijušas attiecības, un būtu jocīgi, ja mēs pēkšņi vienā dienā tās aizmirstu.

– Bez hierarhijas tomēr neiztikt?

– Tieši tā. Diemžēl pēdējais vārds manējais. Jā, es dzirdu, respektēju, varam parunāties kā čoms ar čomu, bet kādās lietās ir – stop, tagad, piedod, būs tā…

– Vai jau esi izjutis, ka vadītāja krēsls ir ļoti vientuļš?

– Ļoti. Bet arī režisora amats nav tas publiskākais. Galvenais – viņš ir atbildīgs par visu. Mēs regulāri to aizmirstam – ka vērtēs viņu. Ja būs izdevies, visi būs forši, izņemot režisoru. Ja nebūs izdevies, vienīgais vainīgais būs režisors.

– Repertuārā ir divas tavas iestudētās izrādes – ART un Jaunā ārsta piezīmes. Kā tu vērtē šos darbus?

– Par Jaunā ārsta piezīmēm paldies Ojāram Rubenim, viņš to uzticēja mums abiem ar Kasparu Zvīguli, lai pamēģinām, kā tas ir – veidot dramatisku izrādi. Pirms tam kā daļa no režisoru komandas bijām veidojuši Īsto sērijas: Īstā bērnība, Īstie Ziemassvētki, Īstie Jāņi, Īstais teātris… kopā septiņas izrādes.

– Pieļauju, tie bija eksperimentāli darbi.

– Jā, koncertuzvedumi, kuros katrs stāstījām par sevi. Ņēmām vienu tēmu un atcerējāmies, kas, teiksim, ar mums bērnībā notika.

– Sanāk, ka tu daļu savas dzīves izstāstīji. Kas bija pats atklātākais?

– Šķiet, viens no pirmajiem Īstajos Ziemassvētkos – kā mans tētis skaita dzejolīšus.

– Vienmēr vienus un tos pašus?

– Jā. Bet vienmēr ko sajauc. Mamma, labu gribot, vēlas palīdzēt, tad tētis sadusmojas, un Ziemassvētku kašķis gatavs! Pēdējā no iestudējumiem Gribu ziemu īsto bija stāsts, kā tētis mežā darbināja motorzāģi Družba, kam bija uzliekams starterītis. Kad sadusmojās, ka Družba neiet, viņš starterīti meta mežā. Man tas bija jāmeklē. Tas nav pats foršākais darbs – atrast sniegā.

– Tētis nebūtu metis, ja tevis nebūtu līdzi un pašam būtu jāiet meklēt.

– Domāju, ka būtu metis. Tajā brīdī taču uz kaut ko jāizlādējas.

Foto: Rojs Maizītis

– Tu esi tikpat temperamentīgs?

– Mēdzu būt. Uzskatu, mums katram iekšā ir gan dieviņš, gan velniņš. Jautājums, kā mākam to savaldīt. Tas ir darbs mūža garumā – sevi kontrolēt, adekvāti reaģēt. Grozies, kā gribi, esam bara dzīvnieki, un jārēķinās ar apkārtējiem. Kādreiz jāļauj vaļa emocijām, bet citreiz jāiemācās tās slāpēt.

Kā sirdi nesalauzt

– Aktieris Ainārs Ančevskis teica, ka jādod ordeņi vai prēmijas tiem, kas spējuši vismaz desmit gadus kopā nodzīvot. Jums ar Lieni drīz būs desmit?

– Apprecējāmies 2010. gadā, tātad drīz būs. Bet kopā esam stingri ilgāk.

– Ko teici par slāpēšanu un ļaušanos – tas notiek arī ģimenē?

– Ir tik viegli ļauties – ak, nu laižam visu ārā! Bet tas ir destruktīvi. Tu izjauc sevi. Un izārdi apkārtējos. Vai viņi to ir pelnījuši? Labāk jau atrisini šo situāciju, lai nebūtu otram sāpīgi. Es nesaku, ka man vienmēr izdodas. Absolūti nē. Es neesmu eņģelis, tikai ļoti precīzi apzinos, ka tas nav tā – ai!

Mani tracina teksts, šķiet, no angļu valodas ievazāts – piedod, es tā nedomāju. Tad kā tu domāji, kad darīji vai teici? Cilvēka prāts ir neapstādināms, mēs to nevaram izslēgt. Ja dari kaut ko tādu, ko nedomā, un ja dari to bieži, tad, piedod, tev kaut kas nav riktīgi. Vajag ar savu iekšējo padarboties, pakārtot.

– Izsaukt pašam sevi uz tepiķa?

– Jā, godīgi skatīties spogulī. Nesaudzīgi, sāpīgi. Ak, cik daudz reižu esmu sev pārmetis!

– Liene ir mācējusi acīs pateikt, kas viņu neapmierina, sāpina?

– Jā.

– Droši vien tas rada pretreakciju?

– Protams, uzmet lūpu, vēl kaut ko paburkšķi pretī, bet pēc tam, tā godīgi paanalizējot, saproti – taisnība. Lai cik tas būtu nepatīkami, vai nu lauz, vai sadzīvo. Ja es neko nejustu pret to cilvēku, ja viņš man būtu vienaldzīgs, man būtu dziļi nospļauties, ko par mani domā; darīšu, kā gribu.

– Man neiziet no prāta stāsts, ka gāji uz Lienes izlaidumu, un tas izrādījās 9. klases.

– Tas bija traki, jā. Man bija dziļas pārdomas… Vai turpināt, vai nocirst to saknē, kamēr nav kaut kas muļķīgs izdarīts. Stulbi un banāli skanēs – nesalauzt sirdi. Bet nē – kaut kas tomēr nostrādāja citā virzienā, un prāts acīmredzot pateica, kā to risināt, kā eksistēt šajā situācijā.

– Lienes vecāki tev ļoti uzticējās, jūs diezgan ātri sākāt dzīvot kopā?

– Mēs ļoti ilgi brūtējāmies. Vidusskolā tusiņi, izbraucieni, bet riktīgi dzīvot kopā – nē. Tas tikai augstskolā notika.

– Liene dabūja izstudēt? Domāju, tu viņu noņēmi no trases un ieliki ģimenē – es būšu direktors, un tev trīs bērni.

– Nē, Liene pastrādāja un arī tagad strādā. Ja man blakus būs tukšs un neapmierināts cilvēks, es taču būšu tāds pats. Un mūsu attiecības būs tādas. Nē, nē, es uzskatu, ka sievietēm jāizglītojas, viņām jābūt tieši tādām pašām iespējām kā vīriešiem – līdz brīdim, kad ir bērni.

Mēs ar Lieni daudz par to esam runājuši – es vienkārši nevaru, labprāt, bet tas nav iespējams. Neesam jūraszirdziņi, kas maina dzimumu, kad satiekoties stiprākais kļūst par vīrieti. Tā diemžēl nav.

– Jūraszirdziņu bērnus iznēsā tēviņš.

– Nu, lūk. Tā mēs nevaram. Varam burkšķēt, cik gribam, bet arī nākamajā paaudzē nekas nemainīsimies, mēs nekļūsim par abu dzimumu indivīdiem. Varbūt pēc miljoniem gadu būsim vienlaikus abi dzimumi, bet ne tagad.

– Ģimenes modeļi tomēr ir dažādi, ir arī tā, ka vīrietis paliek mājās ar pavisam mazu zīdainīti, bet sieviete atgriežas darbā.

– Es tieši to pašu esmu darījis. Ļoti daudz esmu bijis ar bērniem, sevišķi ar pirmo. Tad tā varēju – sanāca, sakrita. Un darīju visu – pamperus mainīju, labi, ar krūti nevaru barot, bet mākslīgo pieniņu no pudelītes devu. Kas tur – viens un divi. Galvenais, lai būtu vēlme, lai gribi piedalīties.

– Pirmoreiz tikāmies, kad iznāca disks Tēvu šūpuļdziesmas, kurā piedalījies. Tad runājām, kā bērns tevi maina. Vai vari teikt, ka tavu jau atvērto personību mainīja meitiņa?

– Atvērta persona? Es nekad tāds neesmu bijis. Mēs tādi nepiedzimstam. Esmu stingri pārliecināts, ka esam egocentriski, vērsti uz sevi. Pirmkārt jau attiecības ir sevis salaušana. Ģimenē, ja tev ir pienākuma sajūta, tu kādus savus ego noliec malā.

Pirmais bērns ir kā tava ego turpinājums, tu ar viņu to dali, un pēkšņi ir vēl viens, kurš ir citāds, un tur jau tavs ego sāk iet rasolā. Un tad piedzimst pretējā dzimuma, ar pilnīgi citādu domāšanu, uztveri. Viņai ļoti patīk dziedāt, skatīties spogulī, lai gan tikai divi gadi. Tas ir cits kosmoss, kas jārespektē.

– Kā sokas tavs projekts māja?

– Patlaban iesaldēts laika trūkuma dēļ, bet ceru, ka uz pavasara pusi es pie tā atgriezīšos. Saimniecības ēkai ir sienas un jumts, mājai pamati, bet arī tas ir daudz. Gribas, protams, ātrāk, gribas Raganu, lai bērni aug tādā vidē.

Esam ar sievu vienojušies, ka gribas mazliet rāmāk, vienkāršāk, tuvāk dabai. Astoņpadsmit gados nevarēju iedomāties, ka man būtu interesanti laukos. Vajadzēja centrā, dzīvoklī, un pat ne Rīgā – vēlams, Londonā, Ņujorkā. Kad esi izdauzījies, lēnām tvaiks tiek izlaists un saproti – dzīvoklī īsti nav tas. Sāc analizēt – eu, forši jūtos, aizbraucis uz laukiem. Tad man jābūt tur.

Saistītās ziņas

Vimba komentē skandālu par izrādi “Žurka”: "Šis viss ir totāls pārpratums" 17
Ģimenes dzīve – kā kārtīgs rokenrols. Aktieris Vimba par skūpstiem teātrī: "Biju aizmirsis sievu brīdināt..." 14
Jānis Vimba jaunos Nacionālā teātra iestudējumos kā aktieris vairs nepiedalīsies 2

Citi šobrīd lasa

Lieldienu pārvērtēšana: Kristus nodevējs Jūda patiesībā ir svētais varonis 2
No radiatoriem, vecām riepām, slēpēm. Krēsli ir tik tuvi, ka teju vai piemērojas dvēselei
Atklāta intervija ar Akvelīnu Līvmani: "Man visas dienas ir laimīgās dienas!" 1
Pievienot komentāru

"Меня расстроили слова Аллы Борисовны": Кудрявцева обескуражена критикой Пугачевой 1

Ольга Бузова встречается с 23-летним хоккеистом?