Stāsts par leģendāro Juri Podnieku - kāda īsti bija viņa dzīve, unikālie kinodarbi un mīklainā nāve ezerā

Savulaik Jura Podnieka paziņas atzina, ka viņš bijis viens drosmīgākajiem cilvēkiem, kādus viņi jebkad pazinuši. Pārmaiņu procesos, fiksējot sarkanās impērijas beigas, Juris nemitīgi tiecās uz katastrofu un konfliktu vietām, kur bija izteikti bīstami un riskanti. Viņš regulāri iekūlās dažādās situācijās, taču, pateicoties attapībai un veiklībai, tika cauri sveikā.

Arī tad, kad Juris 1992. gada 23. jūnijā negaidīti pazuda, daudzi domāja, ka viņš atkal nonācis kādā riskantā situācijā, un, iespējams, viņam vajadzīga palīdzība. Tika pat apspriests variants, ka nepieciešams slēgt visas ostas, jo kāds ekstrasenss apgalvoja, ka Juris ir sagūstīts un viņu pa kluso grasās izvest no valsts. Podnieka kolēģi no sirds cerēja, ka Juris atradīsies dzīvs; neviens neticēja, ka viņš tā vienkārši ir noslīcis. Cerības sabruka, kad astotajā dienā pēc pazušanas ūdenslīdēji atrada viņa līķi Zvirgzdu ezera dzelmē.

Juris Podnieks atstājis neizdzēšamas pēdas ne tikai Latvijas, bet visas pasaules kinodokumentālistikā. Ar saviem darbiem viņš spēja aizkustināt miljoniem skatītāju gan Austrumos, gan Rietumos. No PSRS jauno kinodokumetālistu plejādes viņš bija vienīgais, kas iekļuva Rietumu tirgū, veidojot apjomīgu kinodarbu par PSRS un tās galu.

Kamēr citi domāja tikai par neatkarības atgūšanu, Podnieks radīja grandiozu laikmeta panorāmu. Viņa filma Mēs ir unikāls, satriecoši atklāts stāstu apkopojums par Padomju Savienību un tās balstiem. To viņš uzfilmēja pēdējā brīdī pirms PSRS sabrukšanas. Kinorežisors Hercs Franks vēlāk atzina: “Neviens nekad latviešu kino nebija aizgājis tādā dziļumā, kurā dzīve un nāve liktenīgi savienojas, atkailinot cilvēka gara augstumus.

Vienīgais, kurš nostājās uz šīs pasaules iepazīšanas ceļa, bija Juris Podnieks. Neviens no Latvijas dokumentālistiem nebūtu spējis izdarīt to, ko Juris izdarīja filmā Mēs. Neviens. Tāpēc, ka viņš vienlaikus jutās gan kā latvietis, gan arī kā pasaules cilvēks.” ¹

Ar tieksmi gāzt podus

Juris Podnieks piedzima 1950. gada 5. decembrī Rīgā. Viņa tēvs Boriss Podnieks bija populārs diktors, neskaitāmu padomju kinohroniku balss, savukārt māte Brigita – zobu tehniķe ar plašiem sakariem. Abu vecāku interešu atšķirības bija pietiekami lielas, un viņi drīz vien izšķīrās. Zēns palika kopā ar tēvu, kuram dēla audzināšanā palīdzēja Jura vecmāmiņa.

Jāatzīst, negāja viegli, jo Juris bija nepakļāvīgs, dauzonīgs un spītīgs. Par nepaklausību zēnu ik palaikam sodīja, dažreiz viņš pat saņēma pērienu ar siksnu, tomēr tas nelīdzēja. Interesi par mācībām Juris izrādīja tikai pirmajā klasē, pēc tam pārtrauca mācīties. Beidzot pamatskolu, viņa liecībā bija vieni trijnieki.

Kad par stundu kavēšanu viņu izmeta no Rīgas 50. vidusskolas, viņš iestājās vakarskolā, bet arī to apmeklēja ļoti reti. Kad kļuva skaidrs, ka jaunietis vidusskolu nebeigs, viņa māte, kas bija enerģiska un uzņēmīga sieviete, dēlam vienkārši nopirka vidusskolas diplomu.

Paziņas stāsta, ka Boriss Podnieks mocījies ar dēlu līdz pat armijai – Juris bijis nepaklausīgs jaunietis ar tendenci gāzt podus. Daudz vēlāk, kad Juris kā operators filmēja jauniešu koloniju, strādājot pie Herca Franka filmas Aizliegtā zona, viņš tēvam atzinās, ka viņam bija palicis tikai viens solis līdz šai zonai.

Viņš visu darīja pa savam, piemēram, viņam patika pabraukāt ar tēva mašīnu pa naktīm. Vakarā pirms gulētiešanas viņš novēlēja tēvam labu nakti, bet vēlāk izlēca pa pirmā stāva logu un sēdās mašīnā. Kaut gan Juris savu tēvu cienīja un respektēja, tomēr atļāvās viņu mānīt.

Jurim bija četrpadsmit gadu, kad tēvs vasarā viņu aizveda uz savu darbavietu – Rīgas kinostudiju. Borisam bija bažas, ka dēls brīvlaikā savārīs ziepes, tāpēc nolēma viņš dēlu likt pie darba.

Sākumā Juris bija krāvējs – vadāja un krāmēja aparatūru filmēšanas grupām. Sasniedzot 17 gadu vecumu, viņš tika pieņemts pastāvīgā darbā par gaismotāju. Pēc gada viņu pārcēla uz hronikas un dokumentālo filmu cehu par operatora palīgu.

Jāteic, Juris kinostudijā nokļuva īstajā brīdī. Tolaik ne tikai pasaulē, bet arī Latvijā strauji attīstījās dokumentālais kino. Rīgas kinostudijā veidojās tā saucamais poētiskais dokumentālais kino, kura redzamākie pārstāvji bija Hercs Franks, Aivars Freimanis, Uldis Brauns, Ivars Seleckis. Tie bija talanti, no kuriem varēja mācīties.  Darbs studijā Juri aizrāva, viņš kārtīgi iekodās kino veidošanas procesā un izjuta tā garšu.

Juris kļuva par dokumentālā kino fanātiķi un tā dēļ bija gatavs uz visu. 1969. gadā viņš devās uz Maskavu un iestājās Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūta Operatoru fakultātē, kuru arī veiksmīgi absolvēja.

Skrējiens vāveres ritenī

Podnieka draugs kinorežisors Jevgeņijs Paškevičs, ar kuru Juris taisīja savus pirmos darbus Kinematogrāfijas institūtā, vēlāk teica: “Es domāju, ka viņš izvēlējās publicistiku tādēļ, ka viņam bija labs, spēcīgs komplekss būt pirmajam. Pirmajam, pirmajam un vēlreiz pirmajam. Man šķiet, viņa būtībā bija kaut kāda nepieciešamība pēc mesiānisma. Bet tā bija ļoti smalka.

Juris gribēja būt līderis, un publicistika viņa ambīcijas varēja apmierināt vispilnīgāk, tāpat kā palīdzēt viņam – jau gatavam māksliniekam – jaudīgi startēt un apsteigt visus, kas vairāk spriež par darbu, nekā to patiesi dara. Un to viņš arī paveica – visai krāšņi un gleznaini.” ²

Tie, kas Juri pazina tuvāk, atzīst, ka viņam piemitis liels personības valdzinājums – viņš spējis apburt gan sievietes, gan vīriešus. Un šīs spējas viņam palīdzēja atdarīt durvis, kas citiem palika aizslēgtas. Žurnālists, kinozinātnieks, filmas Vai viegli būt jaunam? scenārija līdzautors Ābrams Kleckins kādā intervijā izteicās, ka Podnieks bijis komunikācijas ģēnijs.

Sarunās ar cilvēkiem Juris pratis iedvest uzticību un panākt maksimālu atklātību. Ikvienam radies iespaids, ka Juris tur atrodas tieši viņa dēļ un nekas cits pasaulē viņu neinteresē, tikai konkrētais dialogs. Pat vairāk – Podnieks daudzus savus darbus veica ar tādu kā misijas apziņu.

Piemēram, filmējot Strēlnieku zvaigznāju, viņš savā darba dienasgrāmatā ierakstīja, ka nedrīkst nomirt, kamēr šī filma nav pabeigta. Vēlāk viņš atzina, ka šo apņemšanos diktējusi viņam uzticētā milzīgā likteņstāstu krava. Ar tādu pašu apziņu viņš taisījis Vai viegli būt jaunam? un pēc tam, kad montējis filmu Mēs.

“Viss ir tā savijies, ka es vairs nespēju nošķirt privāto dzīvi no profesijas un augstākās filozofiskām lietām,” teica Juris kādu pusgadu pirms nāves. “Ir tikai tāda skaudra sajūta, ka man mūždien trūkst laika. Visus šo pēdējos gadus esmu skrējis kā vāveres ritenī, un man nav bijis vaļas analizēt sevi. Nav bijis laika apjēgt.

Es kopā ar savu grupu vienmēr esmu gājis – vismaz centies to darīt – grūtāko ceļu, kad ir nepieciešams sabalansēt notikumu, kurā tu esi, ar vajadzību uzlidot un apjēgt. Būt iekšā, līdz mielēm izdzīvot to un pēc tam, izstaigājot cauri cilvēka liktenim vai kādai citai sakarībai, uzlidot un saprast, kas tas ir.”³

Cilvēki, kas Podnieku pazina tuvāk, uzsver, ka Juris bijis simtprocentīgs darbaholiķis. Reizēm viņš teicis: uz darbu tu vari neierasties tikai personīgās nāves gadījumā. Viena no viņa spilgtākajām rakstura iezīmēm bija spēja maksimāli atdoties darbam. Jura Podnieka studijas direktore Antra Cilinska, kura savulaik bija viņa filmu montāžas režisore, atceras, ka abu sadarbības sākumposmā ne reizi vien rijusi aizvainojuma asaras par Jura skarbajiem aizrādījumiem, taču vēlāk pie tiem pieradusi.

Viņš vienmēr prasījis maksimālu atdevi, un ne visi pratuši sastrādāties ar maksimālistu Podnieku. Grupā bijuši arī cilvēki, kas tādu tempu nav spējuši izturēt, tāpēc aizgājuši.

Ja Juris kaut ko darījis, tad uz pilnu klapi, atdodot tam sevi visu.  Ar savu apsēstību un degsmi viņš pratis aizraut arī kolēģus. Viņa sieva Elga vēlāk atzina, ka Jurim nekad nav bijis brīva laika – ne tikai ģimenei un draugiem, bet arī sev. Viņš vairāk dzīvojis studijā, montāžas telpā nekā mājās. Tieši montāžas telpā notikusi nerimstoša cīņa par katru ideju un sižetu. Viņš strādājis smagi un pamatīgi – visu analizējis un laidis caur sevi.

Juris bija pārliecināts, ka savu filmu varoņi ir jāmīl. Viņš mēdza teikt: “Tev ir jādomā, kas ar viņiem notiks, kad filma būs gatava.”

Kādā intervijā režisors sacīja, ka viņam vairākas reizes nācies atteikties no labiem sižetiem, kuros intervējamie cilvēki atklājušies negaidīti dziļi. Viņš apzinājies, ka, tos publiskojot, viņš var šiem cilvēkiem sabojāt dzīvi. “Mūsu sabiedrība vēl ir pārāk zemā attīstības līmenī, lai šādu atklātību piedotu.”

Nāve tuvplānā

Starptautisku ievērību Juris Podnieks ieguva 1987. gadā ar savu sensacionālo filmu Vai viegli būt jaunam?. Padomju Savienībā filmas demonstrācijai bija sprādziena efekts, tā saviļņoja daudzus miljonus. Filmu slavēja un plaši apsprieda presē, skolās par to rakstīja sacerējumus. Podnieks bija trāpījis desmitniekā.

Kā vēlāk atzina viens no filmas scenāristiem Ābrams Kleckins, ja filma būtu parādījusies pusgadu ātrāk, tā nenonāktu uz ekrāniem, jo padomju cenzūra to vienkārši nepieļautu. Taču perestroikas laikā kļuva iespējams tas, kas agrāk bija liegts.

Savukārt, ja filma iznāktu pusgadu vēlāk, tai nebūtu tik liela efekta. Podnieks agrāk par visiem nāca klajā ar tiem laikiem pārsteidzošu atklātību, tāpēc filma arī izraisīja tik milzīgu ažiotāžu. Lieki teikt, ka viņš vienā mirklī kļuva slavens visā Padomju Savienībā, viņu pamanīja un novērtēja arī ārzemēs. Filmu noskatījās 85 valstīs, tā saņēma desmitiem starptautisku balvu.

Pēc tam Podnieks saņēma negaidītu piedāvājumu – pēc britu telekompānijas Central TV pasūtījuma uzņemt filmu par perestroiku. Pirms pārmaiņu procesiem padomju impērijā Juris bija pārliecināts, ka šāviena troksni dzirdēs tikai arhīvu fonotēkā, taču vēlāk pats piedzīvoja, kā tas ir, kad garām spindz lodes.

Filmas veidošanā labi noderēja Podnieka intuīcija – viņš vienmēr bija klāt tur, kur kaut kas brieda un eksplodēja. 1991. gada janvārī, kad Viļņā bija paredzēts demonstrēt viņa filmu Krustceļš, Juris paņēma līdzi arī kinokameru.

Tieši pateicoties Podnieka pūlēm, 1991. gada 13. janvārī visa pasaule ieraudzīja viņa un viņa asistenta Aleksandra Demčenko uzfilmēto materiālu par padomju armijas un omoniešu zvērībām Viļņā, par to, kā tiek šauti un sisti neapbruņoti cilvēki. Ar uzfilmēto materiālu Juris pats brauca uz Rīgu, jo no Viļņas neviens, arī ārzemnieki, neko vairs nevarēja nosūtīt, nevienam nedeva releja līniju.

Vairākas dienas vēlāk, 20. janvārī, Rīgā notika uzbrukums Iekšlietu ministrijai, kur gāja bojā cilvēki. Vēl līdz šai dienai nenoskaidroti snaiperi nāvīgi ievainoja tuvus Podnieka draugus un domubiedrus – filmēšanas grupas operatorus Andri Slapiņu un Gvido Zvaigzni. Vēlāk viņš sacīja: “Kad mēs filmējām pie Iekšlietu ministrijas, mēs tur atnācām kā brīvi cilvēki, bet uz mums šāva nopirkti vergi.”

Juris atzina, ka pēc drauga un kolēģa Andra Slapiņa nāves viņš ir mainījies. Kaut nāvi viņš bija skatījis tuvplānā jau iepriekš, Andra nāve bija kaut kas īpašs – draugs nomira viņam uz rokām. Tas noticis tik tieši un nepastarpināti, it kā būtu nošauts viņš pats. Uz Bastejkalna tiltiņa viņš kolēģiem rādīja lodes izrautu skrambu un teica: šī lode bija domāta man.

Ar plašu mērogu

Nevienam neizdevās nofilmēt padomju impērijas sabrukumu tik pamatīgi kā Jurim Podniekam. Viņš bija visos krīzes notikumos, viņš bija tur, kur brieda un notika katastrofas. Taču viņš nebija tikai reportieris un operators, viņš bija izcils pasaules mēroga režisors. Viņš vēlējās runāt par pasauli universālā simbolu valodā, tāpēc meklēja arvien jaunas izteiksmes formas.

Podnieka dzīves pēdējie gadi pagāja vētrainā politisko pārmaiņu virpulī. Jurim šķita, ka ar filmu Mēs viņš agrāk izmantoto kino žanru ir izsmēlis, jo savās filmās sāka atkārtoties.

Dokumentālistika viņu sāka ierobežot. Kādā intervijā viņš izteicās, ka vēloties nofilmēt savus sapņus. Podnieks gribēja atrast pavisam jaunu formu – starp dokumentālo un spēlfilmu. Viņš sacīja, ka vēlas paturēt dokumentālu vidi un dokumentālus notikumus, kuros iepītu pavisam citu pamatstruktūru. Podnieks labi apzinājās, ka tas vēl nevienam īsti nav izdevies, taču viņš gribēja pamēģināt. Un viņš bija apsēsts ar ideju ekranizēt Raiņa lugu Jāzeps un viņa brāļi. Strādājot pie katras filmas, viņš teica: “Pabeigšu šo un ķeršos pie Jāzepa.”

Savā radošajā dzīvē Podnieks ļoti bieži ticis dzīts stūrī. To darījuši gan Rīgas kinostudijas vadītāji, gan centrālkomitejas pārstāvji, gan čekas darbinieki, pieprasot pamatīgi izrediģēt viņa filmas. Taču viņš nav piekāpies, tikai vienu reizi padevies spiedienam un no Strēlnieku zvaigznāja izmetis vienu epizodi. Un pēc tam to nožēlojis.   

Uzsverot Jura Podnieka ģenialitāti, kinokritiķi norādījuši, ka viņš bijis režisors, kas pratis savienot publicistiku ar mākslu. Turklāt viņam bijusi spēja just laikmetu un redzēt lietas kopsakarībās. Viņš vienmēr bijis trīs soļus citiem priekšā. Piemēram, Latvijā daudzi nesaprata, kāpēc pārmaiņu laikos Podnieks tik daudz filmē ārpus mūsu valsts – Krievijā, Ukrainā, Armēnijā, Gruzijā.

Taču viņam kā plaša mēroga dokumentālistam Latvijā bija kļuvis par šauru, viņam bija svarīgi saprast procesus kopumā. Ieraudzīt un saprast, kā ļogās un brūk sarkanā impērija.

Noslēpumainā pazušana

Kad 1992. gada 23. jūnijā Juris ar akvalangu ienira Zvirgzdu ezerā un pēc tam vairs neiznira, neviens īsti neticēja, ka viņš ir noslīcis. Podnieks bija sportisks vīrietis, labs peldētājs. Tā kā Juris vienmēr bija staigājis pa naža asmeni, radās dažādas sazvērestības teorijas.

Jura dēls Dāvis, kurš todien gaidījis tēvu krastā, kādā brīdī pamanījis ezera otrā krastā laivu ar ūdenslīdēju, kaut kādus cilvēkus tumšās drēbēs, mikroautobusu Latvija. Pēc minūtēm divdesmit Dāvis pēkšņi ieraudzījis, kā patālu no krasta iznirst Juris, nez kāpēc bez maskas, pamāj viņam un atkal pazūd zem ūdens. Dāvis nodomājis, ka tēvs viņam pamāja sveicienu, un tikai vēlāk sapratis – viņš saucis pēc palīdzības.

Ņemot vērā Jura Podnieka personību un viņa aktīvo līdzdalību Latvijas neatkarības atgūšanā, viņa meklējumos tika sūtīts īpašo uzdevumu bataljons, kura rīcībā bija gan ūdens, gan zemūdens tehnika, ko iespējams izmantot jebkurā diennakts laikā. Notika intensīvi meklēšanas darbi, taču tikai astotajā dienā, 30. jūnijā ap pulksten vieniem dienā, Policijas akadēmijas kursants atrada Podnieka līķi kādā ezera ieplakā astoņu metru dziļumā. Jurim bija norauta maska un tukši skābekļa baloni, viņš gulēja tumšajās dūņās ar seju uz leju. Dūņas bija nosegušas ķermeni, tāpēc viņu tik ilgi nevarēja atrast. 

Daudzi īsti neticēja, ka tāds cilvēks kā Juris Podnieks var vienkārši noslīkt. Viņš bija zināms kā stiprs un enerģisks cilvēks, kas prata cīnīties gan ar zobiem, gan nagiem. Cilvēks, kas prata no visgrūtākajām situācijām izkļūt sveikā.

Kolēģi un paziņas vēlāk gan apliecināja, ka Juris tobrīd bijis gan fiziski, gan garīgi iztukšots. No 1986. līdz 1992. gadam viņš bez atelpas bija taisījis filmu pēc filmas. Pēdējie seši gadi viņam bija pagājuši gluži kā kara režīmā.

Lielo pārmaiņu laikā Podnieks aktīvi braukāja pa visu Padomju Savienību, devās uz karstajiem punktiem, filmēja, intervēja cilvēkus. Regulāri atradās riskantās situācijās, bija piedzīvojis lielu stresu. Jura Podnieka dēls Dāvis vēlāk intervijās uzsvēra, ka viņam neesot nekādu šaubu – notikušais bijis nelaimes gadījums, nevis rūpīgi izplānota slepkavība.

Kā vēlāk izrādījās, Podniekam bija sarežģījumi ar sirdi. Viņš pārāk daudz smēķēja un pārāk daudz strādāja, bija sevi pamatīgi nodzinis. Turklāt nirt ar akvalangu bez sagatavošanās – tas pat veselam cilvēkam ir liels pārbaudījums.

Draugi zināja teikt, ka tolaik Juris bijis arī apmulsis, jo īsti nezinājis, ko darīt tālāk. Viņš aizgāja aizsaulē, kad viens dzīves posms bija noslēdzies, bet nākamais vēl nebija sācies. Oficiālais slēdziens vēstīja, ka Jura Podnieka nāve iestājusies nelaimes gadījuma rezultātā.

Tika minēta divu apstākļu kopsumma – Podnieka sliktais veselības stāvoklis un bojātais akvalangs. Sakarā ar palielināto ūdens spiedienu, apgrūtināto elpošanu un pārāk mitro gaisu Podniekam bija sākušās kakla spazmas, un sirds nepietiekamības dēļ iestājās nāve. Veicot akvalanga tehnisko apskati, tika konstatēts rūpnīcas brāķis – nepietiekami ciešs kniedējums elpošanas automāta membrānā.

Atstātais mantojums

Jurim aizejot, daudz kas palika nepabeigts. Viņš bija iecerējis filmu par Latviju, Krieviju un Gruziju. Naudu šim projektam bija gatavi dot angļu sadarbības partneri, kuri zināja – ja Podnieks kaut ko dara, viņš to izdara labi. Filmēšana jau bija sākusies, tūlīt pēc Jāņiem vajadzēja braukt uz Vladivostoku. Pēc viņa filmas Mēs panākumiem turpmāko sadarbību piedāvāja ne tikai angļi, bet arī amerikāni un japāņi. Podniekam vajadzēja izlemt, ko darīt tālāk.

Jura negaidītā nāve būtiski mainīja arī dēla Dāvja dzīvi. Viņš jau divus gadus bija nostrādājis tēva grupā par operatora asistentu un bija pārliecināts, ka turpmāko dzīvi saistīs ar kino, taču šīs ieceres sabruka brīdī, kad tēvs neiznāca no ezera. “Tas bija nenormāls trieciens,” atcerējās Dāvis. “Šausmīgs apjukums. Jutos vīlies, pat dusmīgs uz tēvu: nu, kā viņš drīkstēja būt tik vieglprātīgs! Lai pasargātu sevi no nemitīgām atmiņām par traģiskajiem notikumiem, mēģināju kaut ko sasniegt aprindās, kam nav nekāda sakara ar tēvu. Tobrīd šķita, ka, paliekot kino vidē, vairs nespēšu gūt ikdienas piepildījumu.

Mani neviens neatgrūda. Baidījos, ka netikšu vaļā no Podnieka vārda ēnas, ka tas traucēs. Rezultātā mainīju ne tikai nodarbošanos, es pametu arī Latviju. Strādāju Maskavas biznesa vidē un vīkendos braucu apciemot mammu. Un brīdī, kad manī izgaisa pārestības sajūta par to, ka tēvs nomira savas vieglprātības dēļ, tad arī pazuda dusmas uz viņu.” ⁴ 2008. gada pavasarī aizsaulē devās Jura sieva Elga Podniece. Viņu apglabāja līdzās vīram Meža kapos.

Kaut pagājuši gadi, Jura Podnieka darbu vērtība nav zudusi, viņa filmas saglabājušās kā spilgtas laikmeta un vēstures liecības. Joprojām darbojas Jura Podnieka studija, ko vada viņa agrākā filmu montāžas režisore Antra Cilinska. Podnieka darbus demonstrē un māca daudzās pasaules kinoskolās. Aizejot aizsaulē, Juris Podnieks savu misiju bija izpildījis.

-------------------------------------------------------------------------------

¹ Apgāds Kontinents. Tatjana Fasta. Juris Podnieks. Vai viegli būt elkam?
² Una. Sergejs Nikolajevs. Juris Podnieks: Talanta šķautnes.
³ Māksla. Jānis Baltauss. Intervija.
⁴ Santa. Ineta Meimane. Nepabeigtā filma.