Aktrise Lāsma Kugrēna, krīzes spiesta, pārcēlusies uz Bausku

Lāsma Kugrēna nekad nav slēpusi, ka viņai ļoti patīk parunāt. Tāpēc viņai prieku sagādā tikšanās ar skatītājiem, kur tiek uzdots tik daudz jautājumu un domāts par dzīvi… Mēs tiekamies pašā gada nogalē, kad Nacionālais teātris rotājies rūķu micēm, visi pošas svinīgai sanākšanai, koncertam un pusdienām.

Viss ir mazliet citādi nekā ikdienā. Starp svinīgi baltiem galdautiem, trauku šķindoņu un Ziemassvētku dziesmu skaņām mēs paklusām runājam, runājam, bet aiz pateiktajiem vārdiem var nojaust bezgalību. Kā nakts vidū guļot Daugavas vidū, Visuma vidū, starp zvaigznēm.

Starp teātri un seriālu

– Jums gada noslēgums bija starp teātri un seriālu…

– Sagadījies, ka teātrī man ir smagas lomas, vēl no pagājušās sezonas. Lielākas vai mazākas, bet dramatiskas, tādas, kuras vienmēr ir ar sāpošu sirdi. Bet seriālā varu izpriecāties. Komēdiju teātrī patlaban ir maz, un arī tajās, kas ir, neesmu trāpījusies. Bet man gribas izlīdzsvaroties.

Seriālā satieku kolēģus, ar kuriem nekad neesmu spēlējusi… Jarānu Jāni, kurš man tik ļoti patīk kā komēdiju aktieris, jau no Imantas–Babītes laikiem. Kādreiz Bauskā salīdām lielajā dīvānā, puiši bija mazi, Jānītis atbrauca, un mēs visi seši, arī mana mamma, skatījāmies. Mums tā patika! Smējāmies.

– Šķiet, jūs ar Jāni Jarānu mentāli varētu būt uz vienas stīgas – jūsos ir tāds komēdiju azarts.

– To Jānis perfekti prot, es skatos un mācos. Komēdijā jāspēlē dubultnopietni, tad varbūt iznāks arī komiski (smejas). Tāpat ar Jakovu Rafalsonu līdz šim nav sanācis spēlēt, un diez vai mani aicinās uz Krievu teātri. Ar Indru Briķi agrā jaunībā spēlējām Zaļajā zemē pie režisora Ģirta Nagaiņa. Viņa bija Liena, es – Ošu Anna. Tas bija ļoti maz, bet tagad mums ir tādas saspēles un cīņas! Man patīk, ka nav tā prasti. Uzrakstīts ir viens, bet, kad sāc runāt, jūti, ka kaut kā ir par daudz vai par šerpu, tā kā neguļ mutē...

– Tad scenāristi ļauj pievīlēt?

– Protams! Mums taču pašiem jānotic tam, ko darām. Lugu tekstu cenšos ļoti precīzi runāt, pat mazos vārdiņus, tāpēc mācīšanās paņem daudz laika. Arī Cīrulīšos ir tādi: “Nu, gan jau…”, “Lai nu…”, “Ko tad citu…”, “Es jau domāju, ka…” Nepabeigti, doma paliek manī.

– Bet sarunbiedrs un skatītājs var nojaust, līdzdomāt.

– Es ceru. Divi vārdi, apgriezti otrādi, izsaka pavisam citu domu, piemēram, “nu tad!” vai “tad nu…”

– Ir pietāte pret dramaturga domu, ko viņš slīpējis…

– Jā, un es mēģinu saprast, kāpēc tā.

Mans pieneņu lauks

– Jums Cīrulīšu mamma bija kā dāvana vai grūts uzdevums?

– Kā dāvana. Man patīk dzīvot tajās mājās, vidē. Es to sajūtu.

– Tajā, piedodiet, butaforijā?

– Ļoti labi tur jūtos.

– Jums Bauskā ir dzīvoklis.

– Māja. Kā mazpilsētā. Dārzā gan tikai pieneņu lauks (smejas), kaimiņi par to reizēm kreņķējas.

– Jo pūkas lido pie viņiem?

– Jā. Kad dzīvoju vecātēva mājās, tā bija pilsētas nomale, Zaļajā ielā 3, tagad tas ir pats centrs. Viesnīca un autoosta ir uz mana vecātēva zemes, tur kādreiz bija pļavas, zivju dīķi, dārzi, gotiņa, cūciņas – īstas lauku mājas.

– Arī mājai ir savs liktenis?

– Droši vien.

– Zaļajai ielai 3 tas bija bēdīgs?

– Sākumā tā bija vienstāva koka ēka, apmesta ar kleķi, zemiem griestiem, milzīgām sijām, vēl cara laika. Vecvectēvam tur bija kaļķu ceplis, to mani puiši uzraka, meklējot apslēptus dārgumus.

Tad mājas palika manam opapam, kuru neesmu redzējusi… Viņš teica – ja otrreiz ienāks krievi, es neizturēšu. Un tā arī bija. Tā dzimta ļoti cieta. Mājām lielas skumjas ir pāri gājušas, bet arī ārkārtīgi daudz prieka. Un mana ģimene tur dzīvoja.

Jaunākie dēli līdz šai dienai to atceras kā skaistāko laiku, kaut praktiski dzīvojām graustā. 1939. gadā opaps uzbūvēja otro stāvu, arī no koka. Blakus gāja zemes ceļš, bet tagad tur brauc fūres, tas ir A7. Tad nopirkām citu māju, pie pilskalna, arī vecu.

Domājām, ka pēc trim mēnešiem varēsim pārvākties, bet tas notika pēc astoņiem gadiem. Tā ka man ir liela pieredze ar mājām. Tā sanāca, ka uz vecātēva māju aizgāju pusmūžā, jo Rīgā nevarējām izdzīvot. Dzīvokli izīrējām, braukājām uz teātri.

Var teikt, ka es spiestā kārtā atgriezos Bauskā, kad bija pirmā lielā krīze, repšiki un visi pakļuvām zem kāpurķēdēm. Tā tur esmu palikusi – nevaru iedomāties, ka man būtu Rīgā jādzīvo. Es visu laiku braukāju ar autobusu! Reizēm pēc izrādēm palieku Rīgā, mums ir dzīvoklītis. Bet mājas man ir Bauskā.

– Un jūs viena pati pa māju?

– Nē, tur visi rotē! Trīs dēli brauc. Bija laiks, kad viņi dzīvoja tikai pa Rīgu…

– Ir pa īstam pieauguši un var atgriezties?

– Vairāk nekā pieauguši. Dzīvē ir visādi īpatnēji posmi, notiek pārmaiņas. Un tad jau pietuvojas tām mājām. Bet aizlido prom neizbēgami.

– Jūs ar sāpi palaidāt lidot vai ar svētību?

– Noteikti ar svētību. Cik nu tā bijusi liela, cik kuram nesusi labumu un arī – cik kurš ir gribējis, ko vēlējies. Tā ir viņu dzīve. Es cenšos nejaukties.

– Jūs pieņemat, ļaujat braukt, nebraukt, kā paši vēlas, nespiežat, emocionāli nešantažējat?

– Nē. Ja nu kādreiz kaut kas būtisks – malka jāsagādā, jāsaskalda. Viņi jau paši to dara, nav jāsaka. Tikai jāatgādina vai jāpalūdz. Bet tā, ka es viņus ar māju šantažētu… šķiet, ka ne. Tomēr katrs jau mēs domājam citādi. Viņiem varbūt liekas, ka jā.

Ļoti labi atceros – pienāca brīdis, kad abi mani jaunākie puiši teica, ka es viņus ļoti kontrolējot. Biju pilnīgi šokā, kā vabole uz muguras apvēlos un tirināju kājas (smejas). Man taču bija sajūta, ka nemaz…

Ar vecāko dēlu nav dienas, kad mēs nesazvanītos –  tikai lai zinātu, dzirdētu. Jo viņa tētis gāja bojā, līdz ar to viņš mani ļoti respektē – tikai piezvanīt, labrīt, atā, un viss. Reti sanāk saskrieties, bet tad daudz ko pārrunājam. Jānis ir rīdzinieks, viņam patīk pilsēta, nav absolūti nekādas piesaistes mājai. Bet viņš brauc ciemos. Jaunākie ar siltumu atceras Zaļo ielu.

– Tā ir viņu bērnības zeme.

– Jā. Bija šausmīgi žēl, ka bija jāpārdod, ko tik mēs nedomājām, braucām Līvānu māju skatīties. Bet tā zeme man bija kopā ar brālīti, un viņš tur nenāktu dzīvot. Tā nu tagad esam pie pilskalna.

– Tad jūs kantri festivālu varat klausīties.

– Kad aizveram logu, nedzird tik briesmīgi, var pat aizmigt. Mani ļoti fascinē Bauska, ir bezgalīgi tuva. Tur ir kāda mistērija – pilsēta starp divām upēm, aiz salas abas satek kopā, un sākas Lielupe. Agrākos laikos pa to kuģoja līdz jūrai, no Lietuvas gāja ceļi, Bauska bija tranzītpilsēta.

– Droši vien daudzās ģimenēs rezonēja jūsu teiktais, ka Mātes dienā jums ir skumji, jo bija smagi audzināt trīs puikas, arī materiāli, un valsts īsti nerūpējas par cilvēkiem. Bieži vien sievietes to nesaka, māk nest, nežēloties... Bet ir godīgi pateikt.

– Jā, es toreiz tā pateicu, jo uzskatu, ka tas ir genocīds pret tautu. Nākamajā rītā viens no mūsu valstsvīriem teica – cik šausmīgi, ka populāra aktrise var tā runāt.

– Cik neērti to dzirdēt…

– Jā, cik šausmīgi, ka ar cilvēkiem tā darīja un ka mēs tā dzīvojām.

– Nedēļu līdz algai cilvēks domā, kā savilkt galus, un tas nav vienreiz gadā, bet katru mēnesi.

– Es neteikšu, ka nebija ko ēst. Vārījām auzu putru, kartupeļus vārījām un cepām. Reiņa Jāņa tētis šo to atveda, mammīte no laukiem gurķīšus, sēnes. Bet tas laiks nebija labs.

Vieta, kur mainīt dzīvi

– Esat dzīvojusi dažādās Latvijas vietās…

– Līdz pirmajai klasītei dzīvoju Bauskā, pamatskolā bijām Ventspilī, vidusskolā – Aizkrauklē. Tas ir mans skaistākais laiks.

– Tolaik tā bija Stučka, diezgan pabriesmīga padomju pilsēta.

– Tā bija brī-niš-ķī-ga! Ar lielu, skaistu kultūras namu Daugavas krastā. Tā, protams, bija uzpludināta, bet es jau mazo Daugavu nebiju redzējusi. Un tas bija neaprakstāmi skaisti – ar laivu naktī iebrauc upē, krastu neredzi, un zvaigznes ir augšā, zvaigznes apakšā, ūdens ļoti mierīgs, un tu esi kā tādā kosmiskā telpā, klusumā.

Atceros vasaras, lielos kokus, aiz mūsu mājas sākās lauki, tur gājām pēc piena… Es tādu demokrātiju kā Aizkrauklē vairs neesmu piedzīvojusi. Tur visi darbojās kopā, nebija dalījuma, tāda maza komunisma pieskaņa. Paps bija kultūras nama direktors, mammīte – mākslinieciskā vadītāja un režisore. Visa dzīve bija kultūras namā.

– Jūs tur arī dzīvojāt.

– Pirmo gadu – grimētavā. Skola bija kopējā, krievu un latviešu, bet nebija problēmu, izņemot kautiņus par meitenēm.

– Laivā Daugavā zem zvaigžņotām debesīm ar kādu puisi braucāt? Tas bija romantiski?

– Laiks acīmredzot bija tik skaists arī tāpēc, ka nebija nekādu konkrētu puišu, tikai tā cerība, ka tūlīt, tūlīt kaut kas būs… Tikai pēc tam sapratu, kāpēc gaisotne Aizkrauklē bija tāda. Tur bija sabraukuši cilvēki, kuri kaut ko gribēja mainīt savā dzīvē. Iemeslus jau neviens nezinājām. Mani vecāki arī tur ieradās tāpēc, ka papu ik pa laikam diezgan stingri vajāja, viņš bija pēc Sibīrijas.

– Un viņam kā represētajam uzticēja vadīt kultūras namu?

– Bet viņš jau bija reabilitēts, pēc papīriem – padomju armijas virsnieks. Viņus visus automātiski pārcēla padomju armijā.

– No Litenes uz Noriļsku?

– Jā. Viņiem bija Ulmaņa rīkojums darīt visu, ko liek. Vēlāk papam prasīju – kāpēc jūs necīnījāties kā somi? Viņš ilgi nestāstīja, bet reiz sadusmojās – jo mums bija pavēle. Ne tikai necīnīties, bet nekādas provokācijas, itin neko.

– Pakļauties?

– Jā. Viņš teica: “Mēs, jaunie puiši, bijām izdomājuši – kad nāks vācietis, griezīsimies atpakaļ.” Viņus veda uz mācībām, un kāds bija teicis, lai paņem līdzi segas. Bija vasara, bet paps domāja – labi, varbūt zemē jāguļ.

Viņus iemeta mašīnā, bet aiz līkuma ar automātiem izdzina, pavēlēja nolikt ieročus, gulties zemē, segas un drēbes atstāja, bet atņēma visu, kas vērtīgs – pulksteni, laulības gredzenu.

Salādēja atpakaļ un taisnā ceļā prom uz vagoniem. Tad viņi svieda zīmītes ārā pa logiem, uz tām bija adrese un lūgums pateikt, ka aizvests uz Sibīriju. Kad varēja izkāpt, daudzi apzināti skrēja prom, un tad viņus nošāva.

– Vai jūsos rezonē tas, ka tagad atver čekas maisus?

– Laikam rezonē gan. Jo nezinu, es būšu tādā maisā vai ne. Divreiz ar izrādēm esmu braukusi uz Ameriku, arī uz Austrāliju, un mums bija jāraksta atskaites. Braucienus organizēja Mazais Sanfrancisko teātris un Amerikas latviešu organizācija Tilts sadarbībā ar mūsu Kultūras komiteju sakariem ar ārzemēm. Citādi jau mēs netiktu.

– Nemaz nebija jāiet uz stūra māju.

– Nē, bijām uz tādu kā lekciju, pārrunām. Tas bija smieklīgi – mūs ar Helgu Dancbergu negribēja laist, teātra partijas sekretārs neparakstīja papīrus. Bet par mums iestājās. Daudzi brīnišķīgi cilvēki bija partijā. Jaunušans nemaz nevarēja nebūt, viņš bija teātra galvenais režisors. Partijas sekretārs draudēja – ja nestāšos, man nebūs darba. Bet Jaunušans acīmredzot bija runājis par mani, un tad man vairs nenāca virsū. Bet atskaites bija jāraksta.

– Tāpēc ķeksīša pēc jūs tur varētu būt.

– Jā. Lai gan partijas sekretārs man prasīja, vai nestājos reliģiskas pārliecības dēļ. Mans brālītis teica – stāšos tad, kad jūs manu tēvu uzņemsiet partijā. Tikko atnācis no Sibīrijas, paps nekādu darbu nevarēja dabūt, strādāja veikalā, riepas pārdeva. Viņš bija virsnieks, tā ka nebija profesijas. Hruščovs viņus reabilitēja.

Papam bija tāds krusts uz kakla, zem matiņiem – viņš bija sists ar laidni. Paps teica, ka varbūt tas krusts viņu pasargāja. Taču papīros bija rakstīts, ka viņš ir budža dēls, tēvam piederēja lauku mājas. Un tomēr viņu reabilitēja. Kad man bija gadi pieci, viņš brauca uz Maskavu, saņēma kādu naudas kompensāciju un atveda man zābaciņus – pelēkus ar tumši sarkanu, kā mūsu Latvijas karogā (smejas), tā saucamās vengerkas…

Kā smaržo mājas

– Cīrulīšu programmiņās ir stāsti par rotaļlietām...

– Mans bērnības stāsts bija par sajūtām – ārkārtīgi silti, mīļi un droši. Pēc kara Zaļās ielas mājā mums bija palicis tikai viens dzīvoklītis augšstāvā, pārējais bija izdalīts cilvēkiem. Es ar vecākiem dzīvoju Rīgas ielā, bet Zaļajā mani atstāja pa nakti pie vecmāmiņas.

Gulējām ar viņu vienā gultā, bija dūnu pēlis. Māja vienmēr auksta, bleķa krāsns istabiņā. Vecmāmiņa bija baltā māmiņa, tēva māte. Mammas mamma bija, kā saka, baba carj, ļoti valdonīga. Savukārt mammas tēvs bija baltais tētiņš, bet papa tētis bija ļoti stingrs.

Atceros rītus – pamostos pēlī, aiz durvīm redzu gaismu, no virtuves nāk skaņas, tur Memmīte krāmējas gar lielo katlu, cūku kartupelīšiem, kuri man tik ļoti garšoja. Jūtu, ka viņa cep vakardienas kartupeļus, uz pannas sajaukusi ar krējumiņu, klāt miežu kafija. Man bija tā drošības izjūta, tā laime – es esmu siltumā.

Biju bailīgs, pārjūtīgs bērns, un man bija tik ārkārtīgi labi, ka esmu ligzdiņā, ļoti mīlēta. Tāda sajūta man ir no Zaļās ielas. Lai gan māja bija gandrīz sabrukusi un sniegu pūta iekšā uz palodzēm, visas sienas nolīmētas līmlentēm, jo šķirbainas. Pat uz grīdas bija sapūsts sniegs. Tur bija ļoti smagi. Bet vasarā – brīnišķīgi.

– Jāpārziemo.

– Tā mīlu teikt arī par teātri, kad ir tukšs posms. Vienkārši jāpārziemo.

– Jums ir labi gēni? Jūsos var jaust jaunību – gan izskatā, gan enerģijā. Jums tas ir no mammītes, vecāsmammas vai pati mākat uzturēt?

– Manā vecumā, protams, ir bišķi jāpiestrādā.

– Vingrojat?

– Vingroju tad, kad man bija ļoti slikti, biju slima. Bet kļuva labāk, un nu jau divus gadus es nedaru neko. Visu jaunību biju ļoti vāja, un man vienmēr ir gribējies būt bišķīt sievišķīgākai. Tagad, kad esmu tāda kļuvusi, man nekas nebūtu pretī būt vājākai. Toties neredz krunciņas (smejas).

– Vai jums sevi ir kaut kā jāsapurina?

– Ir jāsapurina. Protams, man ir jau tie gadi, kad gribētos nedarīt neko, bet nezinu, kas būtu, ja tāds brīdis pienāktu.

– Tas ir bīstami.

– Jā, es droši vien justos slikti. Teātris nogurdina, izsūc, ārkārtīgi daudz paņem, bet arī dod atpakaļ. Ja ir tādas lomas, kā man tagad – Pūt, vējiņos esmu meitu māte. Un kardināli pretēja ir Cīrulīšu mamma. Tā ir laime – vienā sezonā to nospēlēt, ļoti interesanti.

– Un seriālā ir jampadracis.

– Jā, pat žēl, ka tagad tas kļūst nopietns. Parakstījos uz komēdiju. Ļoti ilgi atteicu seriāliem, jo gaidīju, ka būs kaut kas tāds kā Likteņa līdumnieki.

– Episks?

– Jā, man bezgala mīļš darbs. Kad pastāstīja par Sibillas lomu UgunsGrēkā, teicu – jā, es to gribu, jūtu. Un nenožēloju.

– Abas seriālu lomas – gan UgunsGrēkā, gan Divi vienā Emīlija – ir temperamentīgas. Vai tāda esat arī dzīvē?

– Dzīvē esmu vienkārši noskrējusies, darbīga. Ģimene ir liela, un esmu spiesta. Es būtu laimīga, ja varētu tā mierīgi, tikai gulēt un lasīt.

– Bet cik ilgi?

– Nedēļu. Zēni baras – nevajag mums neko taisīt! Bet man patīk. Sarūpēt. Patīk, ka ledusskapis ir pilns. Es noteikti mājās gatavoju ēst.

– Arī pati sev, kad esat viena?

– Arī tad es kaut ko uztaisu, jo varbūt kāds atbrauks. Tad man būs jau sataisīts. Un kāds arī atbrauc. Baušķenieki zina – nevienu nepalaidīšu nepacienājusi. Ja kāds atnāk, uzreiz piesēdinu pie galda. Ģērbtuvē meitenes par mani smejas –vienmēr kaut ko atnesīšu. Tā ir pierasts.

– Droši vien no laika, kad puikas auga.

– Mana mammīte nevarēja pie plīts stāvēt veselības problēmu dēļ, un visa lielā ģimene bija uz mani. Kad vēl Jānīša tētis bija, viņam gan nebija laika, filmēšanas un ekspedīcijas, bet es no viņa iemācījos gatavot. Līdz tam nesapratu itin neko.

Mamma bija šausmās, viņa ļoti labi prata, viņas mamma bija kaucmindiete, bet es – tikai olu uzcept, un arī to piededzināju. Pat kartupeļus uzcept nemācēju. Bērnībā visu laiku gatavoja vecmāmiņa, vectētiņš, tad mammīte. Apprecējos, neprazdama nekā, un visu samācījos. Man patīk tā sajūta mājās, ka smaržo uz plīts gatavots ēdiens. Man ēdiena smarža dod dzīvību un mājīgumu.

– Jums ir kāds mājdzīvnieks?

– Trīs kaķi. Ričiņš jau tik vecs, 17 gadu. Vārds no Hameleonu rotaļām, omīte iedeva. Viņš pie mums atbrauca no Subates. Puikas ļoti mīlēja Subates omīti, Reiņa mammīti. Jānim viņa bija audžuomīte, bet viņš katru vasaru brauca atrādīt savus bērnus.

Omīte bija ļoti šerpa, un es jau arī neesmu no maigajām. Sākumā biju tāda, ka pār lūpu nevarēju pārspļaut, bet dzīve ar visiem pavērsieniem mani ir piespiedusi pastāvēt. Mēs ar Subates omīti respektējām viena otru, un tā ir ārkārtīgi jauka sadzīvošana. Viņa mums daudz palīdzēja, mēnešiem brauca pieskatīt bērnus – ar saviem diviem kaķiem. Tad mums mājās bija pieci kaķi, viens liels suns un divi mazi.

– Vesela ferma.

– Man ļoti patika, jutos laimīga. Radi brauca, un mēs pie viņiem. Mūsdienās tas nav iespējams, esam paklīduši kur nu kurš. Visiem tikai viens – jāizdzīvo, jāstrādā nemaņā nez cik darbos. Tāds kopā būšanas laiks ir pagājis, bet bija. Neatņemams un ļoti skaists. Viens otram palīdzēja, ja vajadzēja. Kad omīte Subatē vairs nevarēja palikt, tad bija pie mums Bauskā.

– Tad bija Cīrulīšu variants – omīte jāved…

– Jā, viņa nevarēja paiet, un puiši uz rociņām cēla busā un ārā. Tā mēs līdz viņas aiziešanai izauklējāmies.

Par to, kas nepateikts

– Cīrulīšu sakarā vairāk domājāt “es un vecāki” vai “es un bērni”?

– Es vairāk par savu mammīti… Viņa bija absolūti uz iekšu vērsts cilvēks. Ja viņa ar papu kādreiz sastrīdējās, tad nevarēja pateikt nevienu sliktu vārdu. Viņa papam rakstīja vēstules, ja bija sāpināta. Paps dzēra, bija tādi periodi… Un man bija līdzīgi – nevarēju izturēt nekādus skandālus. Augstākais, dienu vai pusotru nerunāju – tas bija manu dusmu kalngals. Bet izstrīdēties – nē. Tāpēc es sajūtu Cīrulīšu mammu.

– Izrāde ir par pustoņiem, cik jūtam savus vecākus, kas paliek nepateikts, cik pārpratumu. Bet izrādē ir arī ļoti daudz mīlestības.

– Jā! Jo arī bērni mīl.

– Uztraucas. Vecāki varbūt egoistiski pieprasa mīlestību pa savam, jo nespēj pielāgoties? Kur rodas tā problēma – jums kāda doma izkristalizējās?

– Jā, es apmēram zinu. Atceros sevi – visu laiku biju darbos, tādā kā ritenī, atbraucu mājās, mammīte apsēžas virtuvē un saka – nu pastāsti, meitiņ, kā tev gāja? Saku – mammucīt, pagaidi, man tagad nav laika, tas un tas jāizdara. Viņa sēž uz tā beņķīša. Un gaida. Saku – mammīt, nu normāli, mēģinājumā… Viņa – pastāsti, meitiņ, kaut ko vairāk!

Bet man tik ļoti negribas kāpt tajā atpakaļ, ja reiz esmu tikusi vaļā. Visu laiku bija skriešana starp Bausku un Rīgu, bet viņa mierīgi sēdēja un gaidīja. Un es mammīti bezgalīgi mīlēju.

Bet viņa tāda – ja kas bija uz sirds, tad nerunāja. Saku: “Mammīt, nu pasaki, jūtu, ka tev kaut kas iekšā ir, man grūti…” Pēc pāris stundām viņa saka: “Man gribētos kaut kur ar mašīniņu izbraukt.” Tad mēs sarosījāmies – vai nu uz kapiņiem, vai līdz Mežotnei. Tas ir tas – ka negribi…

– …apgrūtināt?

– Jā. Kā Cīrulīšu mamma skatās – bērni dzīvo savu dzīvi. Un arī mana mammīte bija pagājusi maliņā, vairāk skatījās, kā dzīvojam mēs. Un no malas daudz ko redzi. Man bija smags brīdis, kad viņa teica – jau domāju, ka varētu tā kā aiziet, bet redzu, ka man vēl jābūt tev blakus.

Tā arī bija. Viņa bija blakus un sapurināja. Redzu – bērni dzīvo pirmo reizi, bet es savu mūžu jau esmu nodzīvojusi. Kāpēc jaunieši ir tik atskabargaini un pusaudžu gados kļūst grūtāk panesami? Jo viņi pirmoreiz saskaras ar visām tām problēmām.

Kāds sāk patikt, meitene vai zēns, un tad visi tie pārdzīvojumi. Ir draudzība, bet tad tevi nodod. Vai es pati nododu un tad to sev pārmetu. Ir iemīlēšanās, paliec stāvoklī, bērniņš… Zelma, Cīrulīšu mamma, redz – nekur nebūs tā, ka viņa neapgrūtinās. Un ne jau tāpēc, ka viņa kaut ko pieprasītu, bet tieši ar savu neuzbāzību varbūt apgrūtinās vēl vairāk.

Ja vedeklai Vizmai kāds dotu pretī, viņas, iespējams, varētu ļoti labi komunicēt. Bet, kad jūti, ka viņam iekšā ir, bet nesaka neko... Zelma ir vēl stipri jauna sieviete. Kad ir vecs un slims, tā ir pilnīgi cita situācija. Saviem bērniem esmu pateicīga par divām lietām – par to, ka viņi ir patrioti, lai gan nekad viņiem tas nav ar karoti mutē bāzts vai uzspiests, un viņi ļoti labi izturas pret veciem cilvēkiem.

Arī man vienmēr ir bijusi liela cieņa. Es nekad vecus cilvēkus neesmu uztvērusi kā apgrūtinājumu, man viņu ir ļoti žēl – tik neaizsargāti, kā bērni. Tāpēc prieks, ka mani puiši nenovēršas.

Par pārējo nezinu – katrs atšķirīgs, dzīvo savu dzīvi, kļūdās, klūp, ceļas un iet tālāk. Tieši tāpat man ir bijis, dzīve tā vien gājusi klupšus krišus un atkal ceļoties. Bet vai kādam ir citādi?

– Jūs spējat gaišumu un prieku sevī saglabāt?

– Reizēm brīnos, kā es par mazu kripačiņu varu priecāties. Jā, es alkstu prieka un harmonijas, visu mūžu – pēc laimes un miera. Kad tas parādās, uzplaukst kā puķīte, tad es ļoti priecājos.

– Mākat pieturēt?

– Neprotu gan. Bet, ja liktenis un dieviņš man dod iespēju priecāties, tad es to daru. Tagad priecājos, ka varu spēlēt arī komēdiju, būt partneros. Man patīk būt cilvēkos. Jāņos gan esmu priecīga, ka varu būt pie televizora viena pati. Mani aicina visur kur, bet tās ir sezonas beigas, un tad tik ļoti gribas būt vienam. Kaut Jāņi man vienmēr ir riņķī bijuši.

– Viens no puišiem ir Jānis.

– Un mazdēliņš arī. Abi vīri bija Jāņi. Kad Silmači bija Druvienā, bieži pēc tam Līgo naktī braucām uz Bausku. Lūkojāmies uz jāņugunīm. Sagaidījām saulīti rotājoties…

Negribas skumjās iekšā kāpt

– Ko jūs no jaunā gada gaidāt?

– Es būtu laimīga, ja tas būtu tāds pats kā aizvadītais.

– Pilns darbiem, labām lomām?

– Jā. Un vispār. Arī dzīvē. Nerunāju par politiku, teātris vienmēr ir bijis valsts valstī. Lai gan arī mēs ļoti izjūtam visas peripetijas, tas arī mūs skar. Krievu laikā tiešām bijām valsts valstī, tik draudzīgi ar Krievu drāmu, ar lietuviešu un igauņu aktieriem.

Esmu milzīga patriote, bet nekad nenoniecinu citas tautības. To man iemācīja tēvs, viņš par Noriļsku teica – krievu cilvēks ir ļoti labs, runa ir tikai par iekārtu. Bija tādi, kas palīdzēja, un bija arī pretekļi.

– Vai jums sanāk laika grāmatām?

– Tā ir mana Ulubele. Diemžēl vakaros, kad būtu mans laiks, ir jāmācās teksti.

– Jums stāv uz plauktiņa pāris grāmatu, kuras jāizlasa?

– Esmu aizsākusi trīs. Viena ir Kāpnes debesīs, tad vēl bestsellers par Austrāliju... Man ļoti patīk vēsturiskie romāni, Elizabetes laiks Anglijā, Aragonas Katrīna Spānijā, Izabella un Ferdinands... Trīs musketieros spēlēju Austrijas Annu franču galmā. Mani ārkārtīgi fascinē ziemeļnieki. Zelmas Lāgerlēvas Kristus leģendas pārlasu gandrīz katros Ziemassvētkos.

Ja teātrī ir saspringts periods, vienīgais, ko vakaros varu palasīt, ir detektīvi. Tā es atslēdzos, tieku vaļā no domām. Ja ir divi mēģinājumi dienā, smadzenes nespēj pārslēgties, tās ir ieslēgtas tai režīmā un tā arī muļļājas. Bezjēdzīgi. Zemapziņas process atslēdzas. Ne velti tā ir visā pasaulē – viens mēģinājums un izrāde, tad darbs turpinās dziļāk. Un tā man ļoti trūkst. Citādi kā autopilotā tu atražo, un pietrūkst radošuma.

Man ļoti patika Pieci pirksti, bet Mātes piens bija drusciņ par skumju. Man tādu negribas. Bille ir ļoti laba filma, bet man pēc tās kļuva slikti, tik ārkārtīgi sadrūvējos. Piecos pirkstos man patika bērna prieks, ka mazais cilvēks nav visu laiku skumjš. Meitenīte iziet ārā, ierauga pienenīti, tētis ar mammu guļ, visu nakti ballējušies, bet viņa redz tik skaistu rītu. Vecmāmiņa, protams, šokā, ņem pie sevis, bet viņai tik ļoti gribas atpakaļ. Taču Mātes pienā viss ir tik ļoti smagi, smagi…

– Tas droši vien atkarīgs no personības.

– Belševicas dzeja man ļoti patīk, bet negribas tajās skumjās iekšā kāpt.

– Droši vien katram veidojas sava ķīmija ar literatūru, autoriem.

– Tas ir viens no sarežģītajiem punktiem mūsu profesijā – nevaram izvēlēties, ar ko mums ķīmiski saskanētu. Ne vienmēr tā salāgošanās ir viegla.

– Vai tad aktieri to netrenē jau no studiju gadiem?

– Studiju gados to nesaproti, kāpēc nevari izdarīt. Tu mokies, uztraucies, kļūsti nervozs, pasniedzējs lamā, nojūc galīgi un rezultātā neko nevari. Bet patiesībā tev būtu vajadzējis mēģināt saprast... Jo mums ir jāpielāgojas.

– Ja jūs varētu izvēlēties dāvanu…

– Es gribētu ceļojumu. Uz Medžugorji. Jau gadiem to vēlos. Mana smilšu kastes draudzene ir gatava ar mani jebkurā brīdī braukt, bet es nevaru vasarā, jo nepanesu karstumu. Varētu pavasarī, rudenī, bet tad teātra dēļ netieku. Ceļojumam vajadzīga nedēļa, un tas ir liels laiks. Vasarā ir brīvs tikai jūlijs, un tad ņemu mazbērnus pie sevis. Tas ir mans nolikums – visiem atsaku, lai būtu ar viņiem. Un tad mēs pa Bausku.

– Zemenītēs?

– Man ir pienenītes! (Smejas.)