Ekskursijas uz Marsu vairs nav aiz kalniem. Stāsta astronoms Ilgonis Vilks

Par aktuālāko kosmosā un to, ka atkal pienācis laiks, kad cilvēcei jāriskē, lai dotos nezināmajā, saruna ar Latvijas Universitātes pasniedzēju un Astronomijas institūta pētnieku Ilgoni Vilku.

Teorijas bērna autiņos

– Visums patiešām ir ļoti plašs, un Zemes pieredze bieži vien nenoder, lai to līdz galam izprastu. Lai arī uz jautājumu par Visuma bezgalību joprojām nav atbildes, un tuvākajā laikā diemžēl arī nebūs, daudz kas ir noskaidrots. Pateicoties tehnoloģiju attīstībai – lieliem teleskopiem, pēdējos gadu desmitos, sākot ar 20. gadsimta astoņdesmitajiem gadiem, astronomija ir piedzīvojusi strauju uzplaukumu. Mēs varam ielūkoties aizvien dziļāk Visumā, un tieši tas, ka ik pa laikam tiek atklāts kaut kas jauns, mani astronomijā tā fascinē. 20. gadsimta beigas iezīmēja atklājums, ka Visums izplešas aizvien ātrāk, lai gan pēc iepriekšējiem pieņēmumiem vajadzētu būt otrādi, jo tika uzskatīts, ka Visuma izplešanos lēnām bremzē daudzo galaktiku gravitācijas spēks. Lai kaut kas izplestos ātrāk, ir vajadzīga papildu enerģija, tāpēc nācās pieņemt, ka šāda enerģija kosmosā patiešām ir, lai gan pagaidām tā nav eksperimentāli apstiprināta. Ir tikai teorijas un interesants, plašs darba lauks.

– Jūs runājat par tumšo matēriju?

– Nē, par tumšo enerģiju, kas nav tas pats, kas tumšā matērija. Tumšā enerģija, iespējams, ir vakuuma enerģija, kas izpaužas, liekot telpai izplesties. Savukārt tumšo matēriju veido mums nezināmas daļiņas, kas tiek meklētas Eiropas kodolpētniecības centrā. Pērn vēl nekas netika atrasts, bet nav izslēgts, ka tas drīz izdosies. Aizdomas par tumšās matērijas eksistenci bija jau ilgu laiku, bet tikai 21. gadsimta sākumā vispusīgi pierādīja, ka Visumā vajadzētu būt tukšai, neredzamai matērijai, kas spēj kaut ko pievilkt, līdzīgi kā Zeme pievelk Mēnesi ar gravitācijas spēku, bet citādi sevi neizpauž. Tumšo matēriju nav iespējams saskatīt teleskopā, jo tai nav starojuma un tā ar ne ar ko nemijiedarbojas. 2015. gadā parādījās kādas interesantas teorijas jauns apstiprinājums, kas pauž, ka mums varbūt nedaudz jāpamaina daži fizikas likumi un tad nevajadzēs izdomāt tumšo matēriju. Tas viss vēl ir bērnu autiņos. Tomēr tā ir būtiska paradigmas maiņa astronomijā. Līdz ar to šis ir tumšo lietu pētīšanas gadsimts. Tumšais jāvelk gaismā!

– Tie līdz galam nav izzināti, jo nav skaidrs, kas notiek pašā viducī. No ārpuses melnais caurums ir relatīvi labi aprakstīts. Tomēr galvenā zinātnes bēda ir cita. Slavenā Einšteina relativitātes teorija, kam šogad aprit simt gadu, nespēj aprakstīt, kas notiek, ja runājam par kaut ko ļoti sīku – atomiem un to sastāvdaļām. Savukārt kvantu fizika runā par mikrodaļiņām, bet nespēj aptvert situācijas, ko apraksta relativitātes teorija. Kopš to rašanās abas teorijas nav pilnībā sapratušās. Tāpēc līdz galam nav iespējams saprast, kas notiek melnajos caurumos. Pēc pašreizējiem priekšstatiem viss, kas iekrīt melnajā caurumā, – kosmosa kuģis vai cits objekts –, tiek saspiests vienā punktā. Tomēr ir ideja, ka informācija par matēriju un enerģiju, kas nokļuvusi melnajā caurumā, spēj saglabāties un tiek atdota atpakaļ iztvaikojot.

– Mūsu Galaktikas centrā ir melnais caurums?

– 2015. gada notikums ir tāds, ka mūsu Galaktikas melnais caurums dabūja brokastis – apēda gāzu mākoni, kas ap to riņķoja. Astronomi domāja, ka gāzu mākonis pilnībā iekritīs melnajā caurumā, bet pagaidām tā notika tikai ar daļu no tā. Pētniekiem ir zināmi 50–100 objekti – no lielām zvaigznēm izveidojušies melnie caurumi. Ja šādam melnajam caurumam ir kompanjons – otra zvaigzne, tad zvaigznes viela krīt melnajā caurumā. Bet, pirms iekrist, tā pagūst kaut ko izstarot. Tā mēs zinām, ka vielu kaut kas pievelk un tur tā pazūd.

Pošamies uz Marsu

– Atklājums ir nozīmīgs ar to, ka tekoša ūdens eksistence uz Marsa tika pierādīta pilnībā, lai gan liela daļa zinātnieku par to nešaubījās. Īstenībā tas ir desmit gadu vecs atklājums: tērcītes tika pamanītas jau agrāk. Uz Marsa gadalaiki mainās tāpat kā uz Zemes – kad vienā puslodē ir vasara, otrā ir ziema, tāpēc, jā, tieši šobrīd sarkanās planētas kāda krātera nogāzītē tek sāļa ūdens straume. Tērcītes ir dažus metrus platas un dažus desmitus metru garas, līdzīgas kā mūsu nogāzēs. 2015. gada jaunums ir tas, ka tika pierādīts: ūdenī ir sāļi. Uz Marsa reti kad temperatūra ir virs nulles, lielākoties tā noslīd līdz mīnus 40–70 grādiem. Tātad ūdens var tecēt tikai tad, ja ir sāļš. Ūdenī nav izšķīdis parasts vārāmais sāls, bet gan perhlorāti.

– Pirms aptuveni 3,8–3,3 miljardiem gadu Marss bija slapjš un līdzinājās Zemei, uz tā bija upes, ezeri un okeāns. Kāpēc tas viss pazuda?

– Ūdens pēdas var ieraudzīt ikviens, kas aplūko Marsa fotogrāfijas. Ziemeļu puslodē planētas virsma ir gluda, lai gan citviet Marss ir meteorītu sabumbots. Uz apdzisušo vulkānu apmalītēm skaidri redzama lielās jūras krasta ūdens erozija. Gandrīz pirms četriem miljardiem gadu Marss bija visai līdzīgs Zemei, uz kuras šajā laikā radās pirmā dzīvība – vienkārši mikroorganismi bez kārtīgas iekšējās uzbūves, kas spēja augt un vairoties. Marss ir mazāks par Zemi, un nespēja noturēt atmosfēru bija galvenā šīs planētas bēda ģeoloģiskajā pagātnē. Marsa atmosfēra pakāpeniska aizklīda kosmosā, tāpēc planēta zaudēja mitrumu un atdziestot arī siltumu. Kāds NASA aparāts, kas strādāja uz Marsa, ar ķepiņu atraka virsmu, vairākās vietās atklājot ledu. Tātad sasalušā veidā uz Marsa ir saldūdens, ko tūristi, kas kādreiz uz turieni aizlidos, varēs likt katlā un kausēt. Neraugoties uz skarbajiem apstākļiem, kas lielākoties ir nelabvēlīgāki nekā Antarktīdā (turklāt tur nav gaisa, ko elpot, tāpēc cilvēkam vajadzīgs skafandrs), Marss tomēr ir Zemei līdzīgākā planēta tuvākajā apkārtnē. Ik pa brīdim tiek nosaukts datums, kad mēs varētu izkāpt uz Marsa. Pašlaik nosaukts 2035. gads – tātad pēc divdesmit gadiem. Tomēr konkrēta plāna, kurā būtu rakstīts, ko mēs katru gadu darīsim, nevienai valstij nav, vai arī tas netiek atklāti paziņots. Amerikāņiem ir plāns, kā, izmantojot jaunos kosmosa kuģus un raķetes, apgūt Zemes apkārtni, lidojot aizvien tālāk un nosēžoties uz kāda no asteroīdiem. Reizēm Zemei garām lido kāds kosmiskais akmens mājas lielumā. Tādu mēs varētu apciemot un parakņāties pa to. Vēl ir ideja izmest kosmosā tādu kā zvejas tīklu, kurā notvert mazu asteroīdu un buksēt tuvāk Zemei, lai noskaidrotu, vai to var izdarīt, un izpētītu starpplanētu materiālu.

– Pieļauju, ka sabiedrības interesi atdzīvināja filma Marsietis par astronauta Marka Vatnija izdzīvošanu uz Marsa. Izlasot grāmatu un noskatoties filmu, varu teikt, ka Marsa apgūšana atainota adekvāti.

– Tiešām? Man tā šķita naiva.

– Vairākas filmas epizodes tiek kritizētas. Piemēram, filma sākas ar spēcīgu putekļu vētru, kas nolauž antenu un iznīcina daļu no kosmiskās stacijas, liekot astronautiem pārtraukt misiju un atgriezties orbītā novietotajā kuģī. Vatnijs tiek ievainots un paliek vienatnē uz Marsa. Putekļu vētra Marsa retinātajā atmosfērā izpaustos kā vārga pūsmiņa, nevis trakotu tā, ka gāž no kājām. Autors to lieliski apzinās un internetā taisnojas, ka viņam bija vajadzīgs efekts. Pārējais stāsts, kā astronauts mēģina atjaunot resursus un cīnās par dzīvību, ir visai reāls. Arī tas, kā tiek organizēta piegāde, ir tuvas nākotnes scenārijs. Kaut arī Marss ir samērā tuvu, pa ekonomiskāko trajektoriju jālido pusgads, jo pa tiešo to nevar izdarīt, Marsam jāpielavās no aizmugures. Problēmu astronautiem būs daudz, jo var gadīties kāds spēcīgāks Saules uzliesmojums, kas rada radioaktīvo starojumu un kaitē cilvēkam.

Tā būs ļoti riskanta ekspedīcija, bet vai tad cilvēki būtu zaudējuši savu tieksmi riskēt? Kolumba laikā ļaudis ar niecīgiem kuģīšiem devās okeānā, nezinot, kur nonāks. Daudzi aizgāja bojā, bet daudzi sasniedza krastu un atklāja jaunas zemes. Ir pienācis laiks, kad cilvēcei jāizvēlas riskēt, ja tā grib nokļūt uz Marsa. Diez vai izdosies savākt līdzekļus, lai realizētu iecerēto projektu Mars One, taču tas pievērš sabiedrības uzmanību potenciālajam mērķim. Tā, ko mēs redzam fotogrāfijās, ir Marsa līdzenākā daļa, jo uz tās strādā roboti. Uz planētas ir arī dziļas aizas, piemēram, Marineru kanjons, kura dziļums ir četri pieci kilometri. Salīdzinājumā ar to Lielais Kolorādo kanjons Amerikā ir pavisam sīks. Olimpa kalns, kura diametrs ir sešsimt kilometru, lēzeni tiecas divdesmit divu kilometru augstumā. Mūsu alpīnistiem vairākas nedēļas būtu jākāpj virsotnē un lejā.

– Savu mazo izmēru dēļ Marss pakāpeniski atdzisa. Zeme iekšpusē ir karsta – daudzviet jau piecpadsmit kilometru dziļumā sākas zemeslodes šķidrā daļa. Marsa dzīles ir krietni cietākas. Vulkāni atdzisa simtiem miljonu gadu tālā pagātnē. Tomēr vulkāniskā darbība uz Marsa beidzās vēlāk, nekā pazuda okeāni. Lai gan Marss tiek uzskatīts par mirušu planētu, ideja, ka dzīvība uz tā varētu būt saglabājusies četrus miljardus gadu, nav zudusi. Uz Zemes visur, kur ir šķidrs ūdens, pat iežu plaisās un lielā dziļumā, kur nav gaismas, dzīvo baktērijas un citi mikroorganismi. Varbūt uz Marsa ir saglabājušās sīkas dzīvības ligzdiņas, kurās mikroorganismi turpina cīnīties par savu eksistenci. Cerība ir. Pēc gadiem desmit mēs uz Marsu varēsim aizsūtīt aparātu, kas spēs iekļūt alās vai ieurbties dziļi pazemē, kur būtu jāmeklē dzīvības pazīmes, jo Marsa virszeme ir sterilizējoša – dzīvībai nepiemērota. Ūdeņraža pārskābi mēs izmantojam brūču sterilizēšanai – līdzīgi savienojumi ir uz Marsa virsmas, plus vēl ultravioletais starojums kā operāciju zālē, kas iznīdē pilnīgi visu.

Liķiera fabrika kosmosā

– Marss ir interesantākais izpētes objekts, tāpēc tam tiek pievērsts visvairāk uzmanības. Kopš 1997. gada uz Marsa pastāvīgi atrodas kāds pašgājējs. Citu planētu izpēte notiek, lidojot tām garām. Patlaban viens kosmiskais aparāts ir ceļā uz Jupiteru, kur tas vairākus gadus riņķos, pētīs planētu un tās pavadoņus. Jau vairāk nekā desmit gadu kosmiskais aparāts riņķo ap Saturnu. Uz citām planētām to īpatnību dēļ ir sarežģīti nosēsties. Vieglāk ir nokļūt uz Mēness, bet pēdējā laikā uz tā nekas netiek sēdināts, jo tiek uzskatīts, ka Zemes pavadonis ir samērā labi izpētīts.

– Spirts, ūdens un cukurs izklausās pēc liķiera. Tas, ka uz komētām ir vienkāršas organiskās vielas, spirts vai skudrskābe, bija zināms. Eiropas kosmiskās aģentūras starpplanētu zonde Rosetta 2015. gadā veica pētījumus uz Čurjumova-Gerasimenko komētas. Novērojumos no Zemes pētīta Lavdžoja komēta, uz kuras atklātas vairāk nekā divdesmit dažādas organiskās vielas. Tā jau ir vesela fabrika, ne tikai spirta brūzis. Ir doma, ka tālā senatnē meteorīti vai komētas no kosmosa uz Zemi, kas bija jau salīdzinoši gatava, varēja atnest organiskās vielas, kas krājās Zemes virskārtā, radot tādu kā zupu, kurā varēja notikt ķīmiskas reakcijas un veidojās kaut kas sarežģītāks.

– Kaut kādā ziņā tā var gadīties. Ņemot vērā, ka tas notika ļoti sen un tiešas liecības mums nav iespēju iegūt, tā ir tikai zinātniskos priekšstatos balstīta pagātnes notikumu rekonstrukcija. Viennozīmīgi mēs nekad nevarēsim pateikt, vai dzīvība radās tieši šeit uz Zemes vai arī mikroorganismus atnesa krītoši debesu ķermeņi un tie sāka vairoties piemērotā vidē.

– Raugoties teleskopā uz Andromedas galaktiku vai Oriona miglāju, būsim vīlušies, jo redzēsim tikai bezformas pelēku plankumu. Mūsu acis ir mazjutīgas, lai ieraudzītu krāsas, kas ir kosmosā. Daudzkrāsainās kosmisko objektu fotogrāfijas mūs ir izlutinājušas, tāpēc esam pieraduši kosmosu uztvert kā krāsainu, bet tas tāds viscaur nav. Krāsainas ir dažas vietas – miglāji, planētas, bet zvaigznes ir blāvas – zilganas, dzeltenīgas, sarkanīgas. Lielākoties kosmoss ir tukšums, bet tukšumā skaņa neizplatās, līdz ar to ir ļoti nedaudz vietu, kur ir skaņa. Reizēm radiosignāli tiek pārveidoti tā, lai būtu dzirdama skaņas frekvencē. Tā ir mānīšanās, nevis reāla skaņa. Reāli bija vēji, ko varēja dzirdēt, kad kosmiskais aparāts nolaidās uz Saturna pavadoņa Titāna. Kosmosā ir skaņas, ko neviens nav dzirdējis. Piemēram, ja kosmiskais aparāts ielidotu Saules atmosfērā, kur ir gana blīvas gāzes, mēs dzirdētu sprādzienus. Pašreiz varam tikai imitēt, kā tas varētu izklausīties. Lai kosmosu padarītu pievilcīgāku publikas acīs, priekšstati par to reizēm tiek pārspīlēti. Kosmoss lielākoties ir tukšs un kluss.

Dzīvību meklējot

– Jūs pieminējāt Titānu. Līdzās Eiropai un Enceladam tas ir viens no planētu pavadoņiem, kas tiek minēts, domājot par iespējamo dzīvību Visumā.

– Pirms dažiem gadiem kā vienīgais iespējamais objekts Saules sistēmā, kur zem ledus garozas varētu atrasties šķidrs okeāns, tika nosaukts Jupitera pavadonis Eiropa. Tagad pētījumu rezultāti raisa aizdomas arī par Saturna pavadoni Titānu, kas ir tik liels, ka uz tā varētu būt ūdens okeāns, Saturna pavadoni Enceladu un vēl dažiem. Pazīmes ir ūdens tvaiki no plaisām un virsma ar raksturīgiem ledus rakstiem, līdzīgiem kā Ziemeļu Ledus okeānā, kur uz šķidra ūdens ledus pārvietojas un sablīvējas. Tas rada interesantus pieņēmumus par to, kas varētu atrasties zem virskārtas. Turklāt organiskās vielas uz Titāna veidojas arī mūsdienās, jo tā atmosfērā ir metāns un etāns, bet Saules ultravioletajā starojumā notiek dažādas ķīmiskas reakcijas. Ja organiskās vielas nonāk okeāna dzīlēs, kura vide no apkārtējās ir atdalīta četrus miljardus gadu, tur daudz kas var notikt, arī dzīvības evolūcija.

– Mēs kā apsēsti meklējam dzīvību, bet iespējams, ka tā Kosmosā nozīmē ko citu un ir pilnībā citāda, nekā mūsu smadzenes spēj izdomāt.

– Šis jautājums astronomijā ticis plaši apspriests, lauzts ne mazums šķēpu. Astrobioloģijā uzskata, ka dzīvībai jāveidojas no tā, kas Visumā ir, un tajā ir daudz ūdeņraža un hēlija. Hēlijs ir inertā gāze, bet ūdeņradim ir viens elektrons, kas ierobežo tā iespējas veidot ķīmiskos savienojumus. Vēl daudz ir ķīmiskā elementa oglekļa. Droši vien ne bez iemesla mūsu planētas dzīvās dabas ķīmiskajā pamatā ir ogleklis, respektīvi, ir miljoniem dažādu savienojumu, kuros ir ogleklis. Lai dzīva sistēma varētu sevi uzturēt, tai jābūt organizētai. Lai orientētos vidē un pārvietotos, jābūt maņu orgāniem un kaut kas ir jāēd. Tās ir universālas patiesības. Pat ja tam nav šūnu uzbūves, oglekļa sarežģītajām kombinācijām vajadzētu būt. Tiesa, secinājumi ir izdarīti, balstoties uz mums zināmo. Var gadīties, ka iejaucas kaut kas pilnīgi nezināms, piemēram, tumšā matērija, lai gan ir grūti iedomāties, kā tā varētu organizēties, ja nemijiedarbojas ar gaismu un citām vielām.

– Vai gaismiņas naksnīgajās debesīs, ko saucam par zvaigznēm, ir miljoniem gaismas gadu veca zvaigžņu gaisma?

– Gaisma, ko izstaro tālākās galaktikas un ko var ieraudzīt ar pašiem lielākajiem teleskopiem, ir trīspadsmit miljardu gadu veca. Teleskops uztver gaismu un izveido galaktikas attēlu, bet pati galaktika pa šo laiku ir aizlidojusi kosmosā trīs reizes tālāk no vietas, kur atradās, kad izstaroja mums redzamo gaismu.

– Kosmoss mums sūta sasodīti vecas ziņas?

– Kad pētām milzu attālumus, nodarbojamies ar tādu kā paleontoloģiju – kosmiskajiem izrakumiem, jo tā galaktika ir mainījusies, attīstījusies un neizskatās tā kā pirms vairākiem miljardiem gadu. Kad pētām objektus mūsu galaktikā, nokavēšanās nav tik liela – tā var sasniegt septiņdesmit tūkstošus gadu, bet astronomijā tas ir ļoti īss laika sprīdis. Zvaigznes daudz nemainās – jā, kāda varbūt pa to laiku, kamēr gaisma nonāk pie mums, ir uzsprāgusi, bet tie ir daži gadījumi. Tas, ko redzam, ir tāda kā gaismas rakstītā vēsture vairāku gadsimtu vai tūkstošiem gadu garumā.

– Vai zvaigznes, ko redzam ar neapbruņotu aci, ir nedaudz jaunākas?

– Paceļot acis uz debesīm, lielākoties redzam zvaigznes, kuru gaisma pie mums nāk dažus desmitus gadu, varbūt simt. Var sacīt, ka jūs redzat gaismu, kas tika izstarota, kad piedzima jūsu vecmāmiņa. Ir daži izņēmumi: Polārzvaigzne atrodas četrsimt, Denebs Gulbja zvaigznājā, kas redzams vasaras vakaros, tūkstoš četrsimt gaismas gadu attālumā. Ja paveicas, pie debesīm var ieraudzīt Andromedas miglāju. Ņemot vērā, ka tā tomēr ir cita zvaigžņu pilsēta, tās izstarotās gaismas vecums ir divarpus miljoni gadu.

– Es lasīju par zvaigžņu sirdspukstiem...

– Es pārskatu publikācijas par astronomiju. Reizēm raksta: “Mirstošās zvaigznes atvadu kliedziens.” Mums patīk nedzīvām lietām piešķirt cilvēciskas īpašības – to gudri dēvē par antropomorfizāciju, tomēr ar to nevajadzētu aizrauties. Jā, ir pulsējošās zvaigznes, kas izplešas un saraujas, turklāt dažām ir strauja sirdsdarbība – tās sašūpojas dažu stundu laikā. Citas elpo lēnāk – vairāk nekā gadu izplešas un saraujas. Arī mūsu Saule nedaudz trīc, ir izpētīts, ka svārstības notiek ar dažu minūšu intervālu.

– Cik Zemei līdzīgu planētu ir Visumā?

– 1995. gadā pie citām zvaigznēm tika atklātas pirmās planētas, un to es uzskatu par vienu no 20. gadsimta lielākajiem atklājumiem. 2015. gadā atklāto planētu skaits pārsniedz divus tūkstošus. Tas ir daudz, vidēji divas jaunas planētas nedēļā. Visā šajā planētu birumā vajadzētu būt pēc blīvuma un izmēriem Zemei līdzīgai planētai. Mēs nevaram pateikt, vai uz tās ir atmosfēra un ūdens, bet varam noteikt, vai tā atrodas atbilstošā attālumā no savas zvaigznes, lai uz tās būtu silts un atrastos šķidrs ūdens. Ir pat izveidots speciāls Zemes līdzīguma indekss. 1,00 vēl nav piešķirts nevienai planētai, bet 0,95 ir. Tātad tā ir visai līdzīga Zemei. Draudzīgās planētas gan atrodas patālu – vairāku simtu gaismas gadu attālumā, tāpēc mēs nevaram būvēt kosmosa kuģi, lai dotos tās apciemot.

Kosmosa romantika

– Pirmām kārtām Zeme griežas ap savu asi un mūsu platuma grādos traucas ar ātrumu viens kilometrs četrās sekundēs. Ap Sauli Zeme riņķo jau straujāk – ar ātrumu trīsdesmit kilometru sekundē. Visa Saules sistēma nedaudz ieslīpā leņķī dodas Herkulesa zvaigznāja virzienā ar ātrumu 15 kilometru sekundē. Tas ir tāds vietējais ātrums – kāda zvaigzne no mums attālinās, cita tuvojas. Ap Galaktikas centru mūsu apkārtnes zvaigznes kopā ar Saules sistēmu riņķo ar ātrumu 220 kilometru sekundē. Arī tas vēl nav viss! Visa mūsu Galaktika ar ātrumu 600 kilometru sekundē dodas Lielā Atraktora virzienā. Mēs traucamies turp, kurp sauc gravitācijas spēks.

– Mēs nejūtam, jo kustība ir vienmērīga, ātrums nemainās. Ja būtu grūdieni un rāvieni, tad gan justu.

– Jā, bet pamata satraukumam pagaidām nav, jo tas notiks pēc apmēram 3,5–4 miljardiem gadu. Tātad gaidīšanas laiks ir tik ilgs kā Zemes pašreizējais mūžs. Uztriekšanās līdzināsies tam, kā divi knišļu bari lidinoties pamazām saplūst vienā. Varbūtība, ka viens knislis atsitīsies pret otru, ir maza, lielākoties bari it kā izlidos viens otram cauri. Galaktikas satiksies un lēnā kosmiskā dejā dažu miljardu gadu laikā saplūdīs vienā lielā galaktikā. Tad vairs nebūs divu spirāļu, bet viena gigantiska, eliptiska galaktika. Saule vēl nebūs nodzisusi, jo sarkanā milža fāzē tā pāries pēc pieciem miljardiem gadu. Kas notiks ar Saules sistēmu? Varbūt to izsviedīs galaktikas nomalē, bet sliktākajā gadījumā izmetīs no tās vispār. Tad zemieši no malas varēs lūkoties, kā saplūst galaktikas. Vai būs, kas skatās pēc miljardiem gadu, paredzēt nevaram. Astronomiem patīk spēlēties ar zinātniskām prognozēm milzīgos laika periodos, un tas ir ļoti fascinējoši. Dažreiz man vaicā, vai, lūkojoties debesīs un zinot, ka, lūk, šī zvaigzne nodzisīs pēc miljons gadiem, šī turpinās spīdēt, dzīvei netiek norauts romantikas plīvurs? Nē, tas, ka tu labāk saproti kosmosu, ir pat vēl interesantāk, un arī no romantiskā slāņa nekas netiek zaudēts.