Ausma Kantāne ar Ingrīdu Circeni gandrīz dzīvo kopā

Ausma Kantāne atzīst, ka draudzenes Ingrīdas Circenes stiprais plecs viņai bijis neatsverams balsts, atgūstoties pēc vīra dzejnieka Imanta Ziedoņa nāves. Ingrīda ir Ausmas sirdsdraudzene. Un par Ausmas mīluli kļuvis arī draudzenes gadu vecais kavaliera karaļa Čārlza spaniels Grāfs Ričijs. Pastaigās ar dižciltīgo suņu puiku dāmas mēdz nostaigāt pat desmit kilometru.

Ar abām draudzenēm Kas Jauns tiekas Ingrīdas Circenes dzimtajā mājā Pārdaugavā, kurp Ausma atbraukusi no sava Rīgas centra dzīvokļa, lai dotos tradicionālajā pastaigā ar suņu puiku Grāfu. Sagaidot Ausmu, Ingrīdas suns metas aktrisei pretī, priecīgi lēkādams un laizīdamies, un izturas pret atnācēju gluži kā otru saimnieci. „Tas ir mūsu mīlulītis,” sirsnīgi un lepni teic Ausma, kamēr suns jau virtuvē slejas uz divām kājām, kur nolikta viņa kaklasiksna un pavada. „Viņš taču zina, ka tagad iesim ārā!” vienā balsī smej Ausma un Ingrīda.

Kucēnu auklējot, darbā ņēma atvaļinājumu

Šomēnes apritēja gads, kopš Ingrīda Circene kļuva par Grāfa Ričija saimnieci. „Kad pagājušā gada 19. janvārī viņu paņēmu, kucēns bija vēl pavisam mazs, vienā plaukstā varēju noturēt. Mājās viņu pārvedu piektdienas vakarā, nodzīvojām kopā sestdien, svētdien, un vēl trīs dienas paņēmu atvaļinājumu.

Kā gan varēju mazu bērniņu svešā vietā vienu atstāt – viņš taču aiz šausmām beigts būtu! Auklēju kā bēbi, nēsāju uz rokām, runājos. Arī pēc tām atvaļinājuma dienām vēl labu laiku skrēju no darba uz māju pusdienas laikā un viņu baroju, metu bumbiņas, vedu ārā staidzināt, mīļoju, lai bērniņam ir droši,” atminas Circene.

Lai gan kavaliera karaļa Čārlza spaniela suņu šķirne 16. gadsimtā esot radīta Viduslaiku augstmaņu gultu sildīšanai pilīs, Ingrīda turējusies pie pārliecības, ka „sunim suņa vieta” un gultā gulēt viņa savu četrkājaino draugu neradinās. „Man meitai ir sunītis – taksītis Vilītis.

Kādreiz viņai teicu: „Suni gultā nevajag laist nekad un nemūžam! Kad pieskatīju taksīti, viņš otrā istabā gulēja dīvānā, es gulēju gultā – viss, kā nākas. Ar Grāfiņu gribēju tāpat. Bet kā sanāca? Iekārtoju kastē midziņu, noliku pie savas gultas, lai var ar roku aizsniegt. Gulēja kastītē un arī neprotestēja. Bet sanāca tā, ka neizturēju es! Viņš pa kasti nemitīgi knosījās, rāpās uz vienu pusi, uz otru, ar zobiņiem grauza malas.

Kad pēc nedēļas darbā aizmigu sēžot, jo visas naktis biju noņēmusies ar suni, kas neļāva man gulēt, knosoties pa to kasti, paņēmu viņu gultā. Uzliku sev uz krūtīm, viņš aizmiga. Un todien arī atmetu visus savus principus, jo man taču ir jāguļ! Tā aizvien turpinām gulēt blakus, katram savs spilvens – saimniecei balts, sunim puķains –, galvas kopā,” smejas Ingrīda.

No vilka iemūk restorānā

„Reiz mums bija dikti savāds gadījums – Grāfiņam uzradās viens milzīgs pielūdzējs. Ingrīda, izstāsti no sākuma!” rosina Ausma Kantāne. „Sestdienās un svētdienās ar Ausmu un Grāfu ejam staigāt. Noejam ļoti lielus gabalus, pat deviņus, desmit kilometrus,” stāsta Ingrīda, piebilzdama: „Man ir pulkstenis, kas visu skaita – kilometrus un soļus, arī kalorijas. Tāpēc zinām, cik nostaigājam.”

„Esam visu Mārupi izstaigājuši krustu šķērsu. Vienu reizi aizgājām līdz krogam Hercogs, kas no manas mājas ir kādus četrus kilometrus tālu, un pa ceļam mums pienāca klāt milzīgs vācu aitu suns ar garu spalvu, ārkārtīgi skaists. Droši vien bija pamucis no kādas sētas. Viņš uz manu suni bija kā apmāts! Paņēmu Grāfu rokās, domājot, ka lielais suns aizskries prom. Bet šis slejas uz pakaļkājām, lai tikai tiktu pie mazā klāt. Izdomājām, ka no suņa tiksim vaļā, ieejot krogā.

Jautājam, vai laidīs mūs iekšā ar sunīti. Darbinieks pajautā: „Cik tas sunītis ir liels?” Ausma atbild, ka klēpja sunītis. Viņš gan noskatījās, ka nemaz tik maziņš nav, tomēr ļāva ienākt. Grāfs, kā jau dižciltīgs suns ar smalkiem radurakstiem piecās paaudzēs,

Hercogā gulēja man uz ceļiem, ne skaņas neizdvesdams. Mēs dzērām vīnu, kafiju, sunītis gulēja. Bet vilks sēž ārā un vaktē! Kāds nāca iekšā, un, kolīdz durvis bija atvērtas, tā šis iekšā un pie mums klāt! Saimnieki teica, lai mēs to lielo suni savācam, un nācās skaidrot, ka tas nav mūsu. Par laimi, kaut kā ārā viņu tomēr izdevās izmānīt,” smej Ingrīda.

Kopā jau 16 gadus

Rit jau 17. gads, kopš Ingrīda Circene un Ausma Kantāne iepazinās. Abas apgalvo, ka draudzība uzplaukusi jau teju pirmajā sastapšanās reizē, kad Aizputē ar partiju Jaunais laiks viņām bijusi tikšanās ar vēlētājiem. Vēlāk, strādājot Saeimā, abas sēdējušas blakus, abām bijusi viena palīdze. „Mums ir līdzīga pasaules jušana – esam uz viena viļņa,” uzskata Ausma, priecādamās, ka Ingrīda viņu ir pieņēmusi savā ģimenē, un nu jau Ausmu par savējo uztver gan draudzenes meita, gan mazdēli.

„Mēs arī kopā braucam uz Imanta kapavietu Ragaciemā. Pazīstam viena otras radus, kopā svinam Ziemassvētkus, Jauno gadu. Puikas jau reizēm pat prasa: „Vai Ausma arī te gulēs pa nakti? Tad mēs arī paliksim!”” atklāj Kantāne, neslēpjot, ka draudzenes mājā nakšņo bieži. „Man te ir savs naktskrekls, spilventiņš, gultas veļa, čības,” teic aktrise. „Te ir Ausmas ārpilsētas rezidence! Vienalga, vai Ausma atbrauc šurp vasarā vai ziemā, viss viņai te ir! No naktskrekla līdz ziemas zābakiem! Kad ejam staigāt, esmu viņai nolikusi savus džemperus un ziemas zābakus – mums ir viens kājas izmērs, un arī manas drēbes, neraugoties uz to, ka Ausma ir garāka, viņai der,” piebilst Ingrīda.

Draudzības dēļ iegādājas viedtālruni

„Tagad Ingrīda brauc uz Jaunzēlandi, tāpēc es uz jauno gadu sev iegādājos jaunu telefonu, lai varam WhatsApp sazināties, lai viņa var man bildītes atsūtīt,” paziņo Ausma. „Līdz šim Ausmai sūtīju tikai e-pasta vēstules, jo viņai bija podziņtelefons un nebija iespējams normāli sakontaktēties. Vājprāts kaut kāds!” smej Ingrīda.

„Jā, un nu es beidzot esmu iemācījusies darboties ar glāstāmo telefonu un sāku saprast mūsu zelta jaunatni,” pasmaida Ausma. „Tagad viņa kā iegrimst telefonā, tā ārā netiek. Atkarīga kā narkomāns!” draudzeni paķircina Ingrīda.

„Tāds trakums jau ir! Kā sāku pētīt, kādas ekstras tad piedāvā tas dārgais telefons, tā pazudu tajā. Pēkšņi paskatos, vaimandieniņ, jau pusotru stundu! Lūk, kādās ziepēs ieved draugi – kārdinātāji! Bet gan jau tas pirmais azarts norimsies, tas apreibums pāries, un viss atkal būs labi,” pārliecināta ir Ausma.

Jūtas kā divas princeses

Vaicātas par kopīgajām interesēm un laika pavadīšanu, Kantāne un Circene atzīst, ka bez teātru, operas, izstāžu un kultūras pasākumu apmeklēšanas labprāt dzīvojas pa Ingrīdas māju. Ciemošanās reizēs abas labprāt rosās gan dārzā, gan virtuvē. Ausma ir pat braukusi karstā vasarā laistīt augļkokus Ingrīdas dārzā, kad pati saimniece bijusi uz ilgāku laiku ārpus Latvijas.

„Mēs te visu ko kopā darām – strādājam dārzā, lasām ogas, dzeram vīnu, skatāmies TV un priecājamies, piemēram, par to, kas te pērnruden bija pa bumbieru ražu. Vācām un nesām banānu kastēs. Un avenes te aug. Sorbeti ar svaigām avenēm, ouuuu, kas par paēdienu pie kamīna! Ir sajūta, ka esam divas princeses! Galvenais jau ir, vai tu proti noķert to sajūtu. Cits ēd to pašu un nekāda prieka nejūt,” priecājas Kantāne. „Mums patīk gatavot zivis – lašus, samus, zandartus,” draudzenes teikto papildina Circene.

„Un kartupeļu biezputra! Ingrīda to gatavo vienkārši debešķīgi! Un tad es tā sēžu un domāju – vairs nav, ko gribēt! It kā tādi nieki, kas citam varbūt neko nenozīmē. Bet mēs par tām mazajām lietām protam priecāties. Un Grāfiņš tagad mums vēl pa vidu,” par skaisto kopīgā laika pavadīšanu sirsnīgi teic Ausma, kura, pateicoties šai draudzībai, nekad nejūtas vientuļa.

Romā nokļūst slimnīcā

Trakākie un jautrākie piedzīvojumi draudzenēm mēdz gadīties, kad viņas kopā dodas ekskursijās gan pa vēsturiskām Latvijas vietām, gan ārzemēs. „Mēs taču kopā bijām uz Romu! Roma bija mans mūža sapnis, bet Ingrīda, kura iepriekš tur jau bija bijusi vismaz pārdesmit reižu, nesa lielu upuri un aizpagājušā gada maijā mums noorganizēja visu braucienu.

Togad man piešķīra Triju Zvaigžņu ordeni, un, tā kā ceļojuma dēļ 4. maijā netiku pie prezidenta ordeni saņemt, Ingrīda man bija sarūpējusi pārsteigumu: simboliski ordeņa vietā pasniedza samta kastītē Mēness akmentiņu, vēl pie Latvijas vēstniecības karoga nofotografējāmies. Un mums jau bija arī vēl lielāki piedzīvojumi!” izsaucas Kantāne, kuru Circene uzreiz rosina: „To tu pati stāsti – es aizsargājamus datus nedrīkstu izpaust!”

Un Ausma, ievelkot elpu, arī stāsta: „Man ir tāda sirds „mirdzēšana”, kas ik pa laikam uznāk. Tā man uznāca arī Romā. Izsaucām ātro palīdzību, un abas ar Ingrīdu nokļuvām slimnīcā. Angļu valodu neviens neprata, un tur ir tā: vai tev kāja dragāta, vai galva pušu, vai sirds, vai vēders, vai aknas „čupā” – visiem viena rinda, piedevām vēl visa uzgaidāmā telpa pilna dzērājiem.

Jā, Latvijā vēl ir labi, jo Romā ir pavisam traki. Mēs tur sēžam, un Ingrīda iet un mēģina kaut ko kārtot. Es pie sevis domāju – ja viņi zinātu, ka Ingrīda ir mūsu kādreizējā veselības ministre! Bet to jau viņa pat gribēdama nevarētu pateikt, jo neviens angliski nerunā un nesaprot. Kamēr gaidīju, man viss sliktums jau bija pārgājis. Ingrīda gāja teikt personālam, ka gribam iet prom. Bet administrators sāka skaļi kliegt: „Uno persona! Uno persona!”

Ar to viņš skaidroja, ka pa visu uzņemšanu ir tikai viens ārsts un tikai viņš saprot angliski. Tik daudz sapratām, ka mums ar savu izsisto čeku – kārtas numuru – ir jāgaida, kad tā uno persona atnāks un apskatīs. Prom iet nevarot.” „Esam jau stundām nosēdējušas, kad pienāk kārta tam Ausmas numuram; saku, ka iešu viņai līdzi. Un mums atbild, ka nedrīkst – iekšā drīkstot iet tikai uno persona!

Es saku – bet viņa nerunā angļu valodā, savukārt jūs nesaprotat nevienā citā valodā. Pēc brīža, kad paši ar Ausmu tomēr nevarēja sarunāties, mani arī iesauca. Tad šim ārstam, kas tur vienīgais saprata angļu valodu, teicu, ka es pilnībā uzņemšos visu atbildību un lai Ausmu laiž no slimnīcas prom,” stāsta Ingrīda.

„Viņš mūs arī palaida, konstatējis, ka jūtos labi. Gājām pa ielu, abas smiedamās. Tas bija viens neaizmirstams piedzīvojums klāt pie skaistās, unikālās Romas! Man tik dikti gribējās to pasaules bagātāko kultūras mantojuma pilsētu redzēt, un Ingrīda mani izvadāja pa visām nozīmīgākajām vietām. Viesnīca, kurā apmetāmies, bija pašā Romas centrā. Tā kā tūrisma sezona vēl nebija sākusies, cenas bija ļoti pieejamas. Visu arī ļoti laicīgi bijām pasūtījušas,” ar smaidu atceras Kantāne.

Vaino draudzeni mersedesa avārijā

Reiz Ingrīda Ausmu savaņģojusi kopā braukt skatīt Latvijas pilis un muižas, un par to braucienu Kantāne aizvien velk draudzeni uz zoba, apgalvojot, ka Circene ir vainīga pie viņas vecā, baltā mersedesa sasišanas. „Man bija brīnišķīgs balts, kaut arī vecs, bet mersedess. Es braucu, un labi braucu... Kādā vietā pēc lietus grants ceļš bija slidens...” stāstu aizrautīgi sāk Ausma, kuras sacītajā Ingrīda steidz iestarpināt: „Es Ausmai saku: „Nu nebrauc tik ātri!” Bet viņa man pretī: „Es esmu pie stūres, un nemāci šoferi!””

„Mašīna saslīdēja, mēs iebraucām grāvī. Vēl pa to grāvi kādu gabalu nobraucām, bet te pēkšņi priekšā divi bērzi, un mēs, žvakt, iekšā tajos bērzos!” izsaucas Ausma. „Un tagad jautājums – kāda tur mana vaina?” brīnās Ingrīda. „Nu tev jau vajadzēja uz tām pilīm un muižām triekties! Par laimi, bijām piesprādzējušās, palikām sveikas un veselas. Tikai mašīna nebija vesela. Un – kāda laime – tieši traktors trāpījās uz ceļa!

Kas zina, varbūt vēl būtu nācies nakšņot kaut kādā Vecpiebalgas nostūrī. Ceļa otrā pusē bija aizaudzis dīķis… Uzskatām, ka tas bija ļoti veiksmīgs un laimīgs negadījums,” secina Ausma, atzīdamās: „Starp citu, tās mašīnītes mums tagad abām pietrūkst. Gribēju jau salabot, tomēr to neizdarīju. Esam domājušas, ka varētu samesties un nopirkt kādu mašīnu uz abām, bet tā uzturēšana tomēr ir dārga, vēl garāža vajadzīga.

Mēs jau abas protam labi braukt, bet es Ingrīdai esmu teikusi: „Mēs nevaram sevi pasargāt no tiem, kas neprot braukt. Uzliksies kāds virsū un mūsu jauno mašīnīti sasitīs.” Ar šo pasauli nevar jokot.” „Mēs labāk brauksim ar taksometru!” piebilst Ingrīda.

Draudzenes atklāj, ka abām ir kopīgs frizieris – Pērs, pie kura Ausma sākusi iet pucēties pēc Ingrīdas ieteikuma. Kantāne arī atzīst, ka tieši draudzene, kura aizvien strādā par ārsti, veselības lietās viņai ir uzticamākais konsultants. „Ingrīda jau ir zinoša ne tikai ginekoloģijā. Viņa visu rumpi ārstē! Pa šiem mūsu draudzības gadiem viņa mani ir daudzkārt paglābusi no visādām veselības nebūšanām,” draudzenes profesionalitāti novērtē Kantāne.

Aktrise neslēpj, ka draudzenē viņu piesaista nezūdošā enerģija un pozitīvisms. „Bet tā jau nav, ka mums par visām lietām ir simtprocentīgi vienādi uzskati! Mums mēdz būt nopietnas diskusijas un vārdiska plūkšanās, kas var beigties dažādi – vai nu katra paliekam pie sava, vai vienai otru izdodas pārliecināt. Visam pāri, protams, ir cieņa. Galvenais jau, ka tā vibrācija ir vienāda.”