"Enerģētiski signāls par slimību atnāk labu laiku pirms to redz analīzēs!" - Dziedniece ar pieslēgumu Visuma internetam

Savdabīgā, dažu acīs pat aizdomīgi dīvainā skatījuma dēļ uz dažādām lietām Ingu Pērli bērnībā daudzi uzskatīja par īpatni. Piecu gadu vecumā viņa ar lielu aizrautību studēja kārtis, pati izdomāja to nozīmi un zīlēja – ne jau nopietni, bet ar piecgadnieka izpratni. Tomēr kādu patiesības kodolu no bērna teiktā izlobīt varēja. Skola meiteni, protams, mēģināja pieslīpēt citiem, un viņa izmācījās par ekonomisti, tad studēja jurisprudenci. Tikai pēdējos desmit gadus Inga pievērsusies tam, ar ko vēlēts nodarboties no Dieva, proti, dziedniecībai un bioenerģētikai. Inga veic enerģētiskos attīrīšanas rituālus, palīdz atbrīvoties no senām saitēm, sakārtot sevi un līdz ar to – attiecības ar citiem. Lielu uzmanību viņa pievērš dzimtai, uzsver, ka no tās mantojam ne tikai gēnus – ķermeņa uzbūves īpatnības, noslieci uz dažādām kaitēm, matu un acu krāsu –, bet arī enerģiju. 

Jāizķer enerģētiskie vīrusi

– Ne visi ir gatavi gadiem ilgi iet pie dziednieka, strādāt ar sevi. Tagad cilvēki visu grib ātri un uzreiz.

Kā tad – dziednieks kaut ko padarīs ar rokām, palēkās apkārt ar tamburīnu, un viss uzreiz sakārtosies. Šādas iedomas jāaizmirst, toties jāielāgo – ja pats sevī un savā dzīvē neko nemainīsi, vēlamais izpaliks, kaut būsi bijis pie paša dalailamas.
Ir cilvēki, kuri visu laiku saka: kā man neiet, kā neveicas! Un vienmēr jau kādu uzklausītāju atrod. Kas šajā brīdī notiek?

Pīkstētājs dāsni padalās ar enerģētiskajiem vīrusiem, kurus, ļoti iespējams, mantojis no savas dzimtas. Aizgājis mājās, uzklausītājs ieslēdz radio vai televizoru, bet negatīvā informācija, kas plūst no ziņām un sēj baiļu enerģiju, šiem vīrusiem ir ideāla barotava, un tie vairojas. Nav ilgi jāgaida, kad arī šis cilvēks sāk domāt, ka viss ir pagalam slikti – tieši tā, kā viņam teica pīkstētājs. Arī bailes ir piebarotas. Daudziem to vien vajag, jo uz Zemes ļoti daudz kas balstās uz baiļu enerģiju, bet ar cilvēku, kas ir par sevi pārliecināts, drošs, taču nevar manipulēt. Tāpēc arī no visām pusēm tiekam apzināti biedēti: ja tu nedarīsi tā, tad tev būs tas un tas. Kā citādi baznīca savā laikā būtu pakļāvusi baurus?

Vēl iebiedēšanai izmanto dažādus rituālus. Protams, ir arī ļoti labi rituāli, kaut vai laulību ceremonija, kas var notikt kā baznīcā, tā pļavā. Tagad populāras kļuvušas krustabas, vienmēr tādi bijuši Līgovakara rituāli. Cilvēki tos labprāt tver, bez tiem viņiem daudz ko grūtāk saprast, izprast. Tas attiecas arī uz darbu ar sevi, tostarp kaitīgo enerģētisko vīrusu izķeršanu. Tikai jāatrod kāds, kuram uzticēties, un tad jau sadarbībā ar viņu pamazām var sākt tos likvidēt.

– Ko tu no savas puses iesaki darīt šādos gadījumos?

Uzdodu mājasdarbus. Piemēram, skaitīt konkrētas lūgšanas, darīt konkrētas lietas, kam uz laiku, kamēr vīrusi tiks izķerti, jākļūst par ikdienas rituālu. Cik ilgu laiku tas prasīs, iepriekš pateikt nevaru. Jāskatās, cik to daudz, kad ieperinājušies. Vairums noteikti ne vakar vakarā, bet krājušies jau no bērnības. Piemēram, omīte mazmeitai saka: vai, bērniņ, tev matiņi ilgi žūst, laikam vīrs būs dzērājs… Ne jau viņa mazmeitai sliktu vēl, bet vīrusu programma ir palaista. Meitene izaug, apprecas, un, kad vīrs tiešām sāk pavairāk iedzert, atliek vien teikt, ka omītei bija taisnība.

Tāpat dažādi vīrusi tiek palaisti bērnudārzā, skolā. Bērnam pasakot, ka viņam nekad nekas nesanāk, ka viņš neko nemāk, pedagogs attiecīgu programmu ieliek ne tikai bērnā, bet arī pats sev, nosakot liekamo atzīmju robežu. Kur nu vēl tādas programmas kā kora dziedāšanā saņemtā piezīme, ka tev nav balss, vai deju nodarbībās, ka nav ritma izjūtas! Protams, var gadīties, ka vēlāk bērns aiz spītības iekaro skatuvi, bet pārsvarā šādas piezīmes talantus noslāpē. Un cik šiem vīrusiem līdzīgu, draudzeņu vai kolēģu no sirds pateiktu, savācam mūža laikā? 

Izteikti sausajos gados dzimušie, tāds, piemēram, bija 1964. gads, ir stiegrainas miesas uzbūves, ja vien apaļīgums nav kādas slimības sekas. Tādi uzbarosies tikai tad, ja dzers no bļodiņas taukus un uzēdīs sviestu. Vēl viņiem vienmēr krakšķēs locītavas. Savukārt ūdeņiem bagātā, mitrā gadā dzimušajiem izteiktas būs problēmas ar vielmaiņu, viņi vairāk svīdīs. Tā vienkārši ir – mēs katrs piedzimstam ar savu enerģētiku, ko ietekmē arī gada enerģētika, un katram ir savs tās diapazons.

Atnāk pie manis meitene un jautā, kāpēc viņai nekādi neveidojas attiecības ar puišiem. Bet meitenes enerģētika ir tik vāja, gluži vai caurspīdīga, ka neviens skatiens pie viņas neapstājas. Tad jālūko, kas tam pamatā. Kā to daru, nevaru izstāstīt; man stāsta no augšas. Viens gan – vecmeitas vainagu, kādu sev iedomājušās uzliktu daudzas jaunas sievietes, esmu redzējusi tikai divreiz. Tātad vaina jālūko citur.

– Kāds izskatās vecmeitas vainags?

Odu baru esi redzējusi? Nu, tādus es šos enerģētiskos sabiezējumus redzu virmojam ap sievietes galvu. Tie tā kā kustas, tā kā ņudz. Kāds kolēģis varbūt redz citādi, jo visi nesaņemam vienādu informāciju.

– Kā tādu vainagu noņemt?

Jāstrādā melnu muti. Sievietei gadus trīs būs jāpilda manis uzdotie mājasdarbi.

– Kādi?

Nevaru pateikt, tos piemēroju individuāli. Es ļoti daudz informācijas saņemu ar ķermeņa smaržu, kuru sajutīšu pat tad, ja cilvēks pirms tam būs peldējies parfīmu vannā. Ko stāsta tavējā? Pieskati sirdi, man nepatīk, kā tā ļurkājas. Bet, tā kā tev ir pazemināts asinsspiediens, ar sirds pilienu lietošanu jābūt uzmanīgai – labāk lieto kaut ko asinsriti veicinošu, sirdi stiprinošus vitamīnus. Arī dzelzi un B grupas vitamīnus tev vajag padzert. Vari klausīt, vari neklausīt, bet tāda informācija man atnāca. Caurspīdīgajai meitenei pēc viņas ķermeņa smaržas pateicu, kas viņai jāēd, lai stiprinātu enerģētiku. Cilvēku tiešām lielā mērā veido tas, ko viņš ēd. Meitene manī ieklausās, izpilda arī vingrinājumus, un pamazām pārmaiņas uz labo pusi notiek. 

– Vai tiešām visos gadījumos rezultāts jāgaida vairākus gadus?

Izņēmumi, protams, ir. Sievietei, kura bija iedomājusies, ka viņai ir vecmeitas vainags, jautāju, ko īsti viņa grib. Dzīvot mājās, audzināt bērnus, cept kotletes un vārīt zupu. Te nu tiešām nebija daudz darāmā, sievieti vienkārši vajadzēja iedrošināt atvērties, spīdēt. Tagad viņai ir divi bērni, viņa saimnieko mājās un ir laimīga. Bet katram laimei vajag kaut ko citu. Kādam tieši nevajag bērnus, bet vajag veiksmīgu karjeru. Vai tikai naudu. Katrs izdara savu izvēli, un es to uztveru ļoti mierīgi. Piedzimstot katrā tiek ielikti divi diski

– Arvien vairāk cilvēku apzinās, ka dzīvo pasaulē, kurā viss ir enerģija, tomēr, atnākuši pie dziednieka, joprojām gaida, ka viņš veiks kādas fiziski jūtamas manipulācijas ar rokām, jo tam, ko redz un jūt, tic vairāk nekā acīm neredzamajai enerģijai.

Osteopāts var sabrakšķināt kaulus, mugurkaula taisnotājs – iztaisnot mugurkaulu, bet dziednieks strādā citā līmenī, viņa darbs vienmēr saistīts ar enerģijas plūsmas sakārtošanu organismā. Protams, kaulus var salikt vietā, bet atkārtošu – ja cilvēks neko nemainīs sevī, nesekos nekāda rīcība, turpināsies gaušanās un sevis žēlošana, vaina tāpat pēc laika atgriezīsies. Tikai man nav interesanti, es neesmu ieinteresēta viņu pie sevis redzēt atkal un atkal. Es gribu, lai cilvēks atveseļojas.

– Ja vīrietis strādā mežā, viņam tiešām var būt tikai fiziska rakstura problēmas – no smagā darba sāpēt mugura, kājas. Kā saka, ir profesionālās slimības, kam nav nekāda sakara ar greizu domāšanu, darīšanu, vaimanāšanu. 

Es tam nepiekrītu. Kad par cilvēku saka, ka viņš ir vesels? Tad, ja viņš ir vesels fiziski un garīgi, un to vienu no otra nevar atdalīt. Tātad, ja cilvēks savu darbu dara ar nepatiku, piecieš kā zobu sāpes tikai tāpēc, ka par to noteiktā datumā kontā ieskaita naudu, viņam neizbēgt ne no profesionālajām, ne citām veselības problēmām – vai viņš mežā gāž kokus, vai arī sēž pie datora. Savukārt tam, kurš to pašu dara ar prieku un pateicību, ka par to vēl maksā, tās ies secen. 

Ja nepieciešams, arī es pastrādāju ar rokām, bet analīzes izdrukāt nevaru. Varu tikai pateikt, ko redzu enerģētiskā līmenī. Gadās, ka iesaku aiziet pie daktera, piemēram, pārbaudīt nieres. Cilvēks aiziet, tad atgriežas pagalam neapmierināts – ko es viņu lieki trenkājusi, ar nierēm viss esot kārtībā! Bet pēc trim gadiem viņam nepieciešama dialīze. Tātad enerģētiski signāls par slimību atnāk labu laiku pirms tam, kad to var konstatēt ar medicīnisko tehniku, noteikt pēc analīzēm. Tāpēc būtu labi, ja cilvēki manis teiktajā tomēr ieklausītos, profilaksei kaut ko sāktu darīt jau laikus. Iespējamo nieru problēmu gadījumā, piemēram, vairāk dzertu ūdeni, kustētos. Par sliktu jau tas nenāks! Un tad viņam dialīze varbūt būs nepieciešama tikai simt piecdesmit gados.

– Kā tad – simt piecdesmit!

To es tik tā pateicu! Paldies Dievam, man nerāda, kad cilvēks aizies. Reiz mani aicināja aiziet pie onkoloģiskās slimnieces, kura juta, ka mirs. Pirms devos pie viņas, domāju, ko lai sievietei aiznes. Bija jocīga sajūta – neko taču vairs nevajag, ne pīrādziņu, ne kafiju, jo cilvēks iet prom... Aizvedu sveci – ar domu, lai tā izgaismo to ceļu. Tā bija pirmā reize, kad redzēju nāves eņģeļus, kuri jau bija atnākuši pēc sievietes. Pēc trīs dienām viņa nomira.

– Kā šie eņģeļi izskatās?

– Liela auguma enerģētiskas būtnes, tumšas, tādos kā lielos apmetņos ar kapucēm. Sejas neredzu. Eņģeļu uzdevums ir mirstošo sagatavot aiziešanai. Redzi, kārtība ir tāda – sargeņģelis bērniņam tiek iedots, līdzko viņš piesakās piedzimšanai, un var gadīties, ka šis sargeņģelis cilvēku pavada vairākas dzīves. Piedzimstot Visums katram no mums līdzi dod divus diskus. Vienā ierakstīta dzīves programma, bet otrs ir tukšs – tajā ierakstās tas, kā dzīvojam. Katra doma, katra asara. Kad pienācis laiks aiziet, sargeņģelis nevar nākt līdzi, lai pavadītu, jo tur ir jau citas enerģijas, tāpēc šo uzdevumu veic nāves eņģeļi. Kad dvēsele ir tajā saulē, to nosēdina tāda kā divās slejās sadalīta ekrāna priekšā. Vienā slejā dvēselei rāda, kāda bija tai iedotā dzīves programma, otrā – kā tā dzīvoja. Šis atskats ilgst četrdesmit Zemes dienas, un tā laikā dvēsele var atķeksēt pieļautās kļūdas. Tāpēc arī teic, ka par aizgājēju vajag lūgties četrdesmit dienas, runāt par viņu tikai labu. Tikai tad un tikai tur mēs uzzinām, kāds bijis mūsu dzīves pamatuzdevums. Jo, ja to zinātu jau šeit, savas dzīves ceļa nogrieznī atzīmētos kontrolpunktus sasniegtu nelīkumojot, neapdauzoties, nepakrītot. Tikai kontrolpunkts nebūt nenozīmē kaut ko negatīvu – tas ir eksāmens, kuru vai nu noliksi, vai tajā izkritīsi. Varbūt cilvēkam, lai to noliktu, jāaizbrauc uz kādu citu valsti. Šī doma dīdīt dīda, bet viņš braucienu atliek uz trim gadiem. Tātad uz šo laiku atliekas arī eksāmens. Tikpat labi eksāmens var būt ceļmalā atrasts kaķēns. Ja viņu nepacelsi, bet paiesi garām, būsi izkritis. Un tur vairs neko neizmainīt, būs vien tajā pašā klasē jāmācās otru gadu, jo neesi apguvis mācību vielu, audzis saprašanā.

– Proti, cilvēks savā garīgajā attīstībā trīs gadus it kā stāv uz vietas?

Jā, viņš turpina iet pa tām pašām pļavām un kalniem, pat nenojaušot, kurā brīdī tiks dota atkārtota iespēja nolikt eksāmenu. Varbūt pat piespēlēs tādu pašu situāciju, tikai spēlētāji būs mainījušies. Mans ieteikums, lai atkal neizkristu – vairāk klausīt intuīcijai, nevis prātam. Mēs visi, Augstākā acīm skatoties, esam kā mazi bērni, kuri rušinās un kārpās, lai tiktu laukā no smilšu kastes, kas saucas Zeme. Pasperot nepareizu soli, atkrīt atpakaļ. Cilvēki bieži jautā: par ko man tas? Par kādu pirms tam pieļautu nepareizu rīcību, darbību, lēmumu. Tāpat, kā jau minēju, viņu ietekmē greizie dzimtā pieņemtie lēmumi.

Nedod Dievs, kāds dzimtas loceklis izdarījis pašnāvību. Tā dzimtā iesēj ļoti dzīvotspējīgu vīrusu. Jaunākās paaudzes pat nezina, ka kāds no viņu senčiem pielicis sev roku, bet, kad saskaras ar problēmām, viena no pirmajām domām, kas ienāk prātā – labāk manis vispār nebūtu! Protams, gadījumi, kad šādu rīcību apsver pusaudži, jāskatās atsevišķi. Tas ne vienmēr ir saistīts ar dzimtas vīrusu; pusaudžu emocionālā pasaule vispār prasa īpašu attieksmi. Es vecākiem ieteiktu neieņemt pozīciju, kas bērniem liek domāt, ka mamma un tētis ir jau piedzimuši ar četrdesmitgadīga cilvēka prātu, bet atsaukt atmiņā savus padsmitnieka pārdzīvojumus un tajos dalīties ar bērnu. Diemžēl mūsdienās tik nozīmīgās vecāku un bērnu sarunas kļūst arvien retākas. Cik tagad ir ģimeņu, kurās ir tradīcija visiem pavakariņot pie viena galda, šajā laikā pārrunājot dienas notikumus? Tam tak nav laika – katrs paņem savu bļodiņu un apsēžas pie datora vai televizora. Tad ko var gribēt?

Ar ceļošanu iepriekšējās dzīvēs nevajag aizrauties

– Cilvēka fiziskās veselības un arī citas problēmas gan redzi, gan saod, gan sajūti ar rokām.

Man labāk patīk teikt, ka es vienkārši saņemu informāciju. To nolasu arī pēc dzimšanas datiem. Tiem, kas man neko nejautā, pat nemēģinu pieslēgties. Arī tad, ja kādam kaut ko ieraugu, neklūpu virsū – tev tur tas un tas, vajadzētu darīt tā un šitā. Kamēr cilvēks pats nemeklē atbildes uz aktuāliem jautājumiem, viņš nav gatavs tās saņemt, tātad vēl nav nobriedis strādāt ar sevi. Un man nav nekādu tiesību viņu steidzināt, jo tā var nodarīt vairāk ļauna nekā laba. Arī no Visuma par deguna bāšanu tur, kur nevajag, negribu dabūt pa dibenu.

– Kāda pēc diagnostikas ir tava turpmākā rīcība?

Tas atkarīgs no problēmas. Ja esmu pārliecināta, ka līdzēt varēs kāda tēja vai ziede, to iesaku, bet parasti lūdzu aiziet arī pie attiecīga speciālista, veikt nepieciešamos izmeklējumus. Tad pašai un arī cilvēkam mierīgāks prāts.

– No reti kura ārsta kabineta var iziet bez recepšu blāķa.

Ir gadījumi, kad bez zālēm tiešām nevar iztikt. Starp tām un manis dotajiem mājasdarbiem nav nekādu pretrunu. Protams, ne vienmēr cilvēkam pasaku visu, ko redzu; tikai norādu, kam vajadzētu pievērst uzmanību. Un, līdzko cilvēks par to sāk domāt, sākas darbs ar sevi, savu problēmu. Ir cilvēki, kuru enerģētiku lieliski sakārto mūzika, ir tādi, kuriem der slēpošana kalnos. Katram savs. Ne vienam vien, arī meitenēm, esmu ieteikusi nodarboties ar boksu vai kikboksu, jo redzu, ka viņos ir aizturēta agresija, aizvainojums vai kādas citas nevēlamas emocijas. Arī tas ir enerģētisks vīruss. Var to arī izbļaut mežā. Labāk taču šādi, nevis mājās, metot pret sienu katliņu, īpaši jau pilnu... Būs tikai papildu stress, vajadzēs domāt par remontu. Bet, turot šādus vīrusus sevī, ar tiem ātri var apaugt. Tos var mantot arī no vecākiem. Piemēram, ja vecāki ir depresīvi, ir ļoti liela iespēja, ka tādi būs arī viņu pēcnācēji. Mēs no vecākiem paņemam ļoti daudz, tā ir tā dzimtas enerģija. Lieliski, ja enerģija nāk kā no strūklas. Tad brīžos, kad šķiet – vairs nevaru, dzimta pasniedz palīdzīgu roku. Cilvēkam atveras otrā elpa, viņš atkal iet, dara, un viss izdodas.

– Dzimtu vēlams izzināt paša interesēs – lai noskaidrotu, ar kādām slimībām senči slimojuši, jo tad zini, no kā piesargāties, kam pievērst uzmanību. Tikai cik dziļi?

Aizrauties nevajag, tas nav tā vērts. Neuzskatu, ka noteikti jāizstaigā iepriekšējās dzīves, kas tagad ir ļoti populāri. Kam nav slinkums, tas ņem un iet. Bet tās nav bāri, kuros ieskriet un izskriet. Uzskatu, ka iepriekšējās dzīvēs ielūkoties vajag tikai tad, kad tiešām ir kāds ļoti akūts jautājums, uz kuru citādi atbildi gūt nevar. Šādos gadījumos cilvēku tajās ievedu. Man ir sava tehnika, kā to daru, bet, kas tur noticis, jāskatās viņam pašam. Atmiņu uzplaiksnījums no iepriekšējām dzīvēm norāda, ka cilvēkam pienācis transformācijas brīdis – gaidāmi notikumi, kas būtiski kaut ko mainīs. Tāpat par dvēseles atmiņu liecina gadījumi, kad, pirmo reizi ieraugot cilvēku, ir izteikti atgrūdoša reakcija vai uzreiz jūti pievilkšanos – ir sajūta, ka viņu pazīsti jau simt gadu.

Vispār jau mēs esam ļoti interesantas būtnes, varbūt kosmosa eksperiments. Tiekam ļoti pieskatīti un kūrēti, tīrīti. Viss, ko domājam, darām, tiek saglabāts Akaši hronikā. Tajā par katru no mums savākta bibliotēka, pilna ar informāciju. Redzi, tādi nimbi, kādi ir ap galvu svētbildēs attēlotajiem, ir mums visiem, tas ir tas disks, kurā ierakstās informācija par to, kā dzīvojam. Tā no augšas tiek nolasīta laikā, kad apguļamies naktsmieram. Ja cilvēks par kaut ko sanervozējies, satraucies, nimbs turpina griezties kā vilciņš, tāpēc arī nevar aizmigt. Tad jāpalūdz sargeņģelim vai Dievam – kam nu kurš tic –, lai nimbu mazliet pietur, nomierina.

Man dažkārt tiek dota tāda informācija, parādītas tādas lietas, par kurām grūti iedomāties pat vispārdrošākajās fantāzijās, un es par šādu uzticēšanos jūtos pagodināta. Piemēram, ka Zemi pieskata būtnes no tādiem kā milzu kosmosa kuģiem; ka uz Zemes vairākās vietās, piemēram, Japānā, Sīrijā, ir vārti, caur kuriem mūsu planētu ierodas apciemot NLO. Zemes pieskatītāju uzdevums ir gādāt par saprātīgu līdzsvaru uz tās. Valstis, kurās tas tiek pārkāpts jau uz bīstamības robežas, tiek brīdinātas ar viesuļvētrām, zemestrīcēm. Pārsvarā dabas katastrofas skar tehnoloģiski ļoti attīstītas valstis, kurās jau pazūd cilvēciskais kontakts, cilvēciskums vispār. Un tad ir deviņas balles stipra zemestrīce Fukušimā. Tāpat pieskatītājiem nepatīk, ka Zeme – dzīvs organisms – tiek piesārņota. Tā kā daļā Āzijas valstu valda ļoti liela netīrība, intīmais bardaks, tās piemeklē cunami. Kaut kā taču Zemes un cilvēku apziņas attīrīšana jāveic – ja nesaprot smalkākus mājienus, jāķeras pie tīri fiziskiem. Mēs vispār pret Zemi izturamies ļoti neiejūtīgi, bezatbildīgi, tomēr, lai cik brīžiem Zemei ir grūti, viņa mūs, savus bērnus, nemet nost. Pagaidām. 

– Kad vislabāk nodoties garīgām praksēm?

Tāpat kā visa dzīvā radība, arī Zeme naktīs guļ. Vispirms atpūšas viena puslode, tad otra. Tāpēc arī uzskata, ka vakarā, pēc pulksten desmitiem, nevajag aizrauties ar garīgajām praksēm, jo tad gaisā virmo mazliet citas enerģijas. Vislabāk tām nodoties laikā, kad Zeme mostas. Apmēram četrdesmit piecas minūtes pirms saullēkta mūsu lielā māmuļa ievelk elpu – tas ir fantastisks brīdis. Ja šajā laikā cilvēks kaut ko dara savā labā, veic kādu rituālu, tas strādā vienkārši brīnišķīgi. Un, lai cik liels ir mans pieredzes pūrs, es joprojām ticu brīnumiem. Ka atveseļošanās iespējama pat šķietami bezcerīgos gadījumos, ka var salīmēt saplēsto attiecību krūzi. Nu nevar būt un nav tā, ka visu nosaka karma, jo šāds fatāls apgalvojums cilvēkiem atņem jebkādas cerības.

– Teici, ka atbrīvo cilvēkus no vecām saitēm. Kas ar to jāsaprot?

Vecas, vairs nekam nevajadzīgas enerģētiskas sasaistes. Daudzi cilvēki dzīvo atmiņās, barojas no tām, bet jādzīvo ir tagad. Piemēram, pāris jau sen izšķīries, bet sieviete visu laiku atceras, kā bija tad, kad viņi bija kopā, kā abi brokastoja, kā svinēja svētkus un tā tālāk. Tas nozīmē, ka emocionālo saiti ar bijušo vīru viņa vēl nav pārrāvusi, bet, kamēr tas nenotiks, par jaunām attiecībām var tikai sapņot, jo viņa stāv ar muguru pret nākotni.

– Tev uz darba galda ir veļas rullis. Ko ar to dari?

Izrullēju sastieptus muskuļus. Arī savam dēlam, kurš spēlē hokeju. Tajā brīdī pavaimanā, bet pēc tam muskulis atlaižas. Esmu pabeigusi masāžas kursus, tā ka zinu, ko daru. Sastieptus, savilktus muskuļus ieteicams arī pasmērēt ar sildošajām smērēm. Un noteikti ar traumēto muskuli vai locītavu, slimo orgānu, sāpošo galvu un organismu kopumā ir jārunā. Jo vārdi strādā. Jāpalūdz piedošana par to, ko darīji nepareizi, kā rezultātā tagad jācieš sāpes, un vienlaikus jāiztēlojas, ka gan cietusī vieta, gan organisms vispār ir vesels. Tas viss noteikti jādara kompleksā, jo mēs esam veselums. Veselam cilvēkam nav ne kukaiņu galvā, ne kādas fiziskas kaites – viņš ir vesels veselums. 

Lai saņemtu speciālista tālruņa numuru, sūti īsziņu ar kodu PDZ120 (bez atstarpēm) uz numuru 1881.

Pakalpojuma maksa 1.50 EUR (ar PVN)