Madara Kiviča pēc vīra sānsoļa: "Esmu Andri ar mašīnu vedusi pie viņa jaunās mīļotās. Vedu un smējos"
Madara Kiviča visu intervijas laiku ir tik dzīvespriecīga, smaidīga un atklāta, ka šķiet neticami – kāpēc, nu kāpēc tādas jaunas un smukas sievietes piedzīvo tik sāpīgus brīžus? Viņa pati atzīst, ka tad, kad precējusies, bijusi ļoti naiva un arī tagad no naivuma nekur tālu nav aizbēgusi. Gada nogalē piedzīvojusi vīra – mūziķa Andra Kiviča – sānsoli un aiziešanu no ģimenes, Madara nav zaudējusi ne kripatu optimisma. “Piecas dienas paraudāju spilvenā, sestajā cēlos un turpināju dzīvot un darboties.”
Kā tu šobrīd jūties?
To jautā daudzi. Apmulsusi – tas laikam būs piemērotākais vārds. Bet vienlaikus labi. Ja es būtu viena, droši vien pārdzīvotu daudz vairāk. Man ir divas meitenes. Kam ir mazi bērni, tie labi zina, kā paiet dienas. Turklāt arī jāizdomā atbildes uz jautājumu: “Kad tētis būs mājās?”, lai nebūtu melots un bērni neredzētu, ka jūtos arī slikti. Man ir savi darbi, hobiji – nav daudz laika palīst zem segas un raudāt.
Tā puse, kas atrod citu, parasti stāsta: “Tas jau brieda ilgi, mēs gadiem dzīvojām kā svešinieki, šāds iznākums ir likumsakarīgs.” Tā ir klasika.
Jā, un arī mūsu gadījumā tiek stāstīta šī klasika. Nē, nekas nebrieda gadiem. Tie bija daži mēneši. Konkrēti – trīs mēneši, kad sāku just, ka mūsu attiecībās kaut kas nav kārtībā.
Mēģinājām izrunāties, bet saruna īsti pat nesākās, jo bija vēlēšanu laiks un vīrs bija ļoti aizņemts. Viņš mani mierināja: kad beigsies vēlēšanas, viss būs kā agrāk. Teica, ka ir ļoti noguris. Sapratu, ka viņš ir jāatbalsta, un gaidīju.
Kad vēlēšanas beidzās, diemžēl notika tas, kam nebija jānotiek, – Andrim sākās smaga depresija. Un atkal svarīgāk bija, kā jūtas viņš. Sāpe mazāk bija par to, ka viņu neievēlēja, vairāk par to, cik daudzi nodemonstrēja antipātijas, ievelkot viņam mīnusiņu. Tas Andri sagrāva. Tajā brīdī acīmredzot viens otru arī pazaudējām.
[..]
Jūsu stāsts ir neparasts ar to, ka parasti četrdesmitgadīgi vīrieši aiziet pie jaunākām. Tev droši vien smiekli nenāk, taču tajā ir kaut kas ironisks.
Kad pāries iemīlēšanās fāze, droši vien viņš sāks domāt arī par to. Bet vecumam te nav lielas nozīmes. Domāju, ka Andrim bija dziļa depresija, ko nevarēju līdz galam ne nolasīt, ne saprast. Varbūt tā otra sieviete spēja. Varbūt prata labāk klausīties. Protams, esmu pārdomājusi parasto jautājumu: nu, ar ko viņa labāka par mani? Un sapratu, ka nav ne labāka, ne sliktāka. Ir citādāka. Vecāka, ar lielāku pieredzi.
[..]
Dīvaini, ka tu vispār neesi dusmīga.
Es esmu uz Andri dusmīga. Tie pāris cilvēki, kuri zina, kā viss notika patiesībā, saka, ka esmu pārāk saprotoša. Varbūt. Tā nav vienaldzība, jūtas nepazūd pēkšņi vienā dienā, ja esat bijuši kopā astoņus gadus un jums piedzimuši divi bērni. Bet es saprotu – ja cilvēks iemīlējies kādā citā, es tur neko nevaru mainīt.
[..]
Kad tas tikko bija tapis man zināms, mēs runājām, un Andris pats piedāvāja, ka varot tūlīt pat izdzēst to numuru, bet nevarot apsolīt, ka nesēdēs un nedomās – varbūt tomēr vajadzēja pamēģināt?
Ziniet, no šāda piedāvājuma man tiešām nekļuva labāk (skumji iesmejas). Un negribas arī samīļot vīrieti, kurš tajā brīdī domā par citu sievieti. Kad tikko uzzināju par viņu, situācija bija savāda. Andris jautāja: “Tu domā, ka es varētu pēc kāda laika nākt atpakaļ?” Teica, ka esot jāpārbauda, vai jūtas ir īstas. Un, ja nebūšot īstas, jāmēģina labot mūsu attiecības.
Klausījos un sapratu: nē – nekā, ko labot, vairs nebūs! Pamēģinās, nepatiks, nāks atkal atpakaļ… Mazliet smieklīgi.
[..]
Jūs bijāt precējušies septiņus gadus, meitenēm tagad ir seši un pieci gadi. Kā tu esi šajā laikā mainījusies?
Kad apprecējāmies, biju ļoti, ļoti naiva. Ārkārtīgi. Un joprojām esmu naiva. Man gribas ticēt, ka visi cilvēki ir labi un pasaule ir mīļa; ka cilvēki viens otru nevēlas sāpināt un ka visu var izrunāt.
Pat šajā situācijā esmu uzklausījusi Andra piedāvājumu, ka mēs visi varētu draudzēties un kaut kur kopā braukt... Ticu, ka tā var veidot attiecības, jo tas ir labākais bērniem. Bet, kad palieku viena, domāju: ei, kas tas vēl tagad būs?
Skanēs dīvaini, bet esmu Andri ar mašīnu vedusi pie viņa jaunās mīļotās. Vedu un smējos: “Kur vēl tu atradīsi tādu sievu, kas ved savu vīru pie mīļākās?” Jā, mēs ar Andri viens no otra nekur neaizbēgsim, dzīvosim vienā pilsētā, valstī vai uz vienas zemeslodes. Mūsdienās nekur nevar aizbēgt.
To arī negribētos, jo svarīgi, lai meitenēm būtu ciešs kontakts ar tēti. Tāpēc pat esmu “par” tādu “ģimeņu draudzēšanos”. Protams, jāpaiet laikam. Un otrai pusei jāiziet uzticības pārbaude. Man jāzina, ka cilvēkam var uzticēties, ka viņš nerunās sliktu, ka ir mīlošs un pretimnākošs. Tas nenotiek ātri.
[..]
Jūsu kopdzīves laiks nāca par labu tava vīra tēlam.
Domāju, ka visās attiecībās ir divi scenāriji: vai nu viens otru bremzē un velk uz leju, vai aug. Mēs augām. Protams, vairāk auga Andris. Man bija mazi bērni, mājas rūpes, arī darbu izvēlējos tādu, lai daudz laika varētu pavadīt mājās. Andris jau nav muļķis, uzskatu viņu par gudru cilvēku. Tagad gan jāpiebilst: par gudru cilvēku, kurš pieņem muļķīgus lēmumus. Ticu, ka Andris tiešām ir iemīlējies. Diemžēl neticu otrai pusei. To teicu arī Andrim.
[..]
Pilnu interviju ar Madaru Kiviču lasi februāra žurnālā "OK!"
