Evija Vēbere ir gānīta, bet nepadevusies: "Man nebija domas kādam darīt pāri!"

Evijas Vēberes „zvaigžņu stunda” iestājās pēc viņas uzstāšanās 19. novembra koncertā Mīlestības vārdā. 18+, kur Evija sniedza savu versiju Olgas Rajeckas izpildītajai Imanta Kalniņa sacerētajai dziesmai Svētku diena.

Viņas dziedājums izpelnījās visdažādākās atsauksmes, lielākoties negatīvas, un par maz pazīstamo dziedātāju un taustiņinstrumentālisti uzzināja teju visa Latvija.

Vieni meiteni gānīja, citi slavēja, bet viņa nav padevusies. Vēl jo vairāk – aizvadītajā nedēļā Evija uzzināja, ka viņas albums Sirdsbūt nominēts Latvijas mūzikas ierakstu gada balvai Zelta mikrofons kategorijā Alternatīvās vai indie mūzikas albums. Ko par šiem notikumiem saka pati dziedātāja?

Mūzika rodas no sirdssāpēm

28 gadus vecā Evija Vēbere nepavisam neuzskata, ka aizvadītais gads bijis viņas dzīvē vistrakākais. „Jaudīgs gan! Un ļoti krāšņs. Nebūtu godīgi teikt, ka šī pieredze ir iespaidīgāka nekā tā, ko, piemēram, guvu, kad mācījos pamatskolā. Manā dzīvē daudz kas noticis, un grūti salīdzināt, kas tieši no tā ir vistrakākais. Jā, šis koncerts bija pārdzīvojums, bet – vai tas ir vairāk izceļams nekā mans iepriekšējais pārdzīvojums?

Jo to sirdssāpju ietekmē es radīju šo savu albumu Sirdsbūt,” saka Evija, paskaidrojot, ka viņai tad izjukusi grupa Howling Owl: „Tā bija visa mana ikdiena, ar grupu es daudz koncertēju. Kad tā izjuka, atbraucu mājās viena, izmisusi. Visapkārt tumšs, drūms, domāju, ko darīt – nav vairs manas mūzikas. Iestājās skumjas, bet rezultātā tapa šis albums.”

Nav ļaunuma bez labuma

Kāda ir sajūta pēkšņi kļūt slavenai? „Kā zvaigzne nejūtos. Vienīgi tagad, kad aizeju kaut kur paēst, cilvēki uz mani uzstājīgāk skatās. Jūtu, ka interese par mani ir lielāka. Bet varbūt man pašai tikai tā liekas,” atbild mūziķe un uz iebildi, ka šī slava tomēr vairāk ir ar negatīvu pieskaņu, aizdomājas.

„Vai esmu bēdīgi slavena, tas vēl ir jautājums. Kādam es patīku, kādam ne. Un tā jau bijis arī agrāk – ir tādi, kas manos koncertos pieceļas un aiziet, bet tajā pašā laikā blakus sēž cilvēki, kuriem šī mūzika patīk, kurus tā interesē. Bet, ja runā par šo konkrēto notikumu – par koncertu Mīlestības vārdā. 18+, tad, protams, vairumam cilvēku bija grūti neizteikties, un daudzi viedokļi bija ļoti, ļoti negatīvi. Lai gan mierpilns cilvēks nebakstīs otru ar tik naidīgiem vārdiem,” spriež Evija.

Viņa saka – nu par viņu cilvēkiem radies savs viedoklis: „Bet neviens jau nezina, kas patiesībā esmu. Cilvēku acīs tagad esmu tāda sabradāta, vārga, izspļauta būtne, un visi skatās, ko tas meitēns tālāk darīs – vai spēs piecelties. Viņi zina tikai to izveidoto tēlu, kas skaļo virsrakstu dēļ ir iznīcināts, sapluinīts. Bet, ja tā padomā, nav labuma bez ļaunuma. Jo tagad daudzi iepazinuši manu oriģinālmūziku un to novērtē.”

Kritikai tikusi pāri

Evija atzīst, ka saņemtā kritika viņai bijusi ļoti sāpīga. „Jau piedzimstot vēlamies, lai tiekam pieņemti un atzīti. Tā tas ir visu dzīvi. Un te pēkšņi pret tevi ir tāds negatīvisms, pat agresija. Brīžiem pat neveselīga.

Man grūti teikt, kas tieši manā galvā tad notika. Jo bija tik daudz atzaru, kurā virzienā domāt. Gan par savu dziedājumu, gan par tiem cilvēkiem, kas par mani izteicās. Daži no viņiem ir sabiedrībā zināmi, viņi ir sabiedrības sejas, esmu izaugusi, skatoties uz viņiem televīzijā, un tad viņi runā par mani. Ir ko pārdomāt... Notikušais mums visiem bija kā spogulis. Mēs visi varējām palūkoties uz sevi, un – ko nu kurš tur ieraudzīja,” filozofiski izsakās mūziķe.

Kā šī trauslā meitene tika pāri visam šim negatīvismam? Cits viņas vietā būtu jau sen sabrucis. „Tāda attieksme pret manu mūziku bijusi vienmēr – tas ir tikai likumsakarīgi. Tikai šoreiz tas bija daudz, daudz lielākos apmēros. Agrāk šādas emocijas bija tikai četriem cilvēkiem, tagad jau – četriem tūkstošiem. Nekad neesmu pretendējusi uz to, ka mana mūzika, mana balss ir radīta plašām masām, popkultūrai. Es ar to rēķinos, ka kādam patiks, kādam riebsies. Es domāju, ka esmu tam visam tikusi pāri,” atbild balvas Zelta mikrofons 2019 pretendente, piebilstot, ka arī tagad darītu to pašu – uzstātos tajā koncertā.

Evija uz skatuves pretrunīgi vērtētajā koncertā

„Nē, es nenožēloju. Pirms koncerta man nevienu brīdi nebija doma, ka tagad mēs jums visiem parādīsim! Nē, tas viss nāca no pilnīgi balta mērķa. Idejas kodols bija pavisam tīrs, es tiešām uz skatuves izgāju ar mīlestību. Man nebija plāna kādu izsmiet vai pārspēt, man nebija doma kādam darīt pāri, izķēmot kāda mūziku. Ja kādam tas tā nolasījās, tad – katram sava taisnība,” izsakās Evija Vēbere un piebilst: „Es ļoti cienu Olgu Rajecku kā mākslinieci, es ļoti mīlu Imanta Kalniņa mūziku. Tāpēc šo dziesmu pasniedzu tā, kā to redzēju, kā tā skan manā pasaulē. Tas nāca no mīlestības, no sirsnības, no cieņas. Tie bija mūsu mīlestības svētki.”