Kristīne un Anda Zadovskas: "Neviena sieviete nav tuvāka par māsu"

“Mūsu bērnība pagāja skaistajā Jaunpils pilī,” atceras Kristīne. “Padomju laikā pilī tika izbūvēti dzīvokļi, vienu no tiem iedalīja mūsu ģimenei. Tagad mamma ir Jaunpils pils saimniecības daļas vadītāja, un mūsu bērnības dzīvoklītis joprojām ir apdzīvots.”

Māsu attiecības vienmēr bijušas labas, lai gan bērnībā neiztika arī bez ķīviņiem. Kristīne spilgti atceras, kā kopīgās istabas vidū novilkusi striķīti un izmazgājusi tikai savu pusi. “Vienmēr esmu bijusi rūpīgāka mājas tīrītāja, esmu pedants pēc būtības.”

“Man apkārt vienmēr bijusi nekārtība,” apstiprina Anda. “Bet ne netīrība!”

Vasarās un Ziemassvētkos māsas dzīvojās pie vecvecākiem Ezerē, nelielā apdzīvotā vietā pie pašas Lietuvas robežas. “Mana pirmā Ziemassvētku eglīte asociējas tieši ar Ezeri,” saka Anda. Tā bija ļoti vienkārša, izrotāta ar vecām mantiņām.”

“Tieši tur pirmo reizi sapratu, ka Ziemassvētku vecītis ir mamma,” iestarpina Kristīne. “Man bija deviņi vai desmit gadi. Jutos ļoti pagodināta un Andai neko neteicu.”

Ziema Kristīnei palikusi atmiņā ar slidošanu uz aizsalušā dīķa, kas aptvēra viduslaiku pils cietoksni. “Bijām jau sasniegušas tādu fāzi, ka augšā dzīvoklī uzvilkām slidas un pa ārkārtīgi bīstamām akmens trepēm skrējām lejā tā, ka šķīda dzirksteles!”

“Un arī slēpojām! Citiem bērniem slēpju nebija, bet mums bija, jo tētis sportiskajām aktivitātēm pievērsa lielu uzmanību,” stāsta Anda.

Māsas nav bijušas lielas palaidnes, taču atceras, kā izjokojušas pils tūristus. “Mums bija viens no neglītākajiem suņiem, kādu esmu redzējusi, – plušķītis ar nepareizu sakodienu, nekrietns un bezkaunīgs, ar šausmīgu balsi, bet viņš bija mīļākais suns pasaulē!” stāsta Kristīne. “No palagiem uztaisījām spoka apmetni, izgriežot caurumus acu vietā. Turējām suni lejā moku pagrabos un, kad nāca tūristu grupas, laidām ārā. Tā nebija spīdzināšana – suns piedalījās labprāt!”

Lai gan tagad četru gadu starpība nešķiet liela, skolas laikā Anda vienmēr jutās kā mazākā māsa, kura staigā pakaļ lielajām meitenēm. “Bērnībā Kristīne ņēma mani spēlēties pie lielajām meitenēm. Tas tolaik bija ļoti svarīgs atbalsts. Pusaudžu gados mums bija dažādas intereses. Kristīne dziedāja ansambļos, savukārt es no rīta līdz vakaram dejoju.”

Kad Anda mācījās vidusskolā, Kristīne jau īrēja dzīvokli Rīgā. Pēc skolas beigšanas Anda pievienojās māsai, un studiju gadi tika pavadīti kopā dzīvoklītī Lugažu ielā. “Laika gaitā attiecības kļuvušas vēl ciešākas,” teic Kristīne. “Visu laiku esam bijušas kopā, tuvumā. Skaidri zinu, ka uz māsu varu paļauties. Anda ir arī krustmāte maniem bērniem. Visi ir vienā kulaciņā.”

Pēdējos desmit gadus Anda nodarbojas ar mūzikas producēšanu, un abām bieži iznāk sastrādāties. Pirmais Andas organizētais koncerts bija ar Kristīnes piedalīšanos, tagad viņa ir aizņemta lielā jubilejas koncerta rīkošanā, kas notiks Latvijas Nacionālajā operā un baletā nākamā gada martā.

“Strādāt ar māsu... nav vieglākais variants! Bieži vien nevaru pateikt to, ko jebkuram citam pateiktu. Viņa mani mēdz arī neņemt vērā. Veidojot Kristīnes jubilejas koncertu, izjūtu simts reižu lielāku atbildību, jo tā tomēr ir māsa.

Koncerts notiks nākamajā dienā pēc Kristīnes dzimšanas dienas. Pirmajā daļā skanēs klasiskā un akadēmiskā mūzika – repertuārs būs veidots no operas lomām, otrajā daļā varēs baudīt sadarbību ar mūsdienu latviešu komponistiem.”

“Pusgadsimta koncerts!” ar neviltotu sajūsmu piebilst Kristīne. “Pirmo daļu diriģēs lietuviešu diriģents Gintars Rinkēvičs, kurš speciāli atbrauks no Lietuvas.”

Kā vienu no Kristīnes raksturīgākajām īpašībām Anda min pedantismu. “Kopš bērnu ienākšanas tas vairs nav tik izteikts, jo bērni ieviesuši savu kārtību. Kristīnei palaimējās, ka viņa satika vīru, kurš ir tāds pats pedants!”

“Man ļoti patīk strādāt ar zemi, savukārt Andu dārzā nevar iedabūt,” stāsta Kristīne.

“Ravēšana nav man domāta! Drīzāk atradīšu kādu, kurš to izdarīs,” piekrīt Anda. “Man vairāk patīk iekārtot telpas, plānot interjeru.”

“Es varu iziet dārzā deviņos no rīta un darboties līdz saulrietam. Man ļoti patīk padarītā darba sajūta un iespēja redzēt darba augļus. Nākamajā dienā varu paņemt “pidžamas dienu”, kad guļu, lasu, klausos un nedaru neko.”

Kristīne raksturo māsu kā reti sakarīgu cilvēku. “Andai ir liela un laba sirds. Viņa ir izpalīdzīga, nekad nevienam neatteiks. Pat atļaus uzkāpt sev uz galvas. Anda ir žēlsirdīgāka par mani. Viņa vienmēr atradīs, kā cilvēkam palīdzēt citādā veidā, nekā to varētu es. Ļoti raksturīga Andas īpašība ir nesavtīgums. Ja ies pirkt kleitu, pasauks mani līdzi un nopirks arī man, zinot, ka es nevaru to atļauties. Anda vienmēr noved iesākto līdz galam, kas mūsu ģimenē nemaz nav tik raksturīga īpašība. Pateicoties tam, ir izveidots šis mūzikas nams. Viņai ir saimnieces ķēriens. Ja Jaunpilī būs pikniks, ir skaidrs, ka gaļu ceps Anda.”

“Bet man jau arī patīk!” turpina Anda. “Brīvajā laikā labprāt gatavoju ēdienu. Es savukārt ļoti uztraucos publikas priekšā un nekad nevarētu dziedāt uz Operas skatuves kā Kristīne. Es laikam pat līdz tai skatuvei netiktu, jo noģībtu jau pa ceļam...”

Kristīne un Anda viena otrai ir labākās draudzenes un padomdevējas, viņas ir un būs līdzās gan priekos, gan bēdās. Kad pirms vairāk nekā vienpadsmit gadiem ar ķeizargriezienu pasaulē nāca Kristīnes dvīņi, uzreiz pēc operācijas Kristīne zvanīja Andai, un māsa ar mammu nekavējoties devās pie viņas uz Rīgu. “Ar kuru cilvēku vēl es varētu aiziet uz pirmo higiēnas pasākumu, kad viss sāp, nevaru pakustēties un pati tikt ar sevi galā? Tā ir ārkārtīgi liela mīlestība, uzticēšanās un sapratne. Man nav citas uzticamības personas.”

“Man tāpat – par nopietnām lietām stāstīšu tikai Kristīnei,” piekrīt Anda.

“Kopš darbojas Dailes nams un šeit ir Anda, vienmēr varu ienākt, ja kaut kas vajadzīgs – tikt pie klavierēm vai aizņemties naudu. Šujot skatuves kleitas, vienmēr prasu Andas padomu. Mēs daudz ko redzam līdzīgi. Izņemot finanses, tur māsa ir lielāks spečuks. Lai gan Anda ir jaunākā māsa, domāju, viņa ir nopietnāka par mani. Mums ir draugi, bet neviena sieviete pasaulē nav tuvāka par māsu.”