"Es vienkārši mēmi dodu sievietēm to, ko viņas vēlas..." Saruna ar leģendāro aktieri Ivaru Kalniņu

Izcilā kinozinātniece Valentīna Freimane par aktieri Ivaru Kalniņu reiz teikusi – viņam piemīt tā vīrišķības aura, kas sakņojas aktīvā seksualitātē, bet sublimējas būtiskās, principiāli garīgās lietās.

Kā vienu no saviem izcilākajiem pedagogiem Freimani piemin arī pats Ivars Kalniņš. Viņu pelnīti jau pielīdzina ikonas statusam latviešu kino un teātrī, un savā apaļās jubilejas gadā Latvijai simtgadē Ivars ir dāvājis albumu Uh… Tas iznācis gan kompaktdiskā, gan (kāda greznība!) vinila platē. Uz tās vāka tumsa biezām rokām ieskauj aktieri – kā tēlu no spāņu korridām. Viņš varētu sēdēt kādu drupu ēnā, kamēr turpat netālu arēnā starp dzelošu sauli un dzelteniem putekļiem līst dzīvnieka vai cilvēka asinis. Kā latviešu Antonio Banderass – pieredze, jutekliskums; tāds, kurš pazīst dzīvi un nāvi vienlaikus…

Sajūtas dziesmās

– Kāds jums bija jubilejas gads?

– Radošs. Ir daudz izrāžu, divi kino projekti, koncerti, arī personības portreti vairākos televīzijas kanālos. Bet vispār – viss notiek kā jau katru gadu.

– Varat pastāstīt sīkāk par kādu no projektiem?

– Varētu pieminēt jauno albumu Uh… Daudzas no tajā iekļautajām ir tautasdziesmas. Tās uzplaiksnīja manā atmiņā, atgādinot par aizgājušo, par man tuviem un mīļiem cilvēkiem, par daudziem interesantiem kolēģiem. Ceru, ka šis mans nedaudz tautiskais pienesums cilvēkiem patiks un klausīšanās būs brīnišķīgs piedzīvojums.

– Vai var teikt, ka svinējāt visa gada garumā?

– Nē, tā nevar teikt, jo es neko nesvinu. Lai gan ir bijuši pasākumi bez saskaņošanas ar mani. Dzimšanas dienā saviem tuviniekiem un draugiem uzrīkoju svētku pusdienas viduslaiku stilā Mencendorfa namā. Bija jautri.

– Ja nav noslēpums, varat aprakstīt atmosfēru – tas bija ar viduslaiku iekārtojumu, apkalpojošo personālu, ēdieniem?

– Tas nav nekāds noslēpums. Šī vieta ir pieejama visiem, jo Mencendorfa nams ir Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja filiāle. Personāls ir ļoti laipni, zinoši cilvēki, kas nevienam neliedz savus pakalpojumus. Tas ir jauks ekskurss ar iedziļināšanos viduslaiku rīdzinieku dzīvē, kā arī iespēja baudīt lielisku virtuvi ar ļoti garšīgiem ēdieniem – pēc izvēles. Viss pārējais ir gaumes jautājums.

– Kādi tomēr ir bijuši lielākie un skaistākie gada notikumi?

– Varbūt ir vērts pieminēt starptautisko īsfilmu festivālu Open Place Rēzeknē, kura goda prezidents esmu jau piecus gadus. Festivāla ietvaros kultūras centrā Gors 18. augustā bija manai jubilejai veltīts vakars. Esmu pateicīgs visiem, kas mani pagodināja ar savu klātbūtni un piedalījās šajā koncertā. Paldies visiem, kas bija atbraukuši no tuvākām un tālākām pasaules malām. Šis vakars, tāpat kā pasākums Mencendorfa namā, pie reizes bija arī jaunā albuma Uh… prezentācija, kas ir mans personīgais veltījums Latvijas simtgadei.

– Ar kādām domām strādājāt pie Uh…? Ko ar to gribējāt pateikt?

– Albums ir jāklausās! Ir četri kompaktdiski, kurus ir jauki uzlikt, automašīnā braucot. Un ir vinila plate, tāds stilīgs veidojums. Lai to dzirdētu, vajadzīgs atskaņotājs. Manuprāt, tā ir laba dāvana. Albumā viss ir iekodēts – gan manas domas, gan manas sajūtas un mana mīlestība. Kad klausījos visus vecos ierakstus, ejot cauri tam, kas dzīves laikā ir noticis un ko no visa tā gribētos tā īpaši atcerēties un piefiksēt vēlreiz, uzgāju šīs dziesmas. Daudzas no tām vispār nebija atkārtoti ierakstītas. Varu teikt, ka albums ir tapis ne tikai ar manu finansējumu, bet arī ar manu lielo mīlestību.

Jautri un ar pērienu

– Vai atceraties kādas dzimšanas dienas no savas bērnības?

– Vecāki šajā ziņā bija diezgan stingri un mājās uzrīkot ballīti atļāva tikai manā astoņpadsmit gadu jubilejā. Tāpēc saviem bērniem tagad ļauju rīkot ballītes gan dzimšanas, gan vārda dienās.

– Kādus pamatus, vērtības jūsos ielika vecāki?

– Viņi iemācīja uzņemties atbildību, to, ka katram ir savi pienākumi, ar kuriem jātiek galā.

– Kādi bija jūsu pienākumi ģimenē?

– Diezgan parasti. Mums, puikām, bija pienākums veikt smagos darbus. Teiksim, ar lāpstu izrakt kādu bedri, lai varētu iestādīt koku. Iekraut akmeņogles pagrabā, kur atradās apkures katls. Parasti pašizgāzējs akmeņogles atveda un izgāza uz ceļa. Vēl mums vajadzēja atnest no veikala produktus, bet, pats galvenais, protams, labi mācīties. Vecāki, viens otru mīlot, nodzīvoja kopā visu mūžu un ar savu piemēru parādīja, ka mīlestība ir mūžīga un ka četru bērnu ģimene – tas ir skaisti.

– Vai ir kādi notikumi, kas jums palikuši atmiņā? Tādi, kas varbūt ir jūs ietekmējuši, audzinājuši?

– Protams, tādu notikumu ir tik daudz, ka tas būtu milzīgs saraksts, ja visus tagad mēģinātu uzskaitīt. Jo viss, kas notiek ar mums, nepaliek bez pēdām; nekas nenotiek tāpat vien.

– Varbūt tomēr varat kaut ko konkrētu atcerēties…

– Kad mans tēvs cēla māju, kurā pēc tam dzīvojām, protams, arī mēs, bērni, šajā procesā bijām iesaistīti, piemēram, nesām ķieģeļus tuvāk mūrniekiem. Un mums radās arī savas idejas. Kamēr neviens neredzēja, izrakām bedri, pārlikām tai pāri jumtu, apbērām ar zemi, un mums bija sava zemnīca ar virtuvi…

Kad tēvs pārnāca no darba un ieraudzīja mūsu būvi, viņš to apskatīja, novērtēja un teica: labi, ka tur nenosmakāt (ar to viņš domāja mūsu virtuvi). Lika nojaukt un bedri aizbērt, jo tā atradās uz iebraucamā ceļa, pa kuru jāpārvietojas mašīnām. No tā laika es uz ceļiem bedres vairs neroku. Tā ir – mūs ietekmē gan labais, gan sliktais. Kā tas audzina vai neaudzina, tas ir cits jautājums.

– Kā domājat, vai jau bērnībā veidojas tas, kādi vēlāk būsim attiecībās ar citiem cilvēkiem?

– Nenoliedzami. Bērnība ir svarīgākais posms katra cilvēka dzīvē. Tajā laikā gūtie iespaidi pavadīs visu mūžu. Tāpēc – domāsim par to.

– Ģimene jums iemācīja arī iznesību, eleganci?

– Mani vecāki izskatījās labi gan kopā, gan atsevišķi. Arī mani tēvoči un tantes bija stalti, lepni un skaisti cilvēki. Visi mūsu radi, kuru bija daudz, bija veselīgi un jautri ļaudis. Vecāki mums mācīja skaisto, nedarīt pāri vājākiem, palīdzēt citiem un cienīt vecākus cilvēkus.

– Vai stājas mācīšanai bija īpaši paņēmieni?

– Atceros, ka mums neļāva sēdēt ar šķību muguru, neļāva šļupstēt, vienmēr vajadzēja izteikties skaidri un saprotami. Gaitai vajadzēja būt lepnai, ar paceltu galvu, nedrīkstēja vilkt kājas pa zemi, bija jāievēro personīgā higiēna un tamlīdzīgi.

– Vai jau skolas laikā sapratāt, ka spējat šarmēt? Varat teikt, ka peldējāties uzmanības saulītē?

– Es nemācījos Franču licejā, bet Teikas skolā, tāpēc nezināju vārdu šarmēt. Mēs, no Teikas, uzmanību varējām izpelnīties ar panākumiem sportā vai mācībās. Vai arī – izstrādājot kādu muļķību.

– Pastāstiet par kādu muļķību – jautrībai!

– Par tām muļķībām nedrīkst stāstīt, citādi bērni mani neklausīs. Un vēl ir bīstamība, ka to kāds varētu atkārtot. Tāpēc ētisku apsvērumu dēļ teikšu tikai vienu – bija periods, kad mani mīļie vecāki bija mazliet atlaiduši stingrības grožus, ko mēs tūlīt pat izmantojām savā labā. Mēs ar brāli sacentāmies, kuram dienasgrāmatā būs vairāk piezīmju par sliktu uzvedību un kuram tās būs muļķīgākas.

Starpbrīžos atrādījām viens otram šos skolotāju ierakstus un ļoti smējāmies par katru muļķību. Tā turpinājās kādu nedēļu, līdz tas nāca gaismā. Tēvs kaut ko no tā palasīja un, daudz nedomājot, nodeva mums ar siksnu pa plikām pakaļām. Paldies, ka toreiz nebija nekādu uzticības telefonu, tādējādi mums šī mācība nepagāja garām. Māte pēc tam teica, ka viņa šīs uzdevumu burtnīcas saglabāšot un, kad mēs būsim lieli vīri, mums parādīšot. Pēc daudziem gadiem es tās atradu vecu papīru kaudzē. Jā, tiešām, bija, par ko padomāt, bet tāpat jautri – ar visu pērienu.

Sirdsapziņa un līdzjūtība

– Kāds dzinulis jūs aizveda uz aktieriem?

– Tas bija kinoteātris Teika, kura tagad vairs nav. Tur mēs, bērni, bieži skatījāmies kino. Mani iespaidoja arī kāda bilde vienā no kinoteātra telpām, kurā Lāčplēsis cīnās ar Melno bruņinieku. Visa tā kņada un dauzīšanās acīmredzot nosēdās zemapziņā un vairs nelaida vaļā.

– Teātra fakultātē sajutāties kā zivs ūdenī? Kā augāt, veidojāties par skatuves personību?

– Es daudz laika pavadīju bibliotēkās, arī Misiņa bibliotēkā, jo biju puika no ielas. Man daudz ko vajadzēja apgūt steidzami, forsējot. Biju mācījies vakara vidusskolā, tāpēc daudz kas bija palaists garām.

– Kas ir bijuši jūsu lielie dzīves skolotāji?

– Es nespētu nosaukt visus tos lielos autorus, lielos meistarus, lielās personības no vēstures, no literatūras, no pasaules kultūras… Arī savā ceļā esmu sastapis brīnišķīgus cilvēkus, bet pilnīgi konkrēti – savus tiešos skolotājus. Viņiem gribas pateikties par lielo pacietību, izturību un mīlestību pret profesiju, ar kuru viņi mūs saindēja.

Tie ir mans meistars Arnolds Liniņš, arī Aina Matīsa, Ērika Ferda, Felicita Ertnere, Valentīna Freimane, Viktors Hausmanis, Līvija Akurātere un vēl daudzi citi. Visi tie daudzie režisori un mani partneri un partneres… Katrs no viņiem ir devis kādu pienesumu manai dvēselei. Ar kinorežisoriem Jāni Streiču un Rodionu Nahapetovu filmu uzņemšanas laukumā esmu ticies atkārtoti, tāpat kā teātrī vairākkārt esmu piedalījies Arnolda Liniņa iestudējumos.

– Vai ir kādas īpašas atziņas, kuras esat aizguvis no lomām? Kurām?

– Protams, vienmēr ir laime strādāt ar labu dramaturģiju, ar klasiskām vērtībām. Liktenis mani reizēm ir lutinājis, dodot iespēju tuvoties lielajiem autoriem un viņu darbiem. Tāds bija Raiņa Indulis un Ārija, Elīnas Zālītes Agrā rūsa, Mihaila Bulgakova Meistars un Margarita, Aleksandra Puškina Mazās traģēdijas, Mārtiņa Zīverta Minhauzena precības un vēl citi iestudējumi. Uzskatu, ka, strādājot ar materiālu, apgūsti ne tikai lomas tekstu, bet visu autora daiļradi, un tas nepaliek bez pēdām.

– Teātri un kino ierasts vairāk uztvert kā sajūtu mākslu, bet vai jūs ir valdzinājušas arī prāta konstrukcijas, intelekta spēles uz skatuves un kadrā?

– Atbildēšu tā – parādība, kas nenes sev līdzi emocijas, nav māksla. Īsta māksla rada līdzpārdzīvojumu, dod iespēju attīrīt dvēseli. Protams, ka ar prātu tas tiek kontrolēts, lai, piemēram, pēc katras Viljama Šekspīra traģēdijas aktierus nevajadzētu vest uz trakomāju.

Taču uzskatu, ka intelektuālas spēles un prāta konstrukcijas vairāk attiecas uz politiku un tirdzniecību, varbūt uz zinātni, uz ātrajiem kredītiem, uz banku darbību, uz jebkuru bezemociju sfēru, kur ļaudis nekam nepieķeras, kur valda vienaldzība, kur nav mīlestības. Bet to nevajadzētu ievazāt un meklēt kino un teātrī. Kur ir māksla, tur ir sirdsapziņa un līdzjūtība.

– Vai jūs ir iespaidojušas un iedvesmojušas lielās pasaules filmas, režisori? Kuras un kāpēc?

– Daudzus gadus pasaules simt labāko filmu priekšgalā atradās Orsona Velsa Pilsonis Keins… Mācību procesa laikā mūs iepazīstināja ar visu kinoklasiku – no lielā mēmā līdz pat mūsdienām. Kinozinātniece Valentīna Freimane divas reizes mēnesī rīkoja kinolektorijus, vienmēr parādot divas filmas, kuras bija atvestas no arhīviem.

Man ir bijusi iespēja skatīties līdz pat piecām filmām dienā slavenajā kinoarhīvā Baltie stabi. (Par Baltajiem stabiem dēvētajā pilsētiņā pie Maskavas kopš 1937. gada atrodas Valsts filmu fonds – kinoarhīvs, kura kolekcijā ir unikāls pasaules filmu klāsts, arī daudzas Padomju Savienībā aizliegtas filmas, kuras ekskluzīvi tika izrādītas Valsts Kinematogrāfijas institūta studentiem. – S. L.)  Var teikt, ka šajā jomā mēs saņēmām labu izglītību. Pie tādiem dižgariem, kas īpaši mani ietekmēja, gribētos nosaukt itāļu neoreālistus, arī Viskonti un Fellīni. Bet, ja mēs meklētu, tad noteikti atrastu ļoti daudz cienīga arī padomju laikā filmētajā.

Ko vēlas sievietes

– Kādas ir bijušas jūsu lielākās izvēles? Par kādiem posmiem savā dzīvē varat teikt, ka esat stāvējis krustcelēs?

– Katrs jauns projekts ir liela izvēle. Jo tas būs jauns posms tavā dzīvē, ar to vajadzēs sadzīvot, ja piekritīsi darboties. Vai gluži pretēji – ja atteiksies, stāvēsi krustcelēs un gaidīsi nākamo piedāvājumu.

– Un kā ir ar personiskākām izvēlēm?

– Jebkura profesionālā izvēle ir arī personiska, jo ir manas dzīves daļa. Kas attiecas uz privāto zonu, tā parasti ir saistīta vēl ar kādu man tuvu un mīļu cilvēku. Tātad, lai to iznestu publiskai apskatei, lai es atklātu jums savu sirdi, man ir jālūdz trešajām personām atļauja, jo jūs man esat pilnīgi svešs cilvēks un jūs nevarat man noderēt par starpnieku šajā lietā. Tā ka atvainojiet…

– Vairāk esat prāta vai jūtu cilvēks?

– Esmu neprātīgs cilvēks, kas ražo emocijas.

– Biežāk esat nožēlojis to, ko esat, vai to, ko neesat, izdarījis?

– Es neko nenožēloju. Tikai žēl, ka mana māte nepiedzīvoja, ka Latvija atkal ir brīva. Viņa nomira 1982. gadā, bet ļoti ticēja mūsu zemes neatkarībai.

– Vai tomēr ir kaut kas, ko esat palaidis garām?

– Manī nav tādas badīgas nožēlas… Vecmāmiņa man vēl kā pusaudzim teica: tu tās meitenes aiz bizēm sāc raustīt, nevajag viņām skriet pakaļ; tās ir kā tramvajs, vienmēr nāks nākamais.

– Vai varat teikt, ka esat bijis romantiķis?

– Bez romantisma nav iedomājama aktiera profesija.

– Bet cilvēciskajās attiecībās?

– Lai atbildētu uz šo jautājumu, man jāatgriežas pie jautājuma par trešajām personām. Bet varu teikt, ka mēs ar savu mīļoto sievieti ļoti bieži apmaināmies komplimentiem un dažādiem jautriem kalambūriem. Ja neesmu mājās, sūtu īsziņas bez pieturzīmēm un ar saīsinājumiem un saņemu tādas pašas arī pretī. Ja es, piemēram, aizsūtu PZVN, tad notiek saruna pa telefonu, un mēs bieži vien izpaužamies arī dzejā. Esmu pārliecināts, ka šie vārdu plūdi varētu patikt gan Rainim, gan Aspazijai. Tas ir ļoti cilvēcīgi, un mums vienmēr ir ļoti jautri. Reizēm es sūtu vēstules un atklātnītes, arī sev kādu apsveikumu. Tā es pārbaudu, vai pasts vēl darbojas. Nu, vai tas nav romantiski?

– Kā sajūta par romantiku mainās ar gadiem? Un kāda tā ir šodien?

– Romantisms kā žanrs nemainās nekad.

– Vai jūs kā Mels Gibsons slavenajā filmā esat meklējis atbildi, ko vēlas sievietes?

– Pirmkārt, es nekad sevi neasociēju ar kādu no Holivudas zvaigznēm. Otrkārt, man kā attiecīgās filmas galvenajam personāžam nav nekādas vajadzības dzirdēt sieviešu domas, lai uzzinātu, ko viņas vēlas.

– Jūs esat atradis…?

– Es vienkārši mēmi dodu viņām to, ko viņas vēlas.

– Vai zināt, kāda ir veiksmīgas kopdzīves formula?

– Vajag dzīvot kopā!

– Kādas kļūdas cilvēki pieļauj visbiežāk?

– Viņi mēģina sarunāt, kurš būs augšā, kurš apakšā… Bet to nevajag sarunāt, tas ir jājūt!

– Vai mākat piekāpties?

– Es cenšos ieņemt pareizo pozu, un, jāsaka, man tas ļoti bieži arī izdodas.

– Kas ir jūsu māju izjūta?

– Tā ir īpaša smarža.

– Ko jūs mājās darāt labprāt…

– Mīlu sievu, kurai patīk manas mātes mazliet lībiskais pirmslaulību uzvārds Teibe.

Aplausi…

– Kādas vērtības esat centies ieaudzināt savos bērnos?

– Mājas izjūtu. Just šo īpašo smaržu.

– Vai kāds no viņiem ir izvēlējies skatuves ceļu?

– Nē. Bet manas meitas dejo tautas dejas un piedalās Dziesmu un deju svētkos.

– Vai, atskatoties uz savu dzīvi, varat teikt, ka esat dzimis laimes krekliņā?

– Es vēl neatskatos uz savu dzīvi.

– Bet visādā ziņā – tā bijusi veiksmīga?

– Arī visādā ziņā es vēl neatskatos uz savu dzīvi. Pagaidīsim! Pirms nāves, mirstot es jums atbildēšu.

– Kādu redzat Latviju šodien?

– Viena bilde ir šodien. Un diezgan atšķirīga bilde ir tā, kuru mēs gara acīm redzējām, sadodoties rokās Baltijas ceļā. Gribētos, lai šī atšķirība pamazām izzūd.

– Kas jūs priecē un kas nomāc?

– Savas emocijas es dāvāju savai mīļotajai sievietei. Kas attiecas uz maniem skatuves darbiem, uz kino un ierakstiem – tā informācija, kas nāk no šiem mākslas darbiem, nepadodas formālai definēšanai. Tā ir informācija, kas nes sev līdzi emociju gūzmu, ko katrs skatītājs un klausītājs uztver individuāli, katrs citādi. Un bieži vien pēc principa, patīk vai nepatīk. Jeb – vienam patīk māte, otram meita, trešajam kleita… Man patīk un mani priecē skatītāju aplausi zālē un skumdina, nomāc, ja to ir maz. Tāpēc es cenšos, talantu un enerģiju nežēlojot, atdot visus savus spēkus, gan garīgos, gan fiziskos, lai dzirdētu šos aplausus.

– Kas ir jūsu optimisma avoti?

– Tie ir kaut kur aknu rajonā.

Stāsts par dzīvi dziesmās

Ivars Kalniņš savu dzīvi ķidā nelabprāt, aicinot klausīties dziesmās. Ja gribētu, mēs tiešām varētu caur tām izstāstīt visu aktiera mūža gājumu. Kaut sāktu ar pašpuikas gaitām Teikā un Griščenē (kā vietējie sauc Grīziņkalnu). Tur 14 gadu vecumā Ivars, ejot garām vaļā pavērtam logam Zvaigžņu ielā, tika fascinēts ar ģitāras skaņām, un tā bija mīlestība uz mūžu. Viņš agri sāka strādāt un par pirmo algu nopirka… nu, protams, ģitāru. Tad nāca bītlumānija, Ivars dziedāja pa ballītēm lauzītā angļu valodā.

Dailes teātrī notika kāda liktenīga satikšanās – Artūrs Maskats uzņēmās vadīt teātra muzikālo daļu. Ivars uzreiz jutis dvēseļu radniecību ar jauno komponistu, un tā viņiem kopā tapa daudz skaistu dziesmu. Urdošs bija tekstu meklēšanas process, jaunais aktieris nav varējis saprast, tieši kādi vārdi varētu iedarboties uz komponistu. “Man liekas, tajā vasarā mēs izlasījām visu, kas latviešu valodā ir uzrakstīts,” smejoties atceras Ivars Kalniņš. Abi ar Arturu Maskatu viņi palikuši pie Ojāra Vācieša dzejas.

Tajos tālajos jaunības gados abi censoņi, Ivars Kalniņš un Arturs Maskats, piedalījās tādā kā skatē, kā konkursā. Žūrijā bija leģendārās dīvas Lidija Freimane un Žermēna Heine-Vāgnere. Tieši viņas bija pastāstījušas jau slavenajam Ojāram Vācietim, ka divi jauni cilvēki esot ieskatījušies viņa dzejā. Ivars Kalniņš atceras, ka esot zvanījuši dzejniekam, norunājuši randiņu un bijuši pagalam noraizējušies, kā uzvesties, kas būtu līdzi jāņem. Varbūt konjaks, bet esot dzirdējuši, ka dzejnieks alkoholu vairs nelietojot… Nākamajā dienā dzejnieks piezvanījis, ka tikšanās esot jāpārceļ. Tas bijis par iemeslu jaunam satraukumam – ja nu kas nepareizi pateikts… Vēlāk atklājies, ka Ojārs Vācietis pirms komponista ierašanās gribējis noskaņot savas klavieres Rīga (instrumentu joprojām var apskatīt muzejā pie Māras dīķa).

Kad abi jaunie teātra ļaudis aizrautīgi dziedājuši un spēlējuši dziesmas, dzejnieks ar dzīvesbiedri Ludmilu Azarovu esot sēdējuši kā divi rūķīši. Lai gan šī redzēšanās bija plānota vien pāris stundu gara, visi omulīgā gaisotnē nosēdējuši līdz pat trijiem naktī. Ojāram Vācietim patika, kā viņa dzejoļi pārvērtušies dziesmās, un viņš devis arī jaunus klāt. Jautri smeldzīgā pašpuikas dziesmiņa Johaidī ir iekļauta arī jaunajā Ivara Kalniņa albumā Uh…

Albumā Kino Teātris ar Ojāra Vācieša vārdiem un Artura Maskata mūziku skan Nostalģija, bet Raimonda Paula doti mūzikas spārni ir slavenajai dziesmai Nes mani vēl no Jāņa Streiča kinofilmas Likteņdzirnas.

Ar komponistu Arturu Maskatu Ivaru vieno tāda sadarbība, kad uz priekšu dzen sirds, nevis termiņi. Viņu pašpuiku dvēseles dziesmas ierakstītas arī albumā Ejot trotuāram līdz – Čaka vārdi, kuriem bez Maskata ir arī Nika Matvejeva melodijas. “Tā ir īpaša ekspresija, var saprast katru zilbi,” par Ivara Kalniņa dziedājumu ir teicis Arturs Maskats. “Tas nav kā parastiem vokālistiem, kuriem dzejas doma bieži vien aiziet otrajā plānā. Ivaram ir svarīgas jēgas lietas un noskaņa. Liela balss amplitūda, milzīgs diapazons.” Jā, Ivars Kalniņš nav no tiem aktieriem, kuri dziesmas ieklepo, kā saka Raimonds Pauls.

Saviem albumiem, kas ir viņa mīlestības darbs, Ivars Kalniņš ir producents, tātad izdod tos  pats. Viņš nesmilkst stūrītī par to, ka netiek pienācīgi novērtēts tēvzemē, bet aktīvi strādā, spēlējot teātri Sanktpēterburgā, filmējoties seriālos ārpus Latvijas robežām. Pagrabiņā Klaiņojošais suns viņš tiekas ar skatītājiem ļoti tuvu un izdzied krievu skatuves autsaidera, skumjā klauna Aleksandra Vertinska dziesmas. Kalniņš atzīst, ka savā ziņā viņi esot likteņa biedri. Vertinska dziesmas Ivars iedziedājis arī albumā Nad rozovim morem.

Vērīgāks klausītājs pamanīs, ka dažu albumu dziesmu autore ir Laura Teibe – Ivara dzīvesbiedre, kas pēc amata ir juriste, bet, rakstot dziesmas, pieņēmusi Ivara mātes meitas uzvārdu. Jaunajā albumā Uh… Laura dziesmai Caurumiņš ir gan vārdu, gan mūzikas autore.

Savu dāvinājumu Latvijas tautai Ivars Kalniņš pavada ar vārdiem: “Tas ir tas, ar ko nodarbojos pa īstam, no pamatdarba brīvajā laikā. Dziediet līdzi, un priecāsimies par dzīvi, kura ir dota mums vienreiz!”