Zem Toskānas ziemas saules: viesojamies Itālijā ārpus tūrisma sezonas

Atceros, kad pirmo reizi biju Florencē, gājiens no tūristu autobusu stāvvietas līdz Santa Maria del Fiore bija patāls, cilvēkiem biezs, sāka smidzināt. Kad no mazo ieliņu labirinta iznācu pie baznīcas, sāka zvanīt zvani, pierima smigucis un uzspīdēja saule – celtne bija daudz majestātiskāka un skaistāka par to, ko biju iztēlojusies, pētot attēlus –, un es aizkustinājumā apraudājos.

Tomēr diezin vai man ir Stendāla sindroms (atrodoties iespaidīgās un vēsturiski nozīmīgās vietās vai mākslas darbu priekšā, pamatīgi paātrinās pulss, uznāk ģībonis vai parādās halucinācijas; slavenajam rakstniekam tas piemeties tieši Florencē, aplūkojot Leonardo da Vinči un Sandro Botičello darbus). Nepaģībt man allaž palīdz zināšanas par vietējo virtuvi un vēlme tās pēc iespējas ātrāk pielietot praksē.

Liriskai atkāpei

Deviņdesmitajos drusku piestrādāju kādā tūrisma firmā par grupas vadītāju. Toreiz, lai to darītu, pietika ar valodas prasmi, spēju puslīdz saistoši runāt un apņemšanos atvest atpakaļ tikpat daudz tūristu, cik Rīgā autobusā iekāpa ceļojuma sākumā.

Man bija mazliet no katras opcijas, turklāt gribējās pieredzēt Itāliju pašas acīm tik ļoti, ka piekritu šai avantūrai, neapzinoties sekas. Un sekas, protams, bija. To labākā daļa iekļāva daudz dažādas literatūras studēšanu tā, lai autobusā vairāk nekā diennakti nonstopā sēdošajiem būtu ko stāstīt, turklāt ne tikai par mākslu, kā man toreiz gribējās, bet arī par to, cik lielveikalā maksā piens (starp citu, daudz grūtāk atrodama informācija).

Uztrenēju arī spēju kaut ko, bieži vien pat īsti nesaprotot – ko, atrast gan kartē, gan dabā (toreiz nebija viedtālruņu un navigācijas lietotņu!). Pie ieguvumiem jāpieskaita arī pazemības skola, kas jāiziet, savā lauzītajā itāļu valodā taujājot pēc pareizā ceļa katram pretimnācējam vai atkal un atkal skaidrojot grupai, ko noteikti nevajadzētu darīt, ja reiz itāļi nevēlas, lai to darītu, piemēram, īsbiksēs staigātu pa sieviešu klostera dārzu.

Taču seku traumējošākā sadaļa ir pavisam cita – ar lielu, padzīvojušu autobusu neizbrauksi Toskānas mazo celiņu līkumus un miestu ieliņas, jo iesprūšanas draudi kādā elkonī, tunelī vai triumfa arkā ir pavisam reāli, turklāt tas prasa laiku, pat – daudz laika, bet ja pēc pusstundas jau jābūt kādā slavenā apskates objektā?!

Pa ātrgaitas šoseju traucoties no Milānas uz Florenci vai no Pizas uz Romu, pastorāles pavīd tikai uz mirkli – tās es acīm kāri ķēru. Un sapņoju. Sapņoju, ka reiz, bez steigas un plāniem vienkārši še klīdīšu...

Pirms gadiem desmit to īstenoju pirmo reizi – no vienas pilsētiņas uz otru pārvietojoties ar sabiedrisko transportu; tas jau bija daudz tuvāk cerētajam, jo man izdevās pat nosnaust diendusu kādā olīvu birzī netālu no Sandžiminjāno, ieklīst mazā un noplukušā kroģelī un par dīvainajiem ārzemniekiem izbrīnītajiem saimniekiem siestas laikā izdiedelēt pusdienas – maizi un eļļu, kurā to pamērcēt, sieru un gardāko vīnu pasaulē – vernaču (uz pudelēm meklē uzrakstu – Vernaccia!).

Florencē vien nodzīvoju trīs dienas, beidzot nesteidzīgi izstaigājot satriecoši skaisto domu jeb Cattedrale dei Santa Maria del Fiore ar iespaidīgo Filipo Bruneleski projektēto kupolu, kura fiziskai eksistencei zinātnieki joprojām meklē attaisnojumu, kopā ar amerikāņu tūristu grupu iesprūdu Džoto kampanīlē (zvanu tornī) un pusi dienas stāvēju rindā, lai iekļūtu pasaules nozīmīgākajā mākslas galerijā Uffizi.

Beigās manā galvā mākslas jau bija par daudz; likās – būšu atēdusies mūžam. Taču pagāja laiks, un es atkal sailgojos pēc Florences un – īpaši – Ufici. Tagad taču pēc ieejas kartēm nav jāstāv rindā, apmeklējumu iespējams rezervēt mājaslapā, turklāt visprātīgāk to darīt ziemā, kad ļaužu ir mazliet mazāk un laikapstākļi nav tik vilinoši. Taču – ne šoreiz. 

Toskānā zagļi vistas nezog

Man kā padomju laika bērnam ceļošana visupirms asociējas ar grāmatām. Arī Toskānu caur tām iemīlēju – Aleksandra Dimā tēva sarakstītajā Askanio, kurā figurēja ne tikai skaistais jauneklis, bet arī izcilais mākslinieks Benvenuto Čellīni, bilžu nebija, toties viss bija smalki aprakstīts.

Vēlāk es ķēros pie paša Benvenuto sarakstītajām grāmatām, tad mākslas vēsturnieku sarakstītajām par Benvenuto... Man veicās, jo vecvecāku grāmatplauktos bija šis tas aizķēries no pirmskara izdotā ar salīdzinoši labiem melnbaltajiem attēliem, ko nevarēja teikt par itāļu valodas padomjlaiku mācību materiāliem.

Pa šiem gadiem esmu izlasījusi kaudzēm vērtu un nevērtu grāmatu par Toskānu, taču par iespaidīgāko atzīšu Daces Meieres nesen latviski tulkotos Kurcio Malapartes Nolādētos toskāniešus – savdabīgu dzimtenes mīlestības esenci, kurā tikpat kā nav renesanses, toties ir daudz patiesības.

Tā salika punktus uz i arī manai nesaprotamajai Toskānas vilkmei. Nu, palasieties, vai šis nav jauks: “Toskānā, par laimi, ir maz svēto, un, paldies Dievam, tie ir mīcīti no tās pašas mīklas, no kādas pie mums mājās cep maizi, – tā ir bez sāls, mazliet bezgaršīga, taču no tīras labības. Un mūsu svētajiem nav nekādas vajadzības darīt satriecošus vai barokālus brīnumus, lai izpelnītos Paradīzi, jo Paradīze taču ir tepat blakus, pie paša mājas sliekšņa, un turp var aiziet, kā ejot no istabas istabā. (Vienkārši jāatver mazas durtiņas, un jāiet iekšā.)

Galvenais, lai viņi godam prastu paveikt savu darāmo, kas ir tikpat nesarežģīts kā ar eļļu un etiķi aizdarīt zaļos salātus vai savircot pupiņu viru [..]. Jo arī visvienkāršākajiem, necilākajiem, ikdienišķākajiem darbiem Toskānā piemīt noteikta vērtība, kas tos vērš brīnumos, jo tas, ko citur sauc par brīnumiem, pie mums nav nekas cits kā māka visu izdarīt pienācīgi un reizē taupīgi, nezaudējot mēra sajūtu un apjēgu par cilvēciskajām proporcijām, proti, tā ir māksla darīt lielas lietas, apzinoties cilvēka niecību, un darīt sīkas un pieticīgas lietas, apzinoties cilvēka diženumu jeb – citiem vārdiem sakot – izprotot to brīnišķīgo harmoniju, kas valda attiecībās starp lielo un mazo, starp pasaulīgo un dievišķo.”

Starp citu, šie cildenie vārdi teikti par ļaudīm, kuri sacensībā par patiesāk pausto cinismu, niknākajiem lamuvārdiem un nekaunīgākajām palamām, kas laika gaitā kļuvušas par uzvārdiem, starp Itālijas reģioniem plūc uzvarētāju laurus.

Bet, lai vai kā, tieši viņi ir devuši mājvietu itāļu literārajai valodai. Scusa*, diezin vai drīkstu še ierosināt diskusiju par valodas krāšņumu un tās izdaiļošanu ar sulīgām lamām, lai arī svēti ticu, ka cilvēka gara brīvību vislabāk raksturo tas, cik lietpratīgi un izsmalcināti viņš spēj lietot rupjības.

Nu, un toskānieši ir brīvi ļaudis kopš senseniem laikiem... Un arī tāpēc šaipusē nav briesmīgi jācenšas būt saldi laipnam – ieej veikalā vai krodziņā, pasveicini, apskati, apjautājies par cenu, izlem, ko ar šo informāciju darīt, un vai nu pasūtini, vai ej tālāk.

Neviens tev apkārt nedancos un nelišķēs, jo, pirmkārt, Toskāna ir globālā tūrisma top 10, kas nozīmē, ka pircēju un ēdāju te netrūkst, otrkārt, toskānieši tādi ir – lepni. Ceļos viņi nometas tā, ka drīzāk varētu teikt, ka viņi saliektām kājām tomēr stāv stāvus, kā raksta Malaparte.

Pasaules labākais saldējums un sjēniešu makrūni

Bet šoreiz vienojāmies iztikt bez Čellīni, da Vinči vai Botičelli un pievērsties daudzreiz piezemētākām acu baudām – lauku ainavām un ēdienam.

Ko vairāk iespēsi nepilnās četrās dienās? Izvirzījām trīs gastronomiskos mērķus – bistecca alla fiorentina jeb steiku florenciešu gaumē (3–4 cm bieza, 800 g līdz 1,2 kg smaga gaļas šķēle, labāk asiņaina nekā kārtīgi izcepta, aizdarīta tikai ar jūras sāli un svaigi drupinātiem melnajiem pipariem; kūst uz mēles), Sjēnas panforti jeb stipro maizi, kas sastāv no kaltētiem augļiem, riekstiem, medus, garšvielām un nedaudz atgādina Ziemassvētkus, kā arī Kolonatas lardo, tēlaini izsakoties – Toskānas sviestu, kas patiesībā ir speķis ar pievienoto vērtību.

Taču viss sākās ar briesmīgu izgāšanos standarta ēstuvē Autogrill ātrgaitas šosejas malā. Bergamo, uz kuru bez lielām pūlēm ar lētajām aviolīnijām var nokļūt no Rīgas, ir patālu no mūsu naktsmājām Toskānā, Montajonē. Negribam kavēties apvidus pētījumos un nolemjam ieēst “pa ātro, vienkāršo un lēto”, bet nekā no nosauktā tur nedabūjam. Piedzīvojam tik briesmīgu vilšanos, ka baidāmies ņemt pat kafiju – ja nu tā arī būs tik negaršīga?

Montajones apvidū nokļūstam jau aklā tumsā, taču navigācija mūs nekļūdīgi nogādā Borgo di Collelungo – tūristu apartamentos, kas ierīkoti senas saimniecības ēkās. No rīta, gaismā, saprotam, ka esam kalna galā, un no mūsu istabu logiem paveras ilgi kārotā ainava.

Ciku cakām pa maziem celiņiem, cauri dažu māju miestiem, gar vīnogu dārziem, augšā, lejā, līkumu līkumiem piebraucam pie Sandžiminjāno – rīta spožajai saulītei ir zobi, tāpēc klīstam tikai pa saulainajām ieliņām, izdzeram vienu espreso, apēdam saldējumu bodītē, kura sevi pašapzinīgi sauc par labāko gelateria pasaulē (saldējums tiešām ir lielisks!), pajūsmojam par keramikas veikaliņiem un apceram, kur savās mājās varētu novietot barokālu milzu trauku ar terakotas augļiem.

Es atkal nofotografējos uz Svētā Augustīna baznīcas kāpnēm (man ir fotogrāfijas no iepriekšējās reizes!) – mani šī vieta pievelk vairāk nekā slavenas mākslas pārpilnā Collegiata di Santa Maria Assunta ar aizkustinošo Svētās Finas kapelu. Starp citu, viņa ir viena no lieliskākajām Sandžiminjāno svētajām – Fina jeb Serafina (1238–1253) desmit gadu vecumā ticības vārdā savā mazajā istabiņā apgūlusies uz ozola dēļa, lūgšanās un grēku nožēlā tā vadījusi piecus gadus, līdz nomirusi.

Eh, svētie...  Kādreiz vairums Centrālās Itālijas svēto pazinu teju vaigā; uzmetot aci freskām vai gleznām, spēju noteikt, kādas mocības tas izcietis, jo ekskursantus tieši šis aspekts parasti interesē. Taču nu jau kādu laiku lieku viņiem mieru tāpat, kā viņi liek mieru man.

Mēs metam cilpas pa apvidu un meklējam, kur varētu ieturēt maltīti. Kā zināms, itāļu ēdienreižu laiki būtiski atšķiras no latviešu, tāpēc baidāmies nosebot. Piestājam pie kāda maza miesta restorāna – tas iekārtots neglītas septiņdesmito gadu divstāvenes pirmajā stāvā un neizskatās iekārojams, taču, atverot durvis, izrādās, ka ir teju pilns, visi līksmi pusdieno, un jāpriecājas, ka ir vieta arī mums.

Tā kā izvirst nolemjam vakarā, pasūtinām vienkāršu ēdienu un, to gaidot, krietni noplacinām olīveļļu izlasi, kas mums nolikta uz galda – no sīvākās līdz maigākajai; kopā ar pilienu balzametiķa, piesūcini maizīti un sukā iekšā. Mēs negausīgi apēdam visu atnesto maizi, jo tāpat jau eļļu nedzersi, lai gan tās zaļais svaigumiņš, kas svārstās no tikko pļautas zāles līdz piparam, garšas kārpiņas dara vai trakas.

Tuvojoties vakaram, vēl neesam atraduši ideālo vietu bistecca alla fiorentina. Krēslo agri, jo ziema Toskānā arī tomēr ir tikai ziema. Piestājam Montajonē pie galvenās ielas pirmās kafejnīcas, pasūtinām espreso un lūdzam, lai kungs, kurš to gatavo, iesaka mums vietu vakariņām.

Viņš, gluži vai gaidījis šo jautājumu, nober divas adreses (vienā izcilākas zivis, otrā – gaļa) un liek atsaukties uz sevi kā padomdevēju. Osteria del pesce rosso (Sarkanās zivs krodziņš) ir turpat – pāris ieliņas tālāk, bet pašiem nebūtu ienācis prātā meklēt. Tur baudīju labāko grilēto astoņkāji savā līdzšinējā gardēža pieredzē.

Nākamajā dienā dodamies uz Sjēnu. Draugi Toskānā ir pirmo reizi, tāpēc gribu viņiem parādīt Itālijas skaistāko laukumu un, protams, izvēlēties to labāko no labākajām panfortēm. Vaiiii, aizmirsu pieminēt lieliskos sjēniešu makrūnus rikjareli (meklē rakstos – ricciarelli!): maltas mandeles, cukurs, medus, kulti olu baltumi. Receptūra tiem pierakstīta 14. gadsimtā, un kādreiz tos cepa Ziemassvētkiem, lai pasniegtu kopā ar desertvīnu, piemēram, Vin Santo. Tūrisma industrija rikjareli cepšanā ir ieviesusi izmaiņas – tagad tie Sjēnā un tās apkaimēs ir nopērkami cauru gadu, jo ir ne tikai gardi, bet arī viegli, tāpēc ideāli gastronomiskā suvenīra misijai.

Tikai Kjanti ielejas lopiņš un Kolonatas cūka

Toskānas pauguri, kalnienes un plašās ielejas, rotātas cipresēm, senām villām un saimniecībām, mežu skupsnām, miestu kampanīlēm, baznīciņām, kas izskatās tieši tā kā uz romantiskajām skatu kartītēm. Taču, lēni ripinot pa mazajiem celiņiem, nebeidz pārsteigt mālainās augsnes rudi pelēkās tonalitātes krāšņās mijas.

Vasarās te līgojas labības un saulespuķu lauki, bet tagad zeme ir uzarta, kaila, patiesa. Stāvi un skaties, kā okerīgais kļūst spilgtāks, spoguļojoties ciprešu tumšajā zaļumā, kā paugura viens sāns ir pelēks, bet otrs ķieģeļsārts, kas pamazām pārtop dzeltenā... Un kļūst skaidrs, kur Toskānas meistari smeļas idejas traukiem, audumiem, gleznām. Bet, nesmejieties, šajā Toskānas krāsu paletē ir kaut kas latvietim tik saprotams un mīļš...

Un beidzot pienācis laiks bistecca alla fiorentina. Pēc ieteikuma dodamies uz mazās Montajones vēl mazāko ārpilsētu, kur Mura ielā (droši vien iela ierīkota senā pilsētiņas mūra vietā, ja jau tāds nosaukums) ir viens no populārākajiem apkārtnes restorāniem Il Caminetto jeb Kamīns. Un atkal – tikai no ārpuses tas izskatās pēc neliela lauku restorāniņa, patiesībā tas ir pamatīgs restorāns, zem kura senatnīgajām velvēm vienlaikus var ieturēties vismaz viesi septiņdesmit. Mums nav ilgi jādomā par pasūtinājumu, viesmīlis precizē, cik asiņainu mēs šo steiku vēlamies, un grande pasto var sākties!

Apzinoties, ka šo, iespējams, lasīs arī veģetārieši un vegāni, aiztaupīšu detaļas, taču vienu nespēju paturēt pie sevis – sajūsmu. Kā uz grila dažas minūtes cepts Kjanti ielejas auguša liellopa gaļas gabals, viegli pasālīts un sapiparots, var būt tik gards?! To pasniedz uz vienkārša šķīvja, uz kura nav nekā cita – neviena līdz putu konsistencei kulta pastinaka vai topinambūra biezeņa, neviena no daudzajiem dažādo mērču pilieniem, un pat vismazākā jūraszāļu želejas gabaliņa arī ne –, bet ēdiens ir tik izsmalcināts niansēs. Nu kā tas var būt?!...

Pēdējai ceļojuma dienai esam pataupījuši eksotiskāko – dodamies uz pasaules skaistākā vīrieša Dāvida dzimteni. Tā Dāvida, ko 16. gadsimtā trīs gadus marmorā tēsis Mikelandželo, – 5 metrus un 17 centimetrus slaidu puisi, kuru joprojām var satikt Florences Gelleria dell’Accademia (bet mazāku repliku, ja gribas, nopirkt katrā Itālijas suvenīru bodītē un nēsāt kaut somiņā).

Dāvidam Mikelandželo izraudzīja īpašu balto marmoru – no Karrāras. Tiesa, arī citi tā laika un šodienas tēlnieki, interjera dizaineri un suvenīru ražotāji izmanto Karreāras marmoru. Tuvojoties Kolonatai, akmeņkaļu ciematam augstu kalnā, nespēj noticēt redzamajam – visu šo garo gadsimtu laikā marmora klintis, kas pa gabalu izskatās kā apbērtas ar cukuru vai vismaz apsnigušas, joprojām stāv kā stāvējušas un nav izkaltas tukšas. Lai gan – šādām pārdomām vari nodoties vienīgi tad, ja no serpentīna ceļa, pa kuru pretim nesas noputējušas smagās mašīnas ar marmora bluķiem kravas kastēs, nesāk šķebināt.

Un te man atkal ir jāatzīstas. Diezin vai Dāvida dēļ vien turp brauktu. Mēs vēl vienā Daces Meieres tulkotā grāmatā – Jeļenas Kostjukovičas sarakstītajā vēstures, kultūras un paražu ceļvedī Kāpēc itāļiem patīk runāt par ēdienu – bijām izlasījuši, ka Kolonatā taisa īpašu speķi. Tas ir savdabīgs marmora rūpniecības blakusprodukts. Apkaisīts ar sāli, ierīvēts ar pipariem, ķiploku, rozmarīnu, salviju, tas nobriest marmora vanniņās, patiesībā – vietās, no kurām izgriezti marmora gabali, kuros kārtām ar garšaugiem saliek speķa gabalus, noslogo ar marmora plāksni un ļauj briest vismaz pusgadu.

Kolonatas marmors ir porains, tas labi elpo, tāpēc ir ideāls speķa nogatavināšanai. Veikalā par nelielu gabaliņu prasa vismaz 5–6 eiro. Lai gan tiem, kas ēduši Latgales speķi, īpaši jau tādu – svaigi kūpinātu, mīkstu, ir ar ko salīdzināt, kā gastronomiskā tūrisma galamērķis il lardo do Colonnata nav peļams. Tikai saslavētie marmora virtuves dēlīši gan bija nesmuki – līdzīgu mantu vari dabūt tepat Rīgā dažādu lietu veikalos, tad kāpēc stiept tādu smagumu? Toties mazajos restorāniņos ir lieliska vīna izvēle.