Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Artūrs Martinovs

Vecmāte Dina Ceple: "Instagram" paaudzes priekšstati par dzemdībām ir nereālistiski

Bērni
9. janvārī 06:03 2019. gada 9. janvārī 06:03
Ieva Jātniece | Mammamuntetiem.lv
Vecmāte un četru bērnu mamma Dina Ceple ir daudzu grūtnieču uzticamības persona un lielais atbalsts dzemdībās. Viņas pašas dzīve ir raiba un dažādām pieredzēm bagāta, kas ļāvis gan uz dzemdniecību, gan cilvēku attiecībām un arī dzīvības un nāves jautājumiem paraudzīties plašāk. Dinas ciešākā pārliecība ir tā, ka mums nepieder dzīvības un nāves atslēgas, tāpēc jānovērtē katra diena, ko varam piedzīvot, un katrs mīļais cilvēks, kas dots mums blakus. Jo nekas nav apsolīts uz „mūžīgi mūžos”.

Vizītkarte
Precējusies; vīrs Reinis Ceplis, biznesa konsultants
Četru bērnu – Doras, Justa, Jāņa un Mades – mamma
Ginekoloģe dzemdību speciāliste, mājdzemdību vecmāte
Ģimenes veselības centra „Stārķa ligzda” idejas autore un vadītāja

Abi tavi vecāki ir zinātnieki, tēvs ir vairāku nozīmīgu izgudrojumu autors. Cik lielā mērā vide, no kuras nāc, ir tevi veidojusi?

Es joprojām atceros vecāku sarunas pie vakariņu galda par ķīmiju, atklājumiem, par to, ko tētis darbā ir jaunu uzsintezējis, vai kādi analīžu rezultāti no mammas ņemtajiem dažādu vielu paraugiem ir iegūti. Bērns ir klātesošs jebkurās vecāku norisēs.

Kā mazam klausītājam man tas deva vārdu krājumu un apjausmu, ka bez dienišķās maizes pelnīšanas pastāv arī liela un interesanta zinātnes pasaule. Tas mani vedināja paplašināt redzesloku un arī profesijā iet pētījumos balstīto zinātnisko ceļu, nevis sekot argumentiem: „mums ir pieņemts darīt tā” vai „mēs tā vienkārši darām”. Mani interesēja uzzināt, ko pasaulē zinātnieki ir izpētījuši un kā viņu pieredzi varam integrēt arī Latvijā.

Kas noteica tavu profesijas izvēli?

Es vēlējos sekot tēta pēdās un studēt ķīmiju. Bet tētis bija pret: šajā nozarē ikdienas darbā ir pārāk daudz kaitīgu vielu, kas var traucēt sievietes dzīves uzdevumam – dzemdēt veselus bērnus.

Kad mācījos Salaspils 1. vidusskolā, pie mums katru mēnesi viesojās dažādu profesiju pārstāvji. Reiz pie mums atbrauca arī vecmāte Astrīda Spilveniece. Kad viņā klausījos, man šķita – ja pasaulē var kaut ko mainīt uz labu, tad tas ir vecmātes profesijā. Kopš tā brīža sapratu, ka šis ir mans ceļš.

Apbrīnoju savu mammu, kura man – astotās klases skolniecei – ļāva voluntēt dzemdību namā un skatīties, kā sievietēm dzimst bērni. No manām neaizsargātajām un pat naivajām bērna acīm nekas netika slēpts, un redzētais mani izbiedēja. Bieži gāju pie speciālistiem un uzdevu jautājumu: kāpēc tā ir jādara? Un saņēmu atbildes: „Tāpēc, ka tā dara”, „Tāpēc, ka tas palīdz”, „To uzzināsi, kad mācīsies”. Vēlāk, kad jau mācījos par vecmāti, mans dzinulis bija uzzināt, vai tiešām dzemdniecībai jābūt tādai, kādu es to novēroju dzemdību zālē. Vai ir iespējams šajā jomā kaut ko mainīt un uzlabot?

Kas tevi toreiz satrauca?

Es redzēju, ka dzemdētājām pie dzemdību galda tika piesietas kājas, jaundzimušos aiznesa prom no mammām, visus mazuļus apstrādāja ar eļļu un viņiem acīs pilināja sudraba nitrātu (tas paredzēts pret gonorejas izraisītiem acu bojājumiem), pilnīgi visiem bērniem zondēja kuņģi un anālo atveri – šādi tika pārbaudīta zarnu trakta caurejamība.

Es novēroju skaļas balsis no personāla puses, emocionālu neiejūtību, biju līdzās, kad dzemdībās notika arī fiziska vardarbība: brutāla vagināla izmeklēšana, starpenes griezumi bija rutīna, sievietēm ar varu kājas turēja piespiestas pie vēdera un viņām neļāva pakustēties.

Es redzēju, ka sievietei piestiprina augļa sirdstoņu mērītāju un liek nekustīgi gulēt, lai arī kontrakcijas ir katru otro minūti un sieviete būtu priecīga kaut mazliet mainīt pozu. Viņai to neļāva tikai tāpēc, ka nebija neviena, kas varētu pasēdēt blakus un pieturēt sirdstoņu uztvērēju.

Foto: Artūrs Martinovs

Tomēr izrādījās, ka dzemdības var noritēt pilnīgi citādi. Ļoti daudz kas šo gadu laikā ir mainījies. Šodien sievietes vairs netiek piesietas pie dzemdību galda, viņām ir iespēja dzemdēt ūdenī vai uz dzemdību soliņa, arī četrrāpus vai uz sāniem uz dzemdību galda. Kad es sāku strādāt, ģimenes dzemdības bija retums, bet šobrīd tā ir norma. Ja uz dzemdībām sievietei līdzi nenāk vīrs, tad blakus ir draudzene, māsa, mamma vai dūla – tātad viņai ir sava atbalsta persona. Dzemdību nodaļās telpas ir mīlīgākas. Bet, protams, tas, kas mainās vislēnāk, ir cilvēks pats.

Aprūpes sniedzējiem, kuri gadiem ir strādājuši vienā veidā, ir tendence tādā pašā veidā turpināt. Tāpēc, jo vairāk sievietes zinās, ko vēlas, jo vairāk viņas uz to pastāvēs, jo ātrāk būs spiesti mainīties arī dzemdību aprūpes sniedzēji. Arī agrāk jau nebija tā, ka ārsti vai vecmātes aicinātu vīriešus sākt piedalīties dzemdībās. Ģimenes to vēlējās un sāka uz to uzstāt, ka tēvam ir tiesības piedalīties dzemdībās. Tas ir ātrākais ceļš uz pārmaiņām – vecāku skaidri pausta griba un jūtas.

Kurus tu sauktu par mūsdienu topošo un jauno vecāku lielākajiem izaicinājumiem?

Par jaunajiem vecākiem sāk kļūt jaunā „Instagram” paaudze. Tie vairs nav ļoti jauni cilvēki – no divdesmit pieciem gadiem un uz augšu –, bet viņi savu priekšstatu par grūtniecību, dzemdībām un pēcdzemdību periodu nereti veido atbilstoši sociālajos tīklos redzētajam.

Kad mēs esam depresīvā noskaņojumā, ar nemazgātiem matiem un nesaposušās, mēs nefotografējam sevi un neliekam šādas bildes sociālajos tīklos. Bet ar skaisto gan gribas dalīties. Rezultātā daudzu jauno sieviešu priekšstats par dzemdībām ir kaut kas ļoti nereālistisks: tā ir vanna ar rožlapiņām, kurā guļ dzemdētāja, mierīgi izelpojot katru sāpi.

Pēc tam viņai rokās tiek ielikts smuks sārtvaidzis bērniņš, bet viņa pati sēž skaisti saklātā gultā ar safrizētiem matiem un uzkrāsotām skropstām. Protams, es tagad mazliet pārspīlēju, tomēr kopumā doma paliek – sociālajos tīklos mēs dalāmies ar sasniegto, ar iegūto un patīkamo, bet aiz kadra paliek grūtais darbs, kam bija jāiziet cauri, lai pasaulē ienāktu bērns.

Instagramā ir gana daudz bilžu no speciāli organizētām fotosesijām, kur grūtniece skaistā baltā kleitā iet pa ziedošu pļavu. Realitātē, kad sieviete gaida bērnu, viņa visbiežāk piedzīvo arī grūtniecības otru pusi – sliktu dūšu, fizisku diskomfortu, nomācošus jautājumus: kur mēs ar vīru dzīvosim, vai mums pietiks līdzekļu, kad naudu pelnīs tikai viens, uzmācas bailes no dzemdībām, bailes no sāpēm, bailes izkrist no darba aprites un kļūt nevajadzīgai kā speciālistam... Nekas no tā „Instagram” bildēs nav redzams.

Tas, ko esmu novērojusi, – daudzas sievietes nav gatavas tai fiziskajai un emocionālajai darba pieredzei, kas viņām stāv priekšā grūtniecības laikā un dzemdībās. Tāpēc labi, ja ir kāds, kas pasaka: „Zini, „Instagram” bildēs redzētais nav taisnība.

Patiesībā dzemdības ļoti, ļoti sāp, tāpēc izdomāsim, ko mēs darīsim, lai tu varētu ļauties šīm sāpēm, jo vienīgi šīs sāpes atnes bērniņu.” Dzemdībām jāgatavojas ne tikai mentāli, tām jāgatavo arī ķermenis. Dzemdētājai ir nepieciešams attīstīt spēju stiepties, tātad joga un grūtnieču vingrošana būs patiešām noderīga un palīdzēs. Ja grūtniece plāno dzemdēt ūdenī, grūtniecības laikā jāiet arī uz peldēšanu.

Foto: Artūrs Martinovs

Dzemdības ir kā iešana pāri šauram tiltam: citi cilvēki tevi var pavadīt līdz šim tiltam un tevi sveikt otrā pusē, bet pāri šim tiltam tu ej viena. Tiltam ir kāpslīši, katrs no tiem ir viena kontrakcija. Bet gar malām ir virvju margas, pie kā turēties: tā ir elpa, kas palīdz mums doties uz priekšu. Lai izietu cauri sāpju pieredzei, ir ļoti svarīgi piedomāt par savu elpošanu.

Visām topošajām mammām es ieteiktu atmest „skaisto” un „pareizo” citu cilvēku pieredzi un gatavot prātu, lasīt grāmatas, radīt savu dzemdību vīziju, kā arī meklēt speciālistu, ar kuru šo vīziju pārrunāt, lai saprastu, cik tā ir reāla.

Ļoti svarīgi ir arī domāt par to, kā sieviete dzemdībās varētu „apturēt” savu prātu, lai tas neteiktu: tu nevari, šis nav iespējams, tagad sāpju ir par daudz. Prātu apturēt palīdz meditācijas, bet tās jau nerodas pašas no sevis – tam visam ir jāgatavojas jau grūtniecības laikā.

Mēs runājam par topošajām māmiņām, bet cik liela loma ir tētim jau grūtniecības laikā?

Es arvien vairāk topošajiem tēviem stāstu, ka gaidāmais mazulis ir tikpat mammas, cik tēta bērniņš. Un tētis ne tikai drīkst, bet ir aicināts veidot tiešas, nepastarpinātas attiecības ar savu bērnu jau grūtniecības laikā. Ko dara divi cilvēki, kas grib būt kopā? Viņi kopā pavada laiku. Viņi atrod brīdi, kad apkārtējā pasaule nav svarīga, un mēģina viens otru sajust.

Tētis jau grūtniecības laikā var uzlikt galvu sava topošā bērna mammai uz punča vai nogulties blakus un runāties ar bērnu. Gaidāmajam mazulim jau divpadsmitajā nedēļā ir izveidojušās ausis. Pierādīts, ka 22. nedēļā bērni jau dzird, bet mēs nezinām, kad tieši viņi sāk dzirdēt. Uzrunājot savu bērnu, mēs varam pastāstīt, ka esam līdzās, kā mums pa dienu ir gājis. Un tad klausīties.

Mums visiem smadzeņu priekšējā daivā ir tā sauktie spoguļneironi. Tās ir nervu šūnas, ar kurām spējam uztvert it kā netveramas lietas. Piemēram, mēs visas esam piedzīvojušas situācijas, kad vīrs atnāk no darba mājās, mēs tikai paskatāmies uz viņu un saprotam: gājis grūti. Viņš nav vēris muti vaļā, nav kustējies, vienkārši priekšnamā stāvējis. To, kā vīrs jūtas, mēs nojaušam ar saviem spoguļneironiem. Tāpat mēs varam ieiet telpā, kurā neviena vairs nav, bet just, ka šeit gaisā ir „pakārts cirvis”– te tikko bijis strīds. Un tieši tāpat ar spoguļneironiem tētis var uztvert, kā klājas mazajam.

Ja pieejam ar prātu, tas šķiet neiespējami. Bet iztēlojieties, ka grūtnieces priekšējā vēdera siena ir nieka piecu centimetru bieza. Tas ir līdzīgi tam, ja kāds istabā ir apsedzies ar vatētu segu. Ja sega ir pāri, vai cilvēks nedzird, kas notiek istabā? Nē, ļoti labi dzird! Vai, viņu aptaustot, mēs nevaram sajust, ka viņš tur ir? Ļoti daudz ko varam sajust!

Foto: Artūrs Martinovs

Ko šis kontakts dod pēc tam, kad mazais jau ieradies šajā pasaulē? Viņš satiekas ar tēti, kuru jau pazīst no saziņas citā pasaulē un līmenī?

Kad piedzimst bērniņš, viņu uzliek mammai uz vēdera. Kādu brīdi nabassaite pulsē, tad to pārgriež un mazuli parasti ieliek tētim rokās, lai mamma var saņemties un dzemdēt placentu.

Tikpat skaisti, kā bērns sveic mammu (var redzēt, ka viņa ķermenītis atslābst, jo viņš atkal ir drošībā un patvērumā), viņš rāda absolūti apmierinātu sejas izteiksmi, nokļūstot pie tēta. Jo viņš ir saticies ar cilvēku, ar kuru viņam jau ir attiecības. Tātad tās daudz drošāk var veidot arī uz priekšu.

Ir vēl kāds ieguvums, ja tētis ir uzmanīgi klātesošs jau kopš mazuļa ieņemšanas brīža. Tētis izturas pilnīgi atšķirīgi nekā mamma, līdz ar to bērnam jau agrīni tiek iedota apjausma par šīs pasaules dažādību.

Novērtēt katru dienu

Tu ar fantastisku aizrautību runā par bērna gaidīšanas laiku un piedzimšanu, tavs darbs ir dzīvības sagaidīšana šajā pasaulē. Taču bērnībā tev bija jāizdzīvo smaga pieredze – tava mamma saslima ar vēzi. Vai šī dzīvošana nāves ēnā ir noteikusi tavu vēlmi būt tuvu dzīvības brīnumam?

Par to šādā rakursā neesmu domājusi. Taču domāju, ka dzīvošana nāves ēnā man ir ļoti daudz ko devusi. Man bija 11 gadi, kad mamma saslima ar krūts vēzi. Ļoti agrīni man bija jāsāk domāt pašai ar savu galvu. Jāsaprot, kā es dzīvošu, ja mammas nebūs, jāpieņem savi lēmumi.

Piedzīvotais manī veidojis dziļu pārliecību, ka dzīvības un nāves atslēgas nepieder mums. Ārsti mammai solīja divus gadus. Viņa nodzīvoja septiņpadsmit. Nāves gaidas un to nepiepildīšanās mani ir pildījušas ar milzīgu prieku par katru dienu, kas mammai ir bijis atvēlētas šai pasaulē. Tas mani pildījis ar prieku arī par katru manis nodzīvotu dienu, jo mēs neviens nezinām, vai rīt no rīta pamodīsimies.

Ir mammas, kas ļoti baidās no sava bērna zaudējuma. Joprojām mazuļi aiziet priekšlaicīgās dzemdībās vai spontānos abortos, bet tas ir jāapzinās – mums nepieder dzīvības un nāves atslēgas! Tāpēc svarīgi baudīt katru mazo mirklīti, kad bērniņš ir mums klāt. Pat tie bērni, kas tiek iznēsāti līdz pilnam laikam, nav apsolīti mums uz „mūžīgi mūžos”. Bet tieši tāpēc ir tik svarīgi dzīvot ar pateicību par katru dienu, kad viņi mums ir doti. Tā es to redzu.

Tas ļoti labi izklausās, bet mēs visi esam cilvēki un katrs liels zaudējums sāp. Kā tikt tam pāri? Tev taču arī nebija viegli zaudēt mammu.

Šī pasaule ir brīnišķīgi radīta – jebkurš zaudējums, jebkurš citrons, ko piespēlē dzīve, var tapt izspiests limonādē. No katra zaudējuma var tikt pārradīta spēcinoša pieredze. Es domāju, ka katrs bērniņš, katrs cilvēks, lai cik dienas viņš šajā pasaulē nodzīvotu, ir šurp nācis un izmainījis pasauli. Viņš ir izmainījis mammas un tēta pasauli, ģimenes mikroklimatu, pavēris jaunu pasauli un darījis gudrākas savu līdzcilvēku sirdis. Galvenais, kā var tikt pāri šiem zaudējumiem, ir ieraudzīt notikušā pienesumu.

Apzināti veltīt sēru laiku apcerei par to, kas manī kā mammā un manā vīrā kā tēvā ir mainījies, kas ir tie ieguvumi, ko mazais bērns mums ir atnesis. Ieslīgšana sāpēs un ieguvumu ignorēšana ir saistīta ar egoismu: es gribu kontrolēt, kā Dievam būs rīkoties ar dzīvību un nāvi.

Dina un Reinis Cepļi. (Foto: Artūrs Martinovs)

Nereti topošās māmiņas ieslīgst pārmērīgā kontrolē: ja viens bērniņš aizgājis, tad nu viņa darīs visu, lai nākamais neaizietu. Bet kontrole neved pie pasargātības. Produktīvāks un vieglāks ceļš ir atlaist kontroli, atlaist mazo pie Dieva un mēģināt saredzēt zaudējuma atnestās svētības.  

Sacīji, ka katrs bērns atnāk ar savu uzdevumu. Nesen mūsu portālā „Mammamuntetiem.lv” tika publicēta intervija ar četru bērnu vecākiem. Viena no viņu meitām ir bērns ar īpašajām vajadzībām. Vecāki stāstīja, ka grūtniecības laikā no ārstu puses piedzīvojuši izteiktu spiedienu, lai tiktu veikts aborts. Ko tu par to domā?

Uzskats, ka tiesības piedzimt ir tikai veselam bērnam, nāk no totalitārā režīma: ir vajadzīgs vesels pilsonis, kas izaugot pelnīs naudu, maksās nodokļus un, ja vajadzēs, ies karā. Līdz ar to pārējie nav nepieciešami.

Tehnokrātiskā modeļa grūtniecības un dzemdību aprūpes paradigma ir tāda, ka ārstiem tiek piedēvēta Dieva loma. Bet tas ir pārbaudījums ar varu: vai es citiem noteikšu, kā viņiem rīkoties, vai veidošu sevi kā dzirdīgu klausītāju un mēģināšu cilvēku atbalstīt viņa dzīves situācijā un viņa izvēlēs.

Ārsti iesaka veikt abortu divu iemeslu dēļ. Pirmais ir mantojums no padomju laika, kad slimos nogalināja vai atstāja bērnunamos, bet otrs iemesls ir atbildības jautājums. Kad piedzimst slims bērns, vecāki izdzīvo visas sērošanas stadijas. Viena no tām ir vainīgo meklēšana, un tā ir ļoti nešpetna. Esmu droša, ka pilnīgi visi medicīnas darbinieki ir saskārušies ar savu klientu dusmām un vainošanu pēc piedzīvota sāpīga zaudējuma.

Lai klients vēlāk neuzveltu vainu, medicīnas darbinieki topošajiem vecākiem, tiklīdz gaidāmajam bērnam tiek atklāta kāda atkāpe no normas, pasaka visbriesmīgākos scenārijus, kas vien ar viņiem varētu notikt. Jo, ja tā patiešām notiks, viņi varēs atbildēt: „Es taču tev teicu, es tevi brīdināju, tu nevari tagad nākt un teikt, ka mediķis ir vainīgs un nebrīdināja!” Tā tam nevajadzētu būt. Ārstiem būtu vajadzīgi atbalsta speciālisti, ar kuriem izrunāt, kāpēc klienti viņus vainojuši, kā ar to tikt galā, kā šajā situācijā jaunajiem vecākiem saudzīgāk un sirdsgudrāk var palīdzēt.

Tā ir liela problēma. Piemēram, topošajām vecmātēm ir jāmācās psiholoģija, tomēr joprojām nav tāda mācību priekšmeta, kas palīdzētu saprast, ko praktiski darīt traumatiskās situācijās. Kāda jēga zināt, ka bijis tāds Freids, ja, dzemdībās pieredzot dvīnīšu nāvi, vecmātei nav padoma, kur šo pieredzi likt? Ko ar to darīt, kur izreaģēt piedzīvotās izjūtas: skumjas, dusmas, vilšanos, vainas izjūtu...?

Atgriežoties pie jautājuma, aborts var būt arī pašu vecāku izvēle. Taču daudzi cilvēki joprojām domā: aborts visu izdzēsīs. Bet mēs zinām, ka pat datoru pasaulē neko izdzēst nevar. No tā, ka mēs nogalinām savu bērnu, mēs netopam par tiem, kas bijām iepriekš. Mēs topam par miruša bērna vecākiem.

Tas ir ļoti skaidri jāapzinās, ka pēc aborta būs sēras, bēdas, vainas izjūta, kompensatorie mehānismi – mešanās darbos, aktivitātēs, atkarībās –, bet tas nekad vairs neizmainīs to, ka būsim kļuvuši par miruša bērna vecākiem. Un ar to būs jādzīvo visu mūžu. Šī nasta ir tā, kuru vecāki bieži neizvēlētos, ja vien to iepriekš apzinātos.

Tomēr es vecākus nenosodu, es vienmēr stāvu pāra izvēles pusē, ja runa ir par informētu un apzinātu lēmumu. Vecāki var izlemt nelaist pasaulē savu slimo bērniņu, un arī pret šo lēmumu es izturos ar cieņu. Jo es nedzīvoju viņu dzīvi, es neko nezinu par viņu resursiem, iespējams, ka pēc slima bērna piedzimšanas viņu dzīve patiešām sagrūs.

Mēs katrs savā dzīvē esam pieņēmušas grūtus lēmumus. Un viss, ko mums tajā brīdī vajag, ir atbalsts. Es varētu aicināt ikvienu ar empātiju un cieņu izturēties pret citu lēmumiem un paturēt prātā to, ka mēs viens par otru neko daudz nezinām.
Izstāstīšu vienu gadījumu no savas pieredzes. Pieņemot kādas mājdzemdības, reiz nodomāju: jaunais tēvs ir pavisam neiejūtīgs, noslēgts sevī, kā šī sieviete ar tādu var dzīvot kopā?!

Taču vēlāk uzzināju, ka pēc pirmā bērna piedzimšanas sievietei ir bijusi smaga pēcdzemdību depresija un viņas vīrs piecus gadus viņu uz rokām nēsājis. Bet šajās, nākamajās dzemdībās es redzu laimīgu otrā bērna māti un pilnīgi nekādu vīru. Jo viņš ir izdedzis un šausmās par to, ka sievu atkal var piemeklēt pēcdzemdību depresija. Ja es redzu tikai šo mazo mozaīkas gabaliņu no pāra dzīves, es varu izdarīt galīgi nepareizus secinājumus...

Arī tu pati varēji stāvēt izšķiroša jautājuma priekšā: tev pirmā meita piedzima 18 gadu vecumā, un bija cilvēki, kas nesaprata, kāpēc gan tik jaunam meitēnam būtu jālaiž pasaulē bērns.

Jā, bija cilvēki, kas sacīja: kam tev tas bērns, taisi abortu, tu esi par jaunu, tev būs vēl bērni.... Bet manī nav tāda faila kā „nogalināt bērnus”. Tā bija neizskatāma iespēja. Man nebija ticības, ka tikšu galā, es drīzāk biju gatava likteņa vējiem: kā būs, tā būs. Es spēju pieņemt, ka palikšu uz ielas, ka man nav izglītības un es nezinu, kā savu bērnu barot. Esmu pateicīga vecākiem, kuri mani pabalstīja finansiāli. Emocionāli diemžēl arī viņiem šis bija spēcīgs izaicinājums.

Viens no iemesliem par labu vecmāšu studijām bija arī tas, ka apzinājos – lai augstskolā studētu medicīnu, tas prasīs daudzus gadus. Vecmāšu profesiju varēja apgūt ātrāk, turklāt teicamniekiem bija 70 latu stipendija! Toreiz tas bija fantastisks cipars!

Kad mācījos, bija skolotāji, kas ļāva likt eksāmenus ar visu mazo bērnu, ļoti daudz cilvēku nāca pretī.

Kāda bija tava dzemdību pieredze?

Man ir četri bērni, divi dzimuši stacionārā un divi – mājās. Pirmais piedzima Rīgas Dzemdību namā, otrs – Latvijas Ģimenes centrā un divi jaunākie – mājdzemdībās.

Savu pirmo bērniņu dzemdēju uz dzemdību galda pret logu, kuram priekšā nebija aizkaru. Bija 31. decembris, un elektriķis pagalmā kāra lampiņas. Var jau teikt, ka sieviete dzemdībās neko neredz un nesaprot, kas apkārt notiek. Nē, es ļoti labi visu redzēju un atceros to elektriķi.

Cepļu ģimene. (Foto: Artūrs Martinovs)

Tāpat atceros, kā man lika uzkāpt uz dzemdību galda, kā mani spieda apgulties, lai gan fiziski to nespēju izdarīt, kā man pie dibena otra vecmāte šņakstināja šķēres un teica: „Te taču plīsīs, te taču plīsīs, te ir jāgriež!” Par laimi, mana vecmāte Astrīda Millere mani nosargāja no griezuma. Lai arī slimnīcā ierados ar astoņu centimetru atvērumu, tomēr man atvēra augļūdeņus un paguva vēl arī stimulēt. Šī pieredze man deva apstiprinājumu, ka tas, ko biju kā pusaudze redzējusi, joprojām turpinās.

Arī nākamajās dzemdībās bija līdzīgi – neraugoties uz to, ka dzemdēju Latvijas Ģimenes centrā, tāpat dzemdēju uz dzemdību galda, notika arī stimulācija un augļūdens apvalka pārduršanu. Un tad es sapratu, ka acīmredzot stacionārā dabīgi piedzemdēt es nevaru. Man bija jāmeklē citi veidi. Pēdējos divus bērnus piedzemdēju mājās bez medicīniskas iejaukšanās.

Palikt drošās attiecībās

Tavs stāsts ir iedvesmojošs ar to, ka, lai arī ar vecākās meitas tēvu kopā nepalikāt, pēc dažiem gadiem tu satiki savu nākamo vīru, ar kuru izveidojāt stabilu ģimeni. Reinis adoptēja tavu vecāko bērnu, un ar laiku jūs kļuvāt par vecākiem četrām atvasēm.  

Ar vecākās meitas tēvu mēs nodzīvojām kopā pusotru gadu, un pa šo laiku es sapratu, ka mums ir pārāk atšķirīgas vērtības. Man šķita – ja turpināšu dzīvot šajās attiecībās, nodošu pati savas vērtības. Man gribējās virzīties uz priekšu, sasniegt vairāk, izzināt vairāk, iegūt izglītību, sasniegt materiālo nodrošinātību, lai maniem bērniem ir iespēja dzīvot pārticībā. Viņam to visu nevajadzēja – viņš negribēja strādāt, rūpēties par ģimeni, viņš gribēja dzīvot sev.

Tas, ka varēju bērnu iznēsāt, piedzemdēt, izbarot un drusku nostāties uz savām kājām, man deva spēku pārtraukt attiecības, kurām neredzēju nākotni. Es negribēju, lai mans bērns piedzīvo mūsu strīdus un uzsūc vērtības, kas nav manējās, – necenšanos, neizglītošanos, slinkumu, vienaldzību, savtīgumu.

Pamazām es tiku uz savām kājām un biju gatava bērnu izaudzināt viena. Bet, tiklīdz ieņēmu brīvas sievietes dzīvi un pozīciju, Dievs mani pamatīgi izšūpoja un iedeva vīru. Kad meitai bija četri gadi, mēs apprecējāmies.

Kā jūs satikāties?

Internetā. Bet ne tādā tradicionālā veidā, kā varētu domāt. Kad studēju augstskolā, mums bija mācību priekšmets – datora pratība. Esmu uzaugusi bez datora, man šīs zināšanas nāca grūti, un es lūdzu radiniekiem palīdzību atrast kādu, kurš man ātri visu nepieciešamo var parādīt un iemācīt. Tā es uzrakstīju savu pirmo e-pasta vēstuli puisim ar lūgumu man iemācīt apgūt datorprasmes.

Reinis toreiz bija ekonomists – finanšu analītiķis bankā. Viņš datoru agrīni apguva, vēl strādājot Rīgas Fondu biržā. Jauks puisis ar labām datoru zināšanām ātri man parādīja, kā tās lietas ir darāmas. Tā mēs iepazināmies, un kopš tā brīža esam kopā.  

Par jums saka: jūs abi esat kā cimdiņš ar rociņu.

Jā, bet mūsu attiecības nav mans nopelns. Es esmu ļoti sarežģīta personība... Kā vecmāte es bieži neesmu mājās. Un manam vīram ir lauvas tiesa nopelnu mūsu attiecību uzturēšanā un veidošanā.

Mana šā gada svaigākā atziņa ir tā, ka tikpat godīgi, cik mums katram Dievs iedod vienu olšūnu un vienu spermatozoīdu, viņš iedod arī noteiktu enerģijas kvantu. Un tas ir tikai mūsu ziņā, ko mēs ar šo enerģiju darām: ja kaut kur ir izvirzījums, tad otrā pusē būs iedobīte. Mans enerģijas izvirzījums ir manas dzemdētājas un grūtnieces, mans darbs – esmu tam nodevusies pilnībā.

Savukārt mana iedobīte ir mana ģimene, tāpēc to visnotaļ piepilda mans vīrs. Tas ir viņš, kurš ir iemācījies ar mani sadzīvot, kurš ir iemācījis arī man sadzīvot ģimenē; viņš ir stabilizators un mediators, bērnu pieskatītājs un pa pulciņiem vadātājs. Esmu viņam bezgalīgi pateicīga par to, kā viņš ir veidojis mūsu ģimenes dzīvi. Mūsu stāsts varētu būt iedrošinājums arī citiem tēviem: viņi var tikpat, cik mammas, un nereti pat vēl vairāk un labāk.

Nenoliegšu, ka lielu lomu spēlējuši arī piecpadsmit gadi psihoterapijā. Mums ir brīnišķīga ģimenes draudzene Līga Ruperte – „3x3” kustības aizsācēja pasaulē un Latvijā, kas ir veltījusi neskaitāmas stundas, lai sarunātos ar mums klātienē un skaipā.

Viņa ir mūsu psihoterapeite, konsultante un mediatore brīžos, kad mums ar Reini vajag saprast, kas starp mums notiek un ko varētu darīt labāk. Dažkārt sarunas nepieciešamas tikai dažas reizes gadā par noteiktām tēmām, kas atkārtojas, bet ir svarīgi meklēt risinājumu. Mans mīļākais psihoterapijas virziens ir biheiviorisms, jo tas māca, ko mēs tieši šodien varam darīt citādi, lai kļūtu labāk.

Ir svarīgi meklēt palīdzību, jo mēs nepiedzimstam par vecākiem un mēs nepiedzimstam arī par pāriem. Cilvēks piedzimst un nomirst viens, bet tas, kas notiek pa vidu, ir ļoti atkarīgs no katra paša ieguldītā darba.

Kāpēc vairumam no mums ir tik grūti veidot pāru attiecības?

Mūsu paaudzes lielā problēma ir nedrošā piesaiste. Jau piedzimstot mūs kā mazus bērnus nodalīja no mammām, viņām sakot, ka viņas ir nesterilas, ka viņām vajag lietot maskas un vilkt halātiņus, bet pirms bērna barošanas sterilizēt krūšu galus.

Mātēm iestāstīja, ka viņas pašas neko neprot – ne bērnu audzināt, ne saprast viņa signālus, ne izjust, kad viņš grib ēst, tāpēc viss jādara pēc Spoka grāmatas vai ārstu ieteikumiem.

Vecākiem mākslīgi uzspiestā atsvešinātība un nedrošā piesaiste saviem bērniem pašā pirmsākumā novedusi mūs pie grūtībām veidot drošas piesaistes attiecības ar līdzcilvēkiem un partneriem. Tāpēc pirmais svarīgais darbs ir apzināties: mana problēma ir veidot drošas un stabilas attiecības, otrs – daudz lasīt psiholoģiska rakstura literatūru gan par mīlestības valodām, gan par drošo piesaisti, gan par disfunkcionālu ģimeņu noslēpumiem.

Attiecībās būtiski ir atpazīt to, kas ir par mani un kas ir partnera vajadzības un grūtības. Ļoti svarīgi dažādās situācijās palikt mierā, nereaģēt uz visu: ja tu tā, tad es tev šitā! Palikt mierā un mēģināt saprast, kas te notiek.

Saistītās ziņas

Atklāta saruna ar ginekologu: "Lūdzu, ejiet pie ārsta!" 35
Dzemdības - grūts, tomēr ļoti skaists notikums. Ginekoloģe stāsta, kā pieņemt un iemīlēt dzemdību sāpes 22
Piektais bauslis attiecas arī uz ginekologu. Atklāta saruna ar ārsti, kura neveic abortus 166

Sadarbībā ar:

Citi šobrīd lasa

FOTO: Levits, "Pērkons", danči un pārģērbšanās - ar iespaidīgu ballīti Latvijas Mākslas akadēmija nosvin savu simtgadi 1
Tā izskatās dārgākās kurpes pasaulē
Pamatīga izgāšanās - Kimai Kardašjanai reklāmas fotogrāfijā redzami seši kājas pirksti 15
Pievienot komentāru

«Мелания, следите за питанием своего сына!»: жену Трампа упрекнули за "лишние" килограммы 13-летнего Бэррона

Герцогиня Меган наняла первую в истории британской королевской семьи темнокожую няню 2