Dziedinošā telpa ir vajadzīga daudziem. Evita Maurmane strādā ar cilvēkiem, kuriem grūti atgūties pēc smagiem zaudējumiem

Tas bija pirms trim gadiem, kad veikalu plauktos parādījās atziņu krājums Dvēseles čuksti. Autore Evita Maurmane toreiz bija maz zināma, plašāk pazīstams daudziem šķita grāmatas ievadvārdu autors – Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas paliatīvās nodaļas kapelāns Linards Rozentāls.

Pieteikuma lappusītē viņš izmantoja līdzību ar cilvēku tuksnesī – pēc nonākšanas krīzē daudzi attopas šādā nāves, smilšu un iznīcības ielejā. To viņš attiecināja arī uz to tuksnesi, kuru pēc bērniņa zaudēšanas izgājusi Evita, taču norādīja, ka tieši no turienes sākusies viņas dziedināšanās. Un ceļš uz īstu 21. gadsimta garīgumu, kas nevis lidinās abstraktās sfērās, bet, pilnā mērā izmantojot apziņu un kritisko prātu, atzīst arī robežas, aiz kurām racionālo pasaules skatījumu iekļauj un papildina tādas izziņas pieejas, kas raksturo patiesu misticismu.

Tev ir aizmugure

– Kas ar tevi toreiz notika?

– Es zaudēju dēlu. Rainers nodzīvoja tikai 39 dienas. Viņš bija otrais bērns, taču pasaulē nāca pirms noliktā laika. Ar iedzimtu sirdskaiti, ko papildināja pneimonija. Katru viņam veikto manipulāciju, sirds operāciju ieskaitot, fiziski izjutu arī savā ķermenī. Abi ar vīru jukām prātā, īpaši pēc kārtējās reanimācijas.

Paši no sevis raisījās lūgšanas vārdi: “Dievs, lai notiek Tavs prāts! Tikai Tu zini, kā viņam labāk.” Pēc šīm neaprakstāmo ciešanu dienām nāve nāca kā atbrīvošana. Vismaz tā šķita pirmajā mirklī. Taču pēc tam – asaras, sāpes, tumsa, vainas izjūta. Sajūta, ka tas nekad nebeigsies. Es tik bieži netiku galā ar savām emocijām, ka neievēroju, cik dziļi zaudējums ir skāris arī vīru un vecāko dēlu Robertu, kuram toreiz bija divi gadi.

– Cik ilgi tas turpinājās?

– Mokoši ilgi, jo situāciju padziļināja ekonomiskā krīze, kas bija sākusies jau pirms Rainera piedzimšanas. Vīrs, kuram ir Sporta pedagoģijas akadēmijas izglītība, tolaik bija izveidojis savu būvuzņēmumu, taču pēkšņi to skāra finanšu krahs. Es pirms dekrēta atvaļinājuma strādāju reklāmas jomā.

Man bija laba alga, pieklājīgs māmiņas pabalsts, bet nu arī tas beidzās. Līdz šim bijām varējuši dzīvot ar atvēzienu, kaut vienmēr likās, ka par maz, un pēkšņi dažbrīd nebija naudas pat maizei. Un nekādu uzkrājumu. Sašķobījās vecākā dēliņa veselība. Krājās parādi. Vīrs izvēlējās braukt uz Angliju. Dodoties līdzi, cerēju aizbēgt no sērām. Prātā mana 30. dzimšanas diena, kad svētku galdā bija tikai līdzpaņemtā rupjmaize un kumelīšu tēja.

– Tomēr atgriezies?

– Es ļoti ilgojos pēc Latvijas, dēls arī. Mēs abi izturējām tikai divus mēnešus, vīrs kādu laiku vēl palika. Taču īstā atgriešanās – pie sevis, savas dvēseles – sākās ar kādu neparastu sapni. Sērošanas laikā naktīs bieži pamodos no tā, ka trīcu. Vienā no tādām reizēm skaidri jutu, ka apziņa un enerģija jau ir ārpus ķermeņa, pārpasaulīgas mīlestības pielietā laukā. Manā priekšā stāvēja Jēzus. Teica: “Dievs svētī tevi un tavu ģimeni.”

Labā sajūta, kas neizzuda arī pēc pamošanās, ļāva atskārst līdz šim neiepazītas enerģijas pastāvēšanu. Kristus enerģija, kā pēc šī notikumu to dēvēju, ir reāls spēks, daudz jaudīgāks par līdzšinējās lūgšanās iepazīto pašsuģestiju. “Kristu, dziedini, Kristu, nes mani uz savām rokām,” – pēc šā sapņa tie vairs nešķita tikai vārdi, bet sajūta, turklāt ar skaidri apjaušamu robežu, līdz kurai ir tikai šīs tīrās enerģijas lauks, bet kur jau parādās ar baznīcas egregoru saistīta informācija. Tas nav viens un tas pats.

– Vai jaunā pieredze ļāva domām atvirzīties no zaudējuma?

– Lielākais ieguvums – līdz šim neiepazītā sajūta, ka man ir aizmugure. Ka par mani kāds iestājas. Tu neesi un vairs nekad nebūsi viena. Ja izdodas atvērt sirdi patiesai mīlestībai pret to, ko saucam par Dievu – mīlestībai bez nosacījumiem un ierobežojumiem –, sirdī ienāk miers. Rodas vajadzība laist vaļā ārdošās programmas. Man galvenā bija bailes no nāves, jo biju agri zaudējusi mammu, sirdsdraudzeni, bērnu. Tātad viss ir bezjēdzīgs un lemts iznīcībai? Brīžiem uzmācās doma, ka arī es esmu dabas kļūda. Un tikai tad, kad sajutu, ka Dievs mani radījis bezgalīgā mīlestībā, varēju paskatīties uz dzīvi citādām acīm.

– Ko darīji citādi?

– Sērojot bija cietušas visas organisma sistēmas, tāpēc sāku pievērsties sevis dziedināšanai. Vispirms intuitīvi, tad – atrodot grāmatas un satiekot cilvēkus, kas ieliek rokās vajadzīgo instrumentu. Informatīvā lauka pārprogrammēšana un ķermeņa dziedināšana prasīja divus gadus. Kā gatavojoties olimpiskajām spēlēm – pašdisciplīna, noteikts dienas režīms, pārdomāts uzturs, jogas prakses, domu higiēna.

Pārliecinājos, ka pārmaiņas informatīvajā laukā vienmēr izpaužas gan fiziskajā plānā, gan smalkajos ķermeņos. To struktūru pamazām varēju veidot pati, jo man sāka nākt informācija. Pamostos un skaidri zinu – tagad laiks būt mežā. Sāku just dabu, taču citādi, nekā līdz šim  – dzīvi, spējā kontaktēties ar kokiem, ūdeni, augiem, zemi. Par ikdienas nepieciešamību kļuva sarunas ar Dievu un lūgšanas.

Meditācijās bieži biju teikusi: atver sirdi, ļaujot aiziet visam, kas neesi tu. Nu tas ar mani notika – sirds vērās. Pamazām sāka mosties dvēseles atmiņa – es neesmu tikai sāpju plosīts fiziskais ķermenis, bet dvēsele, kas sevi piedzīvo, ejot cauri neskaitāmām dzīvēm.

– Kā šīs pārmaiņas izpaudās ikdienas ritmos?

– Kad ķermenis bija dziedināts, piedzima Elza. Roberts priecājās par māsu, tomēr ik pa laikam atgādināja, ka drīz atgriezīsies arī brālītis. Bija grūti noticēt, tomēr tas notika. Kad mums piedzima Eduards – dvēsele, kura atgriezusies atpakaļ, – beidzot jutos dziedināta pilnībā.

– Un kā pateicība par izkļūšanu no šī sprosta radās gatavība iet cilvēkos – dziedināt citus?

– Darbs ar cilvēkiem mani saistījis vienmēr. Skolas gados biju sacerējusies kļūt par aktrisi, taču mamma saslima ar vēzi. Tieši laikā, kad bija jābrauc kārtot iestājeksāmenus, viņa gāja prom. Kāda vairs māksla! Vēlējos iestāties vienalga kur, lai tikai tiktu prom no Pūņām – mazā ciematiņa, kurā viss atgādināja par zaudējumu.

Tā nokļuvu Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē. Tiku budžeta grupā. Jau no pirmā kursa līdztekus mācībām vajadzēja meklēt piepelnīšanās iespējas, tāpēc strādāju bērnudārzā, skolā. Vajadzēja arī rūpēties par brāli, kurš sarežģītajā pusaudža vecumā bija atstāts pie mammas draudzenes.

Pati brīnos, kā to visu izdevās savienot. Pateicoties daudzu labu cilvēku atbalstam, pēc pieciem gadiem biju tikusi līdz bakalaura grādam. Iegūtajā profesijā tomēr nepaliku – kļuvu par bērnu preču zīmolu menedžeri, tad par vides reklāmas projektu vadītāju. Gaidot pirmo dēlu, Turībā apguvu uzņēmējdarbību un tūrisma stratēģisko vadību – man ir maģistra grāds uzņēmējdarbībā. Līdz liktenīgajam notikumam mani plāni attiecībā uz karjeru bija grandiozi, darbošanās jauda arī.

Tev jāstrādā ar dvēseli

 – Un nekādas nojausmas par īpašām spējām?

– Cilvēku noskaņojumu spēju lasīt jau bērnībā, bet domāju – intuīcija. Vecās mājās jutu to, ko dēvē par spokiem. Protams, toreiz nezināju, ka runa ir par gariem, kas kaut kādu iemeslu dēļ iesprostoti Zemes sfērā un tagad mēģina rast palīdzību tikšanai laukā. Tādi uzreiz pamana paaugstināta jūtīguma cilvēkus un mēģina komunicēt.

Vēlāk, pēc sērām un depresijas, kas pārgāja veģetatīvajā distonijā, ķermenis vēl vairāk sāka sinhronizēties ar sarunas biedra sajūtām; to dēvē par psihes pārnesēm. Vai tā – satieku pazīstamu cilvēku, bet dažu sekunžu uzplaiksnījums, un viņa vietā jau redzu citu. Dažkārt šis tēls ir deformēts – šķība seja, savainota roka. Tas pat biedēja, taču ne ar kādām spējām nesaistījās. Tagad to uztveru kā pašsaprotamu – skatoties uz cilvēku, redzēt arī viņa dvēseles stāvokli pat kādā no iepriekšējām dzīvēm. Vienā dziedināšanas sesijā, īpaši pirts rituāla laikā, cilvēka veidols dažkārt mainās pat piecas reizes.

– Kā sapratāt, ka jūsu lauciņš tomēr ir dziedināšana?

– Kamēr vēl mans ego šai sūtībai pretojās, ik pa laikam jutu diskomforta viļņus – kratījos drebuļos, likās, ka degu. Bet pietika ar cilvēku parunāties, risinot kādu iestrēgušu viņa jautājumu, lai enerģija, ievirzīta darbībā, beigtu plosīt. Taču par dziednieci mani izrunāja cilvēki, kuriem aizvien biežāk, dažreiz to pat neapzinoties, izdevās palīdzēt. Vēlāk to apstiprināja arī pieredzējuši speciālisti, pie kuriem vērsos pēc padoma.

Ekstrasense Svetlana no Krievijas skaidroja: “Dziednieki darbojas atšķirīgos līmeņos, jo katram dots kas cits. Tu redzi dvēseli, tev ar dvēseli arī jāstrādā.” Augstu vērtēju ekstrasensu Gunāru Saviču. Kad stāstīju viņam, ka īsti nespēju aptvert un vadīt to, kas manī pēkšņi atvēries, un jautāju, vai nebūtu iespējams šo kanālu nobloķēt, Gunārs atbildēja: “To, ko tevī atrāvušas tavas sāpes, aizvērt vairs nav iespējams.” 

– Sadzīves un izklaides trokšņos bieži grūti aptvert, ka tāda dvēsele vispār ir. Bet te – dvēseles dziedniece. Kā to uztvert, izprast?

– Cilvēki tiešām gandrīz nekad nevēršas pie manis ar sūdzībām par dvēseles sāpēm. Stāsta, ka diskomfortu radījušas veselības problēmas, attiecības ģimenē, darbā. Sūdzas par mokošu vientulības izjūtu. Atzīstas, ka nevēlas dzīvot. Jebkuras ievirzes dziedniekam tad jāpalīdz atrast tālākdošanās virzienu.

Manā darbā galvenais – atskārsme, izpratne, pārliecība, ka situācija, kurā cilvēks nonācis, vienlaikus arī ir stāsts par viņa dvēseli, proti, to dievišķo matricu, kas ir kopā ar mums katrā no pārdzimšanām. Dvēselei nav laika iezīmētu robežu.  Nonākot uz Zemes, tajā iedarbojas visu iepriekšējo dzīvju uzkrātā pieredze, atdzīvojas atmiņa. Tā sadaļa, kas samilzusi kā problēma un ir apkopota gan smalkajos ķermeņos, gan spraucas laukā caur fizisko plānu, ik pa laikam var par sevi atgādināt. Bet dvēsele sāk runāt tikai brīdī, kad prāts apstādināts, taču kontrolieris, kas neļauj sadzirdēt sirdi, klusē.

Mīloša sirds ir vissvarīgākā

– Poētiski, tomēr abstrakti. Ja iespējams, vienkāršāk un saprotamāk izklāstiet kādu dvēseles sadzirdēšanas un dziedināšanas gadījumu.

– Titulēta mūziķe, kurā spēlē uz lielajām pasaules skatuvēm, jūtas aizvien sliktāk.  Saka: ieraugot publiku, ikreiz nomācošāk tver to kā nedraudzīgu un naidīgu vidi. Jau pirmā regresijas sesija atklāja, ka vienā no iepriekšējām dzīvēm šī sieviete bijusi valdniece, kas apveltīta gan ar neaprobežotu varu, gan pastāvīgu nepieciešamību atvairīt uzbrukumus un nodevību. Lai tādos apstākļos izturētu, jāaizver sirds centrs. Dziedināšana nozīmēja pakāpenisku iepriekšējās informācijas dzēšanu, lai nonāktu pie atziņas, ka svarīgāka par tiekšanos uz pašapliecināšanās virsotnēm ir mīloša sirds.

Brīdi pēc šīs atskārsmes jauns smagums, saistīts ar nolemtības pilnu nopūtu: “Ak, nav jau vērts.” Jāšķetina, no kurienes tāda pieredze, jo tikai tad var sākties pārprogrammēšana. Šoreiz pamatā izrādījās attiecības ar vīriešiem. Šai sievietei parasti ceļā gadās cilvēki, kas no visas sirds grib lutināt. Tāda karma... Vīrietis nāk ar piedāvājumu: lūk, mana sirds, māja, nauda, mīlestība! Taču sieviete uzreiz liek priekšā barjeru no tās dzīves, kur par šādu aplidošanu bija dārgi jāmaksā: “Nav vērts – tavs dāsnums tik un tā izrādīsies sāpinošs.”

Iekams šī trauma nav apzināta un dziedināta, turpmākām attiecībām nav nākotnes.

– Ja dvēseles atmiņa uzrāda vairākas problēmu zonas uzreiz, kam ķerties klāt vispirms?

– Informācija parasti nāk noteiktā secībā – kā mizojot sīpolu. Taču kā dziedniekam, tā dziedināmajam jāapzinās, ka turpināt lobīšanu drīkst tikai tad, ja pēc tā ir pieprasījums. Kur tāda nav, iešana dziļumā var izrādīties pat bīstama. Strādāt var tikai ar to, kam cilvēks gatavs, un tikai līdz robežai, ko viņš pats akceptē.

Sapnī, mākonītī – ārpus kontroles zonas

– Kādā veidā, kārtībā šāda strādāšana – klejošana laiktelpā – notiek? 

– Vispirms ir sarakste e-pastā. Ja tā ir raisījusi savstarpēju uzticēšanos, tiekamies vienai vai vairākām sarunu sesijām klātienē. Tad seko darbs transformācijas telpā jeb dziednieciskajā pirtī. Tā nav pirts ierastajā izpratnē – telpa ķermeniskās labsajūtas gūšanai –, bet piemērotākā vieta ieiešanai izmainītajā apziņā.

Dzīvās uguns klātbūtne, mitrums, augu enerģētika… Kad cilvēks šo dabas elementu klātbūtnē pietiekami atslābinājies, stingri ietinu viņu blīvā audumā. Tas zemapziņā modina atmiņas par atrašanos mātes miesās. Zemes siltuma enerģija, Māras klēpis.

Drošības sajūta, pirmmātes un radītāja aizsardzība. Tad sāku dziedināmo midzināt, līdz viņš atrodas kā sapnī, kā mākonītī – ārpus prāta kontroles zonas. Ar atdzimšanas elpošanu, ko apguvu tikai nesen, vajadzīgo efektu iespējams sasniegt ātrāk un saudzīgāk.

Seansa laikā man nāk informācija, kādas ievirzes jautājumi ļauj piekļūt tam, kas cilvēkam svarīgākais. Jāver vaļā telpu pēc telpas, līdz nokļūts līdz tiem karmiskajiem mezgliem, kas jāatsien.

Ja tas skāris dvēseles pieredzi, seko ķermeniskā atbilde – asaras, pārdzīvoto situāciju uzplaiksnījumi no dažādiem dzīves vai dzīvju posmiem. Visbiežāk – ļaujot ieraudzīt atbildību par to, kāpēc dvēsele radījusi situāciju, kas tagad jārisina. Savu darbu dažkārt saucu par ravēšanu. Un rakšanu. Vēdiskajā astroloģijā ir tāds jēdziens – saknītes racējs. Darba gaitā bieži tieši tādiem vārdiem arī aicinu: rokam! Un ne jau es ieraugu to dziļi ieslēpto sakni, bet cilvēks pats.

– Vai pati esat nokārtojusi attiecības ar savu iepriekšējo dzīvju pieredzi?

– Tā īsti tas notika tikai pirms vairākiem gadiem, kad devos tūrisma braucienā uz seno Dienvidfancijas cietokšņu pilsētu Villfranšdekonflentu Pireneju kalnos, kur no 1681. līdz 1789. gadam atradās sieviešu cietums. Ieslodzītās lielākoties bija par raganām un burvēm uzskatītās, sods – sadedzināšana uz sārta.

Toreiz gides stāstījums par jaunu sievieti, kura cietokšņa moku kambaros dzemdējusi dēlu un pēc tam tika atdota liesmām, ar sāpīgu spilgtumu pamodināja manas dvēseles atmiņas par to, ko šeit izcietu pati.

Kad nakts sapņos vēlreiz izdzīvoju dedzināšanas pieredzi – biju liesmu vidū, jutu, kā izeju no ķermeņa un sāpes transformējas svētlaimē –, dvēsele pēc savienošanās ar savu šeit atstāto daļu bija saņēmusi dziedināšanu. Vienlaikus varēju izskaidrot arī vairākas īpatnības savā līdzšinējā uzvedībā un reakcijās.

Sapratu, kāpēc biju tik sīvi pretojusies dziedniecības ceļam – jo vairākās iepriekšējās dzīvēs dvēsele par savām spējām jau bija piedzīvojusi noniecinājumu un sodu. Kļuva skaidrs, no kurienes manī paniskās bailes no slēgtām telpām, tumsas, žurkām.

– Vai šāda ceļošana laiktelpā ir saprotama un nepieciešama daudziem?

– Pagājušajā vasarā noorganizējām divas grupas, kas brauca uz Dienvidfranciju – lai dziedinātos paši un caur īpaši izveidotiem portāliem palīdzētu aiziet uz nākamo dimensiju tur iestrēgušām dvēselēm.

Iepriekšējā apmeklējumā, kad pati tur biju saņēmusi dziedināšanu, pārliecinājos, ka šajā vietā neatbrīvoto dvēseļu joprojām ir daudz. Ieraudzīt, sajust, savākt, atlaist, dziedināt, turoties gan pie Dieva, gan intuīcijas, gan zinātnes, gan senču zināšanām – tas daudziem kļūst aizvien svarīgāk.

– Vai tik cieša Dieva klātbūtnes izjūta nav pretrunā ar senču zināšanu godā celšanu?

– Tieši otrādi. Esmu pārliecināta, ka turēšanās pie Dieva un dabas likumiem nozīmē atgriešanos pie mūsu pamatvērtībām it visās jomās – no mājas vietas sakārtošanas līdz tautas dziedniecības spēka izmantošanai un Visuma ritmu izjušanai.

Pati vajadzību pēc saskaņošanās ar dabu un dabiskumu sevišķi izjutu pēc sērošanas – kad psihe ir tik dziļi traumēta, tā pati meklē izeju pie spēka avotiem. Vajadzība būt saistībā ar dabu mani vispirms aizveda līdz pirtij, tad – pie nepieciešamības pēc tāda kalendāra, kur galvenais uzsvars likts uz cikliskumu dabā, uz Mēness un Saules dienu ietekmi uz visu dzīvo.

Gada godi – spēka un pilnveides laiks

– Norādes uz Mēness un Saules dienu ietekmi ir daudzos kalendāros. Vai jūsējā meklējami arī uzsvari, par kuriem varbūt neiedomājamies?

– Manuprāt, nozīmīgākais ir atgādinājums par to, cik svarīgi ieplānot atpūtu, un ne vien vadoties pēc iezīmētajiem svētku datumiem un brīvdienām, bet rēķinoties ar Saules ritējumu cauri gadalaikiem un ievērojot Mēness cikliskumu. Tas ļoti ietekmē visus un visu.

Saskaņojoties ar šīm enerģijām, cilvēks vieglāk iekļaujas tajā dabiskajā plūdumā, kas dod spēku un stiprina spēju izdzīvot, piedzīvot, just. Saplūstot ar dabisko laika plūdumu, cilvēks vairs sevi nedzen, bet ļaujas. Viņš kļūst mierīgāks. Visas dabas un Visuma procesu noteiktās svinamās dienas jeb laika lūkas ir spēka un pārveides dienas.

– Kuras tās ir?

– Ziemas saulgrieži – brīdis, kad Saule atrodas viszemāk, nulles punktā. Tiem pretī – vasaras saulgrieži, kad Saule debess jumā ir visaugstāk. Vienā pusē šai taisnei – Lielā diena, pretējā – Mazā diena jeb rudenāji. Pa vidu šiem godiem – Meteņi un Māras diena, Ūsiņi un Mārtiņi. Saulei atrodoties katrā no šiem punktiem – laika lūkās –, enerģijas blīvums Kosmosā ir daudz augstāks nekā ikdienā. Cilvēkam, kurš prot tajos iekļauties, darbi rit veiksmīgāk, dzīvot ir vieglāk. 

– Ko ģimenē tad darāt?

– Ieplānojam pauzi. Dzīve nepārstās ritēt, ja astoņas reizes gadā, kā arī vēl savā dzimšanas dienā, atļaušos būt tikai ar sevi un savu ģimeni. Formulējot un pierakstot atziņas, esot dabā. Mēģinot savākt kopā to, kas izšķīdis dinamiskajā ikdienas ritmā, notikumos, ļaudīs, bērnu pulciņos, darbā.

Mums neiztrūkstoša ir iešana pirtī. Pārējais rituāls katrā no laika lūkām ir atšķirīgs, atbilstīgs gadalaikam. Piemēram, 21. decembrī spodri sapostā mājā atzīmējam saulītes nostāšanos jaunas cerības pozīcijā. Bet Kristus dzimšanas dienā iztiekam bez apdāvināšanās trakuma – ir tikai pateicības vakariņas savējo vidū.

Kad Roberts reiz atzinās, ka skolā tomēr juties sarūgtināts, klausoties biedru stāstos par krāšņajām Ziemassvētku vecīša dāvanām, mēs ar vīru sarunājām, ka dāvanu diena tomēr jāatstāj.

Lai paliek 25. decembris – brīdis, kad vēlam priecīgus Ziemassvētkus. Tikai mūsmājās dāvanas ir nevis no vecīša, bet no tēta, kurš visu gadu strādājis, lai sagādātu ģimenei prieku. Tēti, paldies! Man šāds atbildības zonu akcentējums liekas svarīgs – mamma rūpējas par telpu un rada noskaņu, kas visus tur kopā, bet mamuts paliek tēta ziņā.

Šajā mājā mēs dzīvojam tikai pāris gadu, bet es stādu kartupeļus, cepu maizi. Lai ir pārticība, pilnība. Man pilnība nenozīmē stumt pa Rimi pilnus ratus, bet to, lai gaņģi ir pilni no pašu izaudzētā. Kā māca daba. Ja nebūtu pārdzīvoto kritienu, droši vien daudzas pašai svarīgas atziņas – vērīgumu pret cilvēkiem, sapratni, kur paliek enerģija, kur paliek nauda, ar kādiem cilvēkiem tiekos, ko izvēlos – es nemaz nebūtu ieguvusi. 

– Dārzā briest kartupeļi, pagalmā kuras pirtiņa, bet nokļūšana dziednieces statusā tik un tā ir atgriešanās publiskajā apritē.

– Jā, joprojām esmu ideju cilvēks. Tās allaž mani dzinušas, arī plosījušas. Tomēr pēc sāpīgās krīzes iemācījos sekot līdzi, no kurienes katra ideja uzradusies. Vai impulss tam, ko man gribas par varītēm realizēt, nāk no dvēseles vai prāta slazdiem.

– No kurienes impulss par e-grāmatiņu 39?

– Tas atkal ir stāsts par sērām un atgriešanos dzīvē. Atceroties, cik nenovērtējams balsts man savulaik bija mācītāja Linarda Rozentāla sarūpētie sērotāju pieredzes stāsti, sapratu, ka šo tēmu kā terapijas instrumentu joprojām izmantojam par maz.

Tas vairs nav tikai vēstījums par manu dzīvi un izkļūšanu no sērām, bet dziedinošā telpa, kas var izrādīties vajadzīga daudziem. Arī atgādinājums, ka zaudējuma sajūtu piedzīvojam ne tikai saistībā ar tuvinieka nāvi, bet arī tad, ja notiek šķiršanās vai kad mirst mūsu pasaules uzskati, vai pēkšņi zaudējam to, kam esam pārāk pieķērušies. Taču vienmēr, ja kaut kas tiek nojaukts, vietā var rasties un dzimt jaunais – jauna dzīve, jauns cilvēks.

Koku pazīst pēc augļiem

– Kam šāda dziedinošā telpa ir vispiemērotākā?

– Ar prieku palīdzu visiem, kuri vēlas atcerēties savu patieso būtību. Un tiem, kuriem grūti tikt pie bērniņa, jo viņu dvēsele bieži pauž, ka problēma nav fizioloģijā, bet nespējā izprast, kas sevī jāsakārto. Lai piesaistītu augstas frekvences dvēseli, pašam jābūt tajā vibrācijā.

Dažreiz runāju arī par lietām, no kurām mēdzam izvairīties. Tagad, kad esmu gaišredzīga, zinu – ir reizes, kad dvēselei vairs nav ne impulsa, ne motivācijas te palikt, tāpēc tā lūdz: atlaidiet mani! Bet medicīna un tuvinieki par katru cenu cenšas aizejošo noturēt šaisaulē. Tad dvēsele cieš.

Taču pie manis jēga nākt tikai tam, kura apziņa gatava saslēgt fizisko pasauli ar smalko, nestrīdoties par terminiem un neapšaubot abu līdzāspastāvēšanu. Tikai tad es varu būt nevis kā labsajūtas nodrošinātāja pirts rituālā vai gide ceļojumā pa iepriekšējām dzīvēm, bet pārcēlāja uz kādu no nākamiem posmiem spirāles virzībā uz augšu.

Esmu gandarīta, ka pie manis vēršas aizvien vairāk speciālistu, kuri paši strādā ar cilvēkiem un šajā jomā kaut ko meklē: psihoterapeiti, terapeiti, dziednieki. Daudzi ir smalki jūtoši, taču prāts ir tik strukturēts, ka izkļūt ārpus noliktajiem rāmjiem grūti.

Ar tādiem interesanti koleģiāli parunāt par to, kas varētu atrasties aiz stingri strukturētās pasaules robežām. Tādas sarunas ir abpusēji vērtīgas. Tikai jāturas pie smalkās izjūtas, cik tālu drīkst iet un kur jāapstājas. Jājūt atbildība par to, ko dari un saki. Tāpēc esmu sev uzlikusi tādu atskaites punktu, ka koku pazīst pēc augļiem. Pēc tā, vai mans pieskāriens kāda dzīvi ir vai nav mainījis uz labu.

– Vai šādai atskaitei pašai sev svarīgi arī stiprie papīri?

– Man ir apliecinoši dokumenti par daudzu kursu un apmācību semināru beigšanu. Esmu personības izaugsmes trenere, man ir sertifikāts apzinātības praksei ar bērniem. Kaut arī saņemu informāciju, nerīkojos pēc abstraktu, kaut kur galvā dzirdamu balsu ieteikumiem.

Visam, ko daru, ir struktūra. Atveru telpu, noskaņojos, nāk informācija. Darot sekoju līdzi, pēc kādiem likumiem caur mani viss notiek. Aizveru telpu, eju tālāk. Bet katrā solī apzinos, ka zināšanu nekad nevar būt pietiekami. Šajā ceļā ar divām augstskolām nepietiek – esmu gatava mācīties vēl.