Mārtiņš Egliens: "Latviešiem ir brīnišķīga humora izjūta"

No trausla zēna, kas kādreiz dziedāja Dzeguzītē, Mārtiņš ir izveidojies par mazliet robustu vīru. Ja kāds teic, ka viņam ir Šreka rokas, aktieris atsmej, ka drīzāk jau kā Paulam – ar strupiem, bet varen talantīgiem pirksteļiem. Viņš ar Napoleona cienīgu atvēzienu un drošu stāju apzinās savu vietu uz skatuves. Reizēm varētu šķist, ka Mārtiņu aizēno dzīvesbiedres Ditas Lūriņas-Eglienas spozme, bet nevar noliegt – uz Nacionālā teātra krāsu paletes mirdz viņi abi. 

Paostīt to smaržu

– Kad iepazinies ar Jaungada koncerta dziesmām, tev bija sajūta, ka tām mazliet ir naftalīna smarža?

– Nnē… Zini, kāpēc es vispār piekritu šim projektam? Jo man retro liekas kaut kas ārkārtīgi skaists, brīnišķīgs un gandrīz vienmēr smaidu raisošs. Man tā mūzika ļoti, ļoti patīk.

– Bet kas tieši – tās ir atmiņas par bērnību?

– Redzi, mēs daudz dziesmu izpildīsim no gadiem, kad mana bērnība vēl nebija sākusies…

– Plašu atskaņotāju mājās klausījāties?

– Bija, bet nevaru teikt, ka mēs tieši latviešu retro klausījāmies. Drīzāk Raimondu Paulu, kuru par retro ir baigi grūti nosaukt. Taču man patīk tā tīrība, vispārākās pakāpes naivitāte, kas ir tajā retro mūzikā.

– Pastāsti, kuras būs tavas dziesmas! Vai ar kādu no tām tev ir īpašas attiecības?

– Nē, bet vienu gan es ļoti gribēju dziedāt, un vienojāmies, ka varēšu. Sniegpulkstenītis, ko Arnolds Liniņš savulaik izpildīja – nu, ļoti skaisti… Tā gan ir par pavasari, bet tas ir Jaungada koncerts, un par ko gan cilvēks ziemā sapņo? Par pavasari, vasaru. Savukārt tad, kad ir baigi karsti, viņš sapņo, kā ziemā slēpos (smejas).

Tāpēc tā dziesma ir pilnīgi vietā. Ar Brūveri Mārtiņu atcerējāmies, ka reiz bija tāda mode – kad ienāca ārzemju dziesmas, tām rakstīja latviešu tekstus. Tāda koncertā būs dziesma Tavs skūpsts. Pat neatceros, kas oriģinālā to dziedāja. Stundas var skriet, un gari gadi var iet, tavs smaids lai paliek man… Katrā ziņā koncerts būs ļoti gaišs un pozitīvs. Man liekas, foršais ir tas vieglums un naivums, kas pirmssvētku noskaņā mums visiem ir tik ļoti vajadzīgs.

– Vai taisnība, ka koncerts sauksies Zilā uguntiņa?

– Nezinu gan. Sapratu, ka stilistika būs tāda, bet ar raidījumu Zilā uguntiņa tam sakars būs vien tik, ka dziesmas būs no tiem gadiem. Viss repertuārs būs latviešu, tāpēc domāju, tas vairāk ir kods, kādā veidā dziesmas tiks pasniegtas. Nonākt pirms vairākiem gadu desmitiem un paostīt to smaržu – tas ir daudz vērtīgāk.

Vai pieaudzis cilvēks nevar paciesties?

– Vai atceries kādu īpašu Jaungadu, kad vecāki klausījās dziesmas, bija ieslēgts televizors, uzklāts galds, dāvanas?

– Protams, atceros, bet ne saistībā ar dziesmām. Bija teļļuks, un droši vien tur kaut kas arī skanēja, bet, zini, kā bērnībā – ko tev tās dziesmas. Mums laukos nāca Salavecītis. Diezgan ilgi nevarēju saprast, kāpēc vienmēr viens mūsu radagabals pirms viņa ierašanās nevar izturēt un iet gulēt. Kā tā var būt – tu taču zini, ka nāks, un vai tad pieaudzis cilvēks nevar paciesties? Bet nē, viņš gāja gulēt, un tad pēc neilga brīža nāca Salavecis.

– Tev apjausma par Salaveča īsto būtību bija traumatiska un pēkšņa vai nāca lēnām?

– Godīgi sakot, pat neatceros, kā tas bija. No tā secinu, ka tātad nebija traumatiski, citādi es ļoti labi atcerētos to milzīgo vilšanos. Domāju, lielākajai daļai bērnu tas notiek pakāpeniski, vienmēr ir gads laika apdomāt, un tad kādā brīdī tu esi jau pieaudzis un visu saproti.

– Tādos jautājumos vienmēr palīdz arī klasesbiedri, draugi.

– Protams. Kuram ir tā īpašā informācija, kurš no viņiem gudrāks... Tagad vairāk esam pa Rīgu, bet bija laiks, kad ar ģimeni katru Jaungadu braucām uz Liepāju pie Ditas mammas. Tur bija arī viņas bračka, vēl maziņš, gadi trīs četri, un vienmēr zinājām, ka obligāti būs arī Ziemassvētku vecītis.

– Un tad tu tai ādā ielīdi?

– Nē, nē. Mēs mānījāmies, cik vien varējām, vienmēr sarunājām, lai ir kāds nezināms. Kad Edvardam bija jau četrpadsmit, mamma viņam bija teikusi: klausies, puika, tu esi jau tik liels, es izdomāju – šogad vienkārši saliekam dāvanas zem egles, un viss. Tad četrpadsmitgadīgais čalis paskatījās uz mammu un teica: kā, un tu man gribi sabojāt visus Ziemassvētkus?!

– Protams, tā var sabojāt…

– Tu it kā skaidri zini noteikumus, netici, ka Ziemsvētku vecītis atlido, bet ir kas tāds, bez kā svētkus nevari iedomāties – neatkarīgi no tā, cik tev ir gadu. Kā nu kuram tas pieņemts, bet mums nevienu gadu nav iztrūcis, jo tagad mūsu bērni aug un arī viņiem to brīnumu vajag.

– Tev dēls Ernests ir prasījis, ir vai nav vecītis?

– Viņš, man liekas, vienā dienā atnāca un paziņoja, ka nav.

– Ja nu jūs nezināt…

– Nu, ja nu kas… Tas, šķiet, bija jau skolas laikā. Tiklīdz sāka iet pirmajā klasē, tā uzreiz visas lietas tika noskaidrotas. Tik ātri tas notiek.

– Reizēm vecāki bērniem stāsta: labi, nav Ziemassvētku vecītis, bet ir Ziemassvētku gars, cilvēki grib apdāvināt cits citu, un gaišāka sajūta arī tajā laikā ir...

– Tā ir cita tēma. Mēs gan ikdienā neesam ļoti cītīgi baznīcā gājēji, kas varbūt nav nemaz tik labi, bet katri Ziemassvētki ir laiks, kad tomēr uz baznīcu aizejam. Un tur ir atkal kāda cita vērtība. Ceru, arī bērni kaut ko no tā visa dabū. Jo dāvanas ir dāvanas, to parasti ir daudz, mājās visāda ņemšanās, un tajā materiālajā pasaulē ieslīgt var tik viegli… Tāpēc kādu atsvaru Ziemassvētkos dabūt itin nemaz nav slikti.

– Tu piedalies dāvanu gādāšanā? Vai viss ir uz Ditu?

– Lielākoties viss ir uz Ditu. Viņai ir talants uz šo. Un es esmu vīrietis tipiskais. Mani ielaid veikalā, un tās ir tikai piecpadsmit minūtes, ko varu izturēt. Man sāk sāpēt galva, es kļūstu nervozs, neciešams, un viss, stāstam beigas. It sevišķi, ja veikals ir pilns ar cilvēkiem.

Bet Ditai, man šķiet, tas viss arī mazliet patīk, turklāt viņa to māk ļoti ātri – to, to, re, kur tas! Visu ierauga. Process notiek tā, ka redzi – viņa ir tam radīta. Vairākus gadus Dita pirms Ziemassvētkiem brauca uz Īriju pie draugiem, un tad viņa bija pilnīgā laimē, jo tur ir Ziemassvētku atlaides, tiešām reālas. Viņa saka, ka varot čemodāniem visiem dāvanas sapirkt un vēl bērniem drēbes. Tā šis jautājums mums tiek atrisināts. 

Aktieri un mācītājs

– Cik zinu, Dita arī bija tā, kura Nacionālajā teātrī organizēja garīgās sarunas, pie jums nāca mācītājs.

– Edgars Mažis. Viņš joprojām pie mums nāk. Jā, sākumā tas kaut kādā veidā notika caur Ditu, bet vēlāk organizējās pats no sevis. Tik vien, ka īsziņa jāaizsūta, cikos tiekamies.

– Pats esi tajās sarunās piedalījies?

– Tas atkarīgs no apstākļiem, tikšanās parasti notiek starp mēģinājumu un izrādi, un kas nu kuram tajā brīdī ir jādara. Varu teikt, ka biju diezgan regulārs sarunu apmeklētājs. Edgars Mažis pie mums nāca vairāk nevis kā mācītājs, bet kā draugs.

– Tieši jūsu ģimenei vai aktieru?

– Nu jau visu teātra aktieru. Viņš vispār bieži apmeklē teātri, vienmēr paliek, aprunājas, izstāsta, ko domā. Var teikt, ka viņš ar visiem teātrī ir uz tu un čau, viņam vienmēr ar katru ir, par ko parunāt. Līdz ar to sarunas var būt stipri personiskākas nekā ar kādu mazāk pazīstamu, ar kuru mēs varbūt vēlētos parunāt.

Īstenībā mēs runājamies par sevi, mūsu ikdienu, par ļoti, ļoti vienkāršām, reizēm pat primitīvām lietām, to, ko darām. Un tad pēkšņi saprotam, ka nav nekā jauna. Tas, kas notiek ar mums un kādā veidā, viss jau Bībelē ir aprakstīts. Dažreiz šķiet – tā, kā mums tagad, nav bijis nevienam un nekur.

Bet, atšķirot dažus pantus Bībelē, saprotam, ka tā nav taisnība. Protams, rakstus ir jāmāk lasīt, ir jābūt ļoti daudz informācijai, un tieši tā Edgaram ir. Ja tu ko nesaproti, viņš izstāsta tā laika kontekstu, izskaidro, un tas saliek bildi tik labi, ka pēkšņi saproti – jā, tas ir tieši tas pats, kas notiek ar tevi! No vienas puses, šausmīgi, jo tu nemaz neesi tik unikāls, no otras, brīnišķīgi, ka ir lietas, kurām cilvēkam ir jāiziet cauri. Tā tas ir bijis, un tā tas arī būs.

Tas atvieglo dzīvi tajā ziņā, ka nav nekā tik īpaša, kas tev būtu uzlikts un ko tu nevarētu izdarīt, panest vai tikt pāri. Nē, tas ir bijis jau tad, kad norisinājās Bībeles notikumi, bijis pirms tūkstoš gadiem, tas notiek šodien un būs arī pēc desmit un vēl tūkstoš gadiem.

– Uzdevumi cauri paaudzēm būtībā tie paši.

– Vieni un tie paši. Mainās fons, politiskā situācija, domāšana, bet pamatlietas paliek tās pašas. Protams, mainās daudz kas, bet tajā pašā laikā nemainās nekas.

– Būtībā par to ir arī teātris – tie paši lielie uzdevumi, kādi bija Šekspīram, pat Aristotelim un Eiripīdam, ir arī mūsdienās.

– Protams. Tas, ka ik pa brīdim aizmaldāmies, arī ir normāls attīstības process. Tu it kā atgriezies izejas pozīcijā, bet jau citāds. Man liekas, teātris ir jādara godīgi un skatītājam, nevis sev (jo pats sev vari visādi uztaisīt). Tev ļoti godīgi ir jāstāsta tam, kurš ir atnācis skatīties.

Veidi un formas – tās ir tikai garšvielas. Tās var mainīties, bet mēs tik un tā nonākam atpakaļ. Tāpēc arī teātrī ir novērojams cikliskums. Mēs it kā meklējam inovācijas, aizejam nez kur, bet tad nonākam atkal, teiksim, pie dokumentālā teātra. Un atkal ejam no tā prom. Vēlāk nonākam pie izteikta spēles teātra... Tā bijis vienmēr.  Un tad tu atkal atgriezies pie kādām pamatlietām, tikai jau ar to pieredzi, ko esi sakrājis staigājot, meklējot ko citu.

Latvietis smejas uz iekšu

– Pārskatot daudzās lomas, ko esi spēlējis, sapratu, ka to amplitūda bijusi milzīga. Piemēram, Hotel Cristina tu biji Edgars, tas pats – Blaumaņa. Bet arī Karlsons tu esi bijis. Kā ar Šveiku?

– Nē... Bet ja tu zinātu, cik daudz cilvēku man ir šito prasījuši! Vai arī nākuši ar apgalvojumu, ka man vajadzētu Šveiku nospēlēt. Jā, dīvaini.

– Hašeka draugs, ilustrāciju autors Jozefs Lada būtībā ir uzzīmējis tevi. Piedod…

– Nu labi, labi… Es jau būtu tikai priecīgs, man Šveiks ļoti patīk. Bet dzīvē ne viss ir mūsu rokās un varā. Vispirms jāgaida, vai kādam režisoram tas būs aktuāli. Un tas ir pats galvenais. Vai teātrim tas varētu būt aktuāli? Pieļauju, ka jā. Jo Šveiks ir salīdzinoši dzirkstošs žanrs, ne traģēdija. Un tā teātrī vienmēr ir deficīta prece.

– Labs humors?

– Jā. Humors vispār, un kur nu vēl labs! Tā nu tas ir iegājies, ka visi režisori, protams, ir ļoti nopietni cilvēki, grib taisīt ļoti nopietnas izrādes par ļoti nopietnām tēmām. Un aktieri arī grib spēlēt ļoti nopietnas lomas un par tām saņemt ļoti nopietnas balvas. Tāpēc ar komēdijām ir sarežģītāk. Pat ļoti sarežģīti.

– Varbūt latvietim ar humoru tā pasmagāk?

– Nē, nē, drīzāk jautājums ir par to, cik viņš ārēji izrāda, ka ir sasmīdināts. Ir tautas, kuras gatavas pie katra joka celties kājās, bļaut, aplaudēt un kliegt: “Bravo!” Latvietis, man liekas, to visu dara iekšēji. Bet tas, ka viņš nesaprastu un nenovērtētu labu humoru, gan ir pilnīgas muļķības.

Latvietim ir brīnišķīga humora izjūta. Kad aizbrauc pie lauku cilvēkiem, par kuriem varbūt šķiet – nu ko tad viņi, pa pļavām staigājot, zina, ko saprot –, tad izrādās, ka tajā lauku vienkāršībā un tiešumā viņi brīžiem ir daudz labāk informēti par to, kas reāli notiek pasaulē un Latvijā.

– Zinu, ka biji tādā, var teikt, izbraukumā vai plenērā, kad tapa izrāde Latgola – ar cūku bērēm un šmakovku…

– Jā, mēs ar visu izrādes sastāvu tur aizbraucām. Danskovīte, kura to lugu sarakstījusi, nāk no Baltinavas. Viņai ir savs amatieru teātris, kur spēlē visi – no zemniekiem līdz pat skolas direktoram. Viņš, starp citu, spēlē Ontunu, to pašu, ko pie mums Uldis Dumpis. Turklāt, kad Dumpim kaut kas ar veselību sagāja šreijā, viņš atbrauca no Baltinavas un te nospēlēja.

– Mierīgi kāpa uz Nacionālā teātra skatuves?

– Jā! Dieva mierā. Tie cilvēki ir ļoti atvērti, bet tajā pašā laikā – savu vērtību nesoši. Viņi nav mazie nabadziņi, kas dzīvo laukos. Un tas ir tik brīnišķīgi! Kad iepazināmies ar Danskovītes aktieriem, viņi mums spēlēja fragmentus no Latgolas.

Nacionālajā teātrī mēģinājumu process vēl nebija sācies, bet viņi rādīja, kā viņi to dara. Brīnišķīgi! Tik kolosāli, asprātīgi, talantīgi, ar visu atdevi. Un viņi to dara ne tāpēc, ka kāds viņiem liek, bet tāpēc, ka tiešām tas patīk.

– Sava prieka pēc?

– Tieši tā. Viss Baltinavas brauciens bija brīnišķīgs – jau sākot ar cūku bērēm.

– Jūs reāli piedalījāties? Redzējāt, kā…

– Kā kauj, to gluži ne. Lopiņš jau bija gar zemi, bet redzējām visu, kas tam sekoja – tīrīšanu, kā tiek vārīta pirmā kāpostu zupa no vēl siltas cūkas. Līdzās tam skraidījām pa visu Baltinavu, kaut kādus cilvēkus ķērām, intervējām, runājāmies… Vakarā bija fočēšanās izrādei un baļļuks – bet pa īsto! Nekādu inscenējumu.

– Ar ermoņikām?

– Un šmakovku – visu, kā pienākas. Kad braucām uz Rīgu, bija baigais pacilājums – tādu apliecinājumu dzīvei ieraudzīt... Tu aizbrauc it kā uz pilnīgu malu, pāris kilometru līdz Krievijai, liekas, baigā čuhņa, taču izrādās, ka tur ir tāda gaismas valstība... Protams, ne visiem. Ir arī tādi, kas neko negrib. Bet tādi ir visur.

Jā, un tad ir jautājums, kas ir čuhņa. Kā anekdotē. Divas meitenes satiekas, viena brīnās: ai, cik tev skaista kaklarota! Kur tādu dabūji? Otra atbild, ka Parīzē. Bet kur tāda atrodas? Apmēram piectūkstoš kilometru no Rīgas. Meiča saka: padomā, tādā čuhņā, un tik skaistas kaklarotas taisa…

Pārbaudījums – skatuve

– Kā tev šķiet, vai var teikt, ka tu jau kopš Dzeguzītes laikiem esi mūziklu cilvēks? Skatoties vecos ierakstus, var redzēt, ka katra dziesma ir kā mazs uzvedums.

– Nujā, bet es tai Dzeguzītē biju tāds bišu lācītis.

– Tu biji īsts skaistulis, kad dziedāji ar Ilzi Jaunalksni…

– Tas bija jau beigu galā. Bija dziedātāji, kas turēja vokālo līniju, un mazie, kas vairāk turēja šovu. Mums tādi bija Guna ar Gunāru – lielais trumpis bija likts uz viņiem. Skaidrs, ka Dzeguzīte liek domāt par šāda veida izpausmēm uz skatuves. Bija mūzikas skola, teātris, bet nevienas domas, ka es gribētu mācīties mūzikas vidusskolā vai Konservatorijā. Kaut tagad brīžiem šķiet, ka es būtu varējis, un arī tas nebūtu bijis slikti. Bet to jau mēs nekad nevarēsim uzzināt…

– Tu nemāki nevienu instrumentu…

– Es māku – klavieres. Bet notis ļoti slikti lasu. Var teikt, ka es tās burtoju un visu spēlēju uz dzirdi. Man bija ļoti laba solfedžo skolotāja, kura daudz iemācīja.

– Intervijā Andrejam Volmāram teici, ka skatuve bērnus sačakarē… Sanāk, ka tu baigi tālu esi aizčakarējies.

– Nav viss tik viennozīmīgi (smejas). Atkarībā no tā, kāds ir bērns, un tas čakars var nebūt uz mūžu. Bet tā ir taisnība, ka skatuve var izdarīt arī ļoti daudz slikta.

– Ar sliktu tu domā zīmēšanos?

– Bet padomā, ko nozīmē, ja septiņu, astoņu, deviņu gadu vecumā bērns sāk slimot ar zvaigžņu slimību! Kā viņa psihe veidojas un kas no tā visa iznāk.

– Varbūt viņš to kā vējbakas bērnībā pārslimo un vēlāk ir imūns?

– Bet ja ne?

– Tad viņš to bacili nes līdzi un ar degunu gaisā staigā visu dzīvi? Būtībā nelaimīgs, jo neviens neakceptē viņa izredzētību.

– Nuja. Jo tai nav nekāda pamata. Paskaties, cik daudz piemēru ir pasaules pieredzē ar talantīgajiem bērniem no amerikāņu filmām, kādi ir viņu likteņi pēc tam. Tas nav tikai tāds joks, ka skatuve sačakarē. Skatoties apkārt, jāatzīst, ka reāli tā arī notiek. Nav obligāti, bet bīstamība ir ļoti liela.

– Reizēm mēdz teikt, ka latviešu ģimenēs neprotam bērniem iedot pašapziņu.

– Nu, es nezinu… Paskaties, kādi tagad nāk jaunie aktieri – ar tādu pašapziņu, ka vai, vai, vai! Liekas, tieši manai paaudzei tās brīžiem ir stipri par maz. Bet tas varbūt no mana redzes punkta – ka tiem, kas tagad nāk iekšā teātrī, pašapziņas varētu būt arī bišķi mazāk un brīžiem mazliet objektīvāks skats pašiem uz sevi. Bet ideālu pasaulē nav. Ja esi sasniedzis kādu no saviem mērķiem, priecāties un starot vajag, nevis staigāt ar domu, ka tas vēl nekas nav.

– Ir jāpriecājas par sasniegto?

– Svarīgi saprast – ja tas ir adekvāti un veselīgi, tad viss labi. Bet to brīdi noķert, protams, ir ļoti grūti.

– Robežas ir trauslas?

– Tā gan.

Kad svaigs gaiss nav aktiera nāve

– Varētu apgalvot, ka tu esi arī viens no Raimonda Paula dziedošajiem aktieriem.

– Tas man tā laimīgi sanācis. Ar Paulu saistās mana bērnība Dzeguzītē, tad es nonācu teātrī, un arī te bija Maestro. Viņš ļoti daudz te dara. Ir nācies gan viņa koncertos dziedāt, gan ārpus teātra Līgo pasākumos, arī izrāde Leo. Pēdējā bohēma bija nopietns, liels notikums.

Vispār esmu domājis – mana profesija ir tik fantastiska, jo ir reāla iespēja tikties un sastrādāties ar mūsu laika ģēnijiem. Un tas ir nenovērtējami. Mēs droši vien līdz galam pat nespējam saprast, cik daudz no viņiem iegūstam, lai paši varētu darīt tālāk.

– Cilvēka iekšējā kultūras slānī tas nosēžas – šīs tikšanās, sadarbība. Droši vien būtiski ir tas, ka Leo. Pēdējā bohēma ir paša Maestro biogrāfijas daļa.

– Tas darbs Paulam bija ļoti personisks. Viņš jau ļoti sen gribēja par savu jaunības draugu Leo Kokli kaut ko uztaisīt. Cik saprotu, viņš ar to domu nēsājās ļoti, ļoti ilgi. Savas iekšējās attiecības ar viņu Pauls ielika mūzikā, bet sižets jau nebija par to. Mēs par Leo pilnīgi citādā veidā runājām. Galu galā arī viņa sieva vēl ir dzīva…

– Vai tikāties?

– Jā, jā.

– Tā jūs paplašināt savu redzesloku – izejot ārpus teātra sienām.

– Jā, un tas ir pats labākais! Ka ir iespēja tos apvāršņus sev padarīt plašākus.

– Lai gan Smiļģis teica, ka svaigs gaiss esot aktiera nāve, tomēr ir vērtīgi iziet ārā? Kaut ar vasaras izrādēm, koncertiem.

– Man tas šausmīgi patīk. Liekas, katram cilvēkam ir svarīgi atrast veidu, kā ik pa brīdim nomainīt bildīti. Ja tu visu laiku strādā tikai teātrī, brīžiem ir tā, ka jau kolēģi riebjas, tu pats sev riebies, nu pilnīgi viss. Bet, tiklīdz tiec ārā, satiec aktierus no citiem teātriem... Arī filmēšanās nomaina bildi. Tad ienāc savā teātrī un saproti – ā, man šeit nemaz tik ļoti neriebjas. Un kolēģi arī tīri forši… Tas ir ļoti svarīgi.

– Vai joprojām aktuāli ir tevis režisētie Nepareizie Dziesmu svētki?

– Jā, mēs ar tiem braukājam pa Latvijas kultūras namiem.

– Kas tas īsti ir – vari ideju izstāstīt?

– Sapratām, ka gribam uztaisīt kaut ko muzikālu, nenopietnu. Ja visi kā nenormāli meklē simtgades dziesmu, mēs meklēsim kaut ko vēl svarīgāku – simtgades izpildītāju. Jo pat foršākās dziesmas, ja nenonāk pareizo izpildītāju rokās, var arī pazust, neizskanēt.

Tāpēc meklējam simtgades izpildītāju – cauri jokiem, dullībām, iesaistot publiku. Kā viss beidzas, nestāstīšu; lai uzzinātu, jānāk skatīties. Jā, šis uzvedums mums joprojām ir aktuāls, kaut tikai datumus izdotos salikt tā, lai visi tiek, tad jau varētu braukt un braukt. Tuvākajā laikā būsim Krustpilī, janvārī – Liepājā. Internetā var visu informāciju atrast.

– Tā ir tava debija režijas laukā?

– Nē. Ar kolēģiem jau esam kaut ko līdzīgu taisījuši – bija humorīgie Made in Latvia, Vīrieši, vīrieši un Sievietes, sievietes. Nu jau tas ir iegājies.

Dievs skatās

– Lai gan saki, ka Šveiks ir dzirkstošais gals, tajā ir iekodēta milzīga humānisma deva.

– Protams, tur ir ļoti daudz kā, arī filosofija, brīžiem stāsts ir skumjš…

– Pat mazliet traģisma. Vai visi šie slāņi ir arī tevī kā personībā?

– Jā, liekas, arī manī ir viss (smejas). Bet nedomāju, ka esmu unikāls. Jo itin visos ir viss, tikai droši vien proporcijas dažādas. Mēs katrs esam unikāli, tikai nevajag iedomāties, ka pārāk.

– Izrādē Trīs vīri kūrortā dziedājāt Esmu bagāts, jo man pieder debesjums. Ja tev būtu jāpasaka paldies Ziemassvētkos – baznīcā vai apsnigušā mežā –, par ko tu pateiktos? Ar ko tu esi bagāts?

– Oi, esmu bagāts ar ļoti daudz ko! Galvenokārt jau ar savu ģimeni, ar sievu, ar saviem bērniem, ar savu mammu… Domāju, ka cilvēki, kas ir man apkārt, ir tā lielākā bagātība.

– To ir devis Dievs vai kosmoss?

– Nē, Dievs… Viņš visu ir devis. Mana sajūta ir tāda – Dievs tev var iedot ļoti daudz, bet vienīgi tad, ja arī tu pats kaut ko esi gatavs tajā ieguldīt. Ja viņš redz, ka tu kaut ko sāc darīt, tajā brīdī tev ļoti palīdz. Kamēr tu neko nedari, viņš laikam tā skatās – vai tāpat bēršu virsū? Nenovērtēs, nesapratīs. Man liekas, ar Dievu ir nepieciešama ļoti liela sadarbība. Un tad tev ļoti daudz kas arī būs.