Literatūrzinātniece ar trim bērniem Ausma Cimdiņa un viņas stiprā ģimene - Nedeļu dzimta no Jaunpiebalgas

Šogad, kad kopā un katrs savā ģimenē svinam mūsu valsts 100. jubileju, nolēmu uzrakstīt par stipru dzimtu, kuras saknes jau vairākus gadsimtus meklējamas Jaunpiebalgā. Vidzemes augstiene ir izcilu cilvēku šūpulis, no kuras jau izsenis nāk nozīmīgas personības un dzimtas.

Te dzimuši, dzīvojuši vai savu mājvietu raduši cilvēki, kuru vārdi Latvijā ir pazīstami un viņu devums kultūrai un sabiedrībai ir nozīmīgs un paliekošs: Kārlis Skalbe, Reinis un Matīss Kaudzītes, Atis Kronvalds, Leonīds Breikšs, Andrejs Pumpurs un daudzi citi. Starp pakalniem un mežiem savā dzimtas namā ap lielu galdu 18. novembrī pulcējās Nedeļu dzimtas pēcteči, lai svinētu Latvijas valsts simtgades svētkus.

Stipra, strādīga un temperamentīga

“Spēcīgas sievietes un gudri vīrieši, kuri viņas iedrošina, ir Nedeļu dzimtas precīzs raksturojums,” stāstu par savu dzimtu uzreiz sāk antropoloģe Agnese Cimdiņa. Zīmīgi, ka viņas mamma, pazīstamā literatūrzinātniece, Ausma Cimdiņa pati bijusi autore un redaktore vairākām grāmatām, kas apraksta stipru sieviešu dzīves: Brīvības vārdā (2001) par Vairu Vīķi-Freibergu, 100 Latvijas sievietes kultūrā un politikā (2008) un kolektīvajai monogrāfijai Aspazija un mūsdienas: dzimums, nācija, radošie izaicinājumi (2016).

Tagad viņa pazīstama kā Cimdiņa, taču atzīst, ka vitalitāte, kas strāvo no viņas, mantota no Nedeļu dzimtas – tēva saknēm. “Mani visi identificē ar Cimdiņu dzimtu, bet pasaulē esmu nākusi kā Ilze Ausma Nedeļa. Vēlāk skolā klases audzinātājs skolēnu sarakstā mani ierakstīja ar garo “e” – Nedēļa.

Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes bijušie studenti, profesores Janīnas Kursītes iedvesmoti, pētīja Piebalgas novada dzimtas un radurakstus. Arī mūsu dzimtu. Izrādās, ka sākotnēji mūsu uzvārds bija Neddel. Pirmās ziņas, sākot ar Ansche Neddel (1767–1807), atrodamas Latvijas Valsts vēstures arhīva Vidzemes revīzijas rakstos. Nedēļas ir novadā slavena dzimta, redzama arī enciklopēdijā Jaunpiebalga. Stipra, strādīga, lepna un temperamentīga!” saka Ausma Cimdiņa.

Zelma un Rūdolfs

Ausmas vecāku Rūdolfa Nedeļas un Zelmas (meitas uzvārdā Kaparkalēja) mājas atradās tikai kādus 400 metrus viena no otras. Tas bija grāfa Šeremetjeva princips, ka zemnieku sētas tika izvietotas pēc sādžas principa diezgan tuvu cita citai. Mājsaimniecību pudurī, ko vēl tagad mēdz saukt par Paupu miestu, ietilpa Kalna Paupi, Lejas Paupi, Lielpaupi, Mazpaupi, Tīrumpaupi, Vecpaupi un Purapaupi, un pa vidu starp Rūdolfa un Zelmas vecāku mājām bija vienīgi dīķis un pāris saimniecības ēku.

“Tēvs bija sešus gadus vecāks par mammu. Abi kaimiņi ieskatījās viens otrā, viņu mīlestība uzplauka Otrā pasaules kara gados, 1946. gadā viņi apprecējās, un visu turpmāko mūžu Zelmas dzimtas mājā abi arī nodzīvoja,” par vecāku satikšanos stāsta Ausma. Zelmai Nedeļai (1924– 2018) piedzima četri bērni – Maija, Ilze Ausma, Mārtiņš un Dzintra.

Jaunībā Zelma strādāja par telefonisti Jaunpiebalgas pasta nodaļā, bet, sākoties kolektivizācijai, kolhozā bija spiesti iestāties gan Nedeļas, gan Kaparkalēji – tas nozīmēja kopsaimniecībā atdot gan savus lopus, gan lauksaimniecības tehniku, gan saimniecības ēkas. Rūdolfs sāk strādāt par kolhoza brigadieri, Zelma – gan situācijas spiesta, gan savus lopiņus žēlodama, par slaucēju.

“Imanta Ziedoņa Poēma par pienu ir arī par manu mammu. Daudzi nemaz nezina, ka šo darbu Ziedonis uzrakstīja, kādu savas dzīves vasaru pavadot pie slaucējām kolhozā, un to veltījis šīm “dzīves stiprām meitām”, ne tikai “savam mammulim”. Kolhoza lielferma nebija nekāda idilliskā vide, bet arī tur viņš prata saskatīt skaisto un īpašo cilvēkos un viņu attiecībās. 

Tāpēc vienmēr atceros, ka Poēma par pienu ir arī par manu mammu Zelmu. Piena upes plūda caur viņas rokām vārda tiešā nozīmē (mehanizētā slaukšana viņas fermā tika ieviesta tikai septiņdesmitajos gados), un par izcilu darbu viņa tika apbalvota ar diviem Darba Sarkanā Karoga ordeņiem. Kad es sniedzu dokumentus studijām Latvijas Universitātē, toreiz – ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotajā Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātē, man likās tik jocīgi, ka Universitāte apbalvota ar vienu, bet mana mamma ar diviem PSRS augstākās pakāpes ordeņiem!

Zelma bija strādīga, labestīga un arvien atbalstīja tēvu un ar patiesu mīlestību audzināja mūs, četrus bērnus. Es vēroju mammu, cik grūti, bieži vien uz miega rēķina, nākas darbus savienot ar četru bērnu audzināšanu, un varbūt tāpēc bērni manas nākotnes sapņu vīzijās neietilpa. Bet sanāca citādāk,” smaidot atzīst Ausma.

Zelmas vīram Rūdolfam (1918–2002) bija skaista balss, un viņš mīlējis dziedāt, allaž gaidīts radu un kaimiņu godos, kāzās, bērēs, kristībās. “Tētis bija sabiedrisks cilvēks, un manai mammai bija grūti sadzīvot ar visiem viņa apgriezieniem, bet tēvu nevarēja nemīlēt. Viņš bija diezgan ātras dabas, bet ļoti labsirdīgs un savos spriedumos un attieksmē pret cilvēkiem taisnīgs.

Dzimis gadā, kad dibināta Latvijas valsts, un par dienestu Latvijas armijā Rīgā viņš runāja kā par vienu no nozīmīgākajiem notikumiem savā dzīvē, par rīta un vakara jundu, par dziesmām, kas tika dziedātas, Latvijas valsts karogu ik rītu paceļot un vakarā nolaižot. Rūdolfs izdzīvoja arī Latvijas trauksmaino likteni Otrajā pasaules karā un tā sekas Nedeļu dzimtas un citu tuvu cilvēku – viņa jaunības draugu, radu un kaimiņu – dzīves pavērsienos.

Trīs Nedeļu brāļi

“Nedeļu dzimtā bija trīs dēli, un mans tētis Rūdolfs bija jaunākais. Viņam paveicās, jo pēc kara, lai arī piedzīvojot nāves briesmas filtrācijas nometnēs, viņam tomēr izdevās atgriezties un palikt uz dzīvi Latvijā. Baidīdamies no represijām un piespiedu kolektivizācijas, kas tika vērstas pret lielsaimniekiem, Rūdolfa brālis Pēteris emigrēja uz Austrāliju. Vecāko brāli Jāni izsūtīja uz Sibīriju par mežabrāļu atbalstīšanu,” stāsta Ausma.

“Tā no trim dēliem tieši manam tēvam palaimējās palikt Latvijā un turpināt dzimtu. Ģimenes godos un kartupeļu talkās tētis savu sāpi izdzīvoja dziedot – par trimdu, par izsūtīšanu, par dzīvi svešumā. Brāļu liktenis tētim visu mūžu sāpēja, un caur viņa dziesmām, atmiņu un pieredzes stāstiem to izdzīvojām un izsāpējām arī mēs. Emigrējušā brāļa Pētera ģimenē Austrālijā piedzima divi dēli, un viens no viņiem – Jānis Rūdolfs Nedeļa – diezgan populārs latviešu izcelsmes austrāliešu mākslinieks – simboliski nosaukts abu Latvijā palikušo brāļu vārdā.

Jānis Rūdolfs Nedeļa uztur saikni ar Latviju, ir Latvijas Mākslinieku savienības biedrs, Rīgā ir notikušas divas viņa personālizstādes. Otrs mana tēva brālis Jānis atgriezās no Sibīrijas sešdesmitajos gados ar sabeigtu veselību un apmetās uz dzīvi nomaļā lauku sētā pāris kilometru attālumā no Paupu miesta māju pudura, nodarbojās ar aitkopību un dzīvoja diezgan vientuļu savrupnieka dzīvi.

Viena no spilgtākajām manas jaunības dienu atmiņām saistās tieši ar viņu – kā mēs lielā pulkā Līgo vakaros gājām viņu aplīgot. Saulei norietot, gar miglā kūpošām pļavām un rudzu laukiem, pa meža takām, plūcot papardes un ieelpojot naktsvijoļu smaržu, un, protams, izdziedot visu Piebalgas līgodziesmu repertuāru. Tuvojoties viņa mājām, mēs dziedājām: Kas grib baltas villainītes,/ Lai dzen aitas pieguļā,/ Jāņu nakti zelta rasa,/ Tad aitiņas mazgājās, un tas viss bija tik īsti, ka man likās, ka dzīve un sapnis saplūst vienā nedalāmā veselumā,” atceras Ausma.

Pēckara laikā pie Nedeļām pulcējās un Ausmas tēvam Rūdolfam liptin lipa klāt daudz un dažādi ļaudis. Viņš bija apkārtnē izdaudzināts un ļoti cienīts cilvēks. Nedeļu mājās bija pieejams arī viens no pirmajiem pagasta telefoniem. Tā nu māja allaž bijusi atvērta zvanīt gribētājiem, kaimiņiem, vientuļajiem, kam tuvinieki svešumā. Arī kara laikā bez vecākiem palikušiem bērniem – pusaudžiem, kas bija nodoti darbaudzināšanā kolhoza vasaras lauku darbos. Nedeļu mājās, kur tagad saimnieko Ausmas māsas Maija un Dzintra, vēl arvien mīl sabraukt radi, draugi, ciemiņi, lai svinētu Līgo svētkus, palīdzētu kartupeļu talkā un atzīmētu jubilejas.

Ausmas un Pētera satikšanās

“1970. gada vasarā biju studiju praksē brāļu Kaudzīšu muzejā Vecpiebalgā. Kādu vakaru, kad ekskursantu pieplūdums bija beidzies, kopā ar muzeja vadītāju Austru gājām uz Mūrniekiem pēc pasta. Apmēram pusceļā redzu – uz īstiem sporta riteņiem, kas lauku apvidū tolaik bija liels retums, mums pretī brauc divi forši džeki. Brīnumainā kārtā viņi mūsu priekšā strauji nobremzē, kā seni paziņas sarokojas ar muzeja vadītāju Austru un sāk tērzēt.

Viņa iepazīstina abus riteņbraucējus ar šīs vasaras muzeja praktikanti, un, izrādās, viņi ir slavenie brāļi Cimdiņi – Rūdolfs un Pēteris, kam dzimtas mājas turpat brāļu Kaudzīšu muzejam kaimiņos. Man uzreiz acīs iekrita Pēteris, nodomāju, cik viņš vīrišķīgs, simpātisks un neparasts jauneklis, bet prātā nenāca, ka mūsu ceļi vēl varētu krustoties.

No sarunas sapratu, ka Pēteris studē Rīgā, ir aizņemts ar diplomdarba rakstīšanu un uz tēva mājām atbraucis tikai dažas dienas, lai palīdzētu sagrābt sienu. Tomēr drīz vien viņš ieradās apskatīt muzeju, jo sen neesot tajā bijis un redzējis, kā pēc restaurācijas darbiem izskatās brāļu Kaudzīšu pirtiņa. Viņš atgriezās muzejā arī nākamajā dienā un teica, ka kaut kur šeit pazaudējis mazu pariktīti savam fotoaparātam, tādu kā trosīti, kas savieno kameru ar zibspuldzi, un visticamāk tas varētu būt bijis tai ceļā uz pirtiņu, kas atradās no muzeja galvenās ēkas kādu 200 metru attālumā,” atceras Ausma.

Vairākas dienas viņa palīdzējusi meklēt, bet fotoaparāta uzparikte tā arī neesot atradusies. Vasaras prakses laiks beidzies, viņi atgriezušies Rīgā, cerējušies apmēram divus gadus un gredzenus mijuši 1972. gada vasarā. Kāzas svinētas plašā radu un draugu lokā Pētera tēva mājās Vecpiebalgā, un tikai labu laiku pēc tam Pēteris atzinies, ka nekāda trosīte viņam toreiz nebija pazudusi.

Abu kopdzīve sākta studentu kopmītnē Rīgā, un viņu laulībā dzimuši trīs bērni – Ginta, Agnese un Rūdolfs. Ginta pieteicās, Ausmai vēl esot studentes kārtā, un līdz ar to studentu kopmītne bija jāatstāj. Pēteris tolaik jau bija sācis zinātnieka karjeru, un tas pavēra iespēju apmesties Latvijas Zinātņu akadēmijas aspirantu (doktorantu) kopmītnē Salaspilī, kur pāris gadu vēlāk pasaulē nāca meita Agnese.

Vairākus gadus jaunā ģimene mitinājās ļoti šauros, saspiestos apstākļos, sākumā trīs, vēlāk četri cilvēki vienā kopmītnes istabiņā. Pētera darbs bija saistīts ar ekspedīcijām, komandējumiem un konferencēm ārpus Latvijas, un rūpes par bērniem gūlās galvenokārt uz Ausmas pleciem.

Literatūrzinātniece ar trim bērniem

“Stipra, enerģiska, mērķtiecīga, šarmanta un eleganta sieviete, viena no pamanāmākajām mūsdienu literatūrzinātniecēm, Latvijas Universitātes profesore, studentu cienīta akadēmiķe,” šādi apzīmējumi par Ausmu Cimdiņu rodami sieviešu žurnālos.

Viņa pati atzīst, ka iegūt doktora grādu un izaudzināt trīs bērnus nav bijis viegli, taču spiediens un vislielākais atbalsts reizē nācis tieši no vīra puses. “Pēteris bija ļoti prasīgs un neatlaidīgs, neapstājās pie sasniegtā un pēc Universitātes beigšanas zinātniski pētnieciskajam darbam nodoties mudināja arī mani.

Kā tagad atceros mūsu kopdzīves sākumā viņa reiz sacīto: “Nav vērts atstāt lauku mājas, lai Rīgā muļķi dzītu!” Tā viņš dzīvoja un strādāja, un es centos viņam turēties līdzi.” Profesionālai izaugsmei pa īstam nodoties Ausma varēja, kad bērni bija paaugušies, un doktora grādu, kas tomēr ir akadēmiskās karjeras pamatu pamats, viņa ieguva 1992. gadā četrdesmit divu gadu vecumā.

Tagad viņa ir starptautiski pazīstama literatūrzinātniece, zinātnisku monogrāfiju un vairāk nekā simts zinātnisku rakstu autore. Ausma Cimdiņa ir ievēlēta par Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli, un par viņas profesionālās darbības novērtējumu arī ārpus akadēmiskās vides liecina Latvijas Republikas Ministru kabineta Atzinības raksts (2010) un Triju Zvaigžņu ordenis (2011).

Mamma, kura Piebalgā ar Jāņu vainagu galvā dzied un ķēķī vāra zapti un kura Rīgā caurām naktīm, kad bērni nolikti gulēt, blakus istabā klikšķina rakstāmmašīnas taustiņus, lai radītu savus zinātniskos darbus, ir Agneses bērnībā vērotais spēcīgās sievietes prototips. “Tagad, kad man pašai ir bērni, apbrīnoju, kā mamma vienlaikus varēja tikt galā ar trīs bērniem un tik veiksmīgi veidot akadēmisko karjeru. Cenšos turēt līdzi,” atzīst Agnese.

Lai gan apzināti Ausma savus bērnus zinātniskas karjeras virzienā rosinājusi neesot, viņi visi trīs ir gājuši vecāku pēdās un izstrādājuši doktora disertācijas un ieguvuši doktora grādu: Agnese kultūras antropoloģijā Bergenas Universitātē, Rūdolfs – ģeogrāfijā Latvijas Universitātē, Ginta – inženierzinātnēs Rīgas Tehniskajā universitātē. Ginta tagad dzīvo un strādā Indijā enerģētikas jomā, Agneses darbs saistīts ar Norvēģijas uzņēmējdarbību Latvijā, dēls Rūdolfs strādā Rīgas plānošanas reģiona administrācijā.

Dzimtas mājas

“Lauku īpašumu esam mantojuši no mana vīra Pētera Cimdiņa senčiem. Viņi bija grāfa Šeremetjeva Piebalgas īpašuma pavalstnieki un paaužu paaudzēs ir dzīvojuši Vecpiebalgā vairāk nekā 300 gadu. Dzimtas īpašums tika izpirkts no Šeremetjeva muižas brāļu Kaudzīšu aprakstītajos mērnieku laikos 19. gadsimta sešdesmitajos gados, un liecības par to atrodamas Cimdiņu radu rakstos.

Gandrīz kā Mērnieku laiku sižetā 2002. gada jūnijā Cimdiņu mājā iespēra zibens un sadega daudz vēsturisku lietu. Todien lasīju lekcijas Rīgā, bet Pēteris, Vidzemes augstskolas rektors, bija Valmierā. Man piezvanīja kaimiņi un izstāstīja, ka mājā iespēris zibens. Kaimiņi, riskējot ar dzīvību, bija metušies iekšā mājā un saglābuši daudz vērtīga. 21. gadsimts mums sakās smagi un grūti. Apmēram gadu pēc šīs uguns nelaimes Pēteris cieta satiksmes negadījumā. Tam sekoja ilga un smaga atveseļošanās, sekas jūtamas vēl arvien, atsākt akadēmisko karjeru viņš nevarēja.

“Priecājamies, ka viņš ir kopā ar mums, seko bērnu un mazbērnu gaitām, un kopīgiem spēkiem mums ir izdevies atjaunot arī Vecpiebalgas lauku īpašumu,” stāsta Ausma. Atjaunotās lauku mājas ir vieta, kur Ausmas un Pētera lielģimene izbauda kopā būšanas prieku, svin Jāņus, Lieldienas un Ziemassvētkus un pavada vismaz daļu vasaras atvaļinājuma. Te ir iekopts arī augļu koku dārzs, tiek stādīts un kopts arī diezgan pamatīgs kartupeļu tīrums, protams, arī košumkrūmi un puķu dobes.

“Mani vecvecāki Zelma un Rūdolfs caur smagu darbu, savas zemes mīlestību, dziesmu, apbrīnojamu dzīves spēku un sirds gaišumu mani iemācīja mīlēt Latviju tā pa īstam. Tās nebija bezrūpīgas vasaras. Kad palikām pie vecvecākiem, mums, mazbērniem, bija jāiet ganos, jāpiedalās lauku darbos, kuros kā pilsētas bērni mēs nebijām īpaši izveicīgi, tomēr visu padarījām.

Ganības apstaigājot, vectēvs man iemācīja katras smilgas, katra auga nosaukumu un daudz stāstīja par cilvēka un dabas attiecībām. Pēc siena un rudens talkām garais Nedeļu dzimtas galds vai lūza no ēdieniem, dzīvesprieka un dziesmām. Dzīve vecvecākiem nebija viegla, taču manās bērna acīs šī dzīve kūsāja, tā ļoti spēcināja,” atceras Agnese.

Viņai patīk stāstīt, kā vectēvs Rūdolfs skanīgi dziedājis savas mīļākās dziesmas Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai un Es sēdēju uz Gaujas krasta. Visās sanākšanās, svētkos Nedeļu dzimtā dziedāts. Agneses ar māsu slepus ņēmušas segas, līdušas zem galda, klausījušās dziesmās un sarunās. Naktsmiers nebija iedomājams, kad lielajā istabā notikušas tik interesantas lietas.

Bērnības vasaras

Agnese savu bakalaura, maģistra un doktora grādu sociālantropoloģijā ieguva Norvēģijā. Pēc 13 gadu studiju un darba dzīves Ziemeļos viņa atgriezās Latvijā gan darba, gan ģimenes dēļ. Savus trīs bērnus viņa vēlas audzināt Latvijā, taču ļaujot būt atvērtiem pasaulei. Komparatīvā pasaules pieredze ļoti palīdzot apzināties savas zemes vērtību un savu vietu tajā. 

“Interesanti, ka visvairāk par savu bērnību un saknēm esmu reflektējusi, esot tālu prom no mājām – strādājot Ziemeļos un Tuvajos Austrumos. Bērnībā veidojas mūsu pamatu stiprums, un videi, kas mums bērnībā ir apkārt, ir milzu nozīme. Man tiešām ir sajūta, ka mani pamati ir neizgrūstāmi, lai kur es būtu,” saka Agnese.

“Bērns jau nedomā par Latviju valstiskā mērogā. Viņam Latvija ir ģimene, vieta un vide, kurā dzīvo. Man bērnība saistās ar Piebalgu, kur mūsu dzimta dzīvojusi vairākus simtus gadu un kur pie vecvecākiem pavadīju katru vasaru. Ir sajūta, ka šis Piebalgas spēks mani pavada it visur un aicina atpakaļ,” stāsta Agnese.

Turpinājums

Zelmai un Rūdolfam ir 12 mazbērni un 17 mazmazbērni. Kopā visiem sanākot, dzīve joprojām kūsā. Dzimtas stāstu tagad Piebalgā turpina Ausmas māsas Maija un Dzintra, kuras saimnieko un arvien uztur to sajūtu, ka tur ir tā īstā vieta, kur vienmēr esi gaidīts. “Mums tiešām ir paveicies,” smaidot secina Agnese, “Nedeļu un Cimdiņu gēni mums devuši pamatīgu dzīves spēku. Tagad skatos, kā mani bērni dzied mums līdzi, un viņiem patīk šīs dzimtas sanākšanas. Šķiet, ka mūsu dzimtā bērni tieši caur Piebalgu un dziesmu visvairāk apzinās savu valsti un vietu tajā. Tā arī veidojas piesaiste, ta, ko mēs sauktu par patriotismu.

Bērniem ne tikai jāstāsta par dzimtu, bet arī jāļauj to piedzīvot. Un ir jāstāsta, kāpēc karogs plīvo pie mājas 18. novembrī! Mēs ģimenē svinam šos svētkus, bet latviskuma kulminācija mūsu dzimtā noteikti ir Līgo svētki. Vectēvam Rūdolfam Nedeļam šogad apritētu simts – tāpat kā Latvijai. Un šī simtgade man vienlīdz nozīmīga ar Latvijas simtgadi.”