Jānis Šipkēvics atzīstas: "Tagad man ir visforšākie gadi"

Savas sāpošās kājas dēļ slidot nevaru, tāpēc ziemas priekus galvenokārt baudu, šķūrējot sniegu. Tā kā sieva un meita slido, mēdzu pat naktīs ieslēgt prožektoru un tīrīt no dīķa ledus nost sniegu. Cik sniegavīru esi uzvēlis šajā sezonā?

Vienu paspēju. Man pēc ilgiem laikiem beidzot ir kāds, kam rādīt to sniegavīru, – mans mazais dēliņš Olivers –, tāpēc gaidu, kad atkal sniegs lips un varēs uzcelt nākamo. Zini anekdoti par sniegavīriem?

Nē. Pastāsti!

Divi sniegavīri – viņš un viņa – pagalmā ripina trešo. Uz soliņa sēž sniega babuki un aprunā šos: „Nu kādi bezkauņas! Vai tad nevar līdz guļamistabai aiziet?”

Šo nebiju dzirdējis. Forši! (Abi smejas.) Cik vecs ir tavs mazais puikiņš?

Oliveram ir deviņi mēneši. Pašlaik viņš ir uz robežas, kad šajā pusē viņš ir deviņus mēnešus un arī iepriekšējā pasaulē ir pavadījis tikpat ilgu laiku. Viņam ir līdzsvars dzīvē. Tā ir baigā robežlīnija. Vispār mums abiem ir tāds pārejas posms. Es arī jūtos labā līdzsvarā. Jūtu, ka tagad man ir visforšākie gadi, jo esmu prom no jaunības dulluma, bet vecuma marasms vēl nav sācies.

Neesi šausmīgā miega badā? Atceroties laiku, kad mani bērni bija mazi, – par gulēšanu varēju aizmirst.

Viss ir izdarīts, lai atvieglotu šo procesu. Ilze ir uzņēmusies naktssarga misiju. Veļas mazgātāja nav vajadzīga, jo pamperus vienkārši izlidina ārā. Kaut kā normāli. Pats galvenais ir neiemigt ātrāk par sīko, kad viņu midzina.

Tev tā ir bijis?

Ar Oliveru nē, bet, kad Tīna bija maza, tad gan. Turklāt regulāri. Kad meita bija maza, gulēt ejot, turējām viens otra roku. Tad mamma ienāca istabā un jautāja: „Nu, vai guļ?” Un Tīna viņai atbildēja: „Jā, jā, guļ!”

Ar Oliveru ir citādas gulētiešanas tradīcijas. Šo bērnu lieku gulēt pie klasiskās mūzikas. Ir pat speciālas tās versijas bērniem saprotamākā skanējumā, un Olivers pie šīs mūzikas ļoti labi iemieg. Mocarts Oliveram ir absolūti pieņemams, bet Bēthovens viņu satrauc. Tad puika kļūst nemierīgs.

Kādu mūziku pats tagad klausies?

Es par savu meitu fanoju. Un, neapšaubāmi, apbrīnoju sava dēla lielo talantu.

Varbūt esmu vecs, bet, kad pabiju uz Ozija Osborna koncertu Rīgā, drīz vien no turienes aizgāju.

Tev kļuva garlaicīgi?

Nē, pretīgi. Kad viņš parādīja pliku pakaļu, es devos mājās. Labāk, lai ir kā ar nelaiķiem – lai paliek labās atmiņās...

Nekad nebiji redzējis, kā kāds uz skatuves pliku pēcpusi rāda?

Nē, vienkārši man viss nepatika. Padziedāt viņš nevar, neko nevar...

Vēl krunkains dibens.

Viņš man atgādināja Madonnu viņas iepriekšējā koncerttūrē. Viņa tēlo seksīgu zaķi, bet no malas ir redzams, ka viņa ir veca vecene, – man sametās nelaba dūša. Bet par Oziju turpinot... Dreamer ir viena pasakaina dziesma, un to dikti gribēju dzirdēt, bet biju spiests secināt, ka balss tam onkam vairs neskan. Vienkārši studija dara brīnumus.

Paskaties, par Oziju Osbornu pirms diviem gadiem tapa dokumentāla filma. Tajā ir redzams, ka viņš savas potences tiešām ir izšņaucis, izlietojis. Visu cieņu par to, kāda roka ikona viņš bija, bet šobrīd Ozijam pat pārvietoties ir grūti. Kad viņš iet uz skatuves, viņam ar skaņu signāliem rāda, cik tālu jāiet. Viņam ir problēmas ar koordināciju. Jā, tā laika čaļi visu darīja pa īstam. Ja viņi uz skatuves protestēja un paziņoja, ka visa pasaule ir jāsagriež, to viņi reāli sāka ar sevi. Tagad arī. Deividam Bovijam 69 gadi un aknu vēzis. Nu skaidrs, ka cilvēks arī ir dedzinājis sevi.

Deivids Bovijs bija pilnīgi dulls. Atceros, ka kādreiz rakstīja – laikā, kad viņš vēl nebija slavens, Anglijā bija noīrējis limuzīnu, braukājis apkārt un ar saviem čomiem pats par sevi dažādas baumas izplatījis. Viņš ļoti neparastā veidā savu karjeru sāka.

Manuprāt, tev ar Boviju varētu būt  baigi daudz kopīga. Jums ir līdzīgs skatījums uz lietām, jūs nebaidāties šokēt, arī tu nebaidies no runām un baumām par sevi un to, ko dari. Bovijs arī bija tāds mākslinieks.

Man vienkārši gribas dzīvot, un man ir pie pakaļas, ko kāds domā!

Mani riktīgi satricināja vēsts par Bovija aiziešanu. Manuprāt, viņš pēc Džona Lenona ir otrais lielākais zaudējums angļu mūzikā. Viņš neapzināti ir ietekmējis gandrīz visus britu muzikantus, pat ja viņi to nesaka. Viņš rokmūziku padarīja izsmalcinātu. Parādīja, ka rokmūzika nav tikai sviedri, puņķi, ādas bikses un gari, netīri mati. Ka tā var būt arī estētisks baudījums, izrāde. Parādīja, ka var būt loma, tēls, kas ir paspilgtināts ar avangardiskiem kostīmiem, grimu. Mūsdienu spilgtākās zvaigznes realizē Deivida iestaigātās takas, veidojot savu skatuves tēlu, grimu, kostīmus, šovu. Bovijs ir glamūra pionieris, kas radīja to, ko tagad citā līmenī iznes Lady Gaga, Madonna un pārējie. Provokācijas, tērpi, dzīvesveids.

Traki, rokzvaigznes krīt kā mušas. Cita aiz citas... Tev kā radio cilvēkam laikam īpaši sāpīgi dzirdēt šīs zvaigžņotās sēru vēstis?

Tajā rītā, kad Fredis to pateica radio, negribēju ticēt. Diemžēl domāju, ka arvien biežāk šādas vēstis no rītiem ziņās būs dzirdamas, jo tā paaudze, kurā bija The Beatles un The Rolling Stones, kas dedzināja sevi, tomēr nav nekādi nemirstīgie. Tas, ka Raimonds Pauls var sasniegt 80 gadus, drīzāk ir izņēmums mūzikā, nevis regulāra parādība. Pauls ir baigi savienojis bohēmisko vidi ar savlaicīgu paiešanu malā no tās. Dzelzs cilvēks! Un vēlu, lai viņš būtu pirmais no komponistiem, kas sasniedz trīsciparu skaitli. Tas, manuprāt, viņam reāli spīd.

Kur, tavuprāt, slēpjas Deivida Bovija fenomens?

Visu, ko taisīja Bovijs, viņš pacēla mākslas līmenī. Un nāve nebija izņēmums. Viņš saprata, ka nekur jau neaiziet. Īstenībā Bovijs tagad sāk savu otro dzīvi. Domāju, ka viņš būs modē ļoti ilgu laiku. Viņš ir atstājis tādu mantojumu, kas nav ietverams kaut kādos topos vai zelta platēs, jo viņš ir atstājis durvis, kurās iet un meklēt.

Man bija iespēja pirms trim gadiem pabūt izstādē Viktorijas un Alberta muzejā Londonā, kur bija 60 Bovija koncertu tērpu un 300 priekšmetu, sākot no viņa paša taisītām skicēm un beidzot ar dažādiem aksesuāriem. Izstādē nopirku zīmuļus ar kaut kādu uzrakstu. Tagad izsaiņoju tos un ieraudzīju – uz tiem ir pausts tāds kā netiešs testaments. Uz zīmuļa ir rakstīts: „Grafiski Bovijs visu laiku ir ar tevi”. Uz dzēšgumijas ir uzraksts: „Viss, ko tu izdzēsīsi, paliks pie Bovija”.

Tas bija cilvēks, kurš domāja par to, kāda izskatīsies viņa nomiršana, kāds viņš būs pēc nāves. To var atļauties tikai baigi stiprie cilvēki, kas nebīstas par nāvi runāt. Un ne tikai runāt, bet arī to piedzīvot. Būtībā uztaisīt videoklipu, kā viņš aiziet... Tur jābūt baigām iekšām. Tāpēc viņš ir cilvēks, kas dzīvo pāri laikiem.

Varbūt atceries, kādreiz bija filma Bads (The Hunger)?

Neatceros.

Tā bija filma par vampīru pāri, ko tēloja Deivids Bovijs un Katrīna Denēva. Un tur Bovijam tika solīts, ka viņš dzīvos mūžīgi. Kad noskatījos, domāju – kāpēc viņš piekrita šai lomai? Tas tomēr ir erotiskais trilleris. Tikai tagad, pēc Bovija nāves, noskatoties šo filmu otrreiz, sapratu, kāpēc piekrita. Filmā ir parādīts, kā viņa varonis no jauna, forša, izskatīga džeka pārtop par vecu kverpli, par vecu, sažuvušu, mironim līdzīgu būtni. Filmā viņš saka: „Tu taču man solīji, ka, kļūstot par vampīru, es dzīvošu mūžīgi!” „Jā, tu dzīvosi mūžīgi, bet tu nebūsi mūžam jauns,” viņam atbildēja. Iesaku noskatīties. Pats pirmo reizi filmu redzēju, kad biju bērns, kad bija aizliegtie seansi. Plika  Katrīna Denēva un Bovijs narkomāns – ne katru dienu ko tādu var redzēt.

Cik gadu tev pašam tagad palika?

56. Nē, nupat tomēr 57.

Baigi labi izskaties! No kā tev tas jauneklīgais izskats?

Noslēpums laikam ir tajā, ka ik pa 15 gadiem kļūstu par tēvu. Tad ir iziets kaut kāds kurss, kurā ir bezmiegs kopā ar restartu domāšanā, ar atbildību pret dzīvi. Tas neļauj izlaisties.

Ar latviešiem bija baigi forši. Uz tirgu varēju aiziet bez naudas un mājās pārnākt ar pilniem maisiem. Tagad, protams, tā vairs nav. Es dzīvoju Iļģuciemā, kas bija krievisks rajons. Atceros, kā pēc pirmajiem pieciem raidījumiem trolejbusā braucu uz  filmēšanu, un sapratu – ir pienācis brīdis, kad visi uz mani skatās. Izkāpju no trolejbusa, man aiz muguras iet divas meitenes, apmēram, 25 gadus vecas, un dzirdu – viņas runā par mani. Domāju, oho, esmu beidzot atpazīstams savā rajonā! Atskatījos uz meitenēm, bet viena no viņām teica: „Viģela? Ja že skazala, što eto tot durak iz Labvakara.”

Bet par faniem runājot – vēstules saņēmām, nepārspīlēšu, maisiem. Cilvēki rakstīja ieteikumus, uzmundrināja mūs. Ja pienāca viens vēstuļu maiss, sapratām, ka konkrētais raidījums nebija īsti labi aizgājis. Normāli bija pusotrs vai divi maisi ar vēstulēm. Mums bija speciāli nolīgts cilvēks, kas vēstules šķiroja.

Mīlestības vēstules laikam nemaz nelasījāt.

Tu beidz, tieši tās jau visi gaidīja.

Nu izklāsti, kā ir būt Vislatvijas vīrieša etalonam un pielūgsmes objektam.

Pastāstīšu vienu kuriozu. Zaķusalā mums studija bija 10. stāvā. Man jau kuro reizi zvana milicis no apakšas un saka: „Jānīt, pie tevis ir atnākusi meitene. Jau trešo dienu brauc, viņai obligāti vajagot tevi satikt.”

Nobraucu lejā, tur man priekšā apmēram divdesmit gadu jauna meitene, smuks, izskatīgs zaķis, un viņa man dod divas lapas. Nodomāju, ka meitenei ir kas atgadījies un vajadzīga palīdzība. Viņa man saka: „Es ne uz ko nepretendēju, jums nebūs nekādas atbildības, nekādu juridisku saistību... Šeit viss ir paredzēts, ka nekas jums neuzliks par pienākumu vēl kādreiz pie šā jautājuma atgriezties...” Brīnos un prasu: „Kāda ir problēma?” Un viņa mani burtiski nosēdināja, paziņojot: „Es gribu no jums bērnu.”

Ko tu?

Atteicos, protams. Kā gan varētu dzīvot, zinot, ka kaut kur ir mans bērns? Ir absurdi domāt, ka ar kaut kādu papīru var atņemt tiesības rūpēties par savu bērnu. Neatkarīgi no tā, vai ar viņa māti dzīvo kopā vai ne. Esmu atbildīgs pret ģimeni un bērniem. Un tas, ka esmu divreiz šķīries, nenozīmē, ka manas domas par ģimeni ir liderīgas. Tieši otrādi – ļoti nopietni pieeju šai lietai.

Tad man jājautā – kad briest tavas trešās kāzas?

Un kad tu beidzot uzšūsi man uzvalku?! Visam jānotiek tad, kad tam ir jānotiek. Tas brīdis ir jāsagaida.

Gribu piebilst, ka absolūti neko savā dzīvē nenožēloju. Viss, kas notiek ar cilvēku, ir viņa bagātība, un tas, ka mana dzīve ir bijusi tik raiba un gājusi uz augšu, uz leju, ir novedis pie tā, ka man šobrīd ir Olivers. Ceļš turpinās.