Jūrmalniece Marika Magnolija: "Mandalas ir brīnišķīgs dialogs ar Dievu un skaistumu"

Meklējot māju Jūrmalā, kurā dzīvo mandalu licēja Marika Magnolija, jūtamies kā starp divām priedēm apmaldījušies. Jau trešo reizi piebraucam mājai, kuru izskaitļojam pēc norādītās adreses, bet mūs attur tās šķietamā neapdzīvotība – nepļautā zāle, diezgan šaubīgie vārtiņi. Vairākkārt zvanu Marikai, bet atbildē skan – tālrunis ir izslēgts vai atrodas ārpus... Ko darīt? Nu, ja reiz atbraucām, vismaz pagalmā jāieiet.

Kad tuvojamies durvīm, mūs sagaida pārsteigums – pa tām burtiski izspurdz smaidoša blonda sieviete garā dzeltenā kleitā, un es momentā saprotu, ka diena būs izdevusies. Piepildās arī mans iepriekš iedomātais vēlamais scenārijs – Marika ir sarūpējusi dažādu krāsu rožu ziedlapiņas un aicina piedalīties mandalas veidošanā.

“Tā būs veiksmes mandala, un kaut kas no tās tiks arī tiem, kas to skatīs žurnālā,” viņa saka un, norādot uz maisiņiem ar ziedlapām, aicina mani ķerties pie darba. Kamēr ielūkojos katrā maisiņā, lai izvēlētos uzrunājošās krāsas ziedlapiņas, Marika jau paguvusi mandalas centrā, kas simbolizē sirdi, ielikt dzeltenas. “Par ko stāsta krāsu izvēle?” es jautāju. “Pacieties, par to vēlāk,” viņa atsmej.

Cilvēks radīts priecīgai dzīvošanai

– Veidojot veiksmes mandalu, tajā jāliek noteiktas krāsas?

– Nē, to izvēli nosaka sajūtas, līdz ar to veiksmes mandala nekad nav vienāda. Bet pēc ziedlapiņu krāsu izvēles un pēc tā, kā tās salikušās, varu nolasīt, kas šobrīd darās manā pasaulē, ar cilvēkiem, ar kuriem esmu kopā, kas tieši nepieciešams veiksmes klātbūtnei.

Dažreiz, liekot mandalas kopā ar bērniem, draugiem, veidojam arī dažādus musturus, sarežģītākas formas, kas iezīmē nopietnākus procesus. Reti veidoju spirāles mandalas, jo cilvēki, kas piedalās šajā procesā, ieiet tādā kā centrifūgā – no viņiem atkrīt viss liekais, bet ne visi tam ir gatavi. Sevi sajutis, ieraudzījis tādu, kāds ir savā atkailinātajā būtībā, cilvēks var nobīties.

– Mandalu var likt gan ar domu no kaut kā atbrīvoties, gan kaut ko piesaistīt.

– Atbrīvošanās mandalas veido visretāk. Iemesls – cilvēks, piemēram, grib tapt brīvs no kādas egoistiskas tieksmes, no atkarības, bet nekad nevar zināt, no kā vēl nāksies atbrīvoties, kas pa ceļam tiks paķerts līdzi. Tāpēc šādas mandalas veidošanai jānobriest.

– Vai tas nozīmē, ka, liekot mandalu, sava vēlme jāformulē ļoti precīzi?

– Jo konkrētāka tā būs, jo labāk, tomēr svarīgāks par to ir nodoms – kā darbība. Dari kaut ko vai, gluži pretēji, nedari neko, bet skaidri jāzina, kāpēc tu rīkojies tieši tā. Tad pārējais sakārtojas pakārtoti nodomam. Turklāt, veidojot, zīmējot mandalu, var noteikt arī laika limitu – cik ilgā laikā vēlmei jārealizējas.

– Un, jo stiprāk par visu piedomās, jo spēcīgāk mandala strādās?

– Uzskatu, ka tas rezultātu neuzlabos. Manuprāt, svarīgāk ir mandalu veidot ar prieku, viegli, domājot, ka tavā dzīves programmā ienāks vislabākais, kas vien var būt. Un, lai arī katram viņa dzīves telpa ir ierobežota, jātic, ka tomēr vari kaut ko mainīt. Pati par to esmu pārliecinājusies. Caur mani Dievs izpaužas ļoti radoši – neļauj iesnausties, ļauties sliktam noskaņojumam, auklēties ar sevi. Viņš mani ātri izmet no tāda stāvokļa, atkal liekot šķirot ziedlapiņas un braukt uz mežu.

Protams, nozīme ir gan mandalai izvēlētajām krāsām, to secībai un izkārtojumam, gan vietai, kur mandala tiek likta, un pašam licējam vai draugu bariņam, kas mandalu liek. Tomēr kopumā šim procesam jābūt kā spēlei, jo Dievam ir laba humora izjūta un viņš mīl priecīgus cilvēkus.

Mēs esam radīti priecīgai dzīvošanai, un, ja mēs priecājamies, arī Dievs priecājas. Manuprāt, tā ir augstākā garīgā prakse – vienmēr būt priecīgam un pateicīgam par šo dzīvi. Tāpēc vienmēr visus aicinu darboties brīvi – lai pēc tam paši skatās, vai mandala darbojas, paši domā, kas nepieciešams, lai tās vēstījums ātrāk realizētos.

– No kādām mandalām atgriezeniskā saite nāk visbiežāk?

– No veiksmes. Daudz esmu dzirdējusi – pēc tam izdevies pārdot līdz tam nekādi nepārdodamo māju vai mašīnu, piedzimis ilgi gaidītais bērniņš. Ar cilvēkiem tiešām notiek foršas lietas, galvenais ir nodoms un ticība. Jau konkrētā darbība, šajā gadījumā ziedlapiņu bēršana, ir vēlmju, cerību vai kāda sapņa nostiprinājums materiālajā pasaulē. Mandalas veidošana ir brīnišķīgs dialogs ar Dievu un skaistumu!

– Mandalas veidošana vienmēr notiek tik ātri?

– Ja kopā ar mani, tad vienmēr un visur. Gan mājas pagalmā kā tagad, gan kāpās, jūras krastā vai mežā. Es vispār esmu fiksa meitene, man patīk ātrs rezultāts, un tad varu priecāties – cik skaisti sanāca!

– Mandalas veido gan pulksteniski, gan pretējā virzienā. Kādos gadījumos kurā?

– Lai risinātu materiālās lietas, visu, kas saistīts ar darbu, bērniem, veselību un tamlīdzīgi, mandalu liek pulksteņa rādītāju virzienā, bet pretējā – iekšējo procesu sakārtošanai. Liekot veiksmes mandalu, virzienam nav īpašas nozīmes, jo veiksmei vienlīdz svarīgs ir viss.

Ber ziedlapiņas un domā – man jau viss ir, bet, ja kaut kā vēl nav, tad būs! Un dari to līksmi – Dievs tevi dzird un uzklausa. Viss, es izbēru pēdējo sauju, tagad lai mandala strādā! Bet mēs varam iet dzert kafiju.

Instruments brīnuma radīšanai dots katram

– Cik ilgi mandala stāv dabā?

– Kā kuru reizi. Ja ilgi, tā ir zīme, ka šīs vibrācijas cilvēkam vajadzīgas ilgstoši. Sevišķi ilgi stāv veselības mandalas – par to esmu pārliecinājusies, tādas veidojot Kauguros, kur dzīvo daudz vecu cilvēku. Veidoju arī mīlestības vai partnerattiecību mandalas, arī kādiem īpašiem svētkiem, dzimšanas dienām un citas.

Mandalu vēstījumi pie manis vienmēr atnāk paši – dažkārt sapnī, dažkārt kā atklāsme vai vienkārši kā tobrīd aktuālā tēma man pašai vai kādam no tuvākajiem cilvēkiem. Sekojošā darbība jau saistīta ar noteiktu dvēseles stāvokli un tābrīža pasaules izjūtu.

– Pirms tam izplāno, kurp dosies un kādu mandalu veidosi?

– Neko neplānoju. Paņemu maisiņus ar ziedlapiņām un dodos turp, kurp liek sajūta. Reizi nedēļā tā daru jau trīs gadus, un tagad šis process pāraudzis iekšējā nepieciešamībā, man tas ir kā dialogs ar Dievu. Cilvēki vienmēr gaida brīnumu, kaut ko brīnumainu.

Arī es vēl pirms četriem gadiem biju starp gaidītājiem, līdz sapratu, ka brīnumi jārada man pašai. Un ir tik labi, ka tie priecē arī citus. Cilvēki ieiet mežā vai aiziet pie jūras un ierauga nez no kurienes uzradušos krāsainu, dzīvīgu, rosinošu rožu ziedlapiņu apli.

– Tev palaimējies – esi atradusi veidu, kā radīt brīnumu. Kā to lai atrod citi?

– Savs instruments dots katram, tikai jāmeklē. Es, to darot, sapratu, ka man saruna ar Visumu vislabāk risinās caur skaistumu. Ne velti strādāju ziedu bāzē un esmu floriste, kas taisa visneiedomājamākās lietas!

– Tagad skaidrs, kur ņem tādu lērumu rožu ziedlapiņu!

– No veikaliem nāk atpakaļ ļoti daudz ziedu, arī rozes, tad kāpēc tās vienkārši izmest? Es tām radu vēl vienu iespēju runāt ar cilvēkiem, viņus iepriecināt. Ziedlapiņas plūcu un pa krāsām šķiroju pēc darba. Lai gan esmu nogurusi, dažkārt pat pārgurusi, tomēr sevi disciplinēju, jo zinu, ka pēc tam būšu gandarīta – no rīta varēšu sapucēties un braukt uz mežu skaista.

– Kam, braucot uz mežu, jāpucējas?!

– Pret visu, ko daru, izturos ar cieņu. Arī pret mandalu, dabu un neredzamajām būtnēm – meža un ūdens gariem, nimfām un visām citām, kas man palīdz un ļauj izpausties. Man ar tām ir ļoti labas attiecības, es to novērtēju, un tas man neļauj būt nevērīgai, tāpēc it visur dodos kleitā un augstpapēžu kurpēs.

Apzinos, ka skaistums ir instruments, kas man iedots šajā dzīvē, lai es caur to izpaustos – strādātu, priecātos, iedvesmotu citus. Kad tāda starojoša eju gar jūru, komplimentus dzirdu arī no sievietēm, bet – kas jums pašām liedz tādām būt? Turklāt kleita vairo sievišķo enerģiju, ko darīt ir mans tiešais uzdevums – es taču šajā dzīvē esmu atnākusi kā sieviete. To sev apliecinu, katru rītu paskatoties spogulī. Uzsmaidu sev un saku – es esmu sieviete, skaista sieviete! Tātad varu iet uz priekšu paceltu galvu.

– Zinoši cilvēki min, ka neauglība, kas piemeklē arvien vairāk sieviešu, saistīta ar sievišķās enerģijas zudumu un ka tās nobloķēšana sākoties brīdī, kad pavisam mazai meitenītei kājās uzvelk bikses.

– Es tam piekrītu, bet, Rietumu sociumā dzīvojot, savu diktē arī izdzīvošanas instinkts – ir jāmāk pelnīt naudu. Tā ir vīrišķā enerģija, un vecāki savas meitas tam sagatavo pat neapzināti, jo materiālais nodrošinājums Rietumos ir ļoti svarīgs. Pēc tam sevī balansēt sievišķo un vīrišķo enerģiju nav viegli. Arī es daļu dzīves staigāju biksēs. Kad dzīvoju laulībā, mums bija saimniecība – divi zirgi, piecas govis, cūkas, vistas. Tad kāda kleita!

Tā kā labi zinu, kā ir smagi strādāt, pazaudēt sevi un sievišķību. Esmu izgājusi visu, kā nevajag darīt sievietei. Pēc šķiršanās man bija laiks atkāpties atpakaļ un padomāt par dzīvi, kādu līdz šim dzīvoju. Nenoliedzami, pieredze bija kolosāla – darbs saimniecībā iemācīja disciplīnu, izturību. Tātad tas man bija vajadzīgs. Bet nu sākās cits posms, es mainījos, un mainījās mana pasaules uztvere, domāšana. Izmetu no skapja visas bikses.

Re, viena taisa raganu apļus!

– Cik ilgu laiku tev vajadzēja, lai mainītos?

– Gadu. Es meklēju sevi – gāju uz dažādiem kursiem. Apguvu astroloģiju, numeroloģiju, mācījos Kosmozofijas institūtā. Ķēru visu, ko vien varēju noķert, lai iepazītu sevi no visām šķautnēm.

Neizpalika arī pirts zinības – iedama pirtīs un skatīdamās citu rituālos, atradu savējo un gadu nostrādāju par pirtnieci. Tā kā pirtī attīrās visi ķermeņi, pēc tās ir ļoti svarīgi atslābināties un radušos tukšo vietu piepildīt ar maksimāli daudz pozitīvas un priecīgas informācijas, jo pretējā gadījumā Visums tajā ieliks jebko. Un tas nav sarežģīti – braucot mājās no pirts, domās sevi piepildu ar visu vēlamo. Izkāpjot no mašīnas, par to aizmirstu, jo turpmākais ar prātu nav jākontrolē – programma ir ielikta zemapziņā un strādā lieliski.

Līdzīgi rīkojos arī no rītiem, jo pēc naktsmiera cilvēkā ir brīva enerģija un to var programmēt, savu nolūku, nodomu ierunājot ūdenī, kafijā, tējā. Ar to manī ienāk daudz vairāk veiksmes, jaunības, skaistuma, naudas, dzīvesprieka, un tad glāzi vai krūzi izdzeru.

Sapratne par to, cik liels spēks ir nolūkam un nodomam, šķiet, ir lielākais ieguvums manā dzīvē. Un ne jau filozofiskas prātuļošanas līmenī, bet, iesaistot tos darbībā, jo šeit, uz Zemes, visu vajag iezemēt, materializēt. Tāpēc arī tiek mācīts – savas sliktās domas uzrakstiet uz papīra un sadedziniet, jo tādā veidā jūs tās sazemējat un iznīcināt. Arī mandalu veidošana ir sazemēšana, tā prasa darbību. To prasa arī mīlestība, jo ne jau vārdi to apliecina.

– Ko saka cilvēki, redzot tevi tādu skaistu rosāmies mežā, jūras malā?

– Dažkārt jautājuši – jums būs kāzas? Tad atsmeju, ka ļoti laba ideja, vēstījumam var pielikt klāt arī to. Ir tādi, kas jau zina manas iemīļotās mandalu likšanas vietas un tās apseko. Ja satiek mani, priecājas – es viņiem nesot veiksmi. Arī es priecājos par atgriezenisko saikni. Zinu, sākumā bija, kas domāja – re, viena taisa kaut kādus raganu apļus, buras – un gāja ar līkumu.

Es viņiem uzsmaidīju, aicināju pienākt klāt un paskaidroju, ka taisu īpašas, no rožu ziedlapiņām veidotas mandalas, ka katrā no tām ir ielikts dziļš sakrāls vēstījums man pašai un visiem tiem, kuri piedalās tās radīšanā vai pēc tam priecājas par rezultātu. Šodien, lūk, veidoju veiksmes mandalu – gabaliņu tās varat dabūt arī jūs. Tā aizdomīgums ar katru reizi saruka. Vismazāk to jūt no veciem cilvēkiem un bērniem – ar viņiem komunicēt ir visvieglāk.

– Mazliet savādi – cilvēki redz, kādu skaistumu tu veido, bet baidās. It kā tas varētu nodarīt kaut ko ļaunu.

– Grūti saprast, kas notiek cilvēku galvās... Katrs jau jebkurā zīmē, veidolā ierauga to, ko vēlas redzēt, un tas man ļauj saprast, uz kāda pulsa cilvēks šajā brīdī atrodas, un sarunu sākt no attiecīga skatpunkta. Bijuši daudzi viedi brīži – sākumā cilvēki mandalas veidošanā nolūkojušies ar lielu skepsi, bet aizgājuši ar prieku. Tad ir milzīgs gandarījums.

Lai attīstītu intuīciju, tai jāpiešķir bonusa punkti

– Kā tiki pie uzvārda Magnolija?

– Tas ir tikai mans rodošais uzvārds!

– Kāpēc tieši šāda izvēle?

– Magnolijas zied maijā, tieši pirms manas dzimšanas dienas. Cik sevi atceros, man tās vienmēr ļoti, ļoti patikušas. Vēl tagad acu priekšā – bērnībā kopā ar vecākiem staigāju pa Sočiem, un visos parkos trako magnolijas!

– Aizrāvusies ar mandalas veidošanu un klausoties stāstā par tām, pat piemirsu pajautāt, kā radās tava interese par mandalām?

– Es mandalas nesaistu ar reliģiju, tikai ar savām sajūtām. Zinu par tām tikai kaut ko aptuvenu, bet šajā kaut ko saskatu iespēju radīt brīnumu. Man vispār raksturīgi, ka visu mācos caur sevi. Tāpēc nejūtu lielu vēlmi par mandalām interesēties padziļināti, pirms veidošanas lasīt, kā darīt ir pareizi, kā nepareizi. Es vēlos izjust, kā tas ir man. Gatavas formas tam traucē. Pirmo mandalu uztaisīju, vēl dzīvodama Zolitūdē, daudzdzīvokļu mājas sestajā stāvā.

No balkona pavērās skats uz vienmuļu zaļu ielociņu, un sapratu, ka man vajag sev sagādāt prieku. “Ir ideja!” teicu abām meitām, un mēs, savākušas visas mājās pieejamās ziedlapiņas, devāmies lejā veidot mandalu. Mums ātri pievienojās citi bērni, kāda sieviete, novērtējusi topošo brīnumu, iesaucās: “Manam vīram šodien ir dzimšanas diena – ja drīkst, pateikšu viņam, ka es to uztaisīju!”

Mana atbilde: “Droši!” Tā šis jautrais process ieritinājās, pēc tam daudz likām pateicības mandalas. Būtībā gan es visu daru sev, bet tiek arī visiem citiem. Ja jūtu, ka man trūkst prieka, ar ziedlapiņām skrienu uz mežu, taisu mandalu un iezemēju prieku. Vismaz par pilīti vairāk tā uz Zemes pēc tam ir noteikti!

– Tevis vadītajās mandalu meistarklasēs to darīt mācās arī citi.

– Tajās veidojam mandalas no dažādiem materiāliem. Turklāt katrs cilvēks, veidojot savu mandalu – vai tā būtu veiksmes, intuīcijas, mīlestības, ceļojuma sevī vai kāda cita –, no zemapziņas ceļ laukā neforšus, pārsvarā bērnībā ieliktus un vēlāk zem septiņiem akmeņiem apraktus kodus, kurus viņi paši nemāk atšifrēt. Izskaidrot, ko Visums caur mandalu grib pateikt, ir mans uzdevums.

Un, līdzko cilvēks ierauga cēloni tam, kas viņam traucē dzīvot priecīgi vai gandē dzīvi, tā spēks maksimāli mazinās un nobloķētā enerģija atbrīvojas. Tāpat mandala palīdz atklāt stiprās un vājās puses, norāda, pie kā būtu jāpiestrādā. Gadās, kāds pat piedzīvo šoku, jo atklāj sevī līdz šim neidentificētas lietas. Pēc laika, kad šī informācija jau apzināta, viņi ir ļoti priecīgi par to, kas izrakts no zemapziņas, jo saprot – tas, ko neapzināmies, strādā pret mums līdz brīdim, kad to apzināmies, un tad tas kļūst par palīgu.

– Kas nosaka izvēli, kādas mandalas un no kāda materiāla meistarklasē veidot?

– Informācija pati atnāk pie manis – braucu mašīnā un spēju tik meklēt lapiņas, uz kurām to pierakstīt. Iepriekšējā meistarklasē veiksmes mandalu veidojām no krāsainām spalviņām, intuīcijas – no skeletizētām lapām, transformācijas un ceļojumu – no gliemežvākiem un pērlēm, mīlestības – ar akrila krāsām.

Piemēram, veiksmes mandalu no krāsainām spalviņām veidojām tāpēc, ka arī intuīcija ir ļoti smalks mehānisms, pavisam neuzstājīga balstiņa mūsos, kuru cilvēks vai nu dzird, vai arī nedzird. Ja sadzird, tas jāfiksē un intuīcijai jāpiešķir bonusa punkti – paldies, tu man palīdzēji! Tā tiek vairota intuīcijas enerģija, kas ļauj tai attīstīties. Ja intuīciju ignorē, tā sadugst.

– Un kāpēc transformācijas un ceļojumu mandalas veidošanai izvēlējies gliemežvākus un pērles?

– Tie vienkārši saistās ar ceļojumiem. Tikai šīs mandalas būtība ir ceļojums sevī, bet ne visi uzdrošinās tādā doties. Mans uzdevums ir iedrošināt, pastāstīt, ka šis ceļojums var būt arī pavisam vienkāršs – kā atpūta, kā izaugsme vai atklājums. Tas ieinteresē, jo dziļākajā būtībā visi grib sevi iepazīt, izcelt no zemapziņas to, pie kā vairāk jāpiestrādā, vai apzināties to, kur vairs nevajag tik dziļi rakt; tā jau būs atpūtas zona.

Sevis izzināšana notiek arvien kreptīgāk

– Katrs mandalas veidošanā izmanto tās krāsas, kas viņu uzrunā. Ko katra no tām stāsta par cilvēku?

– Krāsu izvēle ir intuitīva. Tu šodien, piedaloties veiksmes mandalas veidošanā, izvēlējies koši sarkanās, un tas nozīmē, ka šobrīd esi aktīvajā zonā – veiksme pavadīs tikai tad, ja darbosies aktīvi. Tumši sarkanās vēstītu, ka veiksmi palīdzēs piesaistīt senču gari.

Baltās – ka tavi nodomi ir tīri, veiksme atnāktu arī tad, ja atrastos meditatīvā stāvoklī. Fuksiju rozā – veiksme nāks caur sievišķību, pucēšanos. Maigi rozā – lai piesaistītu veiksmi, jālūdz augstāko spēku palīdzība vai vismaz par to jāpiedomā, jo augstākie spēki vēlas, lai tiem velta uzmanību. Oranžā – veiksme nāks caur svētkiem, tradīcijām, tātad mājās biežāk jārīko svētki, jāaicina ciemos cilvēki un jārisina filozofiskas sarunas.

Violetā – veiksme šobrīd ir tikai Dieva ziņā. Pēc izveidotās mandalas jau redzu kopējo ainu – ko šobrīd veiksmes piesaistei iesaka Visums, jo, kā jau teicu, veiksmes mandala vienmēr ir citāda. Šodien liktajā bija maz dzeltenās krāsas, tā bija tikai mandalas centrā, tātad šobrīd galvenais ir dzīvesprieks, kas nozīmē – lai piesaistītu veiksmi, jādzīvo priecīgi.

Nākamajā aplī bija baltās krāsas ziedlapiņas, kas nozīmē tīrus nodomus, tam sekoja oranžās, tad – fuksiju rozā. Kopaina, ņemot vērā, ka tumši sarkanās krāsas bija ļoti maz, violetās nebija vispār, tātad vēsta – ja šobrīd gribi piesaistīt veiksmi, jābūt dzīvespriecīgam, ar tīriem nodomiem, jāiet ciemos, jāpucējas.

– Tagad noprotu, kāpēc tev šodien mugurā kleita dzeltenā krāsā!

– Nenoliedzami, apģērba krāsai ir liela nozīme. Man ir ļoti daudz kleitu, visas garas, un to, kuru vilkt, nosaka noskaņojums – kādā sajūtā gribu pavadīt dienu. Un neviens vairs nebrīnās, ka, kleitā ģērbusies, arī dārzu ravēju. Bet kāpēc gan ne – arī agrāk sievietēm, lai kādus darbus darīja, mugurā bija garie brunči.

Protams, sākumā pie tādiem bija jāpierod, jāiemācās iet, pareizi pacelt, lai nepakluptu, pa kāpnēm ejot, jo ikdienas dzīves temps taču nesamazinājās. Tomēr atzīšos – darba laikā ziedu bāzē, kur visu laiku ir auksts un intensīvi jākustas, nēsāju bikses.

– Minēji gadījumus, kad savu darbu izcili paveikusi veiksmes mandala. Varbūt tev ir līdzīgs stāsts arī par kādu citu?

– Pirms gada pie manis atnāca informācija – jāveido miljona mandala! Nesapratu, ko Visums ar to domājis, bet kopā ar draudzeni braucām uz Ragaciema kāpu to veidot. Procesa laikā mums pievienojās jauna ģimene, vēl divi cilvēki no malas, un rezultātā izveidojām milzīgu mandalu, kādus piecus metrus diametrā.

Saule spīdēja, visi priecājāmies par veikumu un šķiroties apmainījāmies ar kontaktiem. Pēc laika ziedu bāzē ieradās vīrietis no jaunās ģimenes, lai padalītos savā priekā – viņš loterijā bija vinnējis ļoti labu, dārgu mašīnu un par to pateicās man. Sieva bērusi ziedlapiņas, un viņš arī kādu piemetis, tikai ne jau aiz ticības mandalas spēkam, bet sievas priekam, tomēr – re, kā sanācis! Arī man miljona mandala atnesa materiālu veiksmi. Bija jābrauc ceļojumā, bet vajadzēja vēl diezgan daudz naudas, lai tajā varētu doties, neskaitot katru kapeiku, un – man to uzdāvināja! Tāpēc vēlreiz uzsveru – nodomam ir milzīgs spēks. Un, ja reiz pati esmu pārliecinājusies, ka Visums caur to virza notikumus, tad kā lai es ar to nedalos!

– Var jau ielīst kaktā, kur neviens neredz, un tur veidot mandalu.

– Varēt jau var, bet man tiek, arī daloties ar citiem. Dots devējam atdodas, vēsta Visums likums, tikai lielai daļai cilvēku diemžēl vēl jāmācās to izprast.

– Jāmācās jau visiem un visu laiku.

– Kā rezultātā mans iekšējais mehānisms kļūst arvien smalkāks un sajūt arvien smalkākas nianses. Brīžiem šķiet, ka viss sevī jau izskatīts, bet nē, kur nu! Caur mandalām strādājot ar cilvēkiem, saprotu, ka tagad man sevis izzināšana notiek vēl kreptīgāk. Gatavojoties mandalu meistarklasēm vispār tieku izgriezta līdz pēdējam.

– Ar savu uz papīra lapas izveidoto veiksmes mandalu pēc tam jāturpina saziņa?

– To ik pa laikam var noglaudīt, ātri pārlaižot roku. Daudzi jautājuši, vai mandalu var turēt zem gultas. Ja gribat veiksmes procesus iziet sapnī – lūdzu! Un, ja gribēsiet sapnī saņemt atbildi uz kādu ar tiem saistītu jautājumu, to saņemsiet, jo jūsu nolūks ir nopietns un tas tiek novirzīts arī uz sapni.

– Tu visu laiku runā priecīgā balsī, ar smaidu. Tādus cilvēkus bieži satikt negadās.

– Es jau teicu, ka augstākā garīgā prakse ir visu laiku būt labā noskaņojumā. Mans mērķis nav būt ļoti nopietnai, svarīgai un visiem par sevi atstāt vislabāko iespaidu. Nekā peļama jau nav arī tajā, tikai tas notiek caur prātu, bet augstākā pilotāža ir atvērt sirdi, nevis prātu, kuru var uztrenēt, klausoties lekcijas, lasot grāmatas, un pie tā arī palikt.

Savukārt es visu cenšos izdzīvot caur sevi, caur savu pieredzi, jo tikai tad seko sapratne, vai tas ir mans, vai tas darbojas vai nedarbojas. Un tiešām it visā, arī savā dzīvespriekā, dalos ar cilvēkiem – no tā mana enerģija tikai vairojas. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc veidoju un veidošu mandalas un iedrošināšu to darīt citus. Cik ilgi Visums man ļaus tā izpausties, nav ne jausmas, bet zinu – ja nebūs šī mehānisma, būs cits, bet skaistums paliks jebkurā gadījumā.

Kas jāzina par mandalām

Pirmais, kurš iepazīstināja Rietumu sapņu pētniekus ar mandalas ideju, bija psihiatrs, filozofs, analītiskās psiholoģijas skolas dibinātājs Karls Jungs. Autobiogrāfijā Atmiņas, sapņi, pārdomas viņš stāsta, kā 1916. gadā uzzīmējis pirmo mandalu, bet pēc diviem gadiem jau katru dienu blociņā zīmējis jaunas mandalas. Jungs atklāja, ka katrs zīmējums attēlo viņa iekšējo dzīvi pašreizējā brīdī, un sāka izmantot šos zīmējumus, lai fiksētu savu “psihisko transformāciju”. Psihiatrs nonāca pie secinājuma, ka mandalas metode ir ceļš pie sava centra, pie savas unikālās individualitātes atklāšanas.