Kā pareizi dzert tēju. Šis stāsts par tējas rituāliem izmainīs jūsu vecos priekšstatus

Starp Rīgas maģistrālēm – Krišjāņa Valdemāra un Brīvības ielu – no lielpilsētas trauksmes mazliet paslēpusies 20. gadsimta sākumā būvētā Skolas iela, kas tāpat kā lielās māsas žilbina ar augstas raudzes jūgendstila celtnēm. Ir viegli paskriet garām mazītiņam salonam ar tējkannām, ķobīšiem un papīra pūķiem skatlogā. Es ieteiktu piestāt un iegriezties Silk Road, kur mūs sagaida ķīniešu tējas mākslas brīnums – ēterisks un netverams, Rīgā ieradies no tūkstošiem gadu senas pagātnes.

Zeme, cilvēks, debesis

Veroniku Djominu-Lurjē pazīstu kā leļļu mākslinieci, kura darina izcili skaistas marionetes, ko ietērpj autentiskās 19. un 20. gadsimta sākuma mežģīnēs, zīdā un samtā. Lelles ir viena viņas būtības daļa. Mākslinieces sirds otra puse pieder ķīniešu tējas ceremonijai, kuru viņa pārzina perfekti – pat labāk par daudziem ķīniešiem.

Aiz loga kā aizvēsturisks jūras briesmonis ierēcas trolejbuss, bet mazajā, kičīgajā salonā smaržo pēc sandala, no plauktu augstumiem uz mani raugās Austrumu dievību grimasēs saviebtās sejiņas, bet klusinātā ķīniešu mūzika nesatrauc, jo vibrē vienā ritmā ar cilvēka iekšiņu. Ne velti senā ķīniešu rakstzīme mūzika ir ļoti līdzīga citai, kas nozīmē medicīna.

“Kas ir joga, to ne katrs zina, bet to, ko nozīmē tēja, saprot pilnīgi visi – arī tie, kas tēju dzer reti un no paciņām par dažiem centiem. Lai kāda būtu tēja – laba vai ne visai, ar piedevām vai bez –, tā tik un tā ieņem savu vietu laikā un telpā,” skaidro Veronika, buroties ap dīvainiem tējas piederumiem. Tēja, tāpat kā viss Ķīnā, sākas no hieroglifa, ko lasa no augšas uz leju un otrādi. To tulko apmēram šādi – debesu zāle, kas iet caur cilvēku un kļūst par zemes zāli. Otrs variants – caur cilvēku zemes zāle kļūst par debesu zāli.

Pirms rituāla prātoju, ka neko vairāk par to, ka pūst un čāpstināt nav labi, saistībā ar tējas dzeršanu nezinu. Kā tēju dzer cilvēks parastais? Labākajā gadījumā uzgāž karstu ūdeni tējas lapām, sliktākajā – tējas maisiņam un iemalko, pa starpām telefonā lasot e-pastu, šķirstot žurnālu, skatoties televīzijas raidījumu. Tējas dzeršana nav uzmanības centrā, bet tā, starp citu. Kārtīgam postmodernajam katordzniekam šķiet, ka tādu greznību kā fokusēšanos uz vienu darbību viņš atļauties nevar. Jāmočī, tā teikt. Atslābt nevar.

Ar ķīniešu tējas rituālu viss ir pretēji – jāatbrīvojas un visa uzmanība jāvelta procesam, kas nemanāmi ievelk, līdz tu jau esi augstu kalnos, kur zaļās kupenās aug tēja, bet virs sniegotajām galotnēm lidinās drakoni. Nepārprotiet – nekādas apreibināšanās! Tikai tējas maģija. Mums, rietumniekiem, tējas rituāls ir apzinātības prakse, kas ieliek spieķus sadzīves vāveres ritenī.

Manā priekšā ir tējas galdiņš – miniatūra skatuve ar trauciņiem, tējkannu un skulptūriņām. Es esmu Gulivers liliputu zemē. Tējas ceremonija var sākties. Ķīniešu valodā to dēvē par gun fu ča. Gun fu nozīmē augstākā meistarība, ča – tēja.  Tātad tējas dzeršanas augstākā māksla.

Veronika meistarīgi žonglē ar trauciņiem un stāsta, ka viņas īpašās attiecības ar tēju aizsākušās drēgnā rudens pēcpusdienā – nu gluži kā šī. Deviņdesmitajos gados Latvijā atvēra pirmos Apsara tējas namus. Atcerieties, tos ar zīdainu spilvenu čupām krēslu vietā. Kad tu centies ielocīties pēļos pēc iespējas pieklājīgākā pozā, šaurie svārki nodevīgi rāvās uz augšu, līdz ieņēmi uz pirātu kuģa klāja izmestas nāras pozu un lūdzies, lai notirpusī kāja patvarīgi neiesper smalkajai tējkannai.

Toreiz Veronika garlaikoti pastaigājās pa Rīgas ielām, nosalusi un zaudējusi dzīves garšu. Viņa iegāja Apsara tējas namiņā, ieslīga spilvenos un uz jaunā vīrieša laipno jautājumu, ko viņa vēlas, nevērīgi attrauca: “Vienalga, pēc jūsu gaumes.” Viesmīlis nozuda un nerādījās minūtes četrdesmit. Kad Veronika jau cēlās kājās, lai dotos prom, atsprāga durvis un tajās parādījās puisis ar mazu tējas galdiņu rokās. Uz tā atradās unikāla pasaule – kūpoša tējkanna, trauciņi, figūriņas. “Viņš stāvēja, stāstīja leģendu, un es jutu, kā laiks un telpa pārstāj eksistēt – ir tikai viņa rokas, kas darbojas ar trauciņiem, un balss. Es skatījos uz sevi no malas, būdama mainītā apziņas stāvoklī, un sapratu – lūk, tā ir MANA prakse, ko man to tik ļoti vajag!” Tā sākās Veronikas tējas ceļš.

Slapja lieta

“Austrumu kultūru veido sešas sakrālas tēmas: kaligrāfija, ikebana, deja, mūzika, cīņas māksla un tēja. Tās visas ir garīgas prakses. Tējas rituāls ir mans ceļš uz harmoniju, veids, kā savedu sevi kārtībā. Vēl tēja ir māksla un tautas medicīna. Ja gars ir piepildīts, tad arī fiziskajā ķermenī tu esi vesels,” stāsta Veronika, pačukstot, ka uz tējas galda ceremonijas laikā var harmonizēt pilnīgi visu. “Ķīniešiem ir jēdziens kung fu ča – tējas ceļš, kas izārstē visas kaites, jo tēja ir zāles pret simt slimībām.”

Trīs ieelpas, trīs izelpas, un tēja ir gatava. Ķīnā neviens tik ilgi kā mēs – trīs četras minūtes – tējai ievilkties neļauj, jo tad tā zaudē savas īpašības. Veronika paskaidro, ka tējas uzlējumu var gatavot 15 līdz 20 reižu, un katru reizi tam piemitīs citas garšas īpašības, bet saglabāsies mikroelementi, vitamīni un ēteriskās eļļas.

Tējas ceremonija ir slapja lieta – priekšmeti visu laiku tiek bagātīgi apslacīti, tāpēc koka paplāti ar dubulto virsmu dēvē par tējas dīķi. Rituālajiem priekšmetiem, kas pārstāv piecas dabas stihijas – koku, metālu, uguni, ūdeni un gaisu –, jābūt siltiem un slapjiem. Kad Veronika tēju uzlej vienam no debesu drakona dēliem, tas pūš tējas burbulīšus.

Galda vidū sēž mīlīgs porcelāla Lu Jujs – tējas vēstures svarīgākais personāžs, bez kura klātbūtnes ceremonijai nav vēriena. Lu Jujs, kurš dzīvoja Tanu dinastijas laikā (733–804) un uzrakstīja grāmatu Ča Dzjin jeb Tējas kanonu, ir atzīts par tējas dievu. Grāmatā apkopotas visas zināšanas par tēju, sākot ar izcelsmi, vākšanas un apstrādes metodēm, beidzot ar iedarbību uz organismu un paražām. Klosterī uzaugušais Lu Jujs uzskatīja, ka tēja simbolizē Visuma harmoniju un noslēpumaino vienotību.

Mazie, baltie trauciņi uz tējas galda simbolizē ne vien iņ (sievišķo) un jan (vīrišķo), bet arī zemi un debesis. Kad trauciņus apgriež otrādi, iznāk, ka pasaule apmetusies kājām gaisā – zeme ir augšā, debesis lejā. Turklāt tēju nevis akurāti pārlej no viena trauka otrā, bet met ar strauju rokas kustību. “Tēja jādzer čāpstinot, lai tā iedarbotos uz visām garšas kārpiņām,” Veronika apgāž manu priekšstatu par labām manierēm.

Tējas pirmsākumi meklējami Ķīnā, un tikai vēlāk dzēriens pārcēlās uz Japānu, Indiju, Gruziju, Krieviju un citām zemeslodes malām. Pirmās ziņas datētas ar 780. gadu p.m.ē., lai gan, iespējams, ka tā tika atklāta vairākus gadu tūkstošus iepriekš. Sākumā tēju lūgšanu laikā un dziednieciskos nolūkos lietoja klosteru mūki. Austrumu Hana dinastijas laikā tēja priecēja imperatorus un aristokrātus, bet Tanu dinastijas (618–907) laikā kļuva plašāk pieejama. Japānā tēju dzēra, lai “harmonizētu pelēkās dienas un ienestu tajās ekskluzivitāti un mākslu”. Tējas ceremoniju, kas samurajus iedvesmoja uzvarām, drīkstēja vadīt tikai vīrieši. Turpretī ķīnieši bija demokrātiskāki, stāsta Veronika.

17. gadsimta sākumā portugāļu un holandiešu tirgotāji tēju atveda uz Eiropu. Anglijā par aromātisko dzērienu sāka jūsmot 17. gadsimta vidū, bet 19. gadsimta sākumā briti tējas krūmus sāka kultivēt Indijā un Šrilankā. Jāpiebilst, ka angļu tradīcija dzert tēju ar pienu radusies pārpratuma pēc un vaininieks ir mazs ķobītis. Kad tēju no kannas sadala visiem klātesošajiem, pēdējam tiek visstiprākais uzlējums, tāpēc, lai izvairītos no šādas nevienlīdzības, ķīnieši tēju vispirms ielej taisnīguma traukā. Angļu džentlmeņi, ieraudzījuši mazo trauciņu, nodomāja, kas tas paredzēts pienam, un, atgriezušies dzimtenē, sāka dzert tēju ar pienu. Tā nu līdz pat šai dienai ikvienā Eiropas tējas servīzē ir mazais krējuma trauks. Mandžūru dinastijas laikā Ķīnā sāka dzert tēju ar pienu, bet šī tradīcija nenostiprinājās.

Saldā pēcgarša

“Īstenībā tēja nav zāle vai krūms, bet gan koks. Dažās vietās Ķīnā aug tējas koki – lieli un veci kā mūsu ozoli,” zina stāstīt Veronika. Mūžam zaļās tējas lapas novāc pavasarī un rudenī, un kalnos to dara ar rokām. “Ir šķirnes, ko novāc noteiktā laikā – kad lietus sezona beigusies un pie debesīs spoži spīd saule. Tai Ping Hou Kui tējas ražu novāc tikai divas dienas gadā. Ja tējai liktenīgās dienas ir lietainas, ražu tajā gadā nenovāc.” Jo augstāk kalnos tēja augusi, jo tā aromātiskāka un ekskluzīvāka, līdz ar to dārgāka. Ķīnā izsolēs kilogramu ekskluzīvas tējas pārdod par 10 000 un pat 25 000 dolāru.

Veronika pieliecas, kaut ko meklē un noliek uz galda nelielu kasti, pačabina brūnu papīru, kurā ir tāds kā brūngans plācenis, kas smaržo pēc ādas jostas. Man tiek rādīts dārgums. 1958. gada ražas Pu Erh tēja, ievīstīta bambusa lapās, visus šos gadus gulējusi, ierakta zemē. Ir tējas, kas zemē glabātas 200 gadu. Par Pu Erh brīnumspējām stāsta leģendas. To dzerot visi lielā baleta meistari, jo tēja tonizē, normalizē vielmaiņu, labvēlīgi iedarbojas uz vairogdziedzeri. 

Satumst, aiz loga nomainās dekorācijas, pilsētas gaismas izplūst un sūta ziņas bezgalībai, uz kuru steidzas arī rudens vējš. Tikmēr es pūlos fiksēt īpašo notikumu – es dzeru tēju, kas ir vecāka par mani. Kamēr es pendelējos pa pasauli, tā, uzkrājot spēkus, dusējusi zemē.

Veronika stāsta, ka tējas klasifikācija ir sarežģīta un grūti saprotama. Piemēram, pēc uzlējuma krāsas tēju iedala baltajā, dzeltenajā, sarkanajā un tā tālāk. Tēja, ko mēs dēvējam par melno, ķīniešiem ir sarkanā. “Pirmais uzlējums netiek dzerts utilitāru apsvērumu dēļ – ar to nomazgā tējas lapas. Ja runājam par augsto mākslu, pirmais uzlējums tiek veltīts tējas telpai un tās aizbildņiem. Ķīnā tējas ceremonija pavada lielus notikumus, kas prasa laiku un uzmanību, piemēram, sarunas par kāzām.”

Veronika izlaista tēju – sešdesmitgadnieci. Es skaļi strebju un secinu, ka katrs nākamais malks garšo citādi. “Tēja pēc būtības ir rūgts dzēriens. Ķīnieši saka – ja izdzersi daudz rūgta, beigās sajutīsi saldumu. Tā arī ir – tējai ir salda pēcgarša.” Atšķirībā no vīna, kas gribu izkliedē, tēja to mobilizē. Pamazām norimst spriedze, atkāpjas vakara miegainums. Taisnība, tēja mazliet atrauj no zemes.

Pētu Veronikas tējas traukus. Man, pieradušai dzert no puslitra krūzēm, šķiet, ka trauciņi ir mikroskopiski. Veronika iebilst, ka šie esot lieli: “Ir tādi kā uzpirksteņi.” Uz tējkannas vāciņa un roktura ir tikko manāmi zīmodziņi, kas apliecina priekšmeta autentiskumu. Austrumu skaistule!

Mazās plaisiņas tējkannā ir kā rievas, kas ar gadiem ievelkas cilvēka sejā – katra godam nopelnīta, ar savu stāstu. Veronika teic, ka patlaban atdzimst Ķīnas kultūras revolūcijas laikā nozaudētās keramikas tradīcijas un tiek novērtētas māla meistaru dinastijas. No meistariem ar pasaules slavu tējkannu var nopirkt tikai miljonāri, viņa ar vieglu nožēlu balsī paskaidro. “Ķīnā ir tāds jēdziens kā māla audzināšana. Traukam jābūt piesūcinātam ar tējas aromātu un pārklātam ar laika patinu. Meistari un pircēji tējkannu ar vēsturi augstu vērtē.”

Interesējos, kāpēc uz galda sēdošajam krupim ir trīs kājas. “Buda sadusmojās un norāva,” rāmi paskaidro tējas māksliniece. Reiz sensenos laikos krupis esot biedējis ļaudis, tāpēc Buda tam par sodu norāvis kāju. Lai izpirktu vainu, trijkāju krupis sācis cilvēkiem nest bagātības. “Viņi mani mīl un kaut kā nāk pie manis,” Veronika viegli noglauda koķeto tējas dievu Lu Juju.

Tējas leģendas

Ko nu tur izlikties – ar labu tēju pie mums ir problēmas, un pat tad, ja kaut ko izdodas atrast, tirgotāji maz ko no tās saprot. “Kā var ar vienu karoti ņemt dažādu šķirņu tējas? Ar to pašu Earl Gray un statusa tēju, kas maksā 75 eiro par 30 gramiem! Nepiedodami, tā ir ņirgāšanās par zāli,” iesaucas Veronika. Viņa savelk nicīgu sejas izteiksmi – tēja paciņās nav nekāda tēja, bet pārpalikumi, kas nošķūrēti no konveijera. Nav vērts pat apspriest. Savukārt mūsu piparmētru, liepziedu, kumelīšu tējas ir zāļu uzlējumi, nevis tējas. Lielisks ārstniecības līdzeklis, ko meistare novērtējusi.

Latvijā grūti atrast ne vien labu tēju, bet arī autentiskās Ķīnas tējkannas. Lai tās ievestu Eiropas Savienībā, vajadzīgs īpašs sertifikāts, ko neizsniedz, ja mālā ir palielināts svina saturs. Tējošana eiropietim nav pašsaprotama, turpretī Krievijas tējas namos pieejama patiešām augstas kvalitātes tēja.

Kad Veronika kaut kur dodas, viņai vienmēr līdzi ir mazs čemodāns ar īsta tējinieka iztikas minimumu – tējkannu un dažiem trauciņiem. Viņa smejas, ka savu tējas telpu spētu radīt tuksneša vidū. Vārdu salikums tējas telpa nav nekas pārdabisks – tā ir teritorija, kur tējas baudītājs jūtas komfortabli un var pabūt divvientulībā ar tēju. Tā var būt vilciena kupejā, komunālā dzīvokļa virtuvē vai dienesta viesnīcā. Veronikas mājās tējas telpa ir visur, pat uz balkona.

Katrā valstī Veronika meklē China town – ielu, kurā pārdod tējkannas un koka tējas galdus no ķirša, bumbieres, sandala. “Mani pirmie tējas galdiņi bija ar inkrustācijām, bet drīz vien sapratu, ka tie ātri bojājas, tāpēc tagad pērku vienkāršākus.” Cita lieta – tējkannas! Katra tējkanna ir jauna tikšanās – vēl viens iemītnieks mājās. “Tējkannai ir dvēsele, saka meistari. Tāpēc tējkannas uzvedas dažādi un māls runā ar tēju.”

Ar tējkannām Veronikas dzīvē saistīti mistiski notikumi. Viens atgadījās ap Ziemassvētkiem. Veronikas māsa kādā Miera ielas tējnīcā ieraudzīja apburošu tējkannu un, zinot māsas aizraušanos, to nopirka. Iesaiņoto dāvanu māsa nolika zem eglītes blakus citām dāvanām. Pēkšņi māsa iesaucās: “Atver, lūdzu!”

Veronika iebilda, ka ģimenē ir tradīcija dāvanas kopīgi atvērt svētku vakarā. Māsu urdīja iekšējs nemiers, un viņa uzstāja. “Kad atvēru iesaiņojumu, biju šokā. Lai gan māsa trauku veda tik uzmanīgi, ka pat elpot tam virsū baidījās, tējkanna bija apvēlusies uz sāniem un no iesaiņojuma papīra tai lija virsū citroneļļa.

Es sapratu, ka tējkanna kastē burtiski brēca pēc palīdzības un māsa to sadzirdēja. Šādas jocīgas lietas ar tējkannām notiek ik uz soļa. Es ticu brīnumiem – tas pat nav apspriežams!” Veronika piebilst, ka dažreiz cilvēki baidās pirkt tējkannu, kuru klāj ķīniešu rakstzīmes. Ja nu kāds nelāgs vēstījums… “Tējas simbolika vienmēr nozīmē bagātību, laimi, mīlestību,” viņa nomierina.

Kamēr tu skrien…

Skaidrs, ka ne jau visi 1,37 miljardi ķīniešu iedziļinās tējas dzeršanas rituālā, tomēr tradīcijas lielākās pasaules valsts iedzīvotāji respektē. Ķīnā un vispār Austrumos cilvēka garīgais ceļš nav atdalīts no ikdienas. “Rietumniekiem garīgums ir mākslīgi konstruēts, bet Austrumu cilvēkos tas ieplūst kopā ar mātes pienu.

Rietumi ir temps, mūžīga aizņemtība un fragmentāri sevis meklējumi. Viens kolekcionē, cits glezno. Garīgumu ar pārējo dzīvi salikt kopā mēs nevaram. Ķīniešiem tas ir ceļš – reiz uz tā nostājušies, viņi pa to turpina iet visu dzīvi. Es redzēju, kā sievietes šķiro tēju, – monotoni pārcilā lapiņu pēc lapiņas. Tas ir tējas cilvēka ceļš. Ķīnieši saka: “Kāpēc tev vajadzīga nauda un bizness, ja no rīta nevari mierīgi iedzert tēju?” Dzīvot augstu kalnos un baudīt aromātisku tēju ir prestižāk nekā būt par valdnieku un bagātnieku.”

Kad Rietumu cilvēki pirmo reizi atnāk uz ķīniešu tējas ceremoniju, viņi dīdās, met skatus uz tālruņiem, maldās domu labirintos. Pamazām noskaņojums mainās, un viņi jautā: “Vai mēs tiešām te sēžam un dzeram tēju?”

Rituālās tējas dzeršanas emocionālais un fiziskais piepildījums atklājas lēnām – atveras kā lotosa zieds. “Parasti novēl nevis patīkamu, bet gan uzmanīgu tējas dzeršanu,” saka Veronika. “Un tas ir zīmīgi, jo cilvēki sanāk kopā, lai parunātos, bet liela māksla ir kopā paklusēt. Jautājums, ar ko kopā tu vari klusēt.”

Darbs ar laiku – tā tējas cilvēka rosību raksturo Veronika. Starp citu, tējas ceremonijas meistara uzdevums nav tik viegls kā izskatās – jālūkojas, lai process noritētu noteiktā ritmā, kurā nedrīkst iezagties steiga, lai tēja netiktu noturēta pārāk ilgi, neatdzistu un tā tālāk.

“Tējas meistars ir garīgs statuss,” viņa paskaidro. Par meistaru var kļūt tikai cilvēks, kas kopš bērnības ir kopā ar tēju, tāpēc Veronika sevi uzskata par tējas mākslas cilvēku, kuru tēja ved uz pilnību, tīras laimes izjūtu, kad priecē katra nianse – saulrieta atspīdums tējkannas vāciņā, sajūta, kā pirksti saskaras ar māla faktūru. “Ķīnieši apgalvo, ka cilvēcisko prieku dzīve ir tik sīka, ka vajag lielu dvēseli, lai to piepildītu,” viņa piebilst.

“Tiem, kuri pastāvīgi dzer tēju, ir cita attieksme pret dzīvi, jo ceremonija trenē spēju koncentrēt gribu. Ja no mugurpuses lūkojamies uz ķīniešiem, nav iespējams noteikt viņu vecumu.

Enerģiski, savākti, taisni kā stīgas. Vai bieži esat redzējusi resnu, izplūdušu, resnu ķīnieti? Nē! Ķīnieši saka – ja gribi būt vesels, turi vēderu tukšu, ja gribi dzīvot ilgi, turi vēderu tukšu. Tēja palīdz ēst pareizi un atturēties no pārēšanās.”

Jāpiebilst, ka tējai piemīt antibakteriāla un pretiekaisuma iedarbība. Veronika mudina izmantot tējas lieliskās īpašības pēc pilnas programmas. Piemēram, ietiniet izlietotās tējas lapas marlē un paturiet uz sejas un kakla. Tēja attīra un atsvaidzina ādu.

Vesels stāsts Veronikai ir par ūdeni. “Nedrīkst pieļaut, ka sākas drakonu cīņa,” viņa saka par ūdens sagatavošanu. Ūdeni drīkst uzkarsēt līdz pirmajiem burbulīšiem. Meklējot labāko, Veronika smalki izpētījusi visu Latvijā pieejamo dzeramo ūdeņu īpašības. Viņa ilgi šausminās, atceroties, kā veikalos nopērkamie dārgie ūdeņi sabojā tēju, kas pārvelkas ir pretīgu plēvi un zaudē garšu. Īsumā ir tā – jo cietāks ūdens, jo labāk. Tējas unikālo garšu nenomāc Mangaļi, Acqua Panna un krāna ūdens, izlaists caur filtru.

Negribu izskatīties pēc plebeja, kas tēju dzer tikai ar cukuru un barankām, tomēr sadūšojos pajautāt, ko darīt saldumu mīļotājiem. Atviegloti nopūšos, kad uzzinu, ka nav jau tik strikti ar to ķīniešu tēju. Var dzert ar cukuru, medu vai ievārījumu, klāt piekožot desu maizi vai prjaņikus. Baudi banālos prieciņus, cik tīk.

Izņēmums ir tējas ceremonija, kurā tēja ieņem centrālo vietu. Turklāt, lai garšu izbaudītu pilnībā, katra šķirne jādzer tikai no vienas māla tējkannas. Savukārt pie porcelāna trauka tējas molekulas nepieķeras, tāpēc to var izmazgāt un lietot uz nebēdu. Vēl ir nosacījums, ka tēju nedrīkst dzert atdzisušu, jo tas veicina gļotu rašanos. Vienīgā tēja, ko drīkst lietot atdzesētu, ir cēlā Pu Erh.

Pēc divām tējas stundām sāk šķist, ka esmu uztaustījusi man svešādā rituāla būtību. Varbūt, ka tas ir ceļš, pa kuru tevi ved mazo lietu dievs. Lai nu kā, tēja kaut ko ar tevi dara. “Tēja māca attiekties pret dzīvi mierīgāk. Zemeslode nebeigs griezties, ja tu kaut ko neizdarīsi. Ja uz dzīvi paraudzītos kā uz sapni, būtu citādi.  Kamēr mēs skrienam, grābjam, uzvaram, aizmirstam, klūpam un – plokš! – nomirstam, tējas cilvēks rāmi iet savu ceļu uz pilnību,” sarunas noslēgumā saka Veronika, un mēs par to paceļam tējas kausiņus.