Uzņēmējas Irinas Mirošņikas laimes formula: "Faktu, ka tu strādā 24 stundas diennaktī, tik un tā neviens nenovērtēs"

Irina Mirošņika neapšaubāmi ir likteņa lutināta. Taču arī viņu, kā ikvienu lutekli, dzīve ik pa laikam audzina ļoti skarbi, neļaujot atslābt.

Irina nonāca Latvijā apmēram pirms pieciem gadiem un iemīlēja mūsu skaisto zemi. Pastaigājoties pa Vecrīgas ieliņām, Irina atpūšas un smeļas spēkus tālākajam ceļam.

Kādi dzīves ceļi atveda jūs uz Latviju?

Jūs neticēsiet, bet manas mammas pirmā mīlestība bija latvietis, rīdzinieks, bet mans dzīvesbiedrs aizstāvēja zinātņu kandidāta disertāciju uz Latvijas Lauksaimniecības universitātes bāzes. Kā redzat, pavedieni vijas jau no pagātnes. Pati pirmoreiz uz Rīgu atbraucu tikai pirms pieciem gadiem. Taču uzreiz sapratu, ka šī ir pilsēta, kurā es gribu dzīvot.

Pastāstiet par jūsu biznesu!

Mēs ražojam elastīgo iepakojumu, etiķetes un radām dizainu produktiem. Pērn laidām tirgū bioloģiski noārdāmās mulčas plēves lauksaimniecībai. Pirms vairāk nekā 25 gadiem es un mans vīrs sākām investēt savu naudu Ukrainas rūpnīcā, kas ražoja elastīgās polimēru plēves un iepakojumu. No 1997. gada jau nepastarpināti vadījām šo biznesu.

Tagad IMMER Ukrplastic ir viens no lielākajiem uzņēmumiem iepakojuma ražošanas nozarē Centrālajā un Austrumeiropā. Mums jau sākumā bija skaidrs, ka ir nepieciešams attīstīties un augt. Tā kā vairāk nekā puse saražotās produkcijas tika eksportēta, jaunu rūpnīcu izlēmām celt kādā no valstīm, uz kurām eksportējam. Tā tikām pie sava biznesa Latvijā.

Cik saprotu, jūsu ražotais iepakojums ir savā ziņā revolucionārs, izmantojat jaunas tehnoloģijas. Vai var teikt, ka jūsu biznesam ir sava filozofija?

Jā. Mēs neražojam vienkārši iepakojumu. Mūs interesē radīt to, ko nepiedāvā neviena cita kompānija pasaulē. Izmantojam jaunus materiālus, lai pagarinātu pārtikas produktu uzglabāšanas termiņus, mums ir svarīgi, lai iesaiņojums ir videi draudzīgs un pārstrādājams.

Tiek lietotas jaunas IT tehnoloģijas, ieviestas speciālas drošības sistēmas, lai preces nevarētu viltot, lai iepakojumu nevarētu atvērt ar noziedzīgu nodomu. Darām visu, kas saistīts ar digitālo mārketingu. Ir jāatzīst, ka pat attīstītajā Eiropā ir ļoti daudz viltotu preču – pārtikas produkti un sadzīves ķīmija, automobiļu un sadzīves tehnikas rezerves daļas. Arī šajā – drošības – jomā cenšamies vienmēr būt solīti priekšā citiem.

Kā vispār nonācāt priekšnieces krēslā? Tajos gados taču bijāt gluži jauna meitene...

1989. gadā es pabeidzu Kijevas Valsts universitāti un uzreiz nokļuvu Meliorācijas un ūdens saimniecības ministrijā, galvenajā plānošanas un ekonomikas pārvaldē.

Mans nākamais dzīvesbiedrs Aleksandrs mūsu iepazīšanās laikā jau bija tehnisko zinātņu kandidāts un laboratorijas vadītājs Kombinētās lopbarības institūtā. Jauns un ģeniāls cilvēks. Interesanti, ka izgudrojumus, ko viņš piedāvāja savā kursa darbā, vēl mācoties tehnikumā, Padomju Savienība pārdeva amerikāņu kompānijām.

Tajā lielo iespēju laikā mēs nodibinājām savu kompāniju. Sašas projektus realizēja visā valstī, mums bija partneri daudzās PSRS republikās. Mēs pētījām, kas nepieciešams katram reģionam – Maskavai un Orenburgai, Nojabrskai un Dušanbe... Strādājām ar Amsterdamas biržu un iepirkām izejvielas Ukrainas konditorejas rūpniecībai.

Diemžēl, pieraduši pie plānveida ražošanas, tā sauktie sarkanie direktori pēc PSRS sabrukuma teju visur izrādījās nespējīgi sakārtot sagādes un realizācijas sistēmu tirgus apstākļos. Tolaik mēs daudz braukājām pa Eiropu, slēdzot darījumus, tāpēc sapratām, ka mūsu fabriku mārketinga stratēģija nekam neder. Sākām iegādāties iepakojumu Somijā, Ungārijā, Vācijā un citās Eiropas valstīs.

Izveidojās izvēles situācija – vai nu mainīties, vai aiziet bojā. Uzradās kompānijas, kas precīzi zināja, kā grib pārdot savas preces, un pieprasījums pēc laba iepakojuma bija ārkārtīgi augsts. Bijām iecerējuši celt jaunu iepakojuma ražošanas rūpnīcu, bet tad nejauši uzzinājām, ka Kijevā jau ir uzņēmums, kas pietiekami labi der šādam mērķim. Kopš tā laika soli pa solim ieviešam jaunas tehnoloģijas un attīstāmies.

Tātad, kā redzat, par gados jaunu uzņēmuma vadītāju mani padarīja PSRS sabrukums.

Kādu sevi atceraties no bērnības?

Vienmēr biju priekšgalā un vienmēr galvenā. Uz taburetes uzkāpusi, deklamēju dzejoļus un dziedāju populāras dziesmas viesiem. Arī bērnudārzā visas galvenās lomas bija manas. Kad man reiz neļāva spēlēt Sniegbaltīti, biju ļoti satriekta.

Taču mani pārliecināja, ka Lapsiņas loma ir vēl labāka – viņai scenārijā ir daudz teksta un vēl arī jādejo (smaida). Es bērnībā sākumā novēroju, izpētīju apstākļus, un pēc tam vienmēr visi man brīvprātīgi pakļāvās.

Jums ir eksaktā izglītība?

Esmu studējusi matemātiku, ekonomiku un jurisprudenci.

Aizstāvēju grādu starptautiskajās tiesībās un uzrakstīju disertāciju makroekonomikā, kad šādas zināšanas kļuva nepieciešamas darbā.

Taču pamata augstākā izglītība man ir kibernētikas un matemātikas jomā.

Vai vecāki izdarīja spiedienu attiecībā uz jūsu interesēm?

Nē, man vienmēr bija izvēle – un, kas galvenais, iespējas. Klavieres un mākslas skolu, baletu un tenisu, bibliotēku un pulciņus – to visu vienmēr izvēlējos es pati. Pilnīgi iespējams, ka veicu izvēli, pateicoties neuzbāzīgai priekšā teikšanai no vecāku puses un tām iespējām, ko viņi man un māsai piedāvāja.

Tētis un mamma ieņēma nopietnus vadošus amatus, lielās slodzes un komandējumu dēļ viņu faktiski nebija mājās. Taču tieši tas, kā viņi strādāja, kāda bija viņu attieksme pret zināšanām, cilvēkiem un dzīvi, mums deva vairāk nekā tas, ka viņi mūs būtu kontrolējuši vai kaut ko mums uzspieduši.

Reiz gadījās, ka manas meitas centās darboties pašas un kaut ko salauza, tagad neatceros, vai nu šujmašīnu, vai kaut kādus virtuves piederumus. Es gribēju viņas par to sodīt, taču mamma man atgādināja, ka bērnībā līdzīgās situācijās ne reizi nav pat pārmetusi man.

Galvenais ir vēlme darīt, uztaisīt pašam – sašūt, noadīt, pagatavot ēdienu. Šī vēlme – tā ir svarīgāka par lietām. Jā, tā bija, mani neierobežoja, ko gribēju, to arī darīju. Domāju, ka tad, ja es nebūtu gribējusi lasīt grāmatas vai iet mūzikas skolā, iespējams, vecāki mani tomēr būtu pastūmuši šajā virzienā.

Es jau 3. klasē risināju sarežģītus matemātikas uzdevumus. Žurnālā Kant bija dažādu līmeņu matemātikas uzdevumi, vecākiem neatlika nekas cits, kā to abonēt. Domāju, ka viņi mani tomēr kaut kādā veidā kontrolēja, taču es to neizjutu. Pirmoreiz mamma paņēma rokā manu burtnīcu 2. klasē, otro un pēdējo reizi – 9. klasē.

Cik gadu ir jūsu meitām?

Jau divdesmit divi. Es centos izvēlēties viņām skolu, kas ir atvērta, demokrātiska un nevis dod bērniem ierobežotas zināšanas, bet gan ļauj atklāt pasauli. Sākot no 8. klases, meitas mācījās Lielbritānijā. Tur viņas ieguva vidējo izglītību, iestājās universitātē un drīz pabeigs maģistrantūru. Abas izvēlējās vienu specialitāti – starptautiskās attiecības, maģistrantūrā – stratēģisko mārketingu. Teica, ka gribot iet strādāt, taču man nešķita saprātīgi pārtraukt mācības. Tagad mācās un strādā vienlaikus.

Viņas dzīvoja internātā?

Jā, mēs esam gājušas tam cauri. Izglītība Lielbritānijā ir izcila. Kad bērns mācās, viņš saprot, kālab to dara. Nav politiskā spiediena, pat vēsturi pasniedz bez apgalvojumiem, ka angļi ir paši labākie. Viņus lūdz izvērtēt, ko konkrēts notikums ir devis vai izraisījis – dažādos slāņos, sociālajās grupās, un tāpat viņi analizē literatūru.

Visam pamatā ir brīva domāšana. Ķīmijas, fizikas, matemātikas stundās neiemāca sausās teorēmas, likumus, bet gan iesaista eksperimentos. Tos skolēni veic mājās patstāvīgi vai laboratorijās, pēc tam izdara secinājumus: viņi nonāk pie teorēmas pierādījuma caur savu personīgo pieredzi. Matemātika viņiem sākas ar kredīta procentu aprēķiniem, tā dzēšanu, personīgā biznesa plāna izstrādāšanu. Lūk, tā ir matemātika – dzīve, kas ir mums apkārt!

Ja es lūgtu jūs salīdzināt dzīvi Latvijā un Ukrainā...

Es jau sacīju – man patīk Latvijā. Ir tāda sajūta, ka jau reiz esmu te dzīvojusi, tāpēc jūtos kā savējā. Pasaulē ir vēl divas valstis, kur jūtos tāpat, – Vācija un Indija. Piemēram, Vecrīgā, man liekas, ka zinu katru ieliņu, katru ķieģelīti. Latvijā maksāju lielus nodokļus, jo dzīvoju tieši šeit.

Vai jums te ir draugi, ar kuriem satikties brīvajos brīžos?

Jā. Paldies Dievam, jau ir! Saprotams, ka tad, kad nonāc svešā pilsētā un valstī, sākumā ir tikai viens, ar ko nodarboties, – darbs.

Kā iedraudzējāties?

Pateicoties kopīgiem paziņām, kopīgām interesēm – un ne tikai biznesā. Tas var notikt ar mūzikas, deju, teātra, sporta starpniecību. Daļa draugu nākuši klāt arī no biznesa vides. Taču jums ir taisnība – draugus atrast ir sarežģīti. Brīvā laika man ir maz, tāpēc agrāk paziņu ārpus darba nebija vispār. Jāpiebilst, ka šī zeme ir ļoti maza, dzīvojam cieši kopā, darbojas pat ne trešās, bet jau acīm redzami otrās rokas princips.

Kurās Latvijas pilsētās esat bijusi, kurp jums patīk aizbraukt?

Protams, labprāt braucu uz jūru, ar Jūrmalu man ir īpašas attiecības. Pazīstu arī Ventspils pusi. Vēl man patīk Sigulda. Starp citu, pirmā Latvijas koncertzāle, ko apmeklēju, biju Vidzemes koncertzāle Cēsīs. Izmeklēta koncertzāle. Arī Liepāja ir skaista pilsēta, tiesa, tur neesmu bijusi bieži.

Vai esat iemācījusies plānot savu laiku?

Man ir palīgs (pasmaida). Taču, jā, visam pamatā ir kalendārs.

Lai varētu atpūsties, ne tikai strādāt?

Jā. Ja braucu uz kādu pilsētu, kuru vēl nepazīstu, vienmēr cenšos pielikt komandējumam vienu papildu dienu – izmantoju izdevību apskatīt pilsētu. Arī vakara stundas man ir svētas – tas ir laiks, kam jāpieder tikai man.

Faktu, ka tu strādā 24 stundas diennaktī, tik un tā neviens nenovērtēs. Dzīves beigās cilvēks atceras ne jau darbu, bet to, kur bijis, ar ko draudzējies, ko mīlējis, kāda bijusi ģimene. To es tagad lieliski saprotu. Neviena sieviete nedrīkst nolaisties, atmest ar roku savai ārienei, ķermenim. Tu auļo, auļo, līdz sāk ciest veselība.

Ar kādiem sporta veidiem nodarbojaties? Vai apmeklējat trenažieru zāli?

Zāle man nepatīk, taču nākas uz to iet. Joga, stiepšanās – jā! Dievinu mūsdienu aparatūru – izpildot parastus vingrinājumus, muskuļi saņem papildu stimulāciju, un pusstundas laikā iespējams atstrādāt trīs dienu darbu zālē. Viss ir vienkārši – ķermenis jātur tonusā. Dievinu tenisu, šaušanu, slēpošanu, dejas. Ar to var nodarboties augu gadu, vasarā – arī ar SUP.

Ejat uz šautuvi?

Jā, bieži. Sašauju 99 no simta. Mana mamma bija čempione biatlonā. Cilvēks trāpa mērķī tikai tad, ja ir pilnībā atslābinājies un jūt lidojuma trajektoriju. Ja “centīsies” trāpīt – nekad netrāpīsi. Šaušana ar pistoli ir īpašs sporta veids. Kādā Rīgas šautuvē ir unikāls instruktors – viņš lika man aizvērt acis un tad šaut mērķī. Gandrīz visi šāvieni bija precīzi.

Šāviena laikā ir jākoncentrējas tikai uz lodes lidojuma trajektoriju. Citu domu nedrīkst būt. Tā ir relaksācija, meditācija, ir jāatbrīvojas no visa, kas noticis dienas gaitā, nedrīkst domāt par to, kas būs rīt vai pēc stundas, prāts jānodarbina tikai ar vienu. Šeit un tagad. Enerģētikas atjaunošana – tas ir ļoti nopietni.

Un tajā nav ne piliena agresijas? Jūs to nedarāt tālab, lai atbrīvotos no dusmām?

Ja esi agresīvs, šaut nemaz nedrīksti. Pirmām kārtām – ir drošības noteikumi. Turklāt tad, ja būsi agresīvs, savu mūžu nekam netrāpīsi. Tieši otrādi – ir jāatslābinās. Tas, kurš nekad nav šāvis, domā, ka tā ir agresija. Nekā tamlīdzīga. Tas ir tāpat, kā brāzties lejā pa melno trasi ar 180 kilometriem stundā – tas ir vienkārši jāizbauda. Nedrīkst slēpot, domājot sliktas domas, un tas pats attiecas uz šaušanu.  

Jūs varētu būt Bonda meitene?

Nezinu, diez vai. Es neesmu tāda. Man ir ļoti grūti nodarīt kādam sāpes. Lai gan tagad es mierīgi varu kādu atlaist no darba. Senāk to ļoti pārdzīvoju.

Vai pieradāt?

Nē. Tādas situācijas gadās, un vienmēr ir ļoti grūti. Vadot biznesu, tev faktiski jāatbild par visu darba kolektīvu, cilvēkiem, kuri tev uzticas. Protams, tu vari būt labs... Taču – kā tādā gadījumā būs ar atbildību? Man ir labs paziņa – pareizticīgo garīdznieks, ļoti vieds cilvēks.

Reiz kādā sarunā viņš sacīja: “Vadītājs nedrīkst būt pārāk labs. Labsirdīgs tu drīksti būt tikai mājās, ar kaķiem, ar suņiem – taču pat pret bērniem tev ir jābūt stingram un dažkārt viņiem kaut kas jāaizliedz.

Bērniem jābūt mīlētiem, apmīļotiem, taču ne izlutinātiem. Un, ja tev dzīvē reiz būs lemts nodarboties ar biznesu un kļūt par vadītāju, tev nav tiesību būt labai un žēlsirdīgai.”

Gluži kā ķirurgam.

Jā, viņš taču griež. Ja ķirurgs baidītos nodarīt sāpes, viņš mūs neizārstētu. Bet – kas attiecas uz atlaišanu – ja saproti, ka cilvēks nav savā vietā, netiek galā ar uzticētajiem pienākumiem, tad ir jāšķiras. Agrāk man bija ļoti grūti pieņemt šādu lēmumu, tomēr es tiku ar to galā. Ir darba līgums, un tas jāpilda – tā es to sev noformulēju. Ja tu saistības pildi – paldies, saņemsi bonusus. Ja nepildi, atvaino...

Vai jūtaties stipra?

Nē, es esmu maiga un vāja, jauna, skaista sieviete. Kas es par stiprinieci?! Piecdesmit divi kilogrami? Nezinu gan...

Vadāt tik apjomīgu biznesu...

Pirmām kārtām – man ir direktori. Izvēlējos cilvēkus, kuri labi pārzina savu jomu un ir pieredzējuši; es viņos bieži ieklausos. Man ir jāsaprot, ka dodamies pareizajā virzienā, nenovirzāmies no mērķa, kuru esam iezīmējuši. Ziniet, viens ir apzināta stratēģija, taču ne mazāk svarīgi ir prast pielāgoties šīs dienas reālijām. Jo tam, kas bija izgudrots pirms pieciem gadiem, vairs nav nekādas nozīmes. Viss ir mainījies – gan tehnoloģijas, gan politiskā situācija, gan likumi.

Manas meitas saka: “Mammu, ārēji tu izskaties tik stipra, bet iekšā esi kā mazs, maigs bērniņš.”

Vai trausla?

Pilnīgi precīzi.

Jūs mēdzat raudāt?

Pēdējoreiz raudāju pirms gada. Kaut kas mani bija aizskāris līdz asarām... Taču par to es vairs neraudu. Jāraud ir tad, kad sāp fiziski, tad tas ir lietderīgi.

Vai mēdzat skumt, garlaikoties vienatnē?

Nekad. Esmu laimīga, kad man ir laiks palikt vienai ar sevi. Vairāk nekā pirms gada es sapratu, ka esmu vienīgais cilvēks, kurš man no sirds jāmīl. Ja nav mīlestības pret sevi, nav iekšējās piepildītības. Bet tas nozīmē, ka radīsies kaut kāda atkarība, piepildījuma avota meklējumi. Kālab? Ja iekšēji pats esi viens vesels, tev būs labi arī ar citiem. Un ar tevi būs labi katram.

Kas ir iekšienē, tas arī ārienē. Ne visi to saprot. Kādam paziņam teicu: “Saprotu, ka sāpes – tas ir normāli. Tās vajag izdzīvot, saprast, kādēļ tā notika, pārkāpt tam pāri un atlaist. Ciest – tas ir vājums.” Taču viņš tā arī nesaprata. Starp sāpēm un ciešanām ir atšķirība. Ciešanas ir vājums. Savukārt sāpes vajag izdzīvot, lai atrastu sevi. Un tad pašam ar sevi nav skumji un garlaicīgi. Ir mūzika, dejas, kino, draugi, ceļojumi...

Dejojat kādā deju grupā vai klubā?

Kijevā nav normālu klubu, kur dejot, bet Latvijā ir. Es nodarbojos ar dejām individuāli – ar latīņamerikāņu un modernajām. Tagad gribu iekļauties kādā grupā, kurā māca arī balles dejas. Man patīk nodarbībās pasmieties, pajokot.

Kādas vīriešu īpašības jums patīk?

Zilas acis (sirsnīgi smejas). Un vīrietim jābūt vīrietim. Koptam. Izteiciens, ka vīrietim jābūt tikai nedaudz simpātiskākam par pērtiķi, ir pilnīgas blēņas. To viņi paši ir izdomājuši. Sakopt sevi, savu ķermeni, rokas, matus – tam nevajag daudz laika. Cilvēkam jābūt skaistam gan iekšēji, gan ārēji. Vajadzīga arī humora izjūta. Jābūt gudram. Nu, ir taču Vīrieši, un ir tie, kuri nemaz nav vīrieši, bet tikai tādi “vīriešu dzimuma īpatņi”.

Attiecības netraucē mentalitāšu atšķirības?

Humora izjūtai nav robežu. Tā vai nu ir, vai arī tās nav. Tomēr ir īpatnības – Vācijā, Šveicē, Austrijā... Gaidi noteiktu reakciju, taču nenotiek. Taču to visu var ātri apgūt. Es, piemēram, lieliski saprotu, ko var gaidīt no latviešiem; vai tas būtu vīrietis, vai sieviete. Cik tuvu drīkst pienākt klāt – to es vairāk vai mazāk esmu apguvusi.

Sākumā bija grūti?

Nē, mēs taču esam līdzīgi. Tikai jūs... No vienas puses, jūs cilvēku nepieņemat uzreiz, taču, ja pieņemat, tad pamatīgi. Savukārt Ukrainā var izlikties, ka pieņem, taču patiesībā... Tāpat jums nepieciešams laiks lēmumu pieņemšanai, jūs vienmēr visu apdomājat. Es varu atrisināt jautājumu jau vienas tikšanās laikā, un tāpat ir Vācijā.

Bet te ir drīzāk kā Šveicē – sākumā daudz runāsim, pēc tam tiksimies vēlreiz... Taču tās ir detaļas. Ziniet, to ir vieglāk pieņemt nekā faktu, ka Ēģiptē nav privātās telpas jēdziena. Mana privātā teritorija ir metrs. Es jūtu fizisku diskomfortu, ja kāds atrodas tuvāk. Tāpēc man ir vieglāk ar cilvēkiem, kuriem ir līdzīga attieksme pret privāto telpu.

Kā veidojas jūsu attiecības ar laimi? Esat laimīga sieviete?

Katru dienu.

Esat iemācījusies būt laimīga, vai arī jums šāda iekšējā sajūta ir dota no dabas?

Droši vien esmu laimīga jau kopš bērnības. Kā bērns biju pārliecināta, ka visiem ir tādas ģimenes kā manējā, taču dzīves gaitā satiku dažādus cilvēkus un sapratu, ka ne jau visiem tā bijis. Un tieši tas dod man lielu laimes sajūtu. Atceros mīlošus vecākus, mums nekad nebija materiālu grūtību. Varbūt tādas bija, taču es un māsa to neizjutām.

Arī vēlāk ģimenes atbalsts bija liels. Tētis mani un māsu, kura ir piecus gadus jaunāka, neprātīgi mīlēja. Kad es jau mācījos universitātē, brīvlaikā atbraucu uz mājām, tēvs pārnāca no darba, es gāju viņu sagaidīt, un viņš mani uzcēla sev uz pleciem. Tāds bija tētis... Arī Saša ļoti mīlēja bērnus. Nezinu, cik spēju to novērtēt tolaik, taču tagad saprotu. Un tas dāvā laimes sajūtu. Vienkārši saprotu, kas notiek ar cilvēku, kad viņš nonāk uz nāves sliekšņa.

Vai jums ir kāds liels sapnis, uz kuru tiecaties?

Attīstīt biznesu. Man iepakojums nav vis ķīmija, bet gan māksla. Ir svarīgi, lai darbs sagādā baudu. Tas nav vienkārši uztaisīt plēvi, katra lieta ir unikāla. Tu strādā, redzi, ka cilvēki pārdod preci, pateicoties tavam iepakojumam. Man patīk tas, ko mēs darām.

Bet personiskāks sapnis?

Gribu atpūsties, pabūt pie jūras, un tā, lai septiņas dienas neviens netraucē. Taču to nevar (smejas). Telefons zvana no rīta līdz vakaram. Nez vai to var nosaukt par sapni. Paziņa aicina mani aizbraukt tālu prom uz veselu mēnesi, nodarboties ar niršanu. Pagaidām nevaru to atļauties.

Varbūt tieši tas būtu sapnis – aizbraukt prom uz mēnesi?

Nu beidziet – es nomirtu bez cilvēkiem un darba! Ilgākais – uz nedēļu, vairāk ne. Nedēļas laikā es visu būtu apskatījusi, izstaigājusi, izdarījusi, un ko tālāk? Cepināties saulē? Zināt, kas man patīk? Iesēsties mašīnā Cīrihē un izbraukt cauri visai Eiropai – uz Normandiju vai Itāliju. Plats ceļš, kas paveras tavā priekšā, debesis, un apkārt bezgalīgi lauki…