Fitnesa trenere Zanda Zariņa-Rešetina par sapņiem un motivāciju: "Sirds vienmēr pasaka priekšā pareizo atbildi"

“Manu dzīvi visbūtiskāk ietekmējis un veidojis sports,” sarunu sāk Zanda Zariņa-Rešetina. Bērnībā un skolas laikā viņa nodarbojās ar mākslas vingrošanu un vieglatlētiku, tāpēc likumsakarīgi, ka mīļākais mācību priekšmets bija sports. Taču, kad pēc vidusskolas pienāca brīdis izvēlēties profesiju, Zanda kļuva neizlēmīga.

“Bija doma stāties Sporta pedagoģijas akadēmijā, taču tolaik likās, ka tur mācās tikai topošie sporta skolotāji, un tādu karjeru es nevēlējos. Otrs priekšmets, kas man padevās, bija matemātika, turklāt ekonomistu un juristu studiju programmas tobrīd bija ārkārtīgi populāras. Sirds vietā paklausīju racionālajam prātam un iestājos Latvijas Universitātē, kur pabeidzu ekonomistus, iegūstot diplomu finanšu vadībā.”

Taču sports no Zandas dzīves nepazuda, paralēli studijām viņa turpināja aktīvi vingrot un intereses vadīta apmeklēja treneru kursus un ieguva C kategoriju. “Domas par profesiju šajā jomā nebija. Sāku trenēt vienu otru draugu, un pamazām aizvien vairāk cilvēku ieinteresēja iespēja trenēties pie manis.”

Tas bija viens no aizņemtākajiem dzīves posmiem, jo paralēli sporta treniņiem un studijām neklātienē Zanda arī strādāja restorānā par viesmīli un vēlāk – naktsklubā-restorānā par bārmeni menedžeri.

“Pamatprofesijā, kurā ieguvu diplomu, neesmu nostrādājusi nevienu dienu, taču esmu pārliecināta, ka man šīs zināšanas vēl noderēs. Varbūt kādreiz būs jāvada kāds sporta klubs,” viņa spriež.

Apkārtējo interese par treniņiem pamudināja Zandu sākt mācības Rīgas Stradiņa universitātes Rehabilitācijas fakultātē studiju programmā veselības sporta speciālists. “Nevēlējos būt tāds pustreneris. Sapratu – ja vēlos nopietnāk strādāt šajā profesijā, būs jāpamācās vairāk. Ja jau mani sports tik ļoti aizrauj, kāpēc, lai tas nekļūtu par hobiju un profesiju?”

Sākusi ar fitnesu un spēka treniņiem, šobrīd Zanda vairāk fokusējas un vispārējo fizisko sagatavotību. Nozīmīgu lomu ieņēmusi skriešana. “Vasarā man bija skriešanas krīze, jo traumas dēļ nevarēju to darīt. Svētdien noskatījos Berlīnes maratonu, kurā startēja vairāki mani audzēkņi, kā arī pazīstami sportisti, un pat tika sasniegts pasaules rekords.

Sapratu, ka tomēr vajadzētu vēl kādu maratonu noskriet. Pašreiz mans labākais rezultāts ir 3 stundas un 4 minūtes, bet klusais mērķis ir noskriet maratonu ātrāk par 3 stundām. Lai gan šķiet, ka 4 minūtes ir maz, taču maratonā tas ir daudz.”

Kā jau jebkurā darbā, arī treneri mēdz ieiet rutīnā, kad uznāk, kā Zanda to dēvē, profesionālā depresija, liekot šaubīties par izvēlēto ceļu. “Negatīvās domas pāriet pašas no sevis, redzot klientu rezultātus. Brīžiem šķiet, ka audzēkņu un klientu sasniegtie mērķi man sniedz lielāku gandarījumu nekā viņiem pašiem.

Visvairāk motivē tas, ka spēju palīdzēt cilvēkiem mainīt dzīvesveidu. Tādos brīžos saprotu, ka esmu pareizajā vietā. Nevaru iedomāties sevi, strādājot vadībā vai banku struktūrā. Priekšrocība ir arī iespēja pašai organizēt savu darba laiku.”

Zanda uzsver, ka nav ideāls un arī pašai mēdz uznākt slinkums. “Ir jāsaņemas un jādara! Būt par piemēru citiem ir gan grūti, gan viegli, jo esmu tāds pats cilvēks kā visi. Arī man brīžiem nav motivācijas trenēties, un arī es mēdzu apēst kūkas gabalu.”

Šovasar Zanda piepildīja teju divdesmit gadus senu sapni un beidzot absolvēja Sporta pedagoģijas akadēmiju, kur ieguva vieglatlētikas trenera diplomu. “Sirds vienmēr pasaka priekšā pareizo atbildi. Mana galvenā atziņa: tu vienmēr nonāc tur, kur tev ir jānonāk!”