Sandijs Semjonovs: par pusmūža krīzi un darbu zem lodēm

Ir uzskats, ka dokumentālista dzīve ir riska un avantūrisma pilna...

Vislabākais jau rodas pārmaiņu laikā, bet arī mūsdienās ir izaicinošas tēmas, vismaz manā radošajā dzīvē – braucieni uz kara piemeklētām vietām. Kādreiz ar operatoru Ģirtu Straustiņu turp braucām pastāvīgi, tagad laikam esam kļuvuši vecāki un slinkāki, mainījusies arī informācijas aprite.

Piemēram, kādreiz par Afganistānu bija maz informācijas, tagad, atrodoties tur, zini mazāk nekā cilvēki Rīgā pie interneta, tāpēc nav agrākā pieprasījuma. Varbūt arī pašiem vairs negribas.

Darba specifika ir tāda, ka nekad nezini, kur gulēsi, nereti – guļammaisā uz grīdas, katru dienu negaidīti pavērsieni. Mūsdienās ir aktuālais žanrs – materiāls, ko cilvēks izlasa un noliek, un ir vērtīgas laikmeta liecības. Grūti uztrāpīt, kas no visa būs aktuāls arī pēc 10 vai 30 gadiem.

Vismaz es uzreiz nespētu atbildēt, kas raksturīgs laikam, kurā dzīvojam. Skarbais kapitālisms? Podnieka Vai viegli būt jaunam? iezīmēja pārmaiņu paaudzi, Herca Franka filmās redzam cilvēka vēlmi izrauties no rāmjiem. Mūsu laikos drīkst runāt par jebko, un, kad jāpastāsta būtiskais, bieži vien tu to nevari. Informācijas okeāns mūs apēd. Pašam jāsaprot, kas dzīvē ir galvenais. Tas ir diezgan grūti.

Kas tevi patlaban satrauc, par ko gribi runāt, veidot sižetus?

Teikšu godīgi – tie lielā mērā ir nejauši stāsti. Viens no darbiem, pie kura strādājam, ir par diviem brāļiem Kuldīgā, viens ir ratiņkrēslā, otrs – BMX skeiters. Cilvēkstāsts par diviem bračkām, kad viens ir visur stumjams un vedams. Kā veidojas attiecības, arī ar sabiedrību.

Vēl vienu filmu sākām ar Kasparu Rogu – par viņa draugu Guntaru Kauliņu, kura banka bankrotēja. Viņš bija spiests aizbraukt uz Āfriku, kur nodarbojās ar dimantu rakšanu. Interesants stāsts par draugu attiecībām cauri gadiem. To varēs redzēt janvārī.

Tu esot kaut ko sācis kopīgi ar Ansi Pūpolu.

Jā, Ansis aizgāja no Nekā personīga, un mūsu doma bija, ka dokumentāli analītisko TV žanru vajag mēģināt attīstīt caur video formātu. Tas varētu būt portāls vai video vietne gan dokumentāliem, gan analītiskiem materiāliem, ar nopietnu saturu par procesiem Latvijā. Pirmo stāstu sākām par Ilmāra Rimšēviča sāgu, filmai Baņķieris pirmizrāde bija septembrī. Nākamais varētu būt stāsts par administratora Bunkus slepkavību un to, kas stāv aiz tā?

Vēl viena dokumentāla filma top par mazajām Latvijas lauku skolām, tāpat šoruden būs arī skaista dabas filma, ko veidojam kopā ar Gundaru Rēderu un Māri Maskalānu. Nupat ieguvām Sabiedrības integrācijas fonda finansējumu un veidosim stāstus par to, kā Lielbritānijā, Lietuvā un Ukrainā cīnās pret Krievijas propagandu. Šogad gribu pabeigt vēl pāris iesāktus dokumentālos darbus.

Vai atceries brīdi, kad iedevi mazo pirkstiņu, izlemjot: “Braukšu uz kara zonu!”?

Universitātē mācījos žurnālistos. Kursā bija aptuveni 30 meiteņu un daži puikas – es, Renārs Kaupers, Aldis Hofmanis, vēlāk Prāta Vētras menedžeris, un Atis Balodis. Deviņdesmito gadu sākumā man piedāvāja strādāt televīzijā, tas līdzinājās nokļūšanai Holivudas kinoindustrijā.

Vēlāk kādu dienu ziņu dienesta redakcijā ienāca šefs Gundars Rēders un teica, ka vajadzētu braukt atspoguļot karu Dienvidslāvijā. Mana izpratne par to bija no Holivudas filmām – apkārt šaus un sprāgs, mēs skriesim, būs kruti. Protams, bija daudz ciniskāk un vienkāršāk – nokļūsti pierobežā starp Kosovu un Albāniju un neko nesaproti, jo spēles noteikumu nav. Neviens nešauj, nāk iekšā milzīga bēgļu straume, tu cilvēciski ļoti pārdzīvo, redzot, ka aukstā laikā kalnos mazi bērni guļ bagāžniekā, veci cilvēki – traktoru piekabēs.

Redzot, ka konflikta dēļ, aiz kura stāv liela politika, visvairāk cieš vienkāršais cilvēks, kas izdzīts no mājām. Tā bijis visos karos – arī Sīrijā vairāk nekā miljons bēgļu pametuši savu valsti. Tikko bijām Armēnijā, kur ieradies milzīgs skaits Sīrijas armēņu. Kad satiec tos cilvēkus, saproti, ko karš nozīmē viņiem. Man spilgti iekritis atmiņā pirmais brauciens – devāmies filmēt ciematu, kuram uzbrūk; kā vienmēr, vajadzēja ekšenu, tika meklēts kaut kas asāks.

Tuvāk lodēm?

Jā. Mums līdzi bija apsargs ar automātu, kurš pirms atpakaļceļa teica: “Mēs bijām vienojušies par cenu līdz šejienei, atpakaļ būs dārgāk.” Atis uzsprāga, bet čalis nožvadzināja ieroci, un bija skaidrs – taisnība ir viņam, jāmaksā. Reizēm vari būt vienalga cik drosmīgs, bet pret ieroci neko neizdarīsi.

Notiek apšaude, tu skaties vaļā muti, mēģini paslēpties... Bieži palīdzēja karavīri, stāstīja, ka uzreiz jākrīt gar zemi. Beigās izstrādājās intuīcija – iebraucot ciematā, jau pēc acīm redzi, kā vietējie tevi uztver. Gan Āfrikā, gan Afganistānas karstajos punktos ir bijuši visādi piedzīvojumi, pēc kuriem vairs neprasās. Četrdesmit gadu vecumā sāc aizdomāties, kāpēc īsti mēs dzīvojam.

Par savas dzīvības vērtību?

Vairāk par to, ko tu dari. Esmu sekojis kara fotogrāfiem, jo man ļoti patīk fotogrāfija. No karstajiem punktiem tās ir ļoti izteiksmīgas, daudz emociju – ievainotie, bēgļi. Katru gadu tās uzvar konkursos, bet 10–20% šo fotogrāfu aiziet bojā. Tik bieži braucot, kļūsti pārgalvīgs, zaudē baiļu sajūtu. Viņi brauc pastāvīgi, mēs – divas trīs reizes gadā. Tas arī finansiāli ir dārgi.

Tā bija pašu iniciatīva, paveicās, ka strādājām sabiedriskajā televīzijā, varējām pārliecināt vadību, ka tas ir vajadzīgs: “Tur ir mūsu karavīri, viņiem ir tēti, brāļi, māsas, visi grib informāciju...” Daudz braucām uz Afganistānu, kur ir pilnīgi cita pasaule un vērtības. Lai arī viņi dzīvo milzīgā nabadzībā, no viņiem daudz ko varētu mācīties – vecāku godāšanu, cieņu, otra nemānīšanu.

Tur tas ir ļoti stingri – ja esi piemānījis, var pat nošaut. Un tā nācijas pašapziņa – krievi mēģinājuši iekarot, amerikāņi, bet viņi saglabā mugurkaulu. Vienreiz Kabulā redzējām savdabīgu foto montāžu, kas raksturo nāciju. Amerikāņi tikko nolaidušies uz Mēness, bet pretī nāk bariņš modžahedu ar jautājumu – a, ko jūs te? Pirmie uz Mēness? Mēs jau te sen tusējam...

Afganistānā ieej mazā veikaliņā, tur pie sienas prezidenta portrets. Nezinu, vai pie mums kaut kur var redzēt Raimondu Vējoni (smejas). Tā ir tāda cieņa pret valsti un valsts vīriem. Kad paliekam pie kāda pa nakti, saimnieks, iemitinājis mūs labākajā vietā, pats neguļ, sēž visu nakti ar automātu, jo esam šaubīgā rajonā, bet viņš ir mūs uzņēmis savā mājā, tāpēc par mums atbild. Viņš dzīvo nabadzīgi, bet visu labāko uzlicis galdā. Tādus cilvēkus var tikai apbrīnot.

Esi stāstījis, ka tulks brīdināja, ka jābrauc prom, jo saimnieks devis mājienu, ka iemetīs jūs pagrabā un prasīs izpirkuma maksu.

Tas bija Irākā, bijām tur divatā ar Ati Klimoviču.

No starpnieka ir atkarīgs daudz?

Protams! Irākā, kur rietumvalstis ar armijas palīdzību mēģināja ieviest savu demokrātiju, viss tomēr nenotiek tik veiksmīgi. Šobrīd es neieteiktu turp braukt nevienam.

Žurnālistam?

Arī uzņēmējam, risks ir pārāk liels. Protams, vari ņemt privātu apsardzi... Nupat Centrālāfrikā nošāva trīs krievu žurnālistus. Somālijā nekad nezināji, kas var notikt pēc brīža, kā viss beigsies. Bet, ja gribi to piedzīvot... Tas ir tāpat kā ar kalnos kāpšanu – tu vari būt nez kā sagatavots, bet vienā brīdī nāk lavīna, kaut kas nenostrādā, krīt akmens.

Bet dzīve tieši ar to ir interesanta – dzīvot ir vērts, ja riskē, meklē kaut ko jaunu; vienalga, tas ir ceļojums vai savām rokām uzbūvēts malkas šķūnis. Citādāk – kāpēc? Ja nav attīstības.

Daudzi, atgriezušies no kara zonas, saka, ka miera laikā nevar normāli dzīvot. Psihoterapeiti skaidro, ka pie adrenalīna pierod un bez tā ir tādas kā paģiras, neizturama tukšuma sajūta.

Jā, bet tāpēc nav obligāti jābrauc uz konfliktu vietām, var lēkt ar izpletni vai tamlīdzīgi.

Ko dari tu?

Pašlaik, jāsaka, dzīvoju diezgan mietpilsoniski, nekā tāda...

Esi kļuvis par sauszemes žurku?

Jā, meklēju radošus piepildījumus. Gribēju iemācīties kaitot, bet tā arī nav iznācis. Iespējams, tā ir pusmūža krīze, bet ir arī posmi, kad neko riskantu negribas; ir interesanti satikt cilvēkus, iedzert vīnu. Tāpat jau palaikam kaut kur aizbraucu, tikko atgriezos no Armēnijas, pagājušoruden bijām Indonēzijā, dzīvojāmies ar Ģirtu pa savannu, bija visādi piedzīvojumi.

Jums bija filmas par ziloņiem un orangutaniem.

Jā, iebraucām vietās, kur cilvēki nokļūst ļoti reti. Man vienmēr ir interesanti atklāt jaunas kultūras, stāstus. Katrā vietā lielākā vērtība ir cilvēki. Atgriežoties Latvijā, redzi atšķirību. Cilvēki ir augstprātīgi, ar gatavu viedokli, bet patiesībā pasaule ir ļoti dažāda.

Armēnijā sastapām Dživanu Gasparjanu, 90 gadus vecu vīru, kas spēlē duduku. Pasaulslavens, viņam ir mājas Parīzē, Amerikā. Un – jo atzītāks cilvēks, jo vienkāršāks. Apsēžamies, un viņa pirmais jautājums ir – vai mums esot laiks viņu pagaidīt. Gaidīt vajadzētu mums, bet te...

Vai sāki aizdomāties arī par to, ka, braucot uz karstajiem punktiem, tu iespaido arī ģimeni, viņu likteni?

Mums tajā ziņā vienmēr bijusi normāla sapratne. Nekad nedrīkst otru ierobežot, tad kopdzīve nav pilnvērtīga. Dažas smagākas sarunas ar sievu par braucieniem ir bijušas.

Pirms Somālijas viņa prasīja: “Priekš kam tev tas vajadzīgs?!” Kamēr strādāju ziņu dienestā, skaidrs – brauc no televīzijas, bet, ja esi brīvais žurnālists un pats izdomā braukt uz Somāliju... Taču man gribas dzīvot pilnvērtīgi, gūt iespaidus, emocijas. Nupat arī – satieku Raivo Rostu, un viņš: “Braucam uz Sjerraleoni!” Ar Egilu Helmani sazvanāmies: “Varbūt vajadzētu uz Lībiju...” Te daži filmētāji: “Davai, braucam uz Sīriju!”

Un tu atbildi, ka esi atmetis?

Jā, ka vairs nelietoju (smejas). Bet to jau nevar atmest. Man nepatīk tā stingri nolemt, vados pēc situācijas. Austrumos, ja nokavē, saka: “Diemžēl viss ir Allāha rokās.”

Interesantākais ir process. Kad mērķis ir sasniegts, faktiski viss apstājas, un atkal jāizvirza jauns mērķis. Arī dzīvē beigas ir zināmas un visiem pilnīgi vienādas! Bagāts, nabadzīgs, dumjš vai gudrs... Svarīgs ir ceļš – lai beigās nav jānožēlo. Piekrītu tibetiešiem – labais atstāj pēdas. Arī slikto neizbēgami dabū atpakaļ – caur sevi vai tuviniekiem.

Cilvēki uz karstajiem punktiem brauc, misijas vadīti, lai iemūžinātu un parādītu citiem tur notiekošo?

Es domāju – noteikti.

Tā nav tikai personiskā adrenalīna ķeršana?

Nē, lai gan zināms personisks pārdzīvojums tur ir. To nedara arī naudas dēļ. Cik, braukājot pa pasauli, esmu novērojis, neviens no šiem žurnālistiem vai fotogrāfiem bagāts nav kļuvis.

Tie, kuru fotogrāfijas nodrukā uz žurnālu vākiem...?

Jā, viņiem maksā vairāk, taču ar to pelna galvenokārt mediju īpašnieki. Bet tas ir ūnikums – būt klāt brīdī, kad armija iet iekšā Irākā vai Afganistānu bombardē amerikāņu lidmašīnas... Tu piedzīvo to, kā veidojas mūsdienu vēsture. Latvijā nezinu nevienu notikumu, kas varētu ilgtermiņā interesēt visu pasauli. Varbūt Maximas traģēdija kā spilgta kapitālisma bezizeja, kad cilvēkus noved kapā būvnieku dzīšanās pēc naudas.

Rīgas dokumentālā kino tradīcijā publicistika un māksla bija līdzvērtīgas. Tu esi sekotājs vai pārkāpējs?

Katrā no mums ir kaut kas no mākslinieka. Jābūt kaut kam, ko tu gribētu darīt, lai pasaule kļūtu labāka. Kad redzu netaisnību un nabadzību, ka cilvēki brauc prom, pamet laukus – velns, kā vajadzētu palīdzēt... Tomēr viss ir nosacīti. Armēnijā patlaban dzīvo kā deviņdesmitajos gados, pat nabadzīgāk. Viss ir mūsu galvās.

Tev ar filmu tomēr gribas diriģēt cilvēku emocijas, ielikt kādu poētisku tēlu?

Bez tā nevar. Ir jāatrod balanss, jāprot uzrunāt cilvēku. Sāpe ir jāizraud. Tas, ka vīrieši neraud, ir mīts.

Tu raudi?

Jā, klausoties mūziku vai skatoties filmu, kas aizķer. Tās ir emocijas, kas apliecina, ka esam cilvēki. Tāpat kā uztraukšanās pirms svarīga notikuma. Tas pats Gasparjans – 90 gadu cilvēkam, viņš saka: “Dzīve pagājusi kā viena diena.” Mēs prasām: “Vai uztraucies pirms uzstāšanās?” Viņš: “Protams!” Tu nevari neuztraukties arī 90 gados, kaut esi spēlējis tūkstošiem koncertu visā pasaulē. Man šķiet, tā ir visiem, kas kāpj uz skatuves, arī Renārs Kaupers to atzīst.

Daudzi dokumentālisti ir gatavi atkailināti stāstīt arī par savu dzīvi. Hercs Franks pat lika filmēt, kā viņam veic sirds operāciju, Ievas Ozoliņas Mans tēvs baņķieris ir ļoti personisks stāsts. Vai arī tu būtu gatavs veidot ko tādu...?

Daļēji. Ir kāda filma, kurā mēģināšu ievīt stāstu par sevi. Pirms trim gadiem sākām stāstu par meža māsām – sievietēm, kuras atbalstīja mežabrāļus. Bērnībā vasarās dzīvoju pie vecāsmammas, viņa bija kopā ar citu vīrieti (ne ar manu vectēvu), biju pie viņa pieradis. Īstais 25 gadus sabija izsūtījumā Vorkutā par to, ka vairāk nekā gadu nodzīvoja mežā. Bija spiests bēgt no mājām Latgalē, viņu atrada un notiesāja. Tad vecāmāte atrada citu vectēvu.

Man tas likās interesanti, arhīvā urbos cauri viņa lietai. Tas, kāpēc šie cilvēki izvēlējās iet mežā, mūsdienās liktos nesaprotami. Varbūt daži būtu gatavi visu pamest, lai cīnītos par savu valsti. Bet, ja tev ir ģimene, iet dzīvot mežā... Tas nav ieiet pasēņot vai nedēļu padzīvot nometnē. Ziemā, rudenī, kad līst, tu nevari kurināt ugunskuru, termoveļa nav izdomāta...

Latvijas armija nepretojās, Ulmanis nedeva pavēli cīnīties, un mežabrāļi un māsas bija vienīgie, kas reāli cīnījās pret padomju varu. Mežā aizgāja vairāk par 30 tūkstošiem. Dzīvi ir palikuši 20 mežabrāļi, mēs viņus aptaujājam – tā ir būtiska liecība.

Viņi stāsta, ka nebija gandrīz nevienas mājas, kas nebūtu ar mieru dot pārtiku, atbalsts bijis ļoti liels. Cilvēki bija apjukuši, skatījās, vai tiešām padomju vara nostiprināsies. Domāju – jāmēģina stāstīt caur personisko. Vecotēvu notiesāja par dzimtenes nodevību, tolaik bija tāds pants.

Viņš neatgriezās?

Atgriezās, bet vecāmamma bija precējusies...

Ar tevi iepazinās?

Jā, bet es biju salīdzinoši mazs, vēlāk viņš nomira. Atmiņas ir pagaisušas.

Vai, kopš tu nebrauc uz karstajiem punktiem, ir mainījušās tavas attiecības ar ģimeni?

Domāju, ka ir. Nākamgad būs 20 gadu kāzu jubileja. Tu apprecies jauns, bet, 20 vai 30 gadus dzīvojot kopā, fundamentāli mainies. Jaunībā ir milzīgi ideāli, dzīves laikā tie plok... Ir būtiski otru cienīt.

Kopš nebraucu uz karstajiem punktiem, ir mainījušās prioritātes. Puika ņemas ar hokeju, esmu vairāk kopā ar viņu, vedu uz nodarbībām meitu. Ja dzīvē ir kāda vērtība, tad tie ir bērni, un viņi izaug ar to, ko mēs viņiem iedodam.

Armēnijā aizbraucām uz vietu, kur astoņdesmito gadu beigās bija zemestrīce. Aizgājām kopā ar vietējiem uz kapiem, viņi saka: “Mēs nākam šurp katru nedēļu, mums senči ir svarīgi.” Tad nodomā – bāc, kad es pēdējoreiz biju pie vecāsmammas?

Vai, augot divu žurnālistu ģimenē, bērni izjūt vecāku profesijas specifiku – tu ar viņiem runā par pieredzēto tajās valstīs?

Cenšos. Ik reizi, kad atbraucu, veicu mazu diskursu.

Cik lieli viņi ir?

Desmit, divpadsmit un deviņpadsmit. Viņi nāk uz filmām. Pēc filmas par skolēniem Turpinājums mums bija liela diskusija – laukos meitenei iztēle bija daudz bagātīgāka nekā mūsu pilsētnieku bērniem. Viņi tomēr dzīvo box pasaulē, spēlē internetā. Iedomājies – ziemā iet cauri mežam trīs kilometrus uz autobusu. Pa ceļam visu ko domā, iztēle neizbēgami darbojas...

Ir starpība, vai tevi siltu iekrāmē pie mājas mašīnā un siltu izlaiž pie skolas. Mainās bērni, mainās domāšana. Mēs uztraucamies – kāpēc viņi tik daudz lieto telefonus un datorus, mūsu laikā gājām ārā, jo tur viss notika. Tagad ārā neviena nav, ko viens darīsi? Visi sēž tīklā. Protams, tas ir bišķi biedējoši.

Ar ko tas beigsies, nezinām.

Tāpat izaugs. Galvenais – lai nepazūd cilvēciskais. Padomju laikā bija daudz slikta, bet cilvēki bija spiesti domāt, radoši apliecināties. Tagad viss ir orientēts uz naudu. Arī jauniešiem – kā taisīsim biznesu, ko pārdosim...

Tavējie domā citādāk?

Arī viņi ir mūsu laika produkts. Vecākā meita ir ļoti saprātīga, tas priecē. Viņas nav sociālajos tīklos.

Deviņpadsmit gadu vecumā... Kāpēc? Tu iespaidoji?

Pilnīgi nemaz.

Pats gan esi feisbukā.

Esmu, tas vajadzīgs arī darbam, informācijas apmaiņai. Viņai ir pārliecība, ka tas nav vajadzīgs, pati ir pie tā nonākusi.

Ko jūs ar bērniem darāt kopā?

Piemēram, braucam ar velosipēdiem, kopā ceļojam. Šopavasar filmējot ar mazāko meitu izbraukājām visu Latviju. Izdomājām, ka bērnus visā vajag vairāk iesaistīt jau kopš agrīna vecuma; ja viņi sapratīs tās vērtības, tad nākotnē spēs nosargāt.

Četrdesmit pieci padomju gadi ir samaitājuši mūsu domāšanu. Ticība valstij sākas ar valstsvīru godīgumu. Paskaties uz korupciju – gandrīz visi lielie uzņēmumu vadītāji – Latvijas dzelzceļā Magonis, Latvenergo Miķelsons, tagad Rimšēvičs... Viņi jau tā saņēma pietiekami lielas algas.

Tas būtu maigi teikts...

Tieši tā, un tas nozīmē, ka alkatība cilvēkā neapstājas. Filmā par Rimšēviču analizējam, ar ko tas ir sācies un kā veidojies. Dzīve noteikti piespēlēs arī citas tēmas. Runājot par adrenalīnu – kaut kur atkal būs jāaizbrauc... (smejas) Uztaisījām filmu par Noru Bumbieri – daudziem ļoti patika, bet dažiem arī patika.

Kādu laiku man neliek mieru doma, ka vajadzētu uztaisīt dokumentālu stāstu par Līviem. Tur ir daudz traģisma. Ar filmu Nāves mušpapīrs vieni no pirmajiem sākām tēmu par heroīna lietotājiem. Tas dramatisma moments man nāk līdzi arī Noras filmā – viņas dzīvesstāsts nebija viegls. Savā ziņā pamācošs – cik ātri talantīgs cilvēks var sadegt... Jābūt tomēr kritiskam pret apkārtējo vidi un cilvēkiem.

Un arī pret paša būtību.

Protams, jāprot pateikt nē. Daudzi teica: “Kur tik slikta filma?! Kāpēc tik daudz negatīvā? Nav pastāstīts par viņas starptautiskajiem panākumiem, par daudzām labām dziesmām.” Man pret kritiku vienmēr ir pietāte, jo tas ir tieši vērsts pret tevi. Taču – tas palīdz augt, nedzīvot ilūzijās, ka viss ir baigi smuki un labi... Nekad jau tā nav. Bet tas, ko darām, ir patiesi no sirds.

Vai tu katru dienu ieskaties kartē, kur okeānā atrodas Kārlis Bardelis?

Palaikam. Toreiz, kad viņi ar Gintu Barkovski brauca ārā no Atlantijas okeāna, man zvanīja Reizenbergs, viens no dvīņu brāļiem bārmeņiem, un teica: “Jābrauc uz Brazīliju!” Tur, viņus gaidot, trīsreiz mainījām aviobiļetes. Tādos brīžos ieslēdzas žurnālistiska spītība, jo mana pārliecība ir – lai dabūtu kaut ko labu, jāiziet cauri grūtībām. Nekas nekrīt no zila gaisa. Arī miljonāriem neviens neko nav uzdāvinājis. Acīmredzot ir bijusi vīzija, kā to naudu nopelnīt.

Alkatība ar uzcītību iet roku rokā?

Varbūt... Kopā ar otru čali – Rihardu Treiju palikām un sagaidījām viņus krastā – tādu brīžu dēļ ir vērts dzīvot. Bijām sazinājušies ar turienes studentiem, aizbraucām uz kojām, tur desmit čaļi, bariņā sasēdušies, pīpē zāli. Mūsu čoms – tulks saka: “Davai, uzpīpējam kāsi!” Saku: “Beidz, tūlīt mūsējie brauc ārā, kādu kāsi, ir jāsagaida!” Beigās visi desmit brauca mums līdzi uz piekrasti viņus sagaidīt. Tas bija unikāli, ka mēs bijām tur – vienīgie no Latvijas...

Esam runājuši, ka šis Kārļa brauciens varētu būt kā turpinājums filmai Okeāna saviļņotie. Domāju, ja man pašam būtu jābrauc, tas būtu baigais izaicinājums. No vienas puses, baigi gribētos, no otras – tas ir gads... Tu domā – bļāviens, gan jau nekas nenotiktu! Noteikti viss sakārtotos. Bieži vien tev ir bail, neesi īsti pārliecināts, bet, kolīdz lēmums ir pieņemts, tā ej uz priekšu. Turklāt katrā zaudējumā ir sava mācība. Ja katrs gājiens būtu veiksme, spēlējot šahu, visi būtu čempioni un dzīve – vienveidīga.

Latvijā esam divi miljoni. Lai cik kašķīgi mēs būtu, tā ir mūsu teritorija. Baigi svarīgi ir simtgadē atbildēt uz jautājumu, ko mums nozīmē šī valsts un ko mēs esam tai devuši. Armēnijā runājām, ka mazas tautas nevar cerēt, ka varbūt izaugs viens ģēnijs, otrs... Katrā jādzīvo mazajam ģēnijam, jo par lielajām tautām mēs varam būt pārāki ar izglītību, domāšanu, erudīciju.

Filmu varētu uzņemt par katru cilvēku?

Nezinu, vai pilnmetrāžu, bet īsfilmu varētu uzņemt par katru. Pat pie televizora sēdošam purpinātājam varētu atrast kādu rakursu Tikai jāiedziļinās, jāprot ieraudzīt. Pilnmetrāžai gan vajag lielu personību – kā Vairu Vīķi-Freibergu vai Juri Rubeni.  

Vai pasaulē ir kāds, par kuru tu ļoti gribētu uztaisīt filmu?

Tagad tas nav iespējams, bet man būtu bijis interesants Sadams Huseins; tas, kā izvērtās viņa dzīve. Tu esi liels vadonis, tad pēkšņi – vairs nekas, tevi pakar. Būtu interesanti, kā mainās viņa bravūra. Interesants būtu arī Putins, ja varētu tikt klāt. Tā, pa īstam – kāds viņš ir cilvēks.

Tu būtu gatavs viņam veselu gadu staigāt pakaļ?

Simtprocentīgi! Lai saprastu, kas viņš ir patiesībā. Latvijā nevienu tik noslēpumainu kā Putins neredzu.

Bunkus bija interesants – pelna vairāk par miljonu gadā, un viņu nošauj uz ielas. It kā būtu atgriezušies deviņdesmitie...

Tev nav bijis jādomā – vai, dodoties savos braucienos, neesmu paštaisns, varbūt vajadzēja palikt Latvijā un pelnīt naudu ģimenei...?

Protams, tas ir zināms egoisms, arī tīri profesionāla vēlme apliecināties. Taču tas ir normāls dzinulis. Ja cilvēkiem nebūtu ambīciju, domāju, nebūtu arī evolūcijas. Visi sēdētu un samierinātos ar to, kā ir; nebūtu ne veļas, ne trauku mazgājamo mašīnu. No vienas puses, protams, ir biedējoši, ka cilvēkiem nav darba, jo visu izdara mašīnas. Drīz tās arī rakstīs un filmēs. Varētu izdomāt kādu programmu. Piemēram, ielādē video, un programma tev uztaisa, teiksim, romantisko filmu. Tomēr bez cilvēciskā nekam nav vērtības; līdzpārdzīvojumu var raisīt tikai kaut kas cilvēciski patiess un tīrs, kas nācis no sirds. Citādi nav iespējams.