Jostu audēja Lilita Līdaka stāsta, kā patiesībā top tautastērps: "Nav kā bildēs - sieviete tautastērpā viegli min paminas"
Tekstilmāksliniece, tautisko jostu audēja Lilita Līdaka audusi arī brunčus, lakatus un pārzina tautastērpos ieaustos rakstus visos sīkumos. Kad sazinājāmies ar mākslinieci, viņa lūdza nedaudz gaidīt, jo tieši tobrīd bija ķērusies pie dzijas krāsošanas.
Kārtīgs meistars visu auduma gatavošanas procesu prot paveikt pats, un krāsošanai tajā ir nopietna vieta. Arī pati auduma gatavošana nav tik viegla, kā to redz fotoattēlos, – tautastērpā ģērbta sieviete viegli min paminas. Īstenībā tā esot pamatīga nopūlēšanās vai pūlēšana, kā darbu raksturo audēja.
Lilita auž kopš skolas laikiem Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā. Turpināja studijas Tallinas Mākslas institūtā un pēc absolvēšanas 34 gadus nostrādāja Lietišķajos Tekstilmākslas nodaļā, vairāk nekā desmit gadus bija arī tās vadītāja. Bet aušana nav atlikta malā joprojām, tikai pamatā top jostas, jo to gatavošanai ir atbilstošas stelles. Viņa vērtē, ka etnogrāfiskā tēma ir pārsvērusi citas radošās intereses, daudz laika pavadīts muzejos, pētot senos paraugus.
Savu pirmo jostu Lilita Līdaka auda trīs mēnešus – tik sarežģīti un laikietilpīgi tas bija. Mūsdienās jostas auž uz stellēm, un arī senāk tās auda starp lielajiem aužamajiem gabaliem – palagiem, segām, lakatiem. Stellēs jostas var labi saklapēt (cieši sasist diegu pie diega). Mūsdienu dzija jostu aušanai ir mazliet par plānu un mīkstu, lai sanāktu tieši tāda, kādu auda senāk. Arī krāsas notrāpīt nav viegli. Ja nav tieši tā groduma vai krāsas pavedienu, jābūt radošam un arī zinošam. Vārdu sakot, nākas izgrozīties.
Pavisam senos laikos jostas darināja uz koka zara, paminu vietā uzsienot nītis uz zīmuļa. Arī mūsdienās nometnēs un amatnieku saietos var vērot, kā jostas top uz koka zariem, no kuriem daudzie pavedieni stiepjas tik attālu, lai audēja nesapītos. Diegu galus satin kamoliņos un nostiprina ar adatām, lai netinas vaļā.
Interesanti, ka senākā no jostu veidiem, kas pieejama arhīvos, ir nevis Lielvārdes, bet Ceraukstes josta. Visā tās garumā neatkārtojas neviens zīmējums. Tā ir platākā no zināmajām Zemgales jostām. Daudzi mūsdienās austo jostu raksti iegūti no jostu segām: kad sievietes pārgāja uz pilsētas modi un tautastērpus ikdienā vairs nevalkāja, saaustās jostas sašuva košās joslu segās, ko varēja pārklāt, piemēram, pāri gultai. Pētot šīs segas, atjaunoti daudzi jostu raksti.
Jostām nav labās un kreisās puses, tās ir skatāmas abējādi. Tautiskajai jostai jābūt stingrai, pat cietai, lai aplikta nesalokās un izceļ grezno rakstu. To panāk, ja ir stingrs lins un stingra, grodi (cieši) savērpta dzija. Mūsdienās vairs nevarot tādu uzaust, pastāstīja Lilita, jo rūpnieciski apstrādātais un vērptais lins ir smalks un mīksts. Jostai raksturīgi, ka vidējā joslā pamata zīmējums sānos ir it kā nocirsts, piemēram, rombiņš nebeidzas, satiekoties līnijām, bet paliek nepabeigts.
Pamata rakstā lielāks dekoratīvāks elements mijas ar mazāk izteiksmīgu, ko sauc par starpelementu. Sānos jostu var noslēgt lina vai vilnas maliņas. Abpus centrālajai joslai ir šaurākas sānu, tā sauktās ziediņu joslas. Ceraukstes jostai ir nevis ziediņu, bet rakstainas maliņas. Galos ir aizaudums (sīki rakstiņi rūtiņās). Ja aizaudums ir garš, bārkstīm jābūt īsām, bet, ja aizaudums īss – bārkstis ir garas. Jostai jāsadzīvo ar brunčiem: jāizceļas uz brunču fona, taču jāsader pēc krāsām un rakstiem.
