"Saplēstās krūzes" aktrise Ieva Segliņa: apzināti pavedināt māku tikai kopš augstskolas

Vismaz oficiāli man tādas krustmātes nav. Bet ar Akvelīnu sadzīvojam labi. Es vispār cenšos, un man ļoti patīk runāties ar vecākiem kolēģiem. Ieklausos viņu domās, īpaši, ja viņi noskatījušies manu izrādi. Cenšos ar cieņu un pietāti dzīvot, saprotot, kad vajag vai nevajag runāt. Ir smagākas izrādes, pirms kurām viena otru netraucējam. Viņa arī mani atbalsta. Piemēram, noliekot burciņu medus uz mana spoguļgaldiņa pirms «Žannas d’Arkas» pirmizrādes, vēlot spēku un izturību.

Tev pie spoguļa piesprausts Mihaila Barišņikova portrets. Esi viena no viņa fanēm?

Viņš ir cilvēks, kuru nedaudz apbrīnoju.

Jā! Un man bija tā laime ar viņu arī personīgi iepazīties. Tas, pateicoties manai skolotājai no Maskavas, – slavenajai horeogrāfei Allai Sigalovai, kura daudz strādā arī ar Alvi Hermani. Biju viņu uzaicinājusi uz izrādi Dailes teātrī, un Alla paņēma līdzi Mihailu Barišņikovu. Pēc tam pasēdējām tepat, teātra kafejnīcā.

Uztraucies?

Protams! Sajūta ir mazliet mistiska, saprotot, ar ko esi kopā pie viena galdiņa. Bet ļoti jauks vakars izvērtās.

Tev ļoti agri radās doma par to, ka būsi aktrise?

Ne tikai doma, bet jau reāla rīcība. Kopš triju gadu vecuma dziedāju «Knīpās un knauķos», iesaistoties dažādās izrādēs. Viena no tādām 11 gadu vecumā bija «Īkstīte» Dailes teātrī, ko veidoja Dž. Dž. Džilindžers. Pēc tās viņš mani uzaicināja spēlēt izrādēs «Petras fon Kantas rūgtās asaras» un «Spoka sonāte». Viss notika kaut kā pats no sevis.

To sāku apzināties tikai pēc izglītības iegūšanas. Tad man tas bija vienkārši piedzīvojums, neanalizēju, ko daru. Neatceros, ka būtu apzināti domājusi par to, kā tas ir, kad vīrietis jāpavedina. Nu nē... Es vienkārši darīju. Ja pašlaik spēlētu Lolitu, mocītos, analizētu, mēģinātu saprast. Tad – nē!

Kurš tad neiemīlas agri?! Septītajā klasē jau jābūt pirmajai mīlestībai. Citiem bērnudārzā ir. Bet Lolita man bija kas pilnīgi pretējs. Nebiju no tiem pusaudžiem, kas skraidīja apkārt un darīja to, ko nevajag darīt. Biju labais un kārtīgais bērns.

Un tad aizbrauci uz Krieviju mācīties Maskavas Akadēmiskā Dailes teātra skolā. Turklāt – nemākot krievu valodu. Tu esi drosmīga!

Mazliet zināju. Vasarā pirms aizbraukšanas biju mācījusies pie privātskolotājas. Ļoti daudz tas nedeva. Saprast kaut ko sapratu, bet nerunāju. Diezgan ātri valodu apguvu tur, jo mani ļoti tracināja, ka pirmā kursa nodarbībās skolotāja saka – pagaidīsim, kad Ieviņa sapratīs, un tad iesim tālāk. Domāju: nu nē, es neatpalikšu!

Pirmos trīs mēnešus katru vakaru raudāju spilvenā, kā gribējās mājās. Nevaru teikt, ka jutos viena. Maskavā man ir radinieki – mammai brālēns, tāpēc mamma pašā sākumā padzīvoja tur, lai man būtu sasniedzama. Tāpat blakus bija režisors Romans Kozaks, kas mani uz Maskavu aizveda. Bet esmu tāds cilvēks, kas grūti iztur pārmaiņas. Labas vai sliktas, bet rada diskomfortu un stresu.

Jā, varēju palikt, bet nezinu, vai man tur būtu iespēja darīt to, ko daru šeit. Vienmēr, lai arī tiktu vaļā no akcenta, es būtu ārzemniece. Es nespēlētu Tatjanu. Kāpēc viņiem ņemt ārzemnieci, ja ir miljons citu talantīgu aktrišu, kas to var izdarīt.

To, ka nāksi uz Dailes teātri, zināji jau studiju laikā?

Ceturtajā kursā piezvanīja Džilindžers un teica, ka man teātrī būtu vieta.

Tevi nebrīdināja, ka jaunām aktrisēm būtu jāuzmanās no Džilindžera?

Nē, tā ir leģenda par Džili. Viņš taču mani pazīst kopš 11 gadu vecuma. Saucu viņu par teātra tēti. Viņš mani virzīja, palīdzēja. Nebūtu «Lolitas», nebūtu Maskavas. Esmu ļoti laimīga un pateicīga par to. Ļoti. Džilindžeram ir milzīga loma manā profesionālajā dzīvē. To iespēju, ko viņš man dod un uztic, ir ļoti daudz. Un paldies viņam par to!

Man patīk krievu valoda. Ja pirms tam ienīdu un teicu, ka nekad mūžā to nemācīšos, tad tagad saku, ka tā ir viena no bagātākajām valodām pasaulē. Lasīt Antona Čehova un Fjodora Dostojevska darbus oriģinālvalodā ir ļoti liela vērtība. Un tāpēc ir milzīgs prieks ķerties pie Antona Čehova «Trīs māsām», ko rādīsim Dailes teātrī. Būšu vidējā māsa Maša. Tas ir izaicinājums spēlēt depresīvu, dzīves nomāktu sievieti.

Pagājušajā pirmdienā kopā ar preses pārstāvjiem skatījies «Saplēstās krūzes» pirmo sēriju. Tā tikai šķita vai tiešām bija - seansa laikā biji ļoti saspringta?

Man ir grūti uz sevi skatīties. Manuprāt, retais aktieris to var. Redzu visus prusakus. Un tā sajūta, ka zini – nekā mainīt vairs nevari.

Maz, esmu rīdziniece. Bērnībā Jaunciemā pie ezera dzīvoju, tāpēc nekas no laukiem man nav svešs, bet pēc iekšējām sajūtām esmu burzmas cilvēks. Man vajadzīga rosība.

Šis ir pirmais seriāls, kurā tev ir galvenā loma. Kāda ir padarītā darba pēcgarša?

Vasara bija intensīva. Nates un Ērika saimniecību filmēja brīnišķīga cilvēka Armīnonkuļa mājā. Tā ir māja, kurā pirmajā sērijā bija ūtrupe, un Armīnonkulis pat vienā kadrā ticis. Man asaras acīs bija pēdējā filmēšanas dienā, saprotot, ka vairs nebūs jātiekas. Viņš vienmēr bija uz vietas ar savu taksi Čipu, kurš allaž sagaidīja priecīgs un laimīgs. Suns pusdienās saēdās mūsu makaronus ar gaļu tā, ka nespēja paiet, gulēja un tusnīja zem galda. Tās mājas un cilvēki tur... brīnišķīgi.

Pēcgarša? Man viss bija jauns. Tostarp tikšanās ar kolēģiem, ar kuriem ikdienā nav spēlēts kopā. Kā ar ekrāna partneri jāstrādā, ja tas nav tavs teātra kolēģis, tu vari saprast tikai ar laiku.

Man partnerība šķiet svarīga gan teātrī, gan kino. Tam periodam, kurā partneri sajūti un saproti, ir jābūt.

Jūsu varoņus plosīs jūtas?

Jā, tā būs.

To gan ne, režisore uz gultas ainām akcentu nelika. Centrā ir cilvēku attiecības. Manai varonei ir ļoti traģiska un sāpīga dzīve, bet ir arī skaisti brīži. Mīlestība jau ir sāpīga...

Drīzāk savās 25 lomās, kas man līdz šim bijušas. Arī tajās ir dzīves pieredze. Skatītājam taču neinteresē laimīga mīlestība uz skatuves.

Ir mākslinieki, kas nespēj radīt, ja paši ir mierā un harmonijā. Kā ir tev?

Manuprāt, nespēja nošķirt skatuvi no reālās dzīves nav īsti profesionāli. Mēs jau tā uz skatuves mokāmies, organismu provocējot uz izjūtām un sāpēm. Provocēt uz to dzīvē nav īsti prātīgi.