Viņa piedzima, kad mammai bija 15... Liene: "Bērnībā šķita, ka vecmāmiņa ir mana īstā māte"
"Tiešām māte un meita? Nevar būt! Drīzāk jūs izskatāties kā divas māsiņas," ar šādiem sajūsmas pilniem komplimentiem bieži vien tiek lutinātas sievietes, kurām meitas dzimušas agri. Taču stāstam ir arī otra puse - kā jūtas bērns? Savu dzīvesstāstu atklāj Liene (16), kuras mamma, viņai piedzimstot, bija tīņu vecumā.
Visjaunākā mamma
“Mammai bija 15 gadu, kad es piedzimu. Kad iemācījos rēķināt, ilgi brīnījos, kā gan var būt, ka mums ar mammu ir tik maza gadu starpība. Atceros, ka pat prasīju vecmāmiņai, lai viņa pārrēķina manā vietā. Mazai esot, man šķita, ka tieši viņa ir mana īstā mamma. Tā kā sākumā par mani rūpējās abas, es sev par mammu izvēlējos vecāko no viņām... Vecmāmiņa saka, ka kādu laiku es īsto mammu saucu vārdā, ko viņa ļoti pārdzīvoja. Vēlāk man šis ieradums pārgāja. Tad arī pamazām nāca skaidrība, ka ne visas mammas ir tik jaunas kā manējā. Tagad, kad pati esmu gandrīz pieaugusi, arī mūsu attiecības ir mainījušās. Varētu šķist – cik forši, ka tev ir jauna mamma! Bet patiesībā tam ir arī ēnas puses. Reizēm tieši es esmu tā, kas mammai vakaros jautā, kur viņa iet un cikos būs mājās. Mammai joprojām patīk izklaidēties kopā ar draudzenēm. Tāpat cilvēki mūs reizēm notur par māsām – gluži kā manā bērnībā. Un tas ir kaitinoši.”
Grūtais sākums
“Kā tas (precīzāk – es) gadījās, man nav ne jausmas, jo neesmu to mammai jautājusi. Vecmāmiņa gan reizēm izmet kādu frāzi par tiem laikiem, bet neko vairāk neesmu noskaidrojusi. Zinu tikai to, ka bez viņas palīdzības mēs abas nebūtu iztikušas. Pēc manas piedzimšanas mammai nācās pamest skolu un pašai par mani rūpēties, bet vecmāmiņa smagi strādāja, lai mūs abas uzturētu. Pēc kāda laika mamma atgriezās skolā, taču sākums gan bijis ļoti grūts. Par manu tēvu man nav nekā ko teikt, jo viņu pat nepazīstu. Mūsu mājās valda tāda kā neapzināta vienošanās par viņu nerunāt.”
Vecmāmiņas stingrā roka
“Tas, ka mana mamma ir tik jauna, nenozīmē, ka es varu darīt visu, kas vien ienāk prātā. Cik sevi atceros, vecmāmiņa vienmēr bija visai stingra. Zinu, ka arī mamma centās tāda būt, taču viņai tas ne vienmēr izdevās... Vecmāmiņa man vienmēr atgādināja, lai neiedomājos sekot savas mātes pēdās. Viņa satraucās, ka arī es varētu atrast sev puisi un netīšām palikt stāvoklī. Sākumā man esot jāizaug un jāsaprot, kas īsti esmu par cilvēku un ko dzīvē gribu sasniegt. Vai es viņai piekrītu? Pilnīgi noteikti!”
Pārpratums klasē
“Skolā es parasti kautrējos atbildēt uz jautājumu, cik veca ir mana mamma. 6. klasē vācu valodas stundā skolotāja uzdeva īsi pastāstīt par savu ģimeni: cik mums ir brāļu un māsu, cik kuram gadu, par ko strādā mūsu vecāki... Kad pienāca mana kārta, vāciski klāstīju, ka man ir tikai mamma un viņai ir 27 gadi. Skolotāja pasmaidīja un aizrādīja: Tu gribēji teikt 37, vai ne? Biju nokaunējusies, taču nācās atzīties, ka viņai tiešām ir tikai 27 gadi. Skolotāja izskatījās patiesi pārsteigta, taču vairāk jautājumus neuzdeva.”
Atklātas sarunas
“Ar savu mammu es varu runāt par visu, kas mani satrauc. Nu labi, gandrīz visu! Ja arī dažreiz es viņas vecuma dēļ jūtos neērti, saprotu, ka viņai nebija viegli mani audzināt. Ja tā padomā, daudzas meitenes, paliekot stāvoklī, izdara abortu vai pamet savus bērnus. Mana mamma to neizdarīja, tāpēc zinu, ka viņa mani neuzskata par kļūdu. Lai kā mums ietu, es priecājos, ka mēs esam viena otrai.”
