Danilāns par alkoholu, veselīgo speķīti un bērnu pēršanu: "Jādzīvo tā, lai kapracis raudātu"

Vai, cik pie jums ir skaisti!
Te ir mana kapteiņa kabīne. Nāc iekšā!
 

Esmu nudien pārsteigts – tik daudz gleznu dzīvoklī! Ir sajūta, ka esmu atnācis ciemos pie mākslinieka, nevis ārsta. Kurš no jums ģimenē ir tas lielais mākslas cienītājs?
Ar sievu Irēnu abi esam mākslas cienītāji, lai gan par mākslas pazinēju sevi neuzskatu. Ir bijis tā, ka eksperti jūsmo – vai, cik skaista glezna! Savukārt man ir sava gaume, un es mēdzu arī to unikālo, to skaistumu nesaskatīt, jo manās acīs dažkārt tas ir smērējums…
Gandrīz neviens šajā dzīvoklī esošais mākslas darbs nav pirkts. Man nav tādas naudas, par ko iegādāties gleznas. Tie ir kukuļi! Tās ir uzdāvinātas, jo es izārstēju māksliniekiem vēderus.
 

Redzu vienu gleznu, kas noteikti ir dikti dārga.
Un te aiz muguras ir arī vēl vienas manas pacientes darbi. Pirms daudziem gadiem, kad viņa bija jauniņa, man viņa ļoti patika un es viņai ārstēju vēderu. Mani viņa uzaicināja uz jauno mākslinieku izstādi. Ar sievu aizejam paskatīties, un man kļūst žēl, gandrīz vai apraudos: māksliniece uzzīmējusi kaut kādu smērējumu, vēl trakāku nekā šis, kas man pie sienas. (Garšīgi nosmejas.) Es domāju – mīļais meitēns ir pilnīgi izgāzies. Bet pēc laika žurnālā "Literatūra un Māksla" bija apraksts par jauno mākslinieku izstādi. Tur bija vēstīts, ka gleznas ne visiem bija labas… Es jau satraucos. Turpinājumā bija rakstīts: „Bet dažas arī bija ļoti labas.” Un bija pieminēts manis ārstētās mākslinieces vārds. Tad sapratu, ka īsti mākslu neaptveru. Nu, šie darbi, kas pašam pie sienas, man patīk…
 

Ko vēl pacienti ārstam nes? Kādreiz jau populāras bija konfekšu kastes un alkohola pudeles.
Jā, aizvien tāpat. Šņabi gan nes retāk, jo zina, ka es nedzeru vairs nemaz. Vienreiz pārtraucu, un viss. Nu jau seši vai pat septiņi gadi gandrīz riņķī, neatceros precīzi. Laimīgs cilvēks jau gadus neskaita.
 

Sieva piespieda vai pats izlēmāt?
Piespiest neviens nevar. Pats nospriedu, ka nu ir gana. Ceļmalās gluži nevāļājos, bet bija periods, kad alkoholu palietoju par daudz. Redzi, ar dzērāju visbezcerīgākā runāšana ir tad, kad sāk viņu bārt, kad nemitīgi nosoda – tu esi cūka, dzērājs, neko nedari, man ar tevi nav, ko dzīvot, vācies prom, ģimenē tu, tāds lupata, neesi vajadzīgs! Cilvēki nesaprot, ka dzeršana cilvēkam ir kādu sirdsapziņas pārmetumu dēļ, viņš pats par to lietu pārdzīvo. 

Esmu daudziem teicis: jūs esat ļoti labs cilvēks, jums dzīvē viss izdosies, tikai ievērojiet vienu lietu – nedzeriet! Viņi tad jautā: „Jā, tiešām es esmu labs?” Un tad es pārliecinoši saku: „Jā! Tikai dzeršanu metiet nost, un jūs būsiet labāks nekā citi!” Tā vairākiem ir izdevies tikt vaļā no dzeršanas dažu nedēļu laikā.

Man gan garšo, un es aizvien iedzeru.
Ja tas nekaitē, tad jau nekādas vainas. Iedzert var, dzert nevajag. Bet Latvijā jau dzeršana lielākoties riktīgi nospiež cilvēku, un vēl tā zāģēšana… Viņš jau tā ir zem paklāja nodzīts.
 

Kāpēc pašam sagribējās dzert? Bija kādas problēmas mājās, darbā?
Nē, zini, es dzēru nevis nelaimju, bet prieka dēļ. Kādreiz pārējie kolēģi sadzēra, es arī līdzi paņēmu… Bet tas par tālu aizgāja.
 

Pirms pāris gadiem Stradiņos gulēju, un mani pārsteidza viena lieta – pirmais jautājums, ko man ārsts uzdeva, bija: „Vai jūs smēķējat?” To pašu jautāja it visiem atnācējiem. Kādu jautājumu jūs kā pirmo uzdodat saviem pacientiem?
Es viņiem vispirms jautāju: „Vai gribat ar mani sarunāties? Atvainojiet, es jūs bieži pārtraukšu, jūs esat smuka meitene, tas ir nepieklājīgi, bet mums sanāks vieglāka saruna.” Un tad man parasti atbild: „Jā, labi, profesor, jūs varat mani jebkurā laikā pārtraukt.” Un nākamais, ko saku: „Nestāstiet man par to, pie kādiem ārstiem un uz kādām izmeklēšanām esat bijis agrāk, bet izstāstiet, kādas sūdzības jūs atveda pie manis tagad.”
 

Jau gadiem izlasu visas jūsu intervijas un atreferējumus no jūsu stāstījumiem. Dikti patīk tas jūsu individuālais piegājiens, kas bieži sabiedrībā nav populārs. Kaut vai par sauļošanos, kas draud izraisīt ādas vēzi. Vai laukos, pļaujot zāli vai darbojoties dārzā, man hūti galvā vajag likt?
Saulē vajag uzturēties. Ja nav D vitamīna, kalcijs netiek organismā.
Es jau arī izglābu Latvijas cūciņas! Sabiedrību informēju, ka speķītim nav nekādas vainas, tikai nevajag to pārēsties. Speķis ir laba manta. Latvijas lielākā problēma ir pārmērīga saldumu ēšana, tie baro. Saldumi ir kā narkotikas – tu sāc un nevari beigt, nespēj bez tiem vairs iztikt. 
Es ar lielu prieku vienā plašā zinātniskā žurnālā izlasīju, kur kāds ļoti dziļš pētījums bija veikts par speķi. Viņi bija secinājuši, ka speķa ēšana paildzina mūžu. Nu saka tieši kā es – ka nav ne vainas!
 

Ko atvaļinājumā sadarījāt?
Biju aizbraucis ar sievu uz vasarnīcu Gaujā, skraidīju, man arī dators bija līdzi, divus rakstus uzrakstīju. 
 

Jūs esat tāds pats kā Raimonds Pauls – nevarat likties mierā, visu laiku jābūt darbībā. Arī dārza darbi jums ir tīkami?
Ar stādīšanas darbiem noņemas sieva, es tikai nopļāvu zāli. Bet tā, ka tas būtu man ļoti liels prieks, tā nav. Es labāk darbojos ar galvu un kājām. Staigāju, risinu dažādas mīklas, daudz lasu.
 

Iekšā nākot, uz palodzes redzēju grāmatas. Jūsu sievai jau tikko teicu, ka pie sevis nodomāju – te dzīvo gudri cilvēki.
Ir, ir gudri. Jau kādus trīs gadus abi ar sievu te dzīvojam. 
 

Kādreiz dzīvojāt pie "Bērnu pasaules". Tiešām no turienes kājām gājāt uz darbu Stradiņa slimnīcā?! 
Kā tad, ka gāju! Šodien atkal uz "Bērnu pasauli" iešu kājām un pēc tam nākšu atpakaļ.
 

Ko tur?
Zobs jāsalabo. Man mašīnas nav, Rīgu izstaigāju kājām. Arī velosipēda man nav. Bija, bet atdevu dēlam. Ritenis man ir vasarnīcā, tur šad tad pabraukāju. Uz Gauju kājām neeju, ar vilcienu aizbraucu, bet no stacijas gan skrienu kājām, cauri mežam, uz upi. Pēdējā laikā skrēju vidēji 40 kilometrus. Ir jāuztrenējas līdz 42 kilometriem, bet līdz manai 80. jubilejai, kad esmu apņēmies skriet maratonā, vēl ir laiks. Man ir vēl četri gadi, ko trenēties!
 

Cik gadu jau esat ārsts?
Tikko ar sievu nosvinēju 52. kāzu jubileju. Un jau 52 gadus taustu savu pacientu vēderus.
 

Sievu arī sataustījāt?
Es viņu sataustīju no savas grupas, Irēnīte bija mana kursabiedrene. Negribēja, bet es viņu nokantēju, lai gan daudzi viņai grozījās riņķī. Skaista meitene bija, man viņa tik ļoti patika! Un patīk aizvien. Irēna man ir tuvākais cilvēks.
Domāju, ka mans ārsta darbs, kas prasa dziļu sapratni, ne tikai zināšanas, daļēji ir līdzējis arī ģimenei. Katru reizi cenšos padomāt, saprast, kāds ir iemesls viņas piktumam. Tas ir tāds profesionāls respekts pret otru cilvēku kā indivīdu, kā personību. Cieņa.

Kāda no jūsu skatupunkta ir mūsu, latviešu, nelaime, kāpēc rodas veselības problēmas?
Mums patīk daudz sūdzēties, raudāt, pīkstēt, vaimanāt un vaidēt. Par visu. Ka valdība ir slikta, ka visur citur pasaulē ir labi, tikai ne Latvijā. Tās ir pēdējās muļķības! Latvijā ir labi un pat ļoti labi. Latviešiem ir pieņemts vaidēt vienā gabalā: „Laikam es nomiršu utt.” Mums ir jābūt daudz lepnākiem, pārliecinātākiem par savu veselību. Reizēm vēders sāp, ja ir problēmas ar vēdera priekšējo sienu, saku, ka nemirsiet, vajag tikai vairāk kustēties. Bieži vien veselības problēmas rodas no tā, ka pārāk negatīvas domas domājam. Nomāktība ir iznīcinoša. 
Mums ir tāda stulba, pat ļoti stulba doma – ja bērns netiks nopērts ar siksnu, no viņa labs un kārtīgs cilvēks neizaugs. Muļķības. Reti, reti, kad bērni būtu jāsoda ar mietu vai žagariem. Bet siksna nomāc. Tātad tās ir pašreizējo paaudžu audzināšanas sekas. Tāpēc arī esam tādi īdzīgi un nomākti.

Anatolij, jūs esat tik jauneklīgs, tik neparasts! No kā jums tas?!
Tāpēc, ka daudz smaidu. Ja apkārt kāds čīkst: „Ko nu te, aizbrauks visi latvieši projām…” Tad es atkal domāju tā: „Ko tu muldi? Nekur visi neaizbrauks. Kāds aizbrauks, bet tas ir normāli mūsdienās.”
Skat, man uz palodzes ir kaudze ar jaunākajiem zinātniskajiem žurnāliem! Es urbjos, pētu, kas jauns ir pierādīts. Dažkārt man pārmet: „Profesor, pirms desmit gadiem jūs par to pašu lietu pavisam ko citu stāstījāt!” Es saku: „Kāda laime, ka es jums stāstu tagad citādi!” Zinātne taču attīstās. Ir, protams, lietas, kurās ļoti maz kas mainās. Ja cilvēkam ir divas kājas, tad ir divas, par trim jau desmitgadē vai divās nepārvērtīsies.
 

Kādreiz jau, piemēram, kafiju ārsti sirds slimniekiem kategoriski noliedza.
Kafiju mierīgi var dzert. Bet, ja negaršo, nedzer. 
 

Man kā padomju laika cilvēkam garšo šķīstošā…
Arī šķīsteni var. Man paciente, inteliģenta sieviete no Liepājas, bija atbraukusi. Un viņa man paziņoja: „Profesor, esmu nodeģenerējusies līdz Liepājas šķīstošajai kafijai…” Tā arī viņai pateicu, ka Liepājas šķīstene ir pat ļoti laba.
 

Kā pašam ar kafijas dzeršanu?
Es mainu. Kas trāpās, to arī dzeru. Pa krūzei pat trīs četras reizes dienā. Nekādas vainas.
 

Kā pats risināt tādas ikdienišķas vainas kā, piemēram, galvassāpes? Dzerat tableti?
Kādreiz jau iedzeru, bet biežāk tomēr eju izskraidīties. Fiziskā aktivitāte ļoti palīdz atgūt pašsajūtu.
 

Man dikti garšo zupas.
Došu padomu – kleksējiet zupu, cik vien tīk. Cilvēks jau ir visēdājs. Lai gan vēdera pūšanās nereti ir problēma, piemēram, no piena. Tā kā organismā nav fermentu, kas sašķeļ laktozi, tad to vēderā ēd baktērijas, veidojot gāzes. Man 52 gadu laikā pieredzē nav gadījuma, kad sapūties vēders būtu pārplēsis zarnas. Nu, ja tev jāiet Raimondu Paulu klausīties un tu aizej uz zāli, kur klusums, bet tev rūkdams pūšas vēders, tad uzmanies un atturies no tā piena. Cilvēki baidās, ka vēdera pūšanās var izraisīt vēzi vai tuberkolozi, vai kādu citu ļaunu slimību. Nu piens tādas slimības neizraisa, nē! Pūšanu jā, bet pūšanās vēzi un nekādas čūlas neizsauc. Es vēl reizēm pajokoju: „Kuņģa gonoreju arī neizraisa, tā ir drusku cita slimība.”
 

Runājot par darbu, jums mirdz acis. 
Jā, man ir ļoti laimējies, ka esmu trāpījis uz to, ko gribu darīt. Turklāt atradu jau pirmajā piegājienā. Manai sirdij, manam raksturam šī profesija ir vistuvākā. Man nav riebuma pret savu darbu. Nekad nav tādu domu: „Ehh, atkal jāiet ārstēt slimniekus…”
 

Kā jūs pieņem akadēmiskajā vidē? Esat brīvdomātājs, tāds neparasts…
Es nemēģinu sevi un savu viedokli uzspiest. Kurus neinteresē, tiem neuzbāžos. Vakar vadīju starptautisku semināru. Bija runa par ēšanu, par uzbarošanos. Stāstīju, ka ne vienmēr dūšīgs cilvēks ir uzbarojies cilvēks. Bieži vien ķermeņa aprises ir no ģenētikas. Starp skatītājiem ir daudz apmeklētāju, es auditorijai sacīju: „Redziet, uz tiem cilvēkiem, kas ir mazāk slaidi nekā jūs, nevajag skatīties kā uz tādiem, kas tikai to vien dara, kā rij kā cūkas. Viņiem augums, iespējams, nāk mantojumā no senčiem.”

Anatolij, jums ir arī kāds vaļasprieks?
Varam šahu uzspēlēt!
 

Oi, nē, es esmu blondīne tajā jomā! Ar finanšu ministri arī esat cīkstējies?
Nav līdz šim sanācis. Taču es ārstēju nelaiķi Tālu, viņš bija ļoti talantīgs šahists. Bet pāris reižu esmu viņu nomazgājis!
Jaunībā regulāri trenējos sporta vingrošanā, tagad arī kustības patīk. Vēl lieku kubikus-rubikus, man to ir vairāki.

Jums ir dzidrs, skaidrs prāts. Runājot ar jums, šķiet, ka esat divdesmitgadnieks.
Prāts ir skaidrs, ja to trenē. Tad arī dzīvo ilgāk, Alcheimera slimība tik ļoti nedraud. Ir teorijas, ka cilvēks nomirstot pārtop par ko citu – par akmeni, trusi...
 

Kas tad jūs būsiet?
Mans uzskats ir tāds, ka nākamajā dzīvē es nebūšu trusis. Es vispār neticu, ka pārtapšu kādā, jo uzskatu, ka uz šīs pasaulītes dzīve mums ir tikai viena. Vēl nestrīdos par to, kas būs pēc tam, un domāju, ka mūžīgā laime mani pat darītu ļoti garlaicīgu. Par reinkarnāciju neesmu pārliecināts, jo pierādījumu tai nav. Bet nenoliedzu. Cilvēkiem, kas tic, neatsaku ārstēšanu. Tāpat kā neatsaku cilvēkiem, kas netic Dievam. Tā ir viņa paša intīma darīšana. Bet mana darīšana ir tā, ka ticu – uz šīs zemes man ir tikai viena dzīve. Un es varu to nodzīvot vaidēdams, raudādams, īgņodamies, sievu, citus lamādams. Bet, ja ir viena dzīve, kāpēc man tā jānodzīvo slikti?! Jānodzīvo tā, lai kapracis raudātu, ka tik labs cilvēks, vēl smukiņš, veselīgs, aizgājis!
 

Ko pats ēdat, un kas garšo? Vai zināšanas neliedz baudīt nejēdzīgas lietas, kas garšo?
Es pat naktīs ēdu. Ja ir normāla ķermeņa uzbūve, nav vajadzīgi nekādi ierobežojumi. Kafiju dzeru, gaļu ēdu, salātus. Atkārtošos – cilvēks ir visēdājs.
 

Bet tagad ir daudz ķīmisku pārtikas piedevu, produktu sastāvdaļu. Kolu esat dzēris?
Protams. Atsevišķās reizēs šis dzēriens var pat noderēt. Ja ir vemšana un šķidruma zudums, kola ir laba. Ikdienā gan ar to aizrauties nevajadzētu.
 

Zinu, ka esat kritisks pret vitamīniem un uztura bagātinātājiem. Tie tiešām, jūsuprāt, ir bezjēdzīga naudas tērēšana?
Veselam cilvēkam nekādi uztura bagātinātāji nav vajadzīgi. Dzīvo, kusties, esi saulītē, smaidi, pilnvērtīgi ēd, un tev līdz kaklam visa pietiek. Nav papildus jāpērk nekādi vitamīni. Tie ir tikai farmācijas industrijas peļņas avots.
 

Kas ir nepareizākais, neveselīgākais, kas jums garšo?
Kā jau stāstīju, bija laiks, kad garšoja alkohols.
 

Bet vai tas ir nepareizi?
Jā, tas ir nepareizi. Alkohols nav cilvēkam paredzēts. Visu veidu alkohols būtu apvainojies uz mani un teiktu: „Cilvēk, ko apvainojat mani – esmu ļoti nekaitīga viela!” Un tā ir taisnība. Alkohols kā viela nav kaitīga, tas organismā klaiņo, neko ļaunu nepadarot. Bet organisms atindē alkoholu, un atindē, to pārvēršot vēl indīgākā vielā – acetaldehīnā. Un tad arī sākas nelaimes. Acetaldehīns, kas kādu laiku dzīvo mūsos, ārdās, bojā galvu, dažādus orgānus, un tad mēs čurājam ārā etiķskābi.
Par to, ka cilvēks un alkohols nevar būt draugi, liecina jau tas fakts, ka mūs daba ir izdomājusi atindēt tik stulbā veidā. Parasti taču atindēšanas procesā kaitīgās vielas kļūst nekaitīgas, neitralizētas, bet te ir pretēji. No tā atliek tikai secināt vienu – cilvēka organisms nav paredzēts alkoholam.