Elīna Šimkus: "Dēlam es dziedu tautasdziesmas"

Gada sākumā pasaulē nāca jūsu pirmdzimtais puika. Kā tev praktiski un emocionāli ir aizritējis šis laiks, kurš periods ir bijis grūtākais?

Pirmos piecus Bernarda dzīves mēnešus esmu pavadījusi mājās kopā ar viņu – mierā, māmiņas priekos un rūpēs. Jau gaidību laikā koncertu grafiku šim gadam biju sakārtojusi tā, lai varētu veltīt iespējami daudz laika dzīvei mājās un izbaudīt jauno statusu. Priecājos, ka Bernards ir omulīgs, smaidīgs un pozitīvs bērns. Pirmie mēneši pagājuši necerēti mierīgi, un mēs esam pateicīgi, ka nezinām, kas ir kolikas un viss ar to saistītais, tāpēc tādu izteiktu grūtību nav bijis, ja nu vienīgi miega deficīts māmiņai.

Es gan visu cenšos uztvert mierīgi un saprātīgi. Zinu, ka bērns aug – katram viņa attīstības posmam ir raksturīgas iezīmes, kas var būt un var nebūt. Iespējams, mans miers ir saistīts ar to, ka gaidību laikā man nebija ilūziju, ka viss būs vienkārši. Es zināju, kam gatavojos, tāpēc arī negulētās naktis un visas citas grūtības uztveru kā pārejošas.

Ko viņš tagad jau prot, mēģina un mācās?

Šobrīd viņš jau šķiet liels puika – nevar vairs paņemt klēpī kā mazu, nevarīgu kūniņu. Tagad viņam ir vecums, kad vēlme izzināt pasauli ir prioritāte. Bernards pamazām ir uzsācis rāpošanu, apgūst sēdēšanas mākslu, grib apsteigt laiku un jau celties kājās.

Tātad pašlaik jūsu ģimenē pārvietošanās noris lielākoties rāpus.

Tupus, rāpus, bums! un augšpēdus. (Smejas.) Ēdot dēliņš jau saka: „Ammm!” Visa pasaule šobrīd tiek izzināta caur muti, viss ir jānogaršo – gan ēdamās, gan sevišķi neēdamās lietas. Un katrs viņa „Ammm!” māmiņas ausīm šobrīd ir kā visskaistākā mūzika.

Vai dēls izrāda interesi par mūziku?

Mūzika Bernarda dzīvē ir bijusi visus deviņus gaidību mēnešus, un arī tagad tā viņam ir ierastā vide, kas nesagādā nekādu izbrīnu. Viņš neizrāda īpašu interesi, bet pa reizei pie klavierēm top sarežģīta laikmetīgā mūzika un vokālista talants izpaužas skaļos sajūsmas spiedzienos, ko droši vien dzird pat tālākie kaimiņi.

Dziedi miega dziesmiņas, vai varbūt Vestards spēlē?

Jā, protams, es viņam daudz dziedu. Pārsvarā tās ir tautasdziesmas no manas bērnības, kuras man savulaik ir dziedājis vectēvs Tālis. Dziedu arī savu īpašo miega dziesmiņu, kas Bernardu iemidzina vislabāk. Jau no pirmajiem mēnešiem esmu novērojusi, ka viņam labāk patīk jautras un kustīgas melodijas, nevis lēnas un skumjas – to laikā viņš mēdz savilkt lūpu uz raudāšanu. Redzu, ka bērns ļoti labi uztver mūzikā iekodēto emociju.

Pamazām atgriezies uz skatuves. Cik dēlam bija mēnešu, kad atsāki strādāt?

Pirmā lielā publiskā uzstāšanās bija Lieldienās, kad Bernardam bija nepilni trīs mēneši, bet tas koncerts nebija plānots, bija izņēmums. Maestro Māris Kupčs man piedāvāja soprāna solo Hendeļa Mesijas atskaņojumā – pilnā koncerta versijā pirmo reizi Latvijā. Ņemot vērā, ka šis skaņdarbs jau bija manā repertuārā, ar prieku piekritu un guvu māksliniecisku gandarījumu ilgam laikam, lai varētu atgriezties vēl uz dažiem mēnešiem mājas dzīvē un māmiņas rūpēs, pirms atsāku aktīvi koncertēt jūlijā. Šobrīd koncertdzīve jau rit pilnā sparā, un koncerti saplānoti arī nākamajam gadam.

Kādi profesionāli izaicinājumi priekšā?

Vasaras sezona noslēdzas ar Mocarta mūzikas koncertu Rundāles pilī kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri un maestro Māri Kupču, kam sekos kamermūzikas koncerts Trio Angelicus izpildījumā, atzīmējot Neretas evaņģēliski luteriskās baznīcas 425. gadadienu.

Savukārt rudens sezona paies Latvijas valsts simtgades zīmē, jo kopā ar Trio Angelicus uzstāsimies vairākos koncertos ar programmu Latvijas Dvēseles dziesmas. Arī ziemas sezona paredzama muzikāli intensīva – iecerēti vairāki Ziemassvētku koncerti lielākajās reģionālajās koncertzālēs un Mocarta laika āmuriņklavieru ieskandināšanas koncerts Rīgā. Gada nogalē piedalīšos ikgadējā Baha Ziemassvētku oratorijas atskaņojumā Torņakalna baznīcā Rīgā un šo gadu noslēgšu, dziedot Vecgada koncertā Rēzeknes Gorā kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri.

Kā zinu, tu vēl paralēli ar mācībām raujies.

Jā, esmu 2. kursa maģistrante Latvijas Mūzikas akadēmijā, studēju Senās mūzikas katedrā. Šobrīd gan man ir studiju pārtraukums, bet novembrī plānoju atgriezties studentu rindās. Pašlaik aktīvi izmantoju katru brīvo brīdi, lai strādātu pie diplomdarba. Neteikšu, ka ir viegli, bet studijas mani ļoti interesē, jo studēju to, kas pašai patīk, un mācos tāpēc, ka to vēlos. Nedaru to diploma pēc. To man ir gana – iegūtu gan Latvijā, gan ārzemēs, bet bija sajūta, ka vēlos padziļināti studēt tieši seno mūziku, kas mani īpaši interesē.

Kā sokas ar laika saplānošanu?

Par laika plānošanu vēl nevaru atbildēt – to redzēsim tikai tad, kad studijas reāli atsāksies. Ceru uz ģimenes atbalstu Bernarda auklēšanā un esmu pieredzējusi, ka arī akadēmijas vadība un pasniedzēji ir ļoti saprotoši un atbalstoši situācijās, kad studentu vidū parādās aktīvi koncertējošas jaunās māmiņas. Līdz pat septītajam grūtniecības mēnesim apmeklēju lekcijas, pēc tam vienkārši kļuva grūti nosēdēt garās stundas un arī pašai regulāri braukt uz Rīgu, uz lekcijām. Bet šo laiku atceros ar ļoti jaukām izjūtām, jo katru skolas dienu izbaudīju, zinot, ka nākamos mēnešus man nebūs tādas iespējas, veltot visu uzmanību un laiku bērnam.

Kur un kā smelies enerģiju?

Gaidīts un ļoti mīlēts bērniņš man ir lielākais enerģijas avots, bet, protams, visas sadzīviskās rūpes par viņu arī prasa ļoti daudz enerģijas. Jebkura jaunā mamma vienmēr priecātos par vēl drusciņu miega. Ja gadās izteikti negulēta nakts, no rīta nopriecājos, ka vakarā nav koncerta.

Dziedātājam ir ļoti svarīgi labi izgulēties, lai balss būtu atpūtusies un skanīga, bet varu teikt pēc savas pieredzes, ka mamma acīmredzot tomēr spēj atrast sevī vēl neapzinātus enerģijas resursus, lai arī pēc nakts barošanas ik pa trim stundām otrā dienā spētu kvalitatīvi nodziedāt Hendeļa Mesiju, kas nebūt nav vienkāršs skaņdarbs. Vienmēr palīdz pastaiga svaigā gaisā pa mežu, pelde ezerā vai brauciens uz jūru. Un, ja vēl izdodas nozagt kādu brīdi dienas miegam... Sirds siltumu, pozitīvas emocijas un atpūtas brīžus joprojām smeļos arī savā dzimtajā Neretā. Laimi raisa pastaigas pa bērnības takām kopā ar dēlu.

Ir arī kādi palīgi rūpēs par dēlu? Vai tomēr pagaidām ar Vestardu pa abiem tiekat galā un citiem neuzticat?

Ar visu tiekam galā, jo uzskatu, ka bērns primāri ir mūsu atbildība un vecvecāki savus bērnus – mūs – jau ir izaudzinājuši. Tagad mums pašiem jāaudzina savi bērni. Bet, protams, mums ir arī lieliski palīgi gadījumos, kad tas nepieciešams.

Ikdienā mājās Bernardu vienmēr varam uzticēt Vestarda mammai, savukārt mana mamma ir nenovērtējams palīgs reizēs, kad mums ar Vestardu vienlaikus sakrīt koncertu dienas. Tad mamma izkārto savu darba grafiku tā, lai varētu atbraukt man līdzi uz koncerta norises vietu un pieskatīt mazdēlu.

Abi vectēvi ir lieliski mazdēla izklaidētāji, un Bernards ļoti labprāt iesaistās visās viņu izdomātajās aktivitātēs. Dēlam esam izvēlējušies arī brīnišķīgus krustvecākus – manu brāli Indaru ar sievu Kristīni. Krustmāte Bernardam ir zinoša, gādīga, rūpīga un mīloša. Katrā ziņā Bernarda auklēšanu šobrīd labprāt uzņemas visi, kas grib pabūt ar viņu, jo pašlaik dēls ir tādā vecumā – mīļojams un ļoti atsaucīgs visām piedāvātajām aktivitātēm.

Vai ir jau redzams, ar kuru no vecākiem dēlam ir izteikta līdzība?

Pašlaik vēl grūti spriest, jo viņa seja mainās atkarībā no emocijām. Interesanti šķiet tas, ka šobrīd dēliņš vairāk līdzīgs ir man, tomēr izskatās pēc maza Vestarda. Viņam ir manas zilās acis un mazais Beļūnu – no manas mammas puses – dzimtai raksturīgais deguntiņš, bet kopējā sejas izteiksme ir kā Vestardam.

Tev šis laiks savā ziņā ir rimts, jo nav regulāru lidojumu, dzīvojot savā mājiņā Vecmokās, esi pie dabas ilgstoši. Ko visvairāk izbaudi? Varbūt ir vairojusies māju sajūta?

Esmu dzimusi un augusi mazpilsētā, bērnību pavadījusi dabā. Lai arī pēc tam dzīvojusi lielpilsētās, šobrīd atkal izbaudu lauku idilli, mieru un harmoniju. Vienmēr esmu bijusi māju cilvēks, tāpēc, jā, līdz ar bērna ienākšanu ģimenē šī izjūta ir tikai vairojusies.

Kā jūti, ir mainījušās attiecības ar Vestardu, kopš esat vecāki?

Tagad mūsu attiecībās ir ienākusi jauna mīlestības forma – mēs iemīlam viens otru kā sava bērna vecākus. Bet es uzskatu, ka ir ļoti svarīgi, lai vīrietis un sieviete attiecībās nekļūst viens otram par „mammīti un tēti”.

Jā, šobrīd lielākā daļa mūsu laika un enerģijas tiek Bernardam, bet mēs apzināmies, ka esam bijuši viens otram arī pirms dēla piedzimšanas. Un pienāks laiks, kad dēls veidos pats savu dzīvi un ģimeni. Es negribētu, lai tajā brīdī mēs ar Vestardu vairs nesaprastu, kā dzīvot bez bērna – atkal pašiem sev, divatā.

Tāpēc ir svarīgi nepazaudēt to romantisko mīlestību, kas saista vīrieti un sievieti. Es ik dienas piedzīvoju to, cik rūpīgs, gādīgs un mīlošs tētis ir Vestards. Īpaši mīļi man šķiet viņu kopīgie brīži – garās pastaigas divatā un ikvakara vannošanās rituāls, kad es cenšos neiejaukties un ļauju viņiem izbaudīt tēva un dēla mirkļus.

Ko esi patīkamu atklājusi sevī, kļūdama par mammu? Un ko jūti, ka vajadzētu izkopt?

Man šķiet, ka vienmēr esmu bijusi sievišķīgi mātišķa. Arī pirms Bernarda dzimšanas. Mīlestība, rūpēšanās un gādība par saviem tuvākajiem ģimenē man vienmēr ir šķitusi vissvarīgākā. Jau gaidot Bernardu, es visam gatavojos apzinīgi, rūpīgi un ar lielu atbildības sajūtu.

Es zinu, ka mūsu bērna labsajūta, veselība, fiziskā un emocionālā attīstība šobrīd ir atkarīga no mums – no vecākiem – un tas viss ietekmēs viņa turpmāko dzīvi. Visas šīs šķietami labās rakstura iezīmes ir arī tās, ko laikam man vajadzētu izkopt attiecībā pašai pret sevi. Būtu jāatrod vairāk laika, ko veltīt sev, jāprot sevi nedaudz pasaudzēt.

Manī vienmēr mājo teicamnieces sindroms. Šķiet, es visu varu. Bet es arī nogurstu – emocionāli un fiziski, tikai reti to citiem izrādu. Tagad mācos lūgt palīdzību, ja ir vajadzība. Vairs necenšos visās jomās būt teicamniece, jo tas vienkārši nav ne iespējams, ne arī vajadzīgs. Es zinu, kas esmu un ko varu, man nevienam nekas nav jāpierāda. Visās jomās daru labāko, ko uz to brīdi varu izdarīt.

Vai ir sanācis ar vīru divatā pabūt, apmeklēt kādu izrādi, koncertu?

Pabūt divatā ārpus mājas un apmeklēt kādu kultūras pasākumu līdz šim gan nav sanācis, un tā, protams, pietrūkst. Tāpat kā ceļošanas. Jo īpaši man. Vestards dodas ārzemju koncertbraucienos, kas man jau labu laiku iet secen. Tomēr cenšamies nekoncentrēties uz to, ko šobrīd nevaram izdarīt, tā vietā mēģinām atrast laimes brīžus sev ikdienā, mājās.

Šobrīd, kamēr Bernards vēl ir tik mazs, mēs nemaz neesam centušies kaut kur izrauties prom no viņa, lai pabūtu divatā. Bet visam savs laiks. Piemēram, šogad kāzu gadadienu atzīmējām intensīvas koncertdarbības laikā, esot tālu prom viens no otra, bet kopā – domās. Mums svarīgāk ir izbaudīt laiku, ko pavadām kopā ikdienā un mazos laimes mirkļos, negaidot uz kādu īpašu datumu.

Vasaras nogalē tomēr esam ieplānojuši izbraucienu uz pāris dienām visai ģimenei kopā uz Jūrkalni – vietu, kur pirms sešiem gadiem laulājāmies.

Kā zināms, bērni iedvesmo. Varbūt tev ir parādījušies jauni vaļasprieki?

Mans vaļasprieks ir grāmatu lasīšana. Priecājos, ja izdodas atrast brīvu brīdi, lai izlasītu labu grāmatu. Nekam citam pašlaik nav laika. Ja nu vienīgi – vēl man patīk darināt Bernardam attīstošās rotaļlietas un kaut ko uzšūt.