Latgales puisis un šova uzvarētājs Kristaps Rasims: "Atvainojos skatītājiem, biju sūdīgs!"

Sākumskolā biju liels, apaļš džekiņš, omulīgs un ļoti kautrīgs. Iekšēji mani pašu tas netraucēja, drīzāk sabiedriski – bija jāklausās visāda apkārtējo ironija. Bet es labi mācījos, tāpēc biju noderīgs – no manis varēja norakstīt mājasdarbus. Pamatskolā sāku atvērties, iesaistījos skolas sociālajā dzīvē. Uzvarēju matemātikas olimpiādēs, gāju mākslas skolā, iesaistījos tautas dejās, sportoju, piedalījos teātra pulciņā. Biju klases vecākais. Man bija līdera, nevis izsitēja pozīcija.

Un tā līdz skolas beigšanai?

Nu, nē!

Klikšķis notika, aizbraucot ar teātra pulciņu uz vienu festivālu. Tas bija zināms lūzuma punks. Mainījās manas domas par to, kas ir forši, kas – mazāk forši. Turpināju labi mācīties, bet sāku arī izklaidēties un spīdēt, rādīt savu aktivitāti uz ārpusi. Man patika sajūta, ko nejauši noķēru uz skatuves – ka šāda veida labi padarīts darbs iekšēji rezonē. Oooo... laba sajūta! Iepatikās būt uzmanības centrā – taču nevis tāpēc, ka visi uz tevi skatās, bet gan tāpēc, ka patīk tas, ko dari. Pēc tam likumsakarīgi nāca ģitāra – ja čalim ir giča, viņš ir kompānijas pamatakmens.

Vai tas, ka tev iepatikās spīdēt, bija pirmsākums aktiera darbam?

Noteikti nē. Tajā brīdī par aktiera profesiju nedomāju vispār. Lai arī teātra pulciņu vadīja mana mamma, viņa nespieda mani būt uz skatuves. Es guvu atzinību skatuves runas konkursos pat valsts mērogā, bet par neko vairāk šajā jomā nesapņoju. Skaidri zināju vienīgi to, ka nebūšu saistīts ar eksaktajām zinībām – matemātiku, fiziku, ķīmiju. Visu, kas man šajā ziņā dzīvei vajadzīgs, biju iemācījies. Sāku vairāk lasīt, interesējos par valodām un raudzījos mākslas pasaules virzienā. Man ļoti patika rakstīt sacerējumus, vienmēr izvēlējos sarežģītākās tēmas. Mētājos no viena lauciņa uz otru, bet par profesijas izvēli skaidrības nebija.

Protams, ka biju tajā visā iekšā, bet mamma neko neuzspieda. Viņa mūs audzinājā tādā brīvā formā. Lai kaut ko dabūtu, bija jāpastrādā – piemēram, jāizlasa konkrēts skaits grāmatu. Tā es desmit gadu vecumā, izlasot trīs Džeka Londona rakstu sējumus, tiku pie spēļu konsoles. Arī skatuve nāca organiski. Bija divi varianti – no tās vai nu tālu prom, vai virsū! Sākumā tā vairāk bija dauzīšanās. Kad man bija sešpadsmit, kopā ar brāli (mūziķis Guntis Rasims – Red.) nodibinājām grupu Bez PVN. Desmit gadus darbojāmies visai veiksmīgi, taču ne jau kā profesionāļi. Mums vienkārši gribējās izpausties, tā bija pašapliecināšanās. Kamēr bijām sīki, viss notika sajūtu līmenī, bez muzikālajām zināšanām. Tagad tas, ko mēs tur darām un kā izskatāmies, šķiet tik smieklīgi – vienkārši vāks! Bet – mēs bijām tīneidžeri, kuri grib kaut ko pateikt, un tas ir ļoti svarīgi, īpaši jauniem cilvēkiem.

Tagad grupai ir tāds čill periods, katrs aizņemts ar saviem darbiem. Tad jau manīs, kādi būs nākamie posmi.

Krājas jau... Iet laiks, dziesma iekšā vārās, un jāpaiet zināmam periodam, līdz dziesma no manas šā brīža sajūtas nonāk līdz klausītājam.

Tu komponē?

Es lieku kopā skaņas, bet man īsti nav sajēgas par to, kā tas darāms. Apsēžos vakaros ar giču un ik pa brīdim šo to ieskicēju. Kaut kas jau sanāk. Esmu rakstījis mūziku muzikālajām izrādēm, tiku pat līdz Spēlmaņu nakts nominācijai. Taču – kas es par komponistu! Ja es esmu komponists, kas tad ir Pēteris Vasks? Virskomponists? Dievkomponists? Reizēm atļaujos nosaukt sevi par mūzikas autoru. Trakākais – tu kaut ko radi, pēc tam klausies un domā – nē, šitais jāpārtaisa. Kolīdz sāc pārtaisīt, aiziet ķēdes reakcija. Daudz kas liekas smieklīgs, nebūtisks, gribas pielikt kaut ko jaunu jau no šodienas skatu punkta.

Tas ir loģiski, jo mēs taču nepārtraukti maināmies.

Man tas nenormāli patīk! Ir pamatlietas, kuras nav jāmaina, bet kopumā man visu laiku vajag kaut ko jaunu. Sliktākais, ko varu iedomāties, – vienā darbavietā, darot vienu darbu, nostrādāt piecdesmit gadu. Ir cilvēki, kas to spēj, bet tas ir cits cilvēku tips. Galvenais – būt harmonijā ar sevi. Ja tās nav, meklē citu nodarbošanos. Disharmonijā pazūdi gan tu pats, gan tava darba vērtība.

Tā bija likumsakarība. Lai saprastu, ko iesākt pēc skolas, 12. klasē plānoju apmeklēt kādus kursus. Mamma izlasīja, ka Dailes teātrī esot kursi, kurus organizē Mihails Gruzdovs un Indra Roga. Neko nedomājot, vienkārši pieteicos. Man bija dziļi vienalga, mani pieņems vai ne. Visi tur ieradās ar domu es būšu aktieris vai aktrise. Man pat īsti nebija skaidrs, uz kurieni esmu atbraucis. Pārējie bija nenormālā stresā – re, tur Gruzdovs sēž! –, bet es pat nezināju, kas viņš tāds ir. Izvelku savu giču – tak uzdziedam, ļaudis! Vēl taču stunda jāgaida! Komisija pat nāca mūs kušināt. Es neiespringstu uz lietām, ko nevaru ietekmēt. No 600 pretendentiem iekļuvu to 20 skaitā, kuri sāka mācības. Katru sestdienu divos naktī kāpu vilcienā uz Rīgu, sestdien, svētdien kursi, naktī atpakaļ Kārsavā.

Kas tevi kursos tā aizrāva, ka pieņēmi lēmumu turpināt aktiermeistarības studijas?

Tajā brīdī es laikam neko nedomāju, intuitīvi jutu, ka jāturpina. Nešaubījos, tikšu vai netikšu, vienkārši gāju un brīnumainā kārtā tiku tālāk.

Tas būtu novēlējums visiem, ar kuru varētu noslēgt interviju (smejas). Es cenšos. Ja izdodas, viss nokārtojas veiksmīgi. Kad ir problēma – viena, otra, divdesmitā –, neiespringstu. Ja raugies ar vēsu prātu, nav jāiet garais ceļš, pietiek ar trim vārdiem, un problēma pēkšņi atrisinās. Es to saucu par pozitīvo nekaunību, ko sevī mēģinu ik pa laikam atdzīvināt. Starp citu, vienmēr, kad esmu tāds pozitīvi nekaunīgs mākslā, iznāk tā, kā vēlos.

Vai pozitīvā nekaunība dzīvē nozīmē, ka tu saki, ko domā?

Arī!

Svarīgs ir pasniegšanas veids. Nav tā, ka bliežu pa taisno visu, kas ienāk prātā. Es mēģinu situāciju padarīt brīvāku, vienkāršāku. Man ir sava pārliecība, bet es nestaigāju ar ruporu, visiem to skandinot. Jāizdomā, kā pateikt tā, lai cilvēks neapvainotos. Piemēram, sākt sarunu ar komplimentu. Bet es te tagad nevaru atklāt visas savas tehnikas (smejas).

Pēc Kulturas akadēmijas beigšanas nokļuvi Dailes teātrī. Arī tas notika neiespringstot?

Tas bija krīzes laiks, kad cilvēkus no teātra atbrīvoja, nevis ņēma klāt. Bijām pirmais tā dēvētais bezdarbnieku kurss. Mūs tur paturēja emocionāli. Sākumā teātris paturēja desmit, tad palikām seši. Biju izredzētais, kuru paņēma štatā. Spēlējām pa piektajiem plāniem, maksāja absolūto minimumu, kaut kā cīnījāmies. Taču bada laikos dzimst visādas labas lietas. Tā radās izrāde Brīvības 36. Mums ar Daini Grūbi un Artūru Dīci teātrī bija tukšais periods, taču bijām mācīti kaut ko darīt. Gribējām nākt klajā ar sava veida manifestu. Tolaik aktuāla bija telšu pilsētiņa, mēs meklējām cilvēkus, kas to sāka, tikāmies, runājām un sadarbībā ar Lauru Grozu radījām šo izrādi.

Taču nevienam to nevajadzēja! Tas nebija teātra repertuārs, bet mūsu iniciatīva. Toties bija tāds pieslēgums no visiem! Vairāk nekad, nevienā izrādē, nevienā mēģinājumā neesmu to jutis. Būtiskākais bija, ka mēs gribam kaut ko pateikt! Tādu es redzu ideālo teātri, nevis, kad režisors ir Dievs, bet aktieri – melnstrādnieki. Harijs Liepiņš ir teicis – kāpēc režisors var pateikt, ka aktieris nav piemērots lomai, bet neviens nevar pateikt, ka režisors nav piemērots izrādei. Perfektais atspēriena punkts ir, ja aktieri, režisors un materiāls ir vienā līmenī. Nevis viens augšā, cits apakšā.

Šobrīd neesi ne uz Dailes, ne cita teātra skatuves. Taču biji sasniedzis daudz, un īstam aktierim skatuve ir galvenā pašrealizācijas platforma. Kāpēc aizgāji no teātra?

Bija daudz prieka momentu, bet bija tas pats Romeo (Romeo loma Dž. Dž. Džilindžera izrādē Romeo un Džuljeta – Red.). Par Romeo vēlos skatītājiem atvainoties, ka biju tik sūdīgs. Tiešām! Es nesaprotu, ko vispār tur darīju. Jo...? Bija visas iespējas iet un spīdēt, bet kaut kas nesaslēdzās. Tad sapratu, ka šī vide nerezonē ar plusa zīmi, drīzāk izsūc līdz stadijai, ka dzīvo bez prieka un pats sevi nepazīsti. Vai to vajag turpināt?

Romeo nebija vienīgais piemērs, bija vairāki. No malas varbūt tā nešķita. Ir tas mānīgais moments, kad tev šķiet, ka nesanāk, bet varbūt tomēr sanāk, un tu dzīvo neziņā – ir vai nav. Es tā nevaru! Es gribu būt pārliecināts par to, ko daru, nevis domāt – bija vai nebija. Tā bija liela loma, sapņu doma lielākajai daļai aktieru, bet mani tā kretinēja jau no pirmā brīža. Varbūt tas arī bija tas moments. Nekad neesmu tiecies pēc balto Antiņu, pēc mīlētāju lomām. Man patīk raksturlomas.

Vai tad Romeo nav raksturloma?

Nu kur viņam raksturs? Čalis bez rakstura! Bija arī konkrēts uzstādījums – jādara tā un ne citādi. Tas man nepatika visvairāk. Es ļoti, ļoti mīlu teātri, bet ne repertuāru. Ir lūzuma, kāpuma un krituma momenti. Kad visi apstākļi ir pret tevi, tu jūties kā darvas mucā. Nevienu brīdi nenožēloju, ka aizgāju pie direktora un pateicu – a davai ka es ārštatā pastrādāšu. Tobrīd tieši piedzima meita, parādījās dažādi muzikālie piedāvājumi, un aiziešana sanāca tāda likumsakarīga.

Sieva tavu lēmumu atbalstīja?

Mēs esam kopā kopš pirmā kursa (Kristapa dzīvesbedre ir aktrise Baiba Neija – Red.). Viņa lieliski zina šīs profesijas drēbi. Un man kā ģimenes cilvēkam svarīga ir arī darba finansiālā puse, kas tagad dod daudz lielāku stabilitāti, nekā strādājot teātrī.

Tas ir moments, kad tu par to nedomā un saproti, ka nekas nav jāanalizē. Tas notiek viegli un dabiski. Ja sāc analizēt, tad laikam kaut kas nav īsti kārtībā. Mēs visu laiku esam kā papildinājums viens otram. Galvenais ir saprast, ka mazās dzīves utis ir normāla parādība visās attiecībās. Mums ir daudz kopīga, un mēs abi skatāmies vienā virzienā.

Attiecību vētras un līkloči jums gājuši secen?

Ja nebūtu kaisles, mēs sen būtu reģistrēti kā brālis ar māsu. Tad mēs nebūtu kopā. Bet mums nav ne globālu strīdu, ne greizsirdības. Esam monogāmi, par skatieniem pa kreisi nedomājam. Desmit gadus nodzīvot monogāmās attiecības – tas ir nopietni. Lielākā daļa mana apzinātā mūža ir pavadīta kopā ar vienu cilvēku, kopā ar viņu esmu attīstījies un pieaudzis.

Nu jā, viņas ir uzstājīgas. Uzstājas (smejas). Kā tieku galā? Protams, atjokojot, bet saglabājot distanci. Vēl es spēlēju Hemingvejos. Kā tas ir? Griškovecam ir stāsts, kurā divi draugi iet uz klubiem un spēlē Hemingvejos. Tādi sirsnīgi džeki, kuri uzdodas par Ernestiem, iepazīstas ar meitenēm un uzvedas kā īsti džentlmeņi – interesējas par viņām, noraugās ar tādu pozitīvi miglainu skatienu... Pēc tam izsauc taksi un pasaka atā. Galvenais uzdevums – lai meitene, iekāpjot taksī, nodomātu – pasaulē vēl ir īsti vīrieši! Kāds kolēģis ir teicis – apkārt ir tik daudz meiču, visu ko gribētos, bet vai ir vērts pāris minūšu dēļ sačakarēt tos gadus, kas kopā būvēti?

Nevaru spriest par visiem, bet mana vērtību skala mainījās pilnībā. Sapratu, ka pasaulē ir vēl viens cilvēks, kura dēļ esmu gatavs atdot savu dzīvi. Mierīgi! Tas ir mans turpinājums. Ja runājām par ego, bērns zināmā mērā esi tu pats – tas ir pat svarīgāks par tevi. Pēc bērnu piedzimšanas daudzi pieņem krasus lēmumus. Daudz kas kļūst nesvarīgs.

Kas tev kļuva nesvarīgs?

Nebūtisks kļuva viss, kas saistījās ar teātri, viss, par ko cepos. Bija lietas, par ko es teātrī varēju iet un cīnīties, ko pirms tam noteikti arī būtu darījis, bet pēc dēla piedzimšanas sapratu – priekš kam? Labāk izvēlos priecīgi dzīvot. Parādās jauni pienākumi, arī jaunas problēmas, bet tās pārvarēt ir daudz vieglāk, jo ir pavisam cita motivācija.

Nolēmām pirkt māju ar izpirkuma tiesībām, iemaksājām pirmo iemaksu, sākām remontēt, bet saimnieks to nolēma pārdot. Tā kā nebiju sakārtojis papīrus, juridiski biju bezspēcīgs. Zaudēju gan iemaksu, gan ieguldīto, taču kopumā zaudējumu vērtēju ar plusa zīmi. Vienīgais, ko šajā situācijā varētu izdarīt, – fiziski izrēķināties. Bet tad es nolaistos līdz tā cilvēka līmenim un būtu vēl lielāks preteklis. Es novēlēju labu un pateicu – lai tev veicas, es dabūšu to naudu atpakaļ citā veidā tikpat ātri, cik ātri tu man to izkrāpi. Divu mēnešu laikā tā arī notika.

Viens ir pateikt, otrs – reāli piedot. Kā to izdarīt – tā pa īstam?

Jāapzinās bumeranga princips, jāapzinās karma – ko sēsi, to pļausi. Tu esi tas, ko tu dari, un tava nākotne ir tas, ko tu dari tagad. Jāsaprot, ka pasaulē visu laiku ir nepārtraukts līdzsvars. Ko tu atņem, tev atņems, ko tu atdot, tev atgriezīs. Ja tu vāries, ņem un mierīgi nomet to verdošo ūdeni, jo ātrāk tas notiks, jo ātrāk viss izlīdzināsies.

Vai šo attieksmi iespaidojusi tava augšana kristīgā vidē?

Mēs augām organiski kristīgā vidē, nevis uzspiestā. Ja gribējām, gājām baznīcā, esmu arī trīs reizes gājis svētceļojumā. Šobrīd manas attiecības ar baznīcu ir pozitīvas, bet neesmu fanātisks katolis. Savus bērnus gribu uzaudzināt nevis katoļu tradīcijās, bet tā, lai viņi tās apzinātos. Tas cilvēkā var sēt tikai labo, iemācīt cilvēkmīlestību.

Daudz ko nevaru pieņemt. Nav jāiespringst par to, ko nevari mainīt, bet mani kaitina, ja cilvēki neiespringst par to, ko varētu mainīt. Ņem un palaiž pa vējam, lai gan varēja ņemt un izdarīt. Lai gan bieži sev saku, ka esmu slinks, mani kaitina apzinātā slinkošana, kad redzi – cilvēks nevis nevar, bet negrib darīt. Tā tu pievil tos, kuri patiešām nevar izdarīt. Mēs bieži nenovērtējam to, kas mums ir. Šķiet taču dabiski – ir un ir! Bet – ja nu tā pēkšņi nebūtu? Tad tikai saprastu, ko esi pazaudējis. Esmu bijis absolūtā bezdarbībā un zinu, ko tas nozīmē. Liekākā problēma ir tad, ja trūkst motivācijas. Es it kā varētu darīt, bet neredzu jēgu – nafig man tas vajadzīgs! Tad visu vajag salikt pa plauktiņiem – ko es iegūstu vai zaudēju, to izdarot vai neizdarot. Izvērtēt, kas svaru kausos smagāks.

Tagad tu esi šovbiznesā, izklaidē cilvēkus. Gūsti piepildījumu šajā ampluā? Nav nostalģijas pēc teātra?

Strādājot teātrī, saskāros ar nopietniem, smagiem materiāliem, kur jācieš, jāgruzās. Man ļoti patika Rēzijas Kalniņas teiktais: “Droši vien profesonāliem aktieriem ir daudz labāk, viņi atnāk, uzvelk kostīmu un tajā brīdī pieslēdzas lomai. Tādam neprofesionālim kā man jau no rīta tā izrāde ir galvā.” Man to smagumu bija tik daudz, tik bieži jācieš un sevi jānogalina, ka ķermenis sāka tam pretoties. Es kā pozitīvs čalis nesapratu, kāpēc to visu sevī jāielaiž!? Kad tiku prom, jutos kā aita brīvā dabā, kas grib izskrieties. Tagad daudz lielāku baudu gūstu pozitīvo emociju apmaiņā, ko sniedz mana nodarbošanās. Nesaku, ka tā dzīvošu līdz 92 gadiem. Pašlaik man gribas izskrieties pa to pļavu, vēlāk jau redzēs, kurā šķunītī iešu vai kādu pats sev uzbūvēšu. Neesmu teātrim uzlicis veto, drīzāk tas ir daudzpunkts. Nebūs brīnums, ja kādu dienu mani atkal redzēs uz skatuves. No sevi neaizbēgsi, tā ir atkarība no vielas, kas rodas ķīmijā ar skatītājiem, autoru, materiālu, mūziku, kolēģiem. Tā rada jaunu hormonu, ko gribi sajust vēl.

Es priecājos par šo lomu – tā ir rakstīta man, un scenāriste šo tēlu veidoja, vadoties pēc tā, kāds esmu. Nezinu, kā būtu, ja nāktos atveidot kādu ļauno tēlu. UgunsGrēks vairo atpazīstamību, un man kā publiskai personai tas ir būtiski. Uz seriāla filmēšanu eju kā uz foršu pasākumu, bet kā viesis, nevis vadītājs. Līdz ar to man tas kaulus un nervus nelauž. UgunsGrēka pievienotā vērtība ir pietiekami liela, un šeit izdalās pavisam cita veida hormons. Protams, reizēm traucē, ka cilvēki identificē tevi ar atveidoto tēlu, taču, par laimi, piedalīšanās šovā Izklausies redzēts šo to ir mainījusi. Beidzot mani uzrunā kā Rasimu!

Uzreiz piekriti dalībai Izklausies redzēts?

Ilgi domāju, daudz ko pārcilāju, taču uzticējos intiuīcijai. Prāts teica nē, jo man gluži vienkārši tam nebija laika, bet intuīcija teica jā. Piekritu un nevienu brīdi to nenožēloju.

Tā laikam ir mana sievišķā puse. Taču cīņa ar prātu notiek visu laiku. Intuīcija pasaka uzreiz, tad iejaucas prāts, un, visbeidzot, kad prāts nogurst, intuīcija visu izdara tavā vietā.

Ja tas tevi neizaicina, tas tevi nemaina. Šovs manī daudz ko mainīja, deva, atmeta. Tāda iekšējo procesu kurbulēšana, kas veicināja vairākas atklāsmes. Piemēram, skolas laikā es dejoju slikti, tā nebija mana stihija. Akadēmijā, kad bija jādejo balets, darīju visu, ko vajag, bet nebiju uz to pavilcies, jo ne ķermenis, ne prāts tam nebija pielāgots. Šovā to vajadzēja, un tad, kad tev nenormāli īsā laikā kaut kas jāapgūst, tu pieslēdzies un pēkšņi saproti, ka patiesībā nemaz nav tik slikti!

Šķiet, dejošana atver cilvēku arī dziļākā izpratnē, sniedzot lielāku iekšējās brīvības sajūtu.

Pilnīgi noteikti! Pateicoties šovam, sapratu, ka man tas patīk un sniedz prieku. Kaut kas šajā ziņā ir pavēries. Manā gadījumā tā nebija deja, ko studējām. Mums skolā mācīja psihofiziku, kad iekšējais un ārējais savienojas, viens otru papildinot. Piemēram, Mikseru deja bija tā čaļa iekšējais turpinājums, nevis tikai vizuāla izpausme.

Aktierim šādā šovā piedalīties ir vienkāršāk? Viņš tomēr spēj labāk iejusties tēlā, ir pazīstams ar skatuvi.

Kad uzzināju, kas man būs pretim – tādi normāli bliezēji, īsti nesapratu, kā es visā tajā iederos – kādā veidā esmu saistīts ar vokālu. Tik vien, ka reizēm uzdziedu vai padungoju? Tad sapratu, ja tādi unikāli cilvēki, kā, piemēram, Elza, ar nenormāli spēcīgu un plastisku balsi, spēj tai pievienot intutīvi korektu akrietmeistarību, tad man savai intuitīvajai cilvēku atveidošanai būs jāpievieno vokāls. Tas bija ļoti liels darbs. Sēdi, skaties, kā to dara konkrētais cilvēks, vakaros sevi filmē, dziedi, ieraksti, mēģini tam iet līdzi. Ir tik daudz aspektu – cilvēka vizuālais veidols, iekšējā būtība, balss, mūzika, melodija, vārdi, mesidžs – ej un izdari to nedēļas laikā, aiziet! Ja to darītu kaut vai trīs stundas dienā, būtu ļoti labi. Man tik daudz laika nebija.

Visvienkāršāk bija ar pirmo raidījumu. Atnāc uz nezināmo, ir neliels uztraukums, bet kopumā – vienalga. Uz pēdējiem raidījumiem, kad saproti, cik dziļi esi tajā iekšā, satraukums kļuva lielāks, tas bija saistīts ar iekšējo atbildību. Ir divu veidu uztraukums – sliktais, kas atņem visu enerģiju, un otrs – par to, lai viss izdotos perfekti un būtu gandarījums. Šovā daudz ko sapratu arī tīri profesionāli. Ir svarīgi novilkt diedziņu starp sevi un skatītāju, turēt un neatlaist. Ļoti priecājos, ka iepazinos ar vairākiem cilvēkiem, kurus citos apstākļos diez vai būtu saticis. Protams, ir cīņa – kas, kā, ko, kam, kāpēc, bet draugi rodas problēmās, ne jau priekos. Ļoti ceru, ka šos dažus cilvēkus varēšu saukt par draugiem un ar viņiem kopā risināšu vēl daudzas problēmas. Foršs posms, kuru atcerēšos ar lielu plusa zīmi.

Atveidojot aktieri Romualdu Ancānu, to uztvēru ļoti personiski. Bija ļoti grūti emocionāli saņemties, tiklīdz par to iedomājos – aaaa, zosāda metas! Gribējās, lai nebūtu populisma, lai būtu skaisti, sirsnīgi un personiski, lai šis priekšnesums būtu viņam kā mazs piemineklis. Pieminekli var uzlikt uz kapa, bet uz turieni visi nenāk. Šovu skatās daudzi. Ceru, ka man izdevās radīt mazu atceres brīdi konkrētam cilvēkam ar ļoti sirsnīgu noti. Personiskās atbildības dēļ tas bija lielākais uztraukums. Savukārt vienkāršākais bija Prodigy numurs, viss notika ļoti ātri un dabiski.

Kāds ir tavs 2015. gada kopsavilkums?

Gads bija krāsains, kontrastains un ļoti pamācošs. Ražīgs gads. Pieļāvu nenormāli daudz kļūdu. Tādas tīri cilvēciskas, tāpēc arī daudz iemācījos. Kārtējo reizi sapratu, ka bērni aug ļoti ātri un nepārtraukti tevi kopē, sevišķi šova kontekstā. Tas dubulto atbildību. Iznāca vilties cilvēkos, taču sapratu, ka neuzticēšanās nav risinājums. Vajag uzticēties, bet radīt drošības spilvenu, jābūt gatavam, ka ikviens var nodot. Arī tuvākie. Visi esam tikai cilvēki. Tāda ir mūsu bioorganika, kam neko nepadarīsi. Ļoti bieži domāju par to, ka pietrūkst laika radiem, draugiem, ģimenei. Ir jāiet, jātiekas. Negribu sevi piefiksēt, paliekot komforta zonā, proti, tajā laikā, kurā bijis vislabāk. Ir divu veidu cilvēki. Pirmie, kuri iestrēgst labākajā laikā, kas ir briesmīgi. Un otrie, kuri visu laiku mainās, iet uz priekšu. Tā ir nepārtraukta evolūcija – tu apzinies savas kļūdas, atzīsti tās, nemeklē attaisnojumu, bet no tām mācies un dari visu, lai tās nepieļautu atkārtoti. Nevis visu laiku sev melo un meklē vainu citos.

Nākotni es redzu baltā krāsā ar rozā ziediņiem (smejas). Bet, ja nopietni, sapņus atklāt gan negribētu, tad tie nepiepildās. Darbošos jomā, kurā jau esmu, vienlaikus vairāk gribētos pievērsties mūzikai. Esmu pazudis no vienas skatuves, bet pārcēlies uz vairākām. Un no tām es nepazudīšu – gan jau par mani dzirdēs viskautko. Ja dara, tad dzird!