"Pārdegt ir viegli..." Kristīne Komarovska aizgāja no labi apmaksāta darba, lai studētu

Pārmaiņu sākums

Visu, kam pieķeros, daru ar sirdi un dvēseli un tieši tāpat uztvēru darbu radio un televīzijā. Ar aizrautību strādāju pie vairākiem projektiem vienlaikus un nepamanīju, ka man nav brīvdienu.

Telefonu neizlaidu no rokām un vienmēr jebkurā situācijā varēju pateikt – nē, man nav laika, jāskrien! Daudz strādājot, labi pelnīju, turklāt darbs ļoti patika un jutos kā zivs ūdenī. Pārdegt ir viegli, un, pašai par pārsteigumu, tā notika arī ar mani. Man bija nervu sabrukums, ieilgušas depresijas sekas.

Iespējams, esmu pēdējais cilvēks, kuram to varētu diagnosticēt, jo ārēji vienmēr esmu enerģiska un priecīga, bet, izrādās, depresija var būt arī pasīva skumšana par dzīvi fonā nemitīgai aizņemtībai. Vienā mirklī sabruka visa mana pasaule – vairs nevarēju piecelties no gultas un veikt elementāras darbības, trūka sazemējuma.

Biju spiesta palikt mājās veselu mēnesi, lietot medikamentus un sākt psihoterapiju. Tas bija šoks. Sāku sev pārmest, kāpēc uzņēmos tik daudz pienākumu un pārdzīvoju, ka nu mani nevienam nevajadzēs, nevarēšu stādāt, ka viss ir beidzies...

Tagad domāju, ka, esot uz viļņa, cilvēks aiz laba prāta nekad nebūs pietiekami vieds, lai pateiktu "stop" un no kaut kā atteiktos, ja vien notiekošo neliek pārvērtēt veselība. Diemžēl apkārtējā vide, darbs, cilvēki, arī sociālie tīkli mūs piemēslo, un, lai gan zinām savas vērtības, ir pārāk daudz impulsu, kas var ietekmēt un izsist no sliedēm. Jāatzīst, tieši nervu sabrukums bija pārmaiņu sākums.

Pēc atlabšanas pamazām atsāku strādāt radio un televīzijā un, sevi saudzējot, aizbraucu ceļojumā uz Spāniju. Sāku uzdot sev jautājumus – kāpēc es to daru, un vai tas ir viss? Bija sajūta, ka dzīvoju mazā burbulī. Nevienam nav noslēpums, ka industrija, kurā darbojos, ir maza un mēs visi tajā jūtamies ārkārtīgi svarīgi. Man sāka nākt smiekli pašai par sevi. Dzīve piedāvā tik daudz iespēju, un es atskārtu, ka nevēlos apstāties savā attīstībā.

Tāpat sapratu, ka Latvijā man vienmēr būs darbs un es zinu, ko varu izdarīt. Jautājums – kas ir mans izaicinājums, un ko es gribu darīt turpmāk? Palikt savā komforta zonā un priecāties par raidījumiem, ko vadu un producēju? Šie jautājumi man nedeva mieru vairākus mēnešus.

Studijas kā malks svaiga gaisa

Spānijā sapratu, ka man gribētos studēt, tāpēc atgriezusies iestājos Latvijas Universitātē diplomātijas maģistrantūrā. Neilgi pirms mācību gada sākuma vienas dienas laikā spontāni uzrakstīju atlūgumu darbavietā, kaut gan no rīta šo lēmumu vēl nebiju pieņēmusi. Pēdējā darbdiena bija 31. augustā, un jau nākamajā dienā sākās pilnīgi cita dzīve.

Daudz laika veltīju sev – atpūtos, izgulējos, lasīju, sportoju, satikos ar draugiem. Mēģināju dzīvot lēnām, lai gan iekšēji atkal sāku sevi urdīt – kā tad būs – tiešām nestrādāsi? Turklāt visi jautāja, ko plānoju darīt, un nekautrējās aizrādīt, ka aiziet no darba gan nevajadzēja...

Lai gan darba attiecību pārtraukšana bija mana izvēle, piedzīvoju nelielu krīzi. Jautāju sev, kas esmu? Vai dzīvoju tādēļ, lai man būtu ko pateikt aiz komata, nosaucot savu vārdu un uzvārdu? Bet varbūt es esmu vienkārši cilvēks, sieviete, un tagad es studēju, un tā ir mana nodarbošanās! Pagāja laiks, līdz sapratu, cik ļoti esam iekonservējušies savā svarīgumā par to, ko darām, un ka īstenība jauniegūtā brīvības izjūta man gluži labi patīk.

Lekcijas notika vakaros, un es biju par tām sajūsmā. Klausījos, ko profesori stāsta par diplomātiju, vēsturi un politiku, un šķita, ka pēc katras lekcijas atveras pilnīgi jauna pasaule. Svaigs gaiss, kaut kas pilnīgi jauns – tik daudz ko lasīt un izzināt! Sev par pārsteigumu atklāju, ka mani aizrauj politika, kas līdz tam nekad nebija interesējusi.

Kad radās iespēja pieteikties Erasmus studentu apmaiņas programmai, nolēmu izmantot iespēju. Asociētais profesors Toms Rostoks ieteica izvēlēties universitāti Francijā, jo tas nāktu par labu manai diplomātiskajai karjerai, bet es zinu, kā ir Francijā. Tā ir sistēma, pietāte, skaists mākslīgums. Esmu tur dzīvojusi un labi runāju franču valodā, taču vēlējos studēt valstī, kurā nekad nebiju bijusi. Gribēju sauli, troksni, bardaku un sirtaki... (Smejas.) Lai mani izpurina un atgriež prieku.

Izvēlējos vienu no pirmajām politiskajām universitātēm Eiropā – Atēnās. No Grieķijas taču nāk Aristotelis, Platons un demokrātija kā tāda, tas ir mūsu civilizācijas šūpulis! Izmantojot mūsdienu tehnoloģiju iespējas, divu mēnešu laikā atradu dzīvesvietu Atēnās netālu no augstskolas un jūras, turpat ir Akropole un modernās mākslas muzejs.

Šaubas un izaicinājumi

Tā kā aizbraucu uz ilgu laiku, nospriedu, ka būtu praktiski uz Atēnām doties ar mašīnu. Pie viena tā bija iespēja piepildīt senu sapni un apceļot Balkānus. Šajā piedzīvojumā kopā ar mani piekrita doties mīļa draudzene, un tas bija kolosāli – viss, ko piedzīvojām pa ceļam, cilvēki, ko satikām.

Vislielāko iespaidu atstāja Melnkalne, Bosnija un Hercegovina, arī Albānija. Tās ir neaprakstāmi skaistas zemes. Astoņās dienās šķērsojām deviņas valstis un nobraucām 3550 kilometru.

Taču tas bija arī emocionāli grūts brauciens, jo Fiatā saliku visu dzīvi. Aizbraucu janvārī, nezinot, kad atgriezīšos. Piedevām plosīja iekšējas bailes par finansiālo stabilitāti. Biju nedaudz iekrājusi, bet jau uzreiz pēc tam, kad uzteicu darbu, sāku dzīvot taupīgi. Lai varētu studēt, paņēmu kredītu.

Saprotu, kāpēc tik daudzi baidās un reizēm ilgi dzīvo nelaimīgu dzīvi, bet, nepamēģinot uzzināt, kā tas ir, nav iespējams. Protams, gribas gan jaunu kleitu, gan paēst ārpus mājas kopā ar draudzenēm, bet lielā mērā tas ir tāpēc, ka man to iestāsta – katra žurnāla vāks, katra televīzijas reklāma, tā pati draudzene, apgalvojot, ka tagad jāpērk tikai tas krēms... Bet vai man tiešām to vajag?

Tā ir viena no lielākajām cīņām, dzīvojot Atēnās, kur visa kā ir tik daudz un viss tik foršs un tik ļoti citāds. Ja kaut kas patīk – uzlaikoju, bet vienmēr jautāju sev, vai man to patiešām vajag. Un, pat ja līdzekļu pietiek, vērts aizdomāties, kāpēc tos tik neapdomīgi tērējam.

Arī es, īpaši pēdējos gados, veikalā atpūtos no darba, nopērkot visu, kas man patika un labi izskatījās. Negatīvās emocijas pārvērtu jaunās drēbēs. Uz mirkli tas mani padarīja laimīgu, bet drīz pēc tam jutos tikpat tukša kā pirms ieiešanas veikalā.

Tagad, pārmēru netērējot, esmu satikusi otru savas būtības daļu, kas spēj izspriest, vai man vajag kārtējos auskarus. Jā, tie ir neticami skaisti, bet es varu bez tiem iztikt. Šā gada laikā es uzzināju, cik maksā piens, sviests un gaļa. Tas izklausās slimi, bet es tiešām nezināju, cenas nojautu aptuveni. Pirku pārtiku un rēķinājos, ka veikalā atstāšu divdesmit, trīsdesmit varbūt piecdesmit eiro.

Dzīvot Grieķijā ir tāpat kā Latvijā – jāmaksā par dzīvokli, jāuztur mašīna, jāapmaksā telefona rēķins un jāveic citi maksājumi, taču, rūpīgi plānojot ienākumus un izdevumus, tas ir iespējams.

Sākumā bija grūti pieņemt, ka nevarēšu atļauties dzīvokli īrēt viena, taču esmu iedzīvojusies un ar studenti no Maskavas satieku labi. Viņai ir divdesmit gadu, man par desmit vairāk. Brīžiem skatos uz viņu kā uz sevi no malas – vēl pirms gada arī man visu vajadzēja un gribējās...

Es vēlos augt un mērķtiecīgi pie tā strādāju. Man bija jāiemācās sadzīvot ne tikai ar vientulību un izolētību, ko sākumā lielā mērā radīja valodas barjera, bet arī ar grieķiem. Grieķija ir krustceles starp Eiropu un tuvajiem austrumiem – atšķiras gan vērtības, gan dzīvesveids. Man vēlreiz bija jāpārvērtē, kā esmu dzīvojusi līdz šim.

Pagājušā gada jūnijā intervēju fotogrāfu Andreju Grantu, un atmiņā dziļi iespiedās viņa teiktais – reizēm ir vērtīgi paskatīties no malas uz priekšstatu kopumu, par kuru esam vienojušies. Šis priekšstatu kopums pieder ļoti mazam cilvēku lokam, un svešā valstī tavi priekšstati nestrādā.

Piemēram, Latvijā tu izrādi otram cieņu, uz norunāto tikšanos ierodoties laikā vai pirms tās, bet Grieķijā ierašanās divdesmit minūtes pēc norunātā laika nav necieņa, un neviens neatvainojas, arī pasniedzējs, pat tad, ja kavē ilgāk. Viņiem ir citi priekšstati par cieņu un savstarpējām attiecībām.

Pieņemsim, Latvijā katrs sēž savā sētā un burkšķ, ka nepatīk kaimiņu suns, bet Atēnās no rīta kaimiņu tantiņa atnāk un noliek pie manām durvīm nupat izceptu kliņģeri, onkulis atnes tikko novāktus citronus. Un es, latviete, nespēju noticēt, ka tā notiek, cik mīļi tas ir. Man gribas raudāt par to, cik mums ir grūti otram pateikt vai izdarīt kaut ko labu.

Pa kuru laiku mēs kļuvām tādi egoisti, kaut gan būt labam taču nav grūti! Jāatzīst, es to pamanīju Grieķijā. Pagājušajā reizē, kad uz dažām dienām biju Latvijā, sapirku gardumus saviem kaimiņiem un jauniegūtajiem draugiem. Viņi saka – mēs izkausējām tavu ledus auksto latvietes sirdi. (Smejas.)

Pa šo laiku grieķi man arī iemācījuši, ka viss var nebūt tā, kā mēs sarunājam. Vai to, ko teicu, es domāju tagad, tieši šajā mirklī. Grieķija ir par mīlestību, bet neviens nav teicis, ka mīlestība ir mūžīga. Ja grieķis mīl, viņš mīl līdz bezgalībai – tik stipri, ka tu tam ļaujies, bet tikpat labi vienā dienā tas izčab un beidzas, un to ir vērtīgi izbaudīt. Grieķi mīl mīlestību, un viņi nekautrējas to izrādīt jebkurās attiecībās.

Piekrītu izraēliešu rakstnieka Juvala Noa Harari grāmatā Homo Deus: A Brief History of Tomorrow paustajam viedoklim, ka, ņemot vērā dzīves ilguma palielināšanos, mūsdienu cilvēkam ir jāiemācās saprast, ka dzīve ir pārāk gara vienai karjerai. Lai izsistu sevi no komforta zonas, katram iesaku apgūt kaut ko jaunu. Mācīties ir tiešām forši, un, jāatzīst, es šādā veidā kārtoju arī attiecības ar sevi.

Vienam no jauniegūtajiem draugiem stāstīju par savu dzīvi un darbu Latvijā. Viņš noklausījās un jautāja – bet kad tu dzīvoji? Tā ir mana atbilde uz jautājumu, kāpēc esmu Grieķijā, es gribu iemācīties dzīvot. Arī grieķi, tāpat kā latvieši, lai varētu dzīvot labāk, mēdz daudz strādāt un pat divos darbos, bet ir atšķirība – grieķi iet uz darbu, lai strādātu, viņi nedzīvo, lai strādātu.

Tas ir mans lielais moto – izkāpt no tā, kas bijis, iemācīties dzīvot un visu sabalansēt. Balanss kļuvis par vienu no maniem mīļākajiem vārdiem. Balanss starp izklaidi un atpūtu, starp mācībām un ceļošanu un arī balanss attiecībās – neatdot sevi visu, kaut ko paturēt tikai sev.

Pašreiz man ir prakse Latvijas vēstniecībā Grieķijā, kur ik dienu nākas daudz iemācīties. Kad man jautā, kas būs tālāk, atbildu, ka nezinu, turklāt, lai ko es teiktu, viss var būt citādāk. Ja pirms gada kāds izliktu kārtis un teiktu, ka notiks kaut kas tāds, es būtu līka no smiekliem. Bet, ja nopietni, varu iedomāties savu dzīvi starp Latviju un Grieķiju.

Esmu atradusi sevi Grieķijā, iemīlējusi šo valsti un cilvēkus, un arī bez Latvijas nevaru. Esmu iemācījusies dzīvot lēnām un atbrīvojusies no trauksmes, kas mani pavadīja pēdējos gadus. Lielākais izaicinājums Grieķijā vēl pagaidām ir valoda – tā ir ļoti sarežģīta, un tikai pēdējā laikā, klausoties vietējo čalās, sāku saprast sarunu tēmas.

Visgrūtāk bija pierast, ka nea (nē) nozīmē jā. Velku filozofiskas paralēles – pasaulē ir vietas, kur tavs nē nozīmē jā, un tu nekad nevari būt drošs par to, kas tu esi, un arī par to, kas tev pieder. Un īstenībā, mums taču pieder tikai mūsu dzīve, tad kāpēc filozofēt par to, kā varētu būt, vai būs tā vērts un kas tālāk... Ir vērts mēģināt. Reizēm ir jālec.

Kristīnes TOP 5, ko apskatīt Grieķijā

Grieķija ir ļoti atšķirīga, un, pirms to apceļo, jāsaprot, ko vēlies redzēt. Kontinentālā daļa ir viens stāsts un salas – pavisam cits, turklāt kontinentālajā daļā savs raksturs ir arī katram reģionam. Visērtāk ceļā doties ar auto, taču jārēķinās, ka degviela nav lēta – benzīns maksā 1,65 eiro litrā.

1. Visvairāk mani iespaidojusi Meteora Grieķijas centrālajā daļā, kur klinšu virsotnēs atrodas seši seni pareizticīgo klosteri. Lielākā daļa no tiem celti pirms vairākiem simtiem gadu, lai mūkus nodalītu no laicīgās pasaules un viņi atrastos tuvāk Kungam. Sākumā, lai mūki nokļūtu klosterī, izmantoja primitīvus grozus, kas darbojās kā pacēlāji, no kuriem varēja apskatīt apkārt esošo ieleju. Tāpat pie mūkiem nokļuva arī pārtika un mājsaimniecības preces. Tikai 1925. gadā, lai atvieglotu pieeju klosteriem, klintīs tika izcirsti pakāpieni.

2. Apmeklējot Atēnu akropoli, vērts palūkoties tālāk par kolonnām un drupām un aizdomāties, kā tā tika būvēta. Jāsaprot, ka civilizācija, kas akropoli apdzīvoja, bija ārkārtīgi attīstīta. Cik tā bija krāsaina un dzīva! Jau tolaik uz Partenona sienām, izmantojot dievu tēlus, tika risināts cilvēku iekšējais konflikts. Pēc akropoles apmeklējuma sāku padziļināti interesēties un aizrauties ar Grieķijas mitoloģiju. Interesanti, ka grieķiem patīk skaidrot vārdu etimoloģiju un pārtraukt sarunu, lai apvaicātos, vai sarunas biedrs zina, ka nupat pateikts kāds grieķu vārds. Pēc tam, protams, seko šā vārda nozīmes skaidrojums. Mani Grieķijā iedvesmo domas amplitūda, jo cilvēks nedomā – kaut ko izdarīšu, un manai dzīvei pietiks. Šī tauta aiz sevis atstājusi nozīmīgu mantojumu, turklāt ar dziļu, filozofisku jēgu, kas iesakņojies visā pasaulē.

3. Grēks aizbraukt no Atēnām, neapmeklējot mūsdienu akropoli, kas uzcelta un atvērta šogad, – Stavros Niarchos kultūras centru. Kompleksā atrodas gan Nacionālā bibliotēka, gan Nacionālā opera, un tas ir absolūts arhitektūras, ainavu arhitektūras un filozofijas apvienojuma šedevrs. Tas viss ir pieejams jebkuram cilvēkam. Ēku ieskauj skaists parks. Operas jumts piektdienas vakaros pārvēršas brīvdabas kinoteātrī, kas demonstrē senās filmas. Grieķi ļoti daudz patērē kultūru, un krīzes laikā tās patēriņš pieauga (arī pašlaik ekonomikā ir recesija) – grieķi apzinās, ka kultūra ir viņu kodols.

4. Man ļoti patika ceļš no Atēnām uz Grieķijas pirmo galvaspilsētu Nafplio, jo to ieskauj bezgalīgas olīvkoku birzis, apelsīnu dārzi un, protams, kalni. Turp braucu pavasarī, kad apelsīni bija pilnbriedā, taču gadā ir vairākas apelsīnu ražas, un, iespējams, tev paveicas kādu no tām piedzīvot. Arī pati Nafplio ir ļoti skaista pilsēta.

5. Ainavisks ir arī ceļš no Atēnām uz Poseidona templi – pusotras stundas brauciens gar krastu un skaistas Vidusjūras ainavas.