Kalējs Jānis Nīmanis: "Tādi ir visi latvieši - neesam agresori, bet sava māja ir jāaizstāv"

Tev ir trīsdesmit gadu. Neesi domājis aizklīst pasaulē kā daudzi tavi vienaudži?

Es mēģināju mācīties Dānijā. Izturēju konkursu un tiku – būtu augstākā izglītība, inženiera bakalaurs, par brīvu, bet... Nodzīvoju tur tikai mēnesi. Sapratu – nu, nevajag man to. Atskrēju mājās. Tur kopmītne maksāja 270 latu mēnesī, tas bija grūti pavelkams. Biju domājis atrast darbu un paralēli mācīties, bet tas būtu baigais čelendžs [izaicinājums].

Naktīs nevarēju ne pamācīties, ne pagulēt, jo blakus istabiņā itāļi regulāri rīkoja dzerstiņu, ārdījās. Iemainīt to, kas bija tur, pret to, kas ir šeit, man šķiet loģiska izvēle. Tikai biezie var dzīvot tā, kā mēs Latvijā dzīvojam (smejas).

Te tev ir gan mājas, gan darbs. Tu spēj eksistēt tik pašpietiekami?

No vienas puses – sēžam te, savā pāķu viensētā, no otras – reāli darbojamies globālajā tirgū. Ir taču internets. Man ir daudz draugu, kurus nekad dzīvē neesmu redzējis. Nesen ar vienu no Tenesī štata norunājām veselu stundu.

Par cirvjiem?

Par cirvjiem, nažiem un dzīvesziņu arī – kā tādas tirgus bābas (smejas). Jutu, ka esam uz viena viļņa. Daudz vietu būs jāapceļo.

Visur esi lūgts ciemos?

Jā, un solās braukt arī šurp. Nevienam gan nav laika, mēģina ieplānot.

Tie pārsvarā ir cilvēki, pie kuriem aizceļojuši tavi gatavotie instrumenti – cirvji, naži, kalti...?

Jā. Ir amatnieki, kurus neinteresē nedz biznesa noslēpumi, nedz rūpnieciskā spiegošana, viņi vienkārši grib parunāties, jo tā ir viņu sirdslieta. Man reizēm prasa – vai esi uzņēmējs? Es gan tā neteiktu! Man tas vārds asociējas ar – piķi, piķi, fiksi vajag piķi! Ar tādu motivāciju nekā laba nebūs.

Mums pirmajā vietā ir produkts – lai pašiem patīk. Mēs tikpat labi varētu to netirgot, bet atstāt sev. Tāpēc arī ir pieprasījums. Man prasa – kas ir jūsu panākumu atslēga? Saku – ja uztaisīsi superīgu produktu, tad arī naudiņa būs.

Pēc leģendas tu esot sācis kalt tāpēc, ka tev gribējies savu nazīti. Bet kuram puikam gan tāda nav?

Jā, bet ne jau tādu es gribēju!

Tev gribējās īpašu – kā Šveices?

Īsti ne... Es sāku kalt tā, kā kaļ Damaskas tēraudu. Cik vien varēju, ievācu informāciju. Man bija mazs fleksītis – leņķa slīpmašīna. Sāku ražotni no nekā, palēnām, vācot to un šito...

Cik tev bija gadu?

Vēl mācījos Priekuļu tehnikumā. Pēc tam uz brīdi sāku mācīties par airBaltic aviotehniķi, izturēju konkursu – 500 uz 20 vietām. Bet nebija, kur Rīgā dzīvot. Redz, viss nokārtojas. Nevajag lauzties aizslēgtās durvīs.

Kaimiņu tante tev esot iedevusi laktu...?

Jā! Reiz, kad darbojos, viņa, garām iedama, prasīja: “Ko tu tur taisi?” Teicu: “Ēzi, lai uzsildītu metālu, gribu izkalt nazi.” Viņa jautāja: “Vai lakta tev ir?” Atbildēju: “ Nav, kalšu uz sliedes gabala.” Viņa: “Ņem ķerru, brauc pakaļ!” Viņai šķūnītī esot, ar trim zvaigznēm, Latvijas laika, lieta ar vēsturi. Tā gan nebija pati labākā, bet sākumam pietika, ļoti daudz uz tās izkalu.

Kā pats var uzbūvēt ēzi?

Ar būvēšanas metodi. Tik ņem un dari!

Tā ir neliela krāsniņa, kurai jāiztur mežonīgs karstums...

Jā! Ir visādi paņēmieni, kā panākt, lai ēze pati sevi nesadedzina. Priekuļu tehnikuma programmā bija mācība par konstrukciju materiāliem. Tā zināšanu pakete ir diezgan labi sagatavota. Pēc izglītības esmu vides iekārtu tehniķis – atkritumu apsaimniekošana, ūdensapgāde, kanalizācijas ūdeņu apsaimniekošana, arī darba vides organizācija, darba aizsardzība un, protams, vidusskolas izglītība – algebra, bioloģija, ķīmija.

Ja šīs zināšanas māk lietot, tās noder arī praktiskajā darbībā, piemēram – žāvējot koku nažu spaliem. Nav tādu zināšanu, ko nevarētu apgūt. Žēl skatīties, ka cilvēki sēž telefonā, feisbukā, nevis meklē internetā derīgu informāciju, kā kaut ko uztaisīt. Saka: “Es jau nemāku!...” Nu, tad iemācies! Lūk, tā ir tā atslēga.

Pēc vecāku stāstītā, tev jau kopš divu gadu vecuma allaž rokā bijis āmurītis.

Laikam jau tā bija. Mani visu laiku bāra, ka es kaut ko salaužu, bet es jaucu ārā, lai redzētu, kas tur ir iekšā. Gribēju zināt, kas lācītim vēderā (smejas). Šausmīga ziņkāre visu laiku...

Jūs ar brāli un māsu uzaugāt šajā mājā?

1995. gadā tēvs atguva Nīmaņus. Līdz tam dzīvojām pie Cēsīm, Cīrulīšos līvānietē, tēvs piedalījās Ozolkalna kamaniņu trases būvniecībā.

Tev bija gadi deviņi, kad atnācāt šeit dzīvot. Kā bija?

Atceros, ar busiņu Latvija braucām, un es prasīju tēvam: “Kad mēs brauksim atpakaļ?” Viņš teica: “Nekad nebrauksim. Mēs pārceļamies.” Bija skumji, nevarēju iedomāties – kā mēs tā varam aizbraukt no savām mājām... Biju pieradis, kā jau bērns.

Tur palika arī draugi?

Mēs ar brāli esam tādi mežoņi, baigi sociālie nekad neesam bijuši. Vairāk žēl bija Gaujas senlejas. Kad jau mācījos Priekuļu vidusskolā, klasesbiedri pēc skolas tusēja, bet man nebija ar ko. Ko es tur iešu...

Tev negribējās vai nebija kontakta?

Tepat ir Raunas upīte, iemet pīcku, izvelc foreli... Tas ir daudz interesantāk nekā sūkt aliņus un dauzīt logus.

Tev nekad nav gribējies padauzīties pa Cēsu naktsklubiem?

Nē, es klubā esmu bijis četras reizes. Vienu gandrīz neatceros, jo mēs sadzērāmies. Tur aizgāja līdz kautiņam, es turos no tā tālāk. Smagā mūzika ir laba, mēs arī kalvē Metallica klausāmies, bet tā sauktie kalbasņiki uzdod pa nerviem. Un, ja vēl dumumdzira iedzerta, var sanākt traki.

Kam to vajag? Labāk aizeju pie upes. Starp citu, ir lielisks izklaides veids – akmeņu ekvilibristika. Sēdi krācītēs un mēģini nostutēt akmeņus vienu uz otra, pēc tam liec nākamo... Izjūti gravitāciju. Sēdi un spēlējies, esi vienkārši laimīgs cilvēks. Tas ir tāds relakss! Un neko nemaksā. Tās vienkāršās lietas ir tās foršākās. Tāpēc man ļoti patīk arī šaušana ar loku. Tas nav kaut ko izšķaidīt, sasist, sadauzīt... Tu skaties, kā bulta aiziet, pieslīpē tehniku.

Tā pat ir meditācija. Vesela dzīve.

Vai var teikt, ka tu dzīvo senlatvieša dzīvi - kā kalējs? Vai tomēr esi moderns jaunietis, kura dzīves neatņemama daļa ir internets?

Ja pazudīs elektrība, interneta nebūs. Tātad droši vien atņemama. Taču internets ir labs instruments.

Tev nav obligāti jāčato...?

Nē, man nereti iznāk būt nepieklājīgam un kādam cilvēkam neatbildēt uz e-pastiem. Pēc tam pašam kauns. Bet vakarā esi tik ļoti noguris, ka gribas iet gulēt...

Ja gribi kaut ar dažiem pieklājības vārdiem atbildēt, vēl viena darba stunda klāt.

Protams! Uzraksta kāds kolēģis: “Čau, kā iet?” Nu, vai es sākšu rakstīt, kā man iet? Domāju, ka laiks, cik daudz tu to internetu lieto, jātur grožos. Galvenais, kas mani interesē, – dabūt šausmīgi daudz naudas un nopirkt to vienu tēraudu (smejas).

Teici, ka uznāk besis, ja ir pasūtīti divdesmit vienādi priekšmeti. Vai tavas profesionālās ambīcijas ir izgatavot kaut ko jaunu?

Tas ir nebeidzams stāsts. Tu vienmēr vari uztaisīt kaut ko vēl labāku. Kā mediķi var atklāt jaunas zāles – viņi pēta, viņus tas interesē! Kā saka Tereško Arturs: “Nekas nav interesantāks par medicīnu!”

Starp citu, viņa Pirts tēja ir baigi labā svīšanai – kalvē noder. To vajadzētu pārsaukt par Kalves tēju.

Tevi vecāki veda pie dabas, gājāt pārgājienos...?

Esam dzīvojuši pie dabas. Tēvs bija mednieks. Tagad viņam ir 73, vairs nevar pa džungļiem vazāties, bet kādreiz viņš ņēma mani līdzi par dzinēju. Kad bijām atguvuši šo īpašumu, tēvs bišķi nodarbojās ar lauksaimniecību – sastādīja kartupeļus, apsēja laukus. Tad nāca mežacūkas, bija vakarā jāsēž ar divstobreni un jāgaida. Tagad mana šaušanas karjera ir beigusies.

Biji slavens – Jānim Nīmanim nav ne sava cirvja, ne naža, jo tik perfektu nav...

Kāds cilvēks man nazi uzdāvināja. Ir sasniegts viss, pēc kā es tiecos. Cirvi es sev uztaisīju, bet to man izdīca amerikānis. Tas vispār bija traks stāsts – kādam cilvēkam ļoti iepatikās viss, ko mēs darām, bet viņam bija atlicis tikai gads, ko dzīvot, vēzis.

Draugs redzēja, cik ļoti viņš grib cirvi, tā bijusi viena no viņa pēdējām vēlmēm, un vērsās pie mums ar lūgumu to nopirkt. Tad gan par ļoti simbolisku naudu atdevu savējo – būs ko zārkā paņemt. Viņsaulē jau arī vajag štrumentus līdzi.

Filmā Baltu ciltis rādīta senā rūdas kausēšana, kalšana – viņi ar tevi konsultējās?

Nē, mēs kalām zobenu filmai Nameja gredzens…

Ko nodomāji brīdī, kad Ēķis tev piedāvāja? O, forši, baigais izaicinājums?

Es nedomāju – o, forši, domāju – johaidī, tagad jāķeras klāt! (Smejas.) Tam zobenam bija jābūt no 270 slāņiem, raksts nav zīmēts, bet veidojies, metālam pārklājoties kā kārtainajai mīklai.

Un uz asmens ir asinsrieva?

Tā to sauc žargonā. Tā ir domāta, lai fiksāk varētu ievilkt otram, kad viņš tev nāk virsū.

Lai asmens būtu vieglāks?

Jā! Tas nav tā – bakstīs, lēnām tecēs asinis, un šis neko neteiks (smejas).

Tam ir zinātnisks pamatojums?

Gāju uz Kara muzeju Rīgā. Cēsu muzejā neko daudz nevar redzēt – arhīvā ielikts, tikai vēsturniekiem. Saku viņiem: “Mani ļoti interesē!”, bet nekā... Tagad nāk un prasa: “Uztaisiet mums kaut ko!” Saku: “Tad kaut ko parādiet!” Nē, vajagot pielaidi. Saku: “Tad ejiet ratā!” (Smejas.) Šis stāsts gan nav par Cēsu muzeju, bet citu.

Tur arī bruņinieku turnīri notiek.

Jā, bet tā sauktajos bruņinieku turnīros liela daļa, visi tie vikingi, ir baigie klauni. Ja viņiem tajos laikos vajadzētu kauties, viņi no realitātes būtu tālu.

Baltu ciltīs svētajam tēvam nocērt galvu ar cirvīti...

Iespējams, ka tā arī darīja.

Bende tev varētu pasūtīt cirvi...

To jau arī vajadzētu – daži nelieši Latvijā ir. Mēs parakstāmies – Autine sponsorēs cirvi dažu labu mutantu likvidēšanai.

Tevi tā joma interesē vai drīzāk esi pacifists?

Pacifists, bet sava māja jāaizstāv. Tādi jau ir visi latvieši – viņi nav agresori, bet aizstāv...

Jums ir ģimenes uzņēmums.

Jā, mans brālis Matīss arī darbojas kalšanā, nažu taisīšanā, visādi... Māsa Karlīne ir basketboliste – baigais tanks. Autinē viņa ir finanšu direktore un atbild uz e-pastiem. Loģistika vairāk ir Matīsa ziņā.

Matīss apguva ādas apstrādi?

Mēs visi apguvām. Tā ir mūsu devīze: ja nemāki – iemācies! Visiem mūsu cirvjiem un nažiem komplektā ietilpst makstis, jo tādu asumu jau nevar apkārt nēsāt. Kokapstrādei no Teksasas pasūtām speciālu kaktusu sulu, ar ko piesūcinām koku, lai to dabūtu cietu un foršu. Tas ir otrpus pasaulei, bet tu to vari dabūt.

Teici, ka Karēlijas bērzu pērkat uz kilogramiem.

Tas ir ekskluzīvs koks, tāpēc jāsver. Bet tas ir skaists, un cilvēki, kas prot to novērtēt, par to arī maksā. To bērzu jau nepērkam mēs, bet klients. Un man nav žēl uztaisīt to smuku. Uztaisu, papriecājos, cik tas ir skaisti, un varu taisīt nākamo – neapriebjas.

Tu fotografē katru nazi?

Jā. Tā kā tas ir roku darbs, katrs priekšmets atšķiras. Cilvēks pusi no instrumenta cenas ir samaksājis jau iepriekš. Kad tas ir gatavs, aizsūtām bildi. Ja pasūtītājs atbild, ka viņam viss patīk, tad samaksā otru pusi un saņem preci. Ja nepatīk, mēs vai nu pārtaisām, vai... Ir gadījušies arī šausmīgi piekasīgi ķēmi, kuri ievēro knapi saskatāmas niansītes.

Varbūt kāda švīkiņa ir pat vērtīga, jo apliecina, ka instruments nav nācis no konveijera.

Protams! Mēs tam čalītim teicām: “Ņem naudu atpakaļ un tinies!” Nē, viņš tomēr gribot to instrumentu. Ir bijis tā, ka nostrādāju 24 stundas no vietas, tad apakšdelma muskuļi ir tā savilkti, ka pirksti ar varu jālauž vaļā.

Citi krāj bildes no ceļojumiem – nobildējies pie Brīvības statujas, pie Eifeļa torņa –, bet tu vari pasauli izjust caur apziņu, ka tavu ledus cirtni izmanto Aļaskā, nažus – Japānā un Dienvidāfrikā...

Tiešām, tas ir kā skatīties National Geographic. Ja aizbraukšu uz Ameriku, man diez vai nāksies meklēt viesnīcu. Būs čaļi, pie kā palikt. Kad sākam pļurkstēt par cirvjiem, tas ir vājprāts...

Ziemeļamerikā un Kanādā mednieki tavus instrumentus lieto ādu dīrāšanai. Kādi ir somu mednieki – lēni un klusi?

Soms nav lēns! Un igauņi arī – paklausies, kā viņi runā! (Smejas.) Nu, somi ir forši, sirsnīgi. Sākumā manas māsas vīra brālis satika Tero, pirmo somu, ar kuru man izveidojās kontakti. Rīgas stacijā kaut kādi urlas atskaldīja vienu citu urlu, un mans radinieks un Tero vienlaikus pieskrēja paskatīties, vai viņš ir dzīvs. Tā iepazinās, sāka runāties, izrādījās, ka abi ir mednieki, un tagad tas soms brauc medīt arī uz šejieni. Un mēs aizbraucam nocopēt kādu zivi pie viņiem. Baigi garšīgas foreles!

Pēc medībām ir iedzeršana un pirtī iešana?

Nu, Minttu tur iet spaiņiem. Piparmētru liķieris.

No tā varētu būt dikti slikti...

Starp citu, nē – mēs tur nedēļu plostojām, un viss kārtībā! Neviens nekļūst stulbs, slikti nav, un uz kašķi nevelk. Sešpadsmit eiro puslitrs, ielikts tādā baltā, pūkainā cimdiņā – ko ziemā sildīties. Un tur vajag! Kad ir lielais sals, vējš pūš, tev jāsēž nepakustoties un jāgaida, kad nāks zaķis – to jau bez Minttu nevar izdarīt (smejas).

Tie zaķi tā arī neatnāca?

Vienu aizšāvām. Somi paši brīnījās, teica, ka kaut kas nav kārtībā. Smēja: “Ja nedabūsim nevienu zaķi, mērķēsim uz tevi!”, jo jaanis somiski ir zaķis. Nu, nebija medību diena! Tas nav kā ieiet veikalā un nopirkt. Arī copē jāievēro savi noteikumi. Pie mums brakonjēru ir daudz, bet somi, ja redz, ka cits dara kaut ko pretlikumīgu vai slikti izturas pret dabu, tūlīt nosūdz. Vai paši iedod pa redeli (smejas).

Tu jūti dabas likumus, saistību ar Mēness fāzēm, laika apstākļiem?

Jā, tas viss darbojas, tikai nevar redzēt. Gaisu jau arī nevar redzēt, taču elpot var.

Tev ir sava čutene, sajūta?

Uz kaut ko ir, uz kaut ko nav. Kā visiem. Re, tā priede, kuru iestādīju – izrādās, ir tāda divdesmito gadu bilde, kurā redzams, ka te ir augusi priede. Es pats nezinu, kāpēc to tur iestādīju, tēvs tikai pēc tam parādīja: “Skaties bildē!” Tagad varu lepoties ar saviem čiekuriem.

Jums ir daudz skaistu augu, it kā kāds būtu veidojis parku.

Tas ir dendroloģiskais parks, kultūrvēsturisks piemineklis – to izveidoja vecātēva brālis. Arī otrs brālis, bērnu dakteris Jēkabs Nīmanis, bija uz urrā. Viņš sarakstīja grāmatu Jābūtība, šķiet, to vēl tagad var nopirkt. Kad krievi ienāca, viņam bija jāņem ņitka. Jālaižas. Citādāk – lode. Kara laikā te bija ielīduši sarkanarmieši, pārkurināja krāsni, un māja nodega. Vēlāk šķūnī gulēja vācu lidotāji. Tie laiki bija baigi traki.

Vai jūti, ka pirms tevis te dzīvojuši senči? Vieta tevi atbalsta?

Jā! Un vieta nav tā sliktākā, vai ne? Var jau dzīvot jebkur, bet izvēles jāizdara loģiski.

Ļoti skaista liepu gatve un ozoli, kuri aug lejiņā. Te kādreiz bijis seno latgaļu pilsnovads? Arī pati pils un pilskalns?

Kilometrus septiņus no šejienes ir pilskalns. Kad pirmoreiz tur gāju – jūtu, kaut kas ir. Mēs ar čaļiem nolēmām – apskatīsies, kas tur notiek! Eju pilskalnā augšā pa uzbraucamo ceļu un jūtu, tāds kā reibonis uznāk, nospiedošs... Liekas, it kā kāds teiktu: “Stāvi, kas tu tāds?”

Kaut kas tur ir (smejas). Es to jutu, kaut gluži visām pasakām neticu. Varbūt biju aliņu pārdzēries, bet tas galīgi nebija pēc tāda reiboņa. Tad domās pie sevis teicu: “Savējais!”, un spiediens atlaidās – viss, vari nākt iekšā. Kaut kāds intelekts tajā visā bija klāt... Interesanti. Tas ir Sārumu kalns. Šeit kristiešiem, kas nāca ar savu politiku, deva pa kaklu. Visādiem vazaņķiem (smejas).

Kāds tagad ir Nameja zobena liktenis?

O, es pat nezinu! Viņi par to samaksāja.

Pats noteici cenu?

Jā, bet to varbūt nerakstām.

Par cirvjiem un nažiem skaidrs – cenas ir redzamas tavā mājaslapā.

Viņiem cena patiesībā bija ļoti demokrātiska.

Kāpēc? Tu strādāji idejas vārdā?

Varbūt bišķīt tā... Nācu pretī. Ja pateiktu īsto cenu, tā budžetā neiekļautos. Ja mēs to zobenu sistu gaisā internetā, padsmit tūkstošus dabūtu. Kolēģis no Anglijas prasa: “Kā jūs tik lēti varat uztaisīt?” Saku: “Nekas nav lēti! Man tas ir dārgi. Vai zini, kādas Latvijā cilvēkiem ir algas?”

Viens cirvis – apmēram minimālā alga.

Tā sanāk! Tad gan jānošancē tā, lai ir uz mūžu.

Prasība pēc kvalitātes tevī ir kopš bērnības? Jaunietis parasti iziet cauri fāzei – fiksi nopelnīt, lai var dzīvot patstāvīgi, atļauties visu, ko gribas...

Tas viss ir bijis...

Tev arī gribējās riktīgi nopelnīt?

Man bija baigais bizness. Stipendija bija septiņi lati, kursa biedri tehnikumā aicina: “Iesim, nopirksim šņabi.” Saku: “Nē, es braucu uz Cēsīm.” Freko veikalā nopirku zīmuļus, lineālu, transportieri – rasēšanā kontroldarbs nāca virsū. Kamēr viņi dzēra šņabi, es visu sarasēju.

Šie attopas, ka jānodod darbi, teicu: “Nu, davai, maksājiet, džeki, es jums uzrasēšu!” Man bija tāds bizness, ka vai nu! Es sarasēju, visiem astotnieki, septītnieki – kā nu kurš mācēja samelot, ko uzrasējis. Kad šie bija samaksājuši, teicu: “Braucam pirkt šņabi!”

Hm, tieši gribēju pajautāt, vai tevi neuzskatīja par nūģi.

Viens tehnikumā uzskatīja – pēc tam deguns bija pušu (smejas). Parunājos.

Kas tev vajadzīgs komfortam? Kas ir tavs luksuss?

Ja nestreso par niekiem... Arī tie, kuriem ir šausmīgi daudz naudas un nezin kādas villas, nereti dzīvo bez prieka. Visu laiku jāuztraucas, ka nozags Maserati. Es savējo varu neslēgt ciet, man ir 1996. gada Opel Frontera, un tai ir viss – izej skati un brauc!

Pat mūzika skan?

Nē, radio izņēmu. Bet varu izbraukt mežus, ir pilnpiedziņa. Uz tiem parketa džipiem riebjas skatīties. Es savu Fronteru par panteru saucu, kaķenīte mana – visur izslīdēs cauri. Bet luksuss ir tad, kad mani liek mierā – tiešām!

Lai nebrauc no OK!?

Nu, piecietīšu (smejas). Lai nerausta uz visām pusēm, lai var iedziļināties darbā. Piesēdies pie slīpmašīnas, uzliec austiņas, telefons nezvana, sēdi, slīpē un uztaisi superīgu nazi – oh, tāds gandarījums!

Tu dzīvo ar vecākiem?

Tā iznāk. Viņi dzīvo šajā sētā, es – kaimiņos. Saimniekojam visi kopā.

Nāc pie mammas pusdienās?

Dažreiz viņa pasauc, bet parasti braucam uz ēdnīcu Priekuļos. Ja kāds jau ir pagatavojis siltas pusdienas, vai mums pašiem sākt kartupeļus vārīt? Vecais labais teiciens – ja saplīsuši zābaki, ej pie kurpnieka. Var jau arī pats pagatavot, bet tas paņem laiku. Ja parēķinām, ka cilvēks ir gatavs pirkt labu nazi par labu cenu, mums nav izdevīgi pašiem mizot kartupeļus.

Tev ir divi suņi.

Jā, Rainis un Ogle – Ogli es atradu, bija noklīdusi. Kāds it kā gribēja ņemt, bet pārāk ilgi domāja. Un tad viņa jau man bija iekritusi sirdī.

Un Rainim arī...

Jā. Tomēr vajadzēja saukt par Aspaziju...

Ko vēl vajadzētu, lai arī tava Elīna gribētu dzīvot tikpat pašpietiekamu, rimtu lauku dzīvi kā tu, nevis, piemēram, sapņotu par savu biznesu Cēsīs vai Rīgā? Tu iebilstu, ja viņa būtu tikai svētdienas sieva vai draudzene?

Tad jau es nezinātu, kur viņa vazājas! (Smejas.) Domāju, viņai te patīk. Ja nepatiktu, tad taču viņa aiztītos. Sākumā viņa strādāja Rīgā, tad pārcēlās uz Cēsīm, tad – uz Priekuļiem. Sākumā jau teica, ka laukos nedzīvošot: “Aizmirsti!” Tagad saku: “Hi, hi, re, tomēr atnāci tuvumā!”

Tagad Elīna dzīvo kopā ar tevi?

Nuja! Mēs dzīvojam kopā. Viņa strādā citā uzņēmumā, bet var to darīt no mājām. Elīna ir apradusi un pieslīpējusies, viss kārtībā!

Rādīji, ka tev ir jauns izaicinājums – esi izkalis laulības gredzenus.

Jā, viens ir gatavs, līgavainim derēja, līgavai jāpārtaisa. Iekļausim tos piedāvājumā kā produktu. Cilvēkiem patīk tās lietas. Sadarbosimies ar juvelieri, jo zeltu es nemācēšu apstrādāt tā kā viņš.

Zelta plāksnīte iekšpusē un Damaskas tērauds ārpusē.

Jā. Būs skaisti. Tikai – oi! – kas par noņemšanos!

Pie raupjām lietām pieradušam cilvēkam varētu būt sarežģīti ņemties ar tādiem smalkumiem.

Kalšana liekas brutāla – jā, vajag ļoti daudz spēka, bet neviens sitiens nav uz dullo vālēts, katram jābūt precīzam, tev jāzina, kāpēc tu tur klapē. Kamēr metāls silst krāsnī, tu nebaksti telefonu, neskaties feisbuku, bet domā, ko darīsi.

Kāzinieku produkts varētu būt zem gultas liekamais cirvis.

Jā, kad draugi mūs aicināja uz kāzām, tad teica: “Mēs jau zinām, ko jūs dāvināsiet!” (Smejas.)

Un piepildījās – piedzima puika?

Viņiem puika bija jau iepriekš. Ej nu sazini, kā tas laiks ceļo! Pirmais bija puika, tad cirvis (smejas). Bet dabūts ir!

Kā jūs Jāņus svinat?

Kā visi. Reizēm aizbraucu ar mūsu zintniekiem palīgot.

Pavārtīties plikam rasā?

Jā, rītausmā nopeldēties Burtniekā. Starp citu – ļoti interesanti – Burtnieks mani izspieda ārā! Ielienu, iepeldu starp niedrēm un pēkšņi jūtu, ka mani tā kā grūž ārā no ūdens. Uzpeldēju kā pludiņš. Nezinu, kāpēc.

Šodien pār Latviju daudz zibeņu staigā, izskatās, arī te viens melnais tuvojas...

Tūlīt būs blieziens. Ejam akmeņus pamētāt!