Ilze Jurkāne par naudu un tās tērēšanu: "Nekas nav tik vecmodīgs kā pagājušā gada mode"
Baņķiere un finansiste, kulinārijas eksperte, pavārgrāmatas Dzīves garša autore un raidījuma Es mīlu ēdienu vadītāja Ilze Jurkāne nīst rutīnu un atzīst, ka veidot karjeru banku sfērā Amerikā un pelnīt naudu ir bijis liels fun. Cipari ir Ilzes draugi, un viņa spēj atcerēties katras iegādātās lietas vērtību. Viņa dalās savās atziņās par naudu – tās pelnīšanu, tērēšanu, uzkrāšanu, aizdošanu un aizņemšanos.
Ja dara to, kas patīk, tas parasti izdodas, un nauda atnāk pati
To daudzu gadu garumā esmu pārbaudījusi. Vienmēr strādāju idejas vārdā un ar lielu gandarījumu. Manā mūžā ir bijis viens darbs, kuru veicu tikai naudas pelnīšanas dēļ, un to nebaudīju. Par laimi, ātri atnāca cits darba piedāvājums.
Apzinies, kādā līmenī vēlies dzīvot
Nāku no bēgļu ģimenes un vienmēr zināju, ka vēlos dzīvot tā, kā mani vecāki dzīvoja Latvijā un vēl labāk. Viena no manām krustmātēm, amerikāņu kundze ar zilām asinīm, uzaugusi Parīzē, iepazīstināja mani ar anglosakšu stilu – porcelāna traukiem, skaistām mēbelēm, kas jau kopš bērnības mani fascinēja un radīja nākotnes vīziju par savas dzīves kvalitāti.
Jābūt gan mērķim, gan naudas pelnīšanas mehānismam
Esmu kā zirgs ar klapēm – ja man ir mērķis, es eju uz to. Man naudas pelnīšana ir bijis gan mērķis, gan liels prieks. Naudas pelnīšanu izbaudu – daru labu darbu, par kuru mani labi atalgo. Šajā procesā ļoti svarīgi ir arī kolēģi, jo bez komandas cilvēks nespēj sasniegt virsotnes.
Nauda nāk, ja strādā ar lielu degsmi un entuziasmu
Lielāko dzīves daļu esmu nostrādājusi banku sfērā, kas tiek uzskatīta par sausu vidi. Manuprāt, banku vide un naudas sfēra var būt ļoti aizraujoša! Man patīk uzņemties neiespējamas misijas, un es izbaudu gan konkurenci, gan iespēju sevi pierādīt.
Jau kopš 16 gadu vecuma, kad sāku strādāt Wall Street, jutu, ka esmu spējīga un daru kaut ko lielu un nozīmīgu. Šī apziņa man ir devusi spēku daudz ko sasniegt. Entuziasms un drosme man ļāva ieviest bankomātus un debetkartes, kad pret to pretojās Latvijas Banka, un daudzi neticēja to veiksmei. Tagad neviens nevar iedomāties dzīvi bez bankomātiem un kartēm.
Profesijas izvēlē ir svarīgi sekot sirds balsij
Mans vectēvs bija rakstnieks un dramaturgs Jūlijs Pētersons, onkulis – lugu rakstnieks un režisors Pēteris Pētersons. Mana krustmāte, Mudīte Ausiņa, ļoti uztraucās, kad sāku strādāt Wall Street, nevis sekoju dzimtas radošajās pēdās. Teicu – Mudīte, sorry, bet es gribu veidot karjeru finanšu pasaulē! Kad sāku labi pelnīt un vest krustmāti uz operu un restorāniem, viņa bija ļoti apmierināta.
Daudzus gadus vēlāk uzrakstīju grāmatu, kurai nupat iznāca piektais metiens. Tomēr rakstnieku gēni nostrādāja, un man sākās jauns un aizraujošs dzīves posms.
Lai iekrātu naudu, ir jābūt konkrētam mērķim un disciplīnai
Piecpadsmit gadu vecumā man bija mērķis iegādāties kontaktlēcas. Vasarā strādāju par auklīti un saņēmu 25 dolārus nedēļā, no kuriem 20 atliku izraudzītajam mērķim. Reiz veikalā man iekrita acīs skaists džemperis. Tas maksāja 20 dolārus, un kundze, pie kuras strādāju, teica, lai nopērku; viņa taču šodien esot izmaksājusi man algu. Atbildēju, ka nepirkšu, jo tērēšanai ir tikai pieci dolāri, bet pārējie 20 – kontaktlēcām.
Dvēseli nevar izmērīt naudā
Reiz, kad biju kādas bankas padomē, mani mēģināja kukuļot, piedāvājot 80 000 dolāru, un es jutos aizvainota. Vēl pirms tam bija slavenā 400 miljonu afēra, kas man iemācīja, ka mana dvēsele ir daudz vairāk vērta.
Vai tu esi ar mieru pārdoties par naudu?
Man prātā nekad nav bijusi doma zagt vai iesaistīties apšaubāmās shēmās, jo apzinājos, ka pati varu nopelnīt. Negribu sēdēt cietumā, un Amerikā cietumi bija reāli atšķirībā no Latvijas, kur cietumā iemet par pudeles nozagšanu, bet lielie Latvijas zagļi staigā pa operas un teātra pirmizrādēm.
Ir būtiski atbildēt sev – vai tu esi ar mieru pārdoties par naudu? Katram ir sava mēraukla. Cik augstu tu sevi vērtē? Esmu priecīga, ka es sevi ļoti augstu vērtēju; man nav cenas, par kuru mani var nopirkt. Kāds var argumentēt, ka darba devējs tevi nopērk. Nē, visu mūžu esmu bijusi brīva un varējusi aiziet jebkurā brīdī.
Kvalitāte ir prioritāte
Bērnībā mūsu ģimenei nebija daudz naudas, tāpēc pirkām lietotu apģērbu, taču mamma vienmēr izvēlējās augstas kvalitātes zināmu zīmolu drēbes. Kad sāku pelnīt patstāvīgi, apņēmos turpināt pirkt labas lietas, bet jaunas. Nekad neesmu nēsājusi bižutēriju. Vienmēr pievēršu uzmanību kvalitātei, bet nekad nevēlos pārmaksāt.
Nekas nav tik vecmodīgs kā pagājušā gada mode
Pārsvarā iegādājos klasiskas lietas, kuras kalpo ilgus gadus. Piemēram, vienā no OK! fotosesijām biju uzvilkusi kleitu, kas bija pirkta pirms 30 gadiem! Nekad nepērku to, kas šobrīd ir modē. Sievietei ir svarīgi atrast savu stilu – gan apģērbā, gan rotās, gan dekorā. Manas ikonas ir Greisa Kellija, Odrija Hepberna un Džekija Kenedija. Savu stilu izveidoju jau 16 gadu vecumā.
Apzinies savas vājības
Man patīk ļoti daudz lietu, un viena no tām ir gleznas, kuru dēļ esmu ar mieru šķirties no iekrājumiem. Vēl viena vājība ir ceļošana, kur šad tad mēdzu pārtērēt budžetu. Katra vieta, kur esmu bijusi, “pieder” man. Tās ir atmiņas, kuras nekad nezūd.
NĒ impulsa pirkumiem
Cenšos nebūt impulsa pircēja, bet tas ne vienmēr izdodas. Mēdzu iegrābties ar kleitām. Ja, pārnākot mājās, tomēr saprotu, ka apģērbs nepatīk tik ļoti, kā šķita veikalā, nesu atpakaļ.
Desmit procenti no nopelnītā jāuzkrāj
Daudzu gadu garumā, dzīvojot Amerikā, to darīju, tāpēc man tagad ir pensijas fondi. Uzskatu to par labu ieguldījuma veidu, jo nauda tur “sēž un aug”.
Nekustamais īpašums ir gandrīz kā uzkrājuma fonds
Tā vietā, lai maksātu īri, labāk ir nopirkt nekustamo īpašumu, jo eventuāli to var pārdot par, cerams, augstāku cenu. Nožēloju, ka, dzīvojot Manhatanā, īrēju dzīvokli, nevis nopirku. Kad pārcēlos uz Kaliforniju, tur vairākas reizes pirku un pārdevu mājas. Tāpat, kad pārcēlos uz Latviju, iegādājos māju Langstiņos, kuru pēc daudziem gadiem pārdevu ar peļņu.
Sava nauda jākontrolē pašam
Dzīvojot Amerikā, man bija savs brokeris, kurš ieguldīja naudu dažādās akcijās ar lielākiem un mazākiem riskiem. Vienā brīdī zaudēju naudu un sapratu, ka augsti riski nav domāti man, jo pati tos nekontrolēju.
Ekonomika nevar visu laiku iet uz augšu
Pirms krīzes mūsu valdība deva falšu ideju, ka viss vienmēr ies uz augšu, taču tas ir pret ekonomikas likumiem. Cilvēki dzīvoja ilūzijā, ka visu laiku pelnīs aizvien vairāk, un aizņēmās vairāk, nekā spēja atmaksāt, beigās bankrotējot.
Latvijā nav bijusi normāla tirgus ekonomika
No totalitāra režīma un valsts īpašumiem mēs pārgājām, kā krievi saka, uz “prihvatizāciju”, kad pie varas esošie cilvēki ieguva valsts īpašumus. Tajā pašā laikā uzplauka arī bandītisms. Atšķirībā no Amerikas, kur es uzaugu, Latvijā nav bijusi normāla finanšu vide. Būtībā Latvija un tās iedzīvotāji tika apzagti.
Jo mazāk aizņēmumu, jo labāk
Cenšos neaizņemties naudu. Amerikā man bija hipotēka, Latvijā – viena mašīna līzingā. Kad izšķīros pirmo reizi, izmantojot kredītkarti, iegādājos mēbeles, lai iekārtotu dzīvokli. Pēc kredītkartes parāda dzēšanas, apsolīju sev – kad pelnīšu kārtīgi, noteikti atlikšu naudu. Esmu priecīga, ka solījumu turēju.
Atteikties šodien, lai būtu vēlāk
Veidojot uzkrājumu, cilvēkam jādisciplinē sevi un no kaut kā jāatsakās šodien, lai varētu atlikt rītdienai. Diemžēl Latvijā algas nav tādā līmenī kā Eiropā, tāpēc to izdarīt ir ļoti grūti.
Neatmaksāti aizdevumi ir karmiskie parādi
Esmu daudz aizdevusi naudu, un droši vien atkal nāksies to darīt, taču šobrīd šīs situācijas izvērtēju stingrāk. Ja aizņēmējs neatmaksā parādu, domās vēršos pie Dieva, lūdzot, lai tā vietā palīdz kādā citā jomā. Ja zaudēju naudu, saku sev, ka tas ir karmiskais parāds, un cenšos neuztraukties. Neatgūto naudu uzskatu par ziedojumu un atstāju uz aizņēmēja sirdsapziņas.
Bizness atpelnīs, un veselība ir svarīgāka par visu
Ir situācijas, kad naudas aizņemšanās ir saprotama un atbalstāma. Ja ir jāiegulda biznesā vai darbam nepieciešamā ekipējumā, ja kādam ģimenes loceklim ir veselības problēmas. Diemžēl naudas aizņemšanās servisi ļoti vilina cilvēkus, iekārdinot ar reklāmām par iespēju doties ceļojumā vai citādi izklaidēties. Uzskatu, ka šāda veida reklāmas ir nemorālas.
Aizņemies, ja zini, kad varēsi atmaksāt
Šobrīd man ir neregulāri ienākumi no filmēšanām. Ja tagad aizņemtos 1000 eiro, lai dotos atpūsties uz Tenerifi, zinu, ka pēc mēneša saņemšu naudu un varēšu to atmaksāt. Bet, ja tev nav ne jausmas, kad saņemsi naudu un varēsi atmaksāt parādu, aizņemties ir bezatbildīgi.
Parakstot līgumu, vienmēr iedziļinies noteikumos
Kad Amerikā pirms pārcelšanās uz Latviju pārdevu māju, atklāju, ka manam hipotekārajam kredītam ir pre-payment penalty, kas nozīmē, ka, atmaksājot kredītu ātrāk, tiek uzlikts sods. Kā teica mans tēvs: dari, ko darīdama, bet apdomā galu.
Saprast, ko tu paraksti, ir ļoti būtiski. Cilvēki, kuri aizņemas ātros kredītus, bieži vien pat neapzinās, kādi procenti būs jāatmaksā. Pirmskrīzes laikā piešķīra hipotekāros kredītus ar 0% iemaksu, kas bija ļoti vilinoši. Nopērc māju, neko nemaksājot, bet vēlāk jau ir cits stāsts…
Lūdz, un tev tiks dots
Dodoties iepirkties, – vienalga, vai tas ir apģērbu vai būvmateriālu veikals, lūdzu atlaides. Šis ieradums man nāk līdzi no Ņujorkas. Ja nauda ir grūti nopelnīta, kāpēc gan nelūgt atlaidi?
Nauda pati par sevi nekad nedarīs laimīgu
Ir daudz bagātu cilvēku, kas ir nelaimīgi. Laimīgu dara apziņa, ka esi kaut ko dzīvē sasniedzis.
Apbalvo sevi par sasniegumiem
Kad 34 gadu vecumā kļuvu par Bank of America vecāko viceprezidenti, nopirku dārgas pērles. Kad nodibināju savu firmu, pēc pirmā veiksmīgi nostrādātā gada nopirku sev zelta kaklarotu un rokassprādzi. Tās nav vienkārši lietas, ko sev nopērc, bet apbalvojumi, kas vienmēr atgādinās par sasniegumiem.
Nauda dod brīvības izjūtu – iespēju darīt to, ko gribi
Ja es nebūtu sapelnījusi naudu ar savu uzņēmumu, nebūtu varējusi pārcelties uz Latviju. Mājas pārdošana Langstiņos man deva brīvību pārcelties uz Rīgas centru. Paldies Dievam, visu mūžu esmu labi pelnījusi, un tāpēc varēju savu dzīvi izveidot krāšņu.
Spēt priecāties par lietām, tās nenopērkot
Varbūt tas nāk ar vecumu, bet šobrīd man nevajag vairāk, nekā man ir. Varu ieiet juvelieru veikalā, skatīties un priecāties par dārgām rotām, taču tās mani nekārdina. Ja kāds man uzdāvinātu lielu dimanta kaklarotu, būtu priecīga, taču nav tā, ka es to ļoti vēlētos. Esmu ļoti priecīga par visu, kas man ir, jo viss ir sakrāts daudzu gadu garumā, un katrai lietai ir savs stāsts un pievienotā vērtība.
