Evilena Protektore no "Izklausies redzēts": par ilgi gaidītu vārdu, zemestrīcēm un ebreju tradīcijām

Lai arī Latvija ir maza, mūzikas žanru sfēras lielākoties ir krasi nošķirtas pasaules. Tāpēc, neraugoties uz to, ka daudzus gadus esat pazīstama kā džeza dziedātāja, popmūzikas šova skatītāji jūs uzlūko kā jaunpienācēju.

Jā, tā laikam ir. Tās divas pasaules lieliski izjutu, kad ar grupu «Pieneņu vīns» pirms septiņiem gadiem piedalījos «Eirovīzijas» nacionālajā atlasē. Toreiz mūs pamanīja, dziesma «You Are» iekļuva fināltrijniekā. Bet tāda stila dziesma mūsu repertuārā bija viena vienīga. Tāpēc, kad mūs aicināja piedalīties koncertos, gadījās visai mulsinoši brīži, kad nospēlējām šo vienu dziesmu, bet tālāk sekoja cits «stāsts». (Smejas.) Jāteic, ka ar «Pieneņu vīnu» bijis grūti izvēlēties to vienu ceļu. Ja spēlēsi tikai džezu, nenopelnīsi ne centa. Taču, ja džezs ir mūziķa dvēselē, tas var izpausties arī popmūzikā (kas, starp citu, radusies no džeza). Nu varu teikt, ka mūsu stils ir fanks, džezroks ar tādu kā disko «odziņu».

Esat no mūziķu ģimenes. Gribat teikt, ka iešana pa mūzikas ceļu nebija skaidri noteikt mērķis jau kopš bērnības?

Jā, abi mani vecāki beiguši Mūzikas akadēmiju. Abi ilgu laiku strādāja par mūzikas skolotājiem. Bet es sākotnēji mūzikai pretojos. (Smejas.) Pamatskolā spēlēju klavieres. Taču apnika, teicu, ka vairs negribu, un darīju visu, lai klavieres nespēlētu. Tā kā mācījos mammas skolā, man nebija iespēju tā vienkārši aiziet prom.

Sākumā mēģināju vecākus pierunāt, ka negribu nodarboties ar mūziku, gribēju kļūt par seismoloģi (zinātnieci, kas pēta zemestrīces)... Kad viņi pateica stingru «nē», kādus četrus eksāmenus pēc kārtas spēlēju vienu un to pašu skaņdarbu un arī ne līdz galam… Joprojām klavieres spēlēju ļoti slikti...

Spītīga meitene...

Tā bija... Un tad vecāki teica – labi, ja negribi, ej prom. Es paliku tikai skolas korī. Mums bija brīnišķīgs diriģents Valdis Zeltkalns. Dziedāju pie viņa, kamēr mācījos skolā, un pēc tam Vecās Ģertrūdes baznīcas korī.

Par tām klavierēm vēlāk nenožēlojāt?

Jā, ļoti... Īpaši, kad iestājos Doma kora skolas vakara nodaļā.
Mūzikas skolā tomēr?!

Pēc vidusskolas beigšanas divus gadus pamācījos Socioloģijas fakultātē, kur man kļuva garlaicīgi. Tad iestājos un pabeidzu sabiedriskās attiecības, strādāju par sabiedrisko attiecību vadītāju ebreju muzejā. Bet nejutu piepildījumu, gribējās tomēr mūziku...

Sāku mācīties spēlēt saksofonu, ko draugi man bija uzdāvinājuši. Veidojās «Pieneņu vīns». Un kādu dienu grupas biedrs man saka – jāiet uz Rīgas Doma kora skolas vakara nodaļu, kurā uzņem tikai reizi divos gados. Nolēmu, ka būtu jēga pamācīties dziedāt, un nokļuvu pie Ingas Bērziņas. Tur mācījos divus gadus. Man bija ļoti grūti, bet gribējās pēc tam stāties Mūzikas akadēmijā. Tā viss tā nopietni aizgāja. Absolvēju arī akadēmijas Džeza nodaļas maģistrantūru.

Kāpēc izvēlējāties uzvaras gadījumā šova naudu ziedot Kalkūnes bērnu namam?

Kalkūnes bērnu namu izvēlējos tāpēc, ka pati tur esmu bijusi – dāvinājām džeza disku kolekciju, arī pavadījām laiku kopā ar bērniem, un esmu redzējusi, kā cilvēki tur strādā. Viņiem tiešām tā palīdzība ir nepieciešama.

Kā jūtaties šovā? Kas priecē, un kas līdz šim bijis grūtākais pārbaudījums?

Šovs man ir interesants piedzīvojums un noderīga pieredze lielisku cilvēku kompānijā. Arī vienlaikus smags darbs, jo man nav aktrises izglītības, varu tikai censties saviem spēkiem saprast, kā pareizāk ir kādu kopēt. Grūtākais pārbaudījums laikam bijis Lanas Del Rey akcenta atdarināšana, jo esmu pieradusi dziedāt amerikāņu angļu valodā. Grūts pārbaudījums ikreiz ir tas, vai tu kā mākslinieks spēsi padarīt labi savu darbu tēlā, ko tev izveidojuši stilisti.  

Pēc tautības esat ebrejiete. Vai jums ikdienā ir saistošas arī ebreju tradīcijas un kultūra?

Kādu laiku strādāju dažādās ebreju kultūras un izglītības organizācijās – bērnu vasaras nometnēs, bērnu ansambļos, ebreju teātrī... Dažreiz apmeklēju pasākumus, ko rīko ebreju kopiena.

Bet ikdienas dzīvē mājās ebreju tradīcijas īpaši neievēroju. Turklāt man ļoti garšo garneles, ko pēc ebreju tradīcijām nemaz nedrīkstētu ēst! (Smejas.) Nedrīkstētu ēst arī piena un gaļas produktus kopā. Saraksts ir iespaidīgs, ko nedrīkst. Bet manā saprašanā daudz kas neiztur kritiku. Manuprāt, daudzas prasības, kas attiecas uz ēšanu, izgudrotas tikai tāpēc, ka tolaik vēl nebija ledusskapju vai visas jūras radības nebija pietiekami izpētītas.

Evilena ir ebreju vārds?

Ne gluži... Tas tāds īpaši man izdomāts vārds, kas sastāv no diviem vārdiem. Saviem vecākiem piedzimu ļoti vēlu, ar brāli man ir 16 gadu starpība. Viņi domāja, ka būs puika, bet piedzima meitene, tāpēc vecāki pat nezināja, kā mani nosaukt. Divus mēnešus dzīvoju bez vārda, kamēr tētis un mamma strīdējās, kā mani saukt.

Mamma gribēja dot savas mammas vārdu, tēvs – vecmāmiņas. Tā viņi paņēma divus ebreju vārdus, ar kādiem man Padomju Savienībā būtu ļoti grūti dzīvot, un savienoja vienā vārdā. Ir daudz piemēru, kad ebreji savus vārdus pārtaisīja, lai te būtu mierīgāk dzīvot. Piemēram, Meiers kļuva par Mihailu, Samuils – par Aleksandru.

Arī mans vārds Evilena ir pārveidotu ebreju vārdu savienojums. Pirmā daļa Evi ir no Eva, kura ebreju analogs ir Šeiva. Bet Lena ir ņemta no Ļaļas. Tas vispār ir dīvains stāsts – mana vecmāmiņa bija vienīgā sieviete, kurai zināju tādu vārdu Ļaļa, reāli tā bija rakstīts pasē.

Kā jūsu senči nonāca Latvijā?

Protektore ir rumāņu uzvārds. Manam tēvam tēvs bija no Rumānijas (tajā laikā – Besarābijas). Kara laikā viņš bēga no vāciešiem uz Āziju, tur iepazinās ar manu vecmāmiņu, kas bija no Latvijas. Abi mani vecāki ir ebreji.

Ar ko nodarbojas jūsu brālis?

Pirms 10 gadiem pārcēlās uz Izraēlu. Viņam ļoti gribēja vairāk saules. Bieži – vismaz reizi divos gados – ciemojos pie brāļa Telavivā. Viņš nav mūziķis, bet strādā ar būvniecību un elektrību saistītā jomā.

Kā jūtaties Izraēlā? Kā piederīga tai vietai? Kā starp savējiem?

Es tā neteiktu, nē. Esmu tūrists parastais. Bet es saprotu brāli, kurš izjūt piederību Izraēlai. Kad pārvācās, viņš uzreiz atplauka, tā saulīte palīdzēja izskatīties laimīgākam. Bet es jūtos tā, ka manas mājas ir šeit.

Nevaru iedomāties, kā ir pamest vietu, kur esmu uzaugusi, un braukt prom. Protams, ir visādas lietas, kas man Latvijā nepatīk politiskajā un ekonomiskajā jomā. Bet jebkurā pasaules vietā būs kaut kas, kas nepatīk. Ja meklēsi tikai slikto, labi nebūs nekur.

Dzīvojot Latvijā, esat izjutusi problēmas saprasties sabiedrībā un atrast savu vietu?

Drīzāk esmu piedzīvojusi kuriozus brīžus dažādu stereotipu par ebrejiem dēļ. Piemēram, reiz akadēmijā kāds kursabiedrs man prasīja, vai tā ir taisnība, ka ebreji izmanto cilvēku asinis saviem rituāliem... Man acis bija lielas kā tās lustras pie griestiem! Tas ir pilnīgs murgs. Ja cilvēki uzmanīgāk interesētos par citas tautas tradīcijām, uzzinātu, ka tas nav iespējams.

Studiju laikā «Erasmus» programmas ietvaros gadu pavadījāt Romā, Itālijā. Kā tas ietekmēja jūsu dzīvi?

Man bija grūti braukt atpakaļ, jo te bija auksti. (Smejas.) Un vēl man ļoti patīk itāļu virtuve! Jo Romā dzīvoju pie ļoti jaukas itālietes, kura man iemācīja gatavot ēst.

Jums ir kāds hobijs bez mūzikas?

Man patīk fotografēt mūziķus. Bildes lieku savā džeza lapā, kur arī recenzijas rakstu. Mūzika ir emocionāla māksla. Kad cilvēki tiešām ir iekšā mūzikā, viņi aizmirst, kā izskatās, ļauj emocijām parādīties uz sejas, žestikulācijā... Mani tas ļoti saista.

Evilena Protektore

•    Dzimusi 1984. gada 14. novembrī Rīgā.
•    Pasniedz džeza vokālu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā.
•    Grupas: «Pieneņu vīns» un «Jazzatomy».
•    Konkursi: «Riga Jazz Stage» (Latvija), «Nomme Jazz» (Igaunija) un ir «Grand Prix» ieguvēja konkursā «Jazz Voices 2014» (Lietuva).
•    2016. gadā saņēma Nika Gothama balvu par ieguldījumu Latvijas džeza mūzikas dzīvē.
•    Mīļākie ziedi: peonijas un ceriņi.